No Fihtes līdz Fuko

.. universitātes visā Lielbritānijā šobrīd apsver, vai augstākās izglītības pamatā vēl arvien būtu jābūt lekcijām vai varbūt arī pēcpandēmijas pasaulē jāsaglabā tiešsaistes mācību elementi. [..] Arī Līdsas Universitātes prorektore Simone Beitendeika lekcijas raksturojusi kā “pedagoģiski nepamatotas” un aicina aizvietot lekcijas ar mācīšanās “mazgabaliņiem”.

theboar.org, 16. janvārī

Lai cik radikāli tas izklausītos – likvidēt lekcijas! – Līdsas Universitātes prorektore tikai atkārto argumentu, kas izteikts jau pirms 150 gadiem: Čārlzs Eliots savā 1869. gada Hārvarda Universitātes rektora inaugurācijas runā brīdināja, ka “lektors raujas melnās miesās, pumpējot ūdeni cauros spaiņos. Ūdens varbūt arī ir labs, bet tas iztek cauri”.

Ap 20. gadsimta vidu Māršals Makluans norādīja, ka augstāko izglītību vajadzētu organizēt televīzijā, jo studenti, šķiet, daudzkārt labāk atceras nevis auditorijā dzirdēto, bet televizorā redzēto.

Līdz šim lekcijām izdevies pārdzīvot to kritiķus. Līdz pat neseniem laikiem arī nebija nekā, kas lekcijas varētu aizstāt. “Līdz neseniem laikiem” šeit, protams, nozīmē “pirms pandēmijas”. Tā kā pandēmijas dēļ noteiktie ierobežojumi likuši visos izglītības līmeņos pāriet uz attālinātu mācīšanos, tradicionālās lekcijas gan universitātēs, gan citur aizvietotas ar tiešsaistes mācībām.

Jautājums vairs nav, vai atteikties no lekcijām, bet gan, vai tās atjaunot, kad – un ja – apstākļi atļaus. Argumenti par labu atjaunošanai nebūt nav acīmredzami. Pēdējā gada pieredze liecina, ka videotehnoloģija ir gana laba, lai runātājs varētu attālināti uzrunāt vienalga cik daudz studentu, vienlaikus piedāvājot daudzas priekšrocības – gan finansiāli, gan ērtību ziņā – salīdzinājumā ar tradicionālajām lekcijām.

Vēl vairāk: no universitātes skatpunkta tiešsaistes nodarbību vai lekciju var ierakstīt un atkārtoti izmantot neierobežoti ilgu laiku. Pasniedzējus var aizstāt viņu kopijas bezgalīgi reproducējamu ierakstu veidā.

Ja ierakstīta lekcija tiešām iezvanīs “dzīvo” augstskolas lekciju beigas, tajā būs sava daļa ironijas, jo pirms tūkstoš gadiem – laikā, kad drukātas grāmatas vēl bija gadsimtiem tāla nākotne, – lekcijas formu noteica tieši nepieciešamība pierakstīt.

Agrīnajos viduslaikos lektors lasīja tekstu – Svētos Rakstus vai kāda antīkā filozofa darbu – kā diktātu, kas studentiem jāpieraksta. Lekcijas jēga bija nodot studentiem tekstu, lai viņi pēc tam visas dzīves garumā varētu izmantot savas piezīmes un burtiskos norakstus. Lektora personība un viedoklis nebija svarīgi.

Ar laiku lektori sāka papildināt lasīšanu ar komentāriem. Ingolštates jezuītu skolā 1642. gadā filozofijas lekcijās parasti pirmā pusstunda tika veltīta lasīšanai, bet otrā – komentāriem un ekseģēzei.

Tikai 18. gadsimta pašās beigās lekcija kļuva par lektora kā pilntiesīgas autoritātes tribīni. Pirmais šajā ziņā bija filozofs Johans Gotlībs Fihte Jēnas Universitātē. Ap to laiku drukātas grāmatas jau bija plaši pieejamas, un Fihte neredzēja jēgu vienkārši nolasīt studentiem kanoniskus tekstus, kurus tie mierīgi varētu izlasīt paši. Viņš sāka lasīt lekcijas par savu paša filozofiju, izklāstīt savus uzskatus un idejas, izmantojot piezīmes vai runājot no galvas.

Fihte pārgāja no lekcijas kā lectura (lasīšanas) uz lekciju kā domas izklāstu. Lektors kļuva par autoritāti un skatuves personu, tiecoties iedvesmot auditoriju ne tikai ar lekcijas tēmu, bet arī ar savu personību un pasniegšanas veidu. 

Šī jaunā, sarunai līdzīgā lekcijas lasīšanas forma, protams, bija mazāk garlaicīga par iepriekšējo tiklab studentiem, kā pasniedzējiem, tomēr arī tā nebija balstīta kādā zinātniski pamatotā pedagoģijas modelī. Tikai Čārlza Eliota laikā 19. gadsimta otrajā pusē sāka veidoties psiholoģija kā sociāla zinātne. Sekojot dabaszinātņu principiem, tā izmantoja kontrolētus eksperimentus, lai mērītu, cik labi cilvēki uztver un saglabā informāciju, kas viņiem tiek nodota dažādos veidos, piemēram, lekcijās, grupu diskusijās vai mācību grāmatās.

Pateicoties eksperimentālajai psiholoģijai, mēs vairs neuzskatām, ka informāciju var vienkārši “pārraidīt” no skolotāja audzēknim, kurā tā “ierakstās” gluži kā magnetofonā. Mūsdienīgs kognitīvais modelis liek secināt, ka sapratne galvenokārt rodas pēc lekcijas, kad tās apmeklētāji risina problēmas, raksta esejas utt. Lekcija tikai sniedz informācijas jēlmateriālu, kas nepieciešams šim tālākajam darbam. Bet, tikko mēs sākam domāt par to, kā uzlabot lekcijas efektivitāti, top redzama tās pretrunīgā iedaba: jo spožāka un oriģinālāka ir lekcija, jo lielāka studentu vēlme saglabāt šo unikālo uzstāšanos pēc iespējas pilnīgāk.

Šāda iespēja parādījās ap 1970. gadu līdz ar portatīvo magnetofonu. Tas nekavējoties novērsa studentu uzmanību, kā to pieredzēja Mišels Fuko – iespējams, izcilākais lektors Eiropā kopš Fihtes laikiem. Viņa divas stundas garo Collège de France lekciju laikā studenti sēdēja pilnīgi apburti, mācoties skatīties uz pasauli jaunā veidā. Bet Fuko pamanīja, kas notiek ar studentiem pēc lekcijas beigām. Kā atstāsta kāds klātesošais:

“19.15 Fuko beidz runāt. Studenti metas pie viņa galda – nevis lai sarunātos ar viņu, bet lai apstādinātu kasešu magnetofonus. Neviens neuzdod jautājumus. Vispārējā jezgā Fuko paliek viens.”

Līdzko Fuko bija beidzis runāt, studentiem viņa klātbūtne kļuva vienaldzīga. Plaša patēriņa portatīvo kasešu magnetofonu parādīšanās bija atsviedusi lekcijas jēgu agrīnajos viduslaikos – no domāšanas rosināšanas atpakaļ pie vārdu pierakstīšanas. Tā nu, apmetuši loku, mēs esam spiesti piekrist Līdsas Universitātes prorektorei, Čārlzam Eliotam, Māršalam Makluanam un daudziem mūsdienu izglītotājiem: ja lekciju uztver kā informācijas nodošanas veidu, tad tā ir mazefektīva. Jo spožāks ir pasniedzēja sniegums, jo vairāk studenti sliecas nevis aktīvi iesaistīties un reaģēt, bet gan ierakstīt.

Daļa augstākās izglītības prestiža un mistērijas – varētu teikt, tās rituālā elementa – neapšaubāmi zudīs, kad lekcijas no marmora zālēm pārvietosies uz klēpjdatoru ekrāniem, kur tās var noskatīties jebkurš. Varbūt tas pat ir labi – ja mērķis ir padarīt augstāko izglītību pieejamu ikvienam.

Bet, ja atliekam malā sociālo taisnīgumu, būtu žēl, ja lekcijas tiktu likvidētas tikai tādēļ, ka tās šķiet pārāk ilgas un uzliek pārāk lielu pārbaudījumu studentu prāta mieram – tieši tā es saprotu Līdsas prorektores ieteikumu lekcijas aizvietot ar zināšanu apguvi “mazgabaliņiem”. Tā var tikai iemācīties faktus, bet ne tikt pie gudrības.

Es ierosinātu kompromisu: man patiktu, ja augstskolās lekcijas turpinātos šībrīža formā, bet būtu atvērtas visu vecumu cilvēkiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir studenti vai nav. Un, ja jaunieši domā, ka viņi labāk iemācīsies, paliekot mājās un skatoties uz pasniedzēju ekrānā, tad varbūt viņiem ir taisnība.