“Ballīte sākas nesteidzīgi. Dzīvoklis sāk pildīties ar cilvēkiem. Kādam aizdegas cepure. Skaļa modele ierodas kopā ar diviem bagātniekiem. Maga piedzeras un saļimst. Nevienu tas neuztrauc. Kad beidzas alkohols, izsūtāmais zēns atnes vēl. Ak jā, un visi smēķē. Mambo mūzika ir skaļa, un dzīvokļa kaimiņš zvana, lai sūdzētos. Pie telefona ir grūti piekļūt – tas ieslēgts koferī. Dzīvoklis ir līdz malām pilns ar cilvēkiem, tajā nav iespējams pārvietoties. Ballītes viesi skūpstās dušā.”
Pārsteidz šī mūžīgās tagadnes forma: it kā uz šiem laikā izvērstajiem notikumiem skatītos kāds, kurš neatrodas laikā, bet atrodas katrā atsevišķajā dzīvokļa vietā, ieskaitot vannas istabu. Šis necilvēciskais skatiens pieder kino aprakstniekam A. S. Hamram, kura piezīmes par filmām publicētas šajā RL numurā, taču tas varētu piederēt arī jebkuram kino skatītājam, kurš pacenstos “atskatīties” uz filmu, lai pārstāstītu to galvā. Taču to darīt var tikai tāds “stāstnieks”, kurš pats nepiedalās viņa aprakstītajos notikumos: šī ir galvu reibinošā iespēja, kuru piedāvā filma, bet nepiedāvā – vai gandrīz nepiedāvā – dzīve.
Es pats brīnos par sevi, kādā veidā šis skats uz kino man pēkšņi savienojās ar Hannas Ārentes interviju, ja neskata to, ka arī šī vēsturiskā saruna publicēta šajā RL numurā. Lūk, Ārente saka: “Es nekad mūžā neesmu mīlējusi nevienu tautu vai kolektīvu – ne vāciešus, ne frančus, ne amerikāņus, ne, piemēram, strādnieku šķiru vai jebko tamlīdzīgu. Es principā mīlu tikai savus draugus un neesmu spējīga ne uz kāda cita veida mīlestību. Un, tā kā pati esmu ebrejiete, es šajā ziņā īpaši šaubītos par savu spēju mīlēt ebrejus.” Tas ir spēcīgs apgalvojums, taču es negribu tam ne piekrist, ne nepiekrist; man šeit svarīgi, ka Ārente to ir pateikusi un spēj atbildēt par saviem vārdiem. Viņa stingri nodala mīlestību (atstāsim malā jautājumu, kas tā ir, jo tas tikai novirzīs no domu gaitas) un draudzību no sabiedriskās dzīves jeb pasaules. Taču brīvībai (atstāsim malā jautājumu, kas tā ir, jo tas tikai novirzīs no domu gaitas) ir sava cena: un tā ir nepieciešamība atstāt mīlestības un draudzības sfēru, uzdrīkstoties iznākt publiskajā telpā jeb, kā to skaisti saka Ārente, ļaut “sevi apspīdēt publiskās telpas gaismai”. Taču tas vēl nav “viss stāsts”: runāt jeb rīkoties publiski tu nevari bezpersoniski, jo pati šī rīcība prasa izšķiršanos to darīt. Bet tad, kad šī rīcība ir kļuvusi par “savu pavedienu kopīgajā attiecību tīklā”, vairs nav paredzams, kas notiks tālāk.
Cilvēkam, kas paradis klusi pie sevis prātot un izmantot draudzības un mīlestības sargājošās ērtības (un pie tādiem es pieskaitu sevi), Ārentes iezīmētā publiskā telpa ir visai biedējoša. Uzdrīkstēšanās parādīties tajā, pēc Ārentes domām, “iespējama tikai tad, ja uzticamies citiem cilvēkiem”. Viņa arī paskaidro, kā varētu saprast tādu uzticēšanos: “Būtībā tā ir ticība cilvēcīgajam visos cilvēkos.” Lai gan man uz mēles jau ir jautājumi, kas ir “cilvēcīgais” un kas ir “cilvēks”, es atstāšu tos malā, jo tie tikai novirzīs mani no domu gaitas.
