Neizturamās dabas skaņas

“Var jau būt, ka diplomātiskajiem darbiniekiem Havanā uzbrukts ar nezināmu ieroci, taču, kā liecina jaunākie pētījumi, “skaņas uzbrukuma” ierakstā patiesībā dzirdama ļoti skaļa cikāžu sisināšana.”

The New York Times, 4. janvārī

Ziņas bija satraucošas – kā no zinātniskās fantastikas vai spiegu romāniem. 2016. gada novembrī ASV diplomāti Kubā sāka sūdzēties par to, ka dzirdot ilgstošas augstas frekvences skaņas un, iespējams, tieši tās izraisot virkni nepatīkamu simptomu – galvassāpes, nelabumu, pat dzirdes traucējumus. Medicīniski izmeklēti tika pārdesmit ASV vēstniecības darbinieki, un gandrīz visiem tika konstatētas kontūzijai līdzīgas smadzeņu vainas. No visiem minējumiem par notikušā cēloni lielāko popularitāti guva versija par nezināmu ieroci, kas spēj noteiktā virzienā raidīt skaņu mikroviļņu frekvencē.

Interneta sociālajos tīklos mājojošajai publikai patīk stāsti par noslēpumainām norisēm dabā un vēstis par jauniem vai vismaz šausminošiem ieročiem. Vēl jo labāk, ja abas šīs tēmas apvienotas vienā. Viens no spilgtākajiem šāda apvienojuma piemēriem ir bijušas ziņas par Sibīrijas mēra sporām kā bioloģisko ieroci un šī ieroča iespējamo nonākšanu teroristu rokās. Tiesa, Sibīrijas mēra baciļa (Bacillus anthracis) izmantošana kaujas vajadzībām ir pētīta kopš Pirmā pasaules kara laikiem un 20. gadsimta pirmajā pusē šajā jomā tika gūti atzīstami panākumi gan PSRS, gan ASV un Lielbritānijā. Drīz lielvalstis steidza veidot nāvēšanai noderīgo sporu uzkrājumus, un šī rosība mazliet pierima tikai pēc 1972. gada, kad ASV parakstīja Konvenciju par bioloģiskajiem ieročiem. Padomju puse savus krājumus esot vienkārši pametusi bijušajā slepenajā ķīmisko ieroču bāzē uz Vozroždeņijes salas Arāla jūrā, un tie iznīcināti tikai 21. gadsimta sākumā. Fakts, ka Sibīrijas mēri ir diezgan vienkārši kultivēt, kā arī tā sporu parādīšanās 2001. gadā notikušajā vēstuļuzbrukumā vairākiem ASV ziņu medijiem un Demokrātiskās partijas senatoriem (22 cilvēki tika inficēti, pieci nomira) šo sērgu ļaužu apziņā nostiprināja kā īpaši draudīgu un plaši izplatītu. Pasta darbinieki un sūtījumu saņēmēji ar aizdomām sāka uztvert jebkuru paciņu vai aploksni, kurā bija balts pulverītis; nevienam gan nebija jausmas, kā tādām sporām jāizskatās.

Taču pirmoreiz ar šādu dabas spēku militarizāciju un tās sētajām šausmām saskāros vēl bērnībā, kad biju čakls žurnāla Zinātne un Tehnika lasītājs. Iecienītākā sadaļa bija žurnāla beigās drukātie cittautu autoru zinātniskās fantastikas stāsti. Viens no tiem bija īpaši baiss. Tagad, izmantojot dažādas interneta pārmeklēšanas iespējas, atslēgas vārdus un datubāzes, mēģināju noskaidrot stāsta autoru un nosaukumu, taču bez sekmēm. Bet stāsts sākas naktī. Augstu gaisā virs nezināmas valsts nezināmām pilsētām parādās lidmašīnas, un no tām ar izpletņiem tiek izsviesti noslēpumaini konteineri. Saskaroties ar zemi, tie atveras, un laukā izbirst mazas lodītes. Pienāk rītausma, kāds saimnieks izved pastaigāties suni, un jau pēc brīža tas, krampjos raustīdamies, nokrīt gar zemi un ir beigts. No suņa nāss izlien zarkukainis.

Havanā ASV diplomātiem neciešamās skaņas izdevās ierakstīt, ieraksts tika atskaņots aģentūras Associated Press ziņu sižetā (to var dzirdēt šeit: ej.uz/Havanas_uzbrukums). Divi zinātnieki – Aleksandrs Stabss no Kalifornijas Universitātes Bērklijā un Fernando Montealegre no Linkolnas Universitātes Apvienotajā Karalistē – ķērās pie ieraksta klausīšanās un padziļinātas analīzes. Pētnieki pamanīja, ka ierakstītajos skaņu viļņos saklausāma regularitāte, kāda sastopama noteiktu sugu kukaiņu dziesmās. Stabsam tā atgādināja dzirdēto Karību jūras salās, kur viņš bija nodarbojies ar lauka pētījumiem. Vīriešu dzimtes insekti meklēšanās laikā sisina noteiktā skaņas viļņa regularitātē jeb ritmā: tā ir savdabīga izrādīšanās, jo sieviešu dzimums savu izvēli izdara tieši pēc šīm “dziesmām”, un tā evolūcijas ceļā atšķirīgām sugām izveidojušās atšķirīgas “balsis”.

