Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tas skars mani, Tevi un ikvienu no mums. Rakstu tāpēc, ka patlaban Latvijā tiek īstenots nepārprotams uzbrukums tiesiskas valsts pašiem pamatiem.
Einars Repše, delfi, 1. februārī
Atmodas laika politiķis, mākslīgā intelekta pētniecības aktīvists Einars Repše ir noraizējies. Viņš raksta par Saeimā iesniegtajiem grozījumiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas [ķīmisko, bioloģisko un kodolieroču radīšana vai izplatīšana] novēršanas likumā. Tas pieņemts 2008. gadā, un 12 gados Saeima likumu gandrīz ik gadu grozījusi un papildinājusi. Arī šobrīd Saeimā iesniegti grozījumi, kas daļēji pamatoti ar nepieciešamību transponēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 20. maija jaunās prasības (pēc kārtas ceturtās šajā jomā) atbilstoši direktīvai (ES) 2015/849. Ikgadēji likuma grozījumi noteikti neliecina par labas likumdošanas procesu, tomēr šīs regulārās izmaiņas precīzi raksturo šo ārkārtīgi dinamisko un pastāvīgi mainīgo jomu. Likuma adresāti ir visnotaļ specifisks subjektu loks – bankas un citi norēķinu un finanšu pakalpojumu sniedzēji, izložu un spēļu organizētāji, grāmatveži, revidenti, juristi, konsultanti, tirgotāji un starpnieki, kas darbojas ar uzņēmumu daļām, nekustamajiem īpašumiem, dārglietām. Citiem vārdiem, likumdevējs ir centies aptvert visus tos, kuri ikdienā saskaras ar iespēju legalizēt noziedzīgus līdzekļus un ieplūdināt tos likumīgā apritē. Katram šādās nodarbēs iesaistītajam subjektam ir personiski jāatbild par likuma ievērošanu vai jāieceļ atbildīgā persona, kas nepieļautu pretlikumīgās darbības. Likuma 10.1 panta pirmās daļas pirmais punkts izvirza prasības atbildīgajai personai un uzņēmuma vadītājam, kurš pieņem lēmumus šajā jomā: “Par augstākās vadības locekli vai par šā likuma prasību ievērošanu atbildīgo darbinieku var būt persona, kurai ir nevainojama reputācija.” Likums tālāk neskaidro, ko nozīmē jēdziens “nevainojama reputācija”, un arī neuzskaita sliktas reputācijas pazīmes. Mūsdienu tiesību teorijā atzīts, ka atklātus juridiskus jēdzienus likumā detalizēti neizvērš, to satura piepildījums atstājams tiesību normu piemērotāju – attiecīgo iestāžu un tiesu – ziņā, jo piemērojums var atšķirties katrai vajadzībai, katrā individuālā gadījumā.
Einars Repše (un ne viņš viens) zvana trauksmes zvanus par Finanšu ministrijas izstrādātu un valdības piedāvātu normu, kas pieņemšanas gadījumā attiektos ne tikai uz atbildīgo par atmazgāšanas problēmām, bet uz krietni plašāku personu loku, faktiski visiem tiem, kam pieder kāds no likuma jomas uzņēmumiem. Likumprojekta aizstāvji Saeimā iesniegtajā anotācijā tiecas izsmeļoši piepildīt nevainojamās reputācijas jēdzienu: “.. vērtējot likuma subjekta – fiziskās personas vai likuma subjekta patiesā labuma guvēja, augstākās vadības locekļa un par likuma prasību izpildi atbildīgā darbinieka – reputāciju, tiek vērtēta arī tā ģimenes locekļu un personu, par kurām ir zināms, ka ar tām ir darījuma vai citas ciešas attiecības vai tie ir akcionāri vai dalībnieki vienā un tajā pašā komercsabiedrībā, reputācija. Saistība ar noziedzniekiem vai personām ar apšaubāmu reputāciju ietekmē vērtējamā subjekta atbilstību nevainojamas reputācijas prasībām. Galvenie reputāciju ietekmējošie faktori ir darbības atbilstība likumam, informācija par personas iepriekšējām personiskām vai komerciālām darbībām, valsts iestāžu veiktajām pārbaudēm, kā arī izmeklēšanas ietvaros apkopotā informācija. Tāpat tiek ņemts vērā, vai par personu nav publiski pieejama negatīva informācija.” Lai iegūtu konkrētākus kritērijus, ministrija anotācijā piedāvā: “Ņemot vērā, ka nepieciešams noteikt vadlīnijas reputācijas vērtēšanai, likumprojekts paredz, ka .. reputācijas vērtēšanas vadlīnijas nosaka Ministru kabinets.”
Vai tagad beidzot novērsta neskaidrība par to, kas tad īsti ir nevainojama reputācija? – Gluži pretēji.
Pirmkārt, mūsu priekšā ir vēl viens skumjš valdības pārcentības piemērs. Saeimas Juridiskais birojs, kritiski vērtējot “Reputācijas grozījumus”, skaidro, ka no Ceturtās direktīvas nemaz neizriet, ka likuma subjektu patiesajiem labuma guvējiem būtu nepieciešama nevainojama reputācija. Direktīva prasa, lai noziedznieki, kas sodīti par nodarījumiem attiecīgajās jomās, vai to līdzdalībnieki neieņem vadošus amatus minētajos atbildīgajos subjektos un nav to faktiskie īpašnieki. Turklāt šī direktīvas norma neattiecas uz visiem novēršanas likuma subjektiem. Saeimas juridiskais birojs atgādina, ka Līgumā par Eiropas Savienības darbību dalībvalstis, arī Latvija, ir vienojušās, ka “direktīvas uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes”.