No rītiem pa vidu

Tā sauktā “toksiskā pozitivitāte” ir bīstamāka parādība nekā ikdienišķais negatīvisms.

Eniss Jusekoralps, “Negatīvisma māksla”. przekroj.pl, 4. februārī

Citētā raksta autors atzīmē, ka mūsdienās negatīvismu uzskata vai nu par destruktīvu mentalitāti, vai par sakāvniecisku fatālismu. Viņš turpretim ir pārliecināts, ka negatīvajā ir pozitīvā solījums.

Diskusijas starp pozitivitātes un negatīvisma paradigmu adeptiem samudžina tas, ka gan vieni, gan otri lielākoties izvairās no šo jēdzienu definēšanas. Attiecībā uz negatīvisma pārstāvjiem šajās diskusijās mēdz lietot apzīmējumus “pesimisti”, “neticīgie “neapmierinātie”, “agnostiķi”, “ciniķi”, “skeptiķi”, “panikas cēlāji”, “nihilisti” u.tml. Turpretī pozitivitāte nereti tiek pielīdzināta stoicismam. Ir amerikāņi, kuri uzskata, ka Donalds Tramps ir pozitīvists (es esmu vislabākais, mēs esam vislabākie, mēs varam visu), bet citi viņu vērtē kā negatīvistu (mums apkārt ir tikai sliktie puiši, kuri to vien domā, kā mūs apkrāpt, apvainot utt.).

Lai gan man šo divu paradigmu adeptu strīds neliekas jēdzīgs, tas tomēr nenozīmē, ka tādu nostāju nebūtu.

Es nesaprotu, kas tieši pēdējos gados izsaucis tik spēcīgu pozitīvistu niknumu pret negatīvistiem. Pieļauju, ka tas ir saistīts ar centieniem visus iespiest “politiskā korektuma” Prokrusta gultā. Ja process turpināsies, tad var gaidīt uzbrukumus eksistenciālistu filozofiskajiem un literārajiem darbiem, tomēr negribētos ieraudzīt tēkreklus ar uzrakstu “Kamī ir jāaprok”.

Par spīti apgalvojuma trivialitātei, negatīvisms man šķiet tikpat pašsaprotams kā pozitivitāte, jo viens bez otra tie nevar pastāvēt. Katrai no grupām par atsauci kalpo otra. Bija, ir un būs grupas, kuras jūtas apdalītākas, ignorētākas, nepietiekami novērtētas vai nesaprastas. Bija, ir un būs grupas, kuras sociālajā vidē jūtas puslīdz ērti. Vakardienas negatīvisti jau drīz vien var tikt nosaukti par stagnējošiem pozitīvistiem. Es izvairīšos no definīciju veidošanas un aprobežošos ar dažiem aprakstiem. Džeimss Brančs Kabels raksta:

Optimists uzskata, ka mēs dzīvojam vislabākajā pasaulē. Pesimists baidās, ka tā ir taisnība. Tāpēc es neizvēlos nevienu no apzīmējumiem.

To pašu es varu teikt attiecībā uz negatīvismu un pozitivitāti. To atšķirības raksturo klasiskā dilemma: pustukša vai puspilna glāze. Ir pilnīgi saprotams, ka izslāpušam glāze liksies tukšāka nekā ar šķidrumiem piesātinātam. Vieni pilnībā paļaujas, ka Dievs ir, bet citi kā Nīče ir pārliecināti:

Dievs ir miris! Dievs paliks miris! Un mēs esam viņu nogalinājuši.