Izrādās, versija par kukaiņiem kā trokšņa vaininiekiem esot parādījusies jau drīz pēc diplomātu pirmajām sūdzībām, taču tikusi noraidīta, raksta The New York Times. Pētnieki gan izteikušies, ka viens otru neizslēdz: fakts, ka skaņai ir kukaiņu valsts izcelsme, var arī nebūt pretrunā ar versiju par mēģinājumu specifiskas skaņas izmantot kā ieroci. Salīdzinot kukaiņu radītās skaņas, zinātnieki bija nonākuši pie secinājuma, ka tā varētu būt Indijas īsastes cikāde, kas pazīstama ar īpaši skaļu sisināšanu. “Šejienes vīriešu dzimuma cikāžu dziesma ir nepārtraukts un džinkstošs zzzzzz tādā skaļumā un uzmācībā, ka pilnībā pieskandina visu telpu,” 1957. gadā bija rakstījis kāds Dominikānas Republikā nonācis eiropiešu vai amerikāņu izcelsmes entomologs.

Eksotisko zemju daba ir briesmu pilna, un, lai gan kādu laiku varbūt šķitis, ka civilizācija ir sasniegusi un skārusi gandrīz visus un pat pašus attālākos planētas nostūrus, vēl arvien pastāv virzieni, kuros eiropeizēts ceļotājs var doties kā Džozefa Konrada tumsas sirdī. Briesmas, pat ja tās ir tikai cikāžu sisināšana, šādā gadījumā ir, ja tā var sacīt, daļa no piedāvājuma komplekta, jo kaut uz neilgu laiku kā tādā safari izbraucienā ļauj izbaudīt pasaules iedalījumu civilizēti piejaucētajā teritorijā un mežonīgajā jeb tajā, ko gribas saukt par dabu. Lai gan daudzos gadījumos šīs briesmas ir drīzāk iztēlotas (un daudz lielāks apdraudējums ceļotājiem var būt teroristu, narkotiku karteļu, paramilitāru grupējumu vai pirātu uzbrukumi), dabas draudīgums ir ieņēmis pastāvīgu vietu populārajā kultūrā un literatūrā – īpaši zinātniskajā fantastikā. Viens no šādas popularitātes izskaidrojumiem varētu būt klusi sirdsapziņas pārmetumi un bailes, ka daba citplanētieša paskatā vai jauna bioloģiska ieroča formā atnāks mums atriebties par visu, kas tai pēdējo gadsimtu laikā nodarīts.

“Mediķu sabiedrībā vēl arvien nav norimušas debates par to, vai šīm personām vispār izraisīts kāds fizisks kaitējums,” Stabss par ASV vēstniecībā cietušajiem bija izteicies intervijā laikrakstam. “Viss, ko varu pateikt pilnīgi skaidri, ir tas, ka aģentūras AP publiskotajā ierakstā dzirdama cikāde, un, manuprāt, mēs zinām, kas tā ir par sugu.” Ar šādām cikādēm viņš esot saskāries Kostarikā. “Viņas var būt ārkārtīgi skaļas. Jūs tās dzirdēsiet pat tad, ja uz šosejas sēdēsiet ar ātrumu 40 jūdzes stundā braucoša kravas auto kabīnē.” Ja arī ierakstā esot saklausāma kāda neatbilstība šo cikāžu radītajām skaņām, tā, visticamāk, esot radusies tāpēc, ka ieraksts veikts telpās, kuru sienas skaņu atbalso un izkropļo.

Viens no dabiskajiem apdraudējumiem britu kolonijās bija odu pārnēsātā malārija. Profilaktiskos nolūkos tika lietots hinīns – no īpašu koku mizas iegūts pagalam rūgts medikaments. To mēdza izšķīdināt gāzētā ūdenī, iegūstot toniku. Lai nomāktu dzēriena rūgtumu, tam pievienoja džinu, un drīz vien šis profilaktiski dziedinošais kokteilis kļuva populārs arī ārpus kolonijām un malārijas skartiem apvidiem.

Uz lieveņa atzveltnes krēslā atlaidies vientuļš kolonists ar džintonika glāzi rokā, virs galvas gausi rotējošs ventilators, spuldze, ap kuru sitas taureņi un citi insekti, visapkārt tumsa, un tumsā sisinošas cikādes – tās visas ir klišejas, kuras neskaitāmas reizes redzētas filmās un pēc kuru piepildījuma tik ļoti ilgojas tūristi. Taču miers ir mānīgs. Vismazāk uzmanības šajā ainiņā tiek veltīts tumsai, lai arī tā vēlas kaut ko pavēstīt – iespējams, to pašu, ko abos upes krastos augošais mūža mežs Klausa Kinska varonim Vernera Hercoga filmas “Agirre. Dieva dusmas” noslēgumā.