Vieni sūrojas, ka mēs visi mirsim, bet pozitīvisti saka: “Daži nodzīvos ilgāk nekā citi.” Pozitīvisti visbiežāk atbalsta status quo vai tā pakāpenisku reformēšanu. Negatīvisti bieži grib ļoti daudz un uzreiz, un ne vienmēr viņu kritiskās nostādnes ietver pozitīvus risinājumus, viņu uzstādījumi bieži vien ir destruktīvi un nekonstruktīvi. Viņi biežāk domā par iespējamo risku pārvaldību. Zemākas gaidas kalpo par mehānismu, ar kura palīdzību samazināt vilšanās sajūtu. Pozitīvisti nereti iestājas pret trauksmes cēlājiem un nepievērš uzmanību riskiem (gan jau ar to apdraudēto dabu vai tiesisko valsti viss sakārtosies pats no sevis). Pozitīvisti atbalsta pakāpeniskas reformas, bet negatīvisti – radikālas pārmaiņas. Aizspriedumaini mēdz būt gan pozitīvisti, gan negatīvisti. Ne vienmēr sabiedrības vairākums kļūdās, un nebūt ne vienmēr taisnība ir vairākuma viedokļa noliedzējiem.

Epizodiskas dusmas vai akadēmisku kritiku, piemēram, nevar uzskatīt par negatīvisma izpausmi. Arī pozitīvisti skumst, sēro un dusmojas – tā nav tikai negatīvistu privilēģija. Kā vienā, tā otrā grupā ir gan aktīvi, gan pasīvi cilvēki. Ir saprotama cilvēku vēlme savas negatīvās emocijas pāradresēt (nolaist tvaiku) uz kādu citu, un tikpat saprotama ir vēlme kādu pamācīt pareizi dzīvot. Mani kaitina gan agresīvie, radikālie, hroniskie pozitīvisti, gan agresīvie, radikālie, hroniskie negatīvisti un visu veidu fundamentālisti. Man patīk šaubas, bet visu grupu radikāļiem tās ir svešas.

Padomju laikā iekārtas kritiķi un politiskie disidenti publiskajā telpā tika dēvēti par negatīvistiem. Savukārt man tobrīd šķita, ka disidentu pārliecība par padomju iekārtas brukšanu ir pārlieku optimistiska. Tolaik manā privātajā vidē negadījās dzirdēt pret negatīvismu vērstus izteicienus; negatīvisms bija ikdienišķa rutīna. Ja skolotāji teica, ka jānēsā īsi mati, tad sapratu, ka tos vajag audzēt maksimāli garus.

Šobrīd Latvijā, manuprāt, negatīvismam ir divi pretrunīgi vektori. Ikdienā daudzi bieži vien pret sevi attiecas kā pret tādu nabadziņu, kuram nepārtraukti melo, kuru nepārtraukti apkrāpj un pazemo. Vienlaikus šie paši cilvēki dusmojas par savu līdzpilsoņu sūkstīšanos – tā teikt, neuzbāzies man ar savām rūpēm, man pietiek ar savējām. Nedraudzīgi izsakoties par negatīvistiem, pozitīvisti nepamana, ka paši ir kļuvuši par negatīvistiem.

Latvijas iedzīvotāju viedokļi ir izvērsti pētīti starptautiskajā salīdzinošajā pētījumā European Social Survey, tiesa, jautājumu par negatīvismu un pozitīvismu šie dati skar tikai netieši. Secinājums, ko var izdarīt no pētījuma, nepārsteidz: Latvijas sabiedrībā nav pārsvara ne tā saucamajiem “pozitīvistiem”, ne “negatīvistiem”.

Jāatzīst arī, ka cilvēka klasificēšana vienā no šaurajām grupām ir metodoloģiski primitīva. Dažādās dzīves jomās cilvēki var pozicionēties radikāli atšķirīgi. Seksuāli norūpējušies citās dzīves jomās var būt itin sprigani. Var būt hipohondriķis un vienlaikus pozitīvi raudzīties uz medicīnisko pakalpojumu labāku pieejamību un arvien kvalitatīvāku medicīnisko aprūpi. Es pats atrodos kaut kur pa vidu – piemēram, jautājumā, vai es spēju kontrolēt savu dzīvi. Visbiežāk neesmu ne pozitīvists, ne negatīvists – esmu īgņa (it īpaši no rītiem), bet filozofijas un socioloģijas vārdnīcās šis jēdziens pagaidām nav iekļauts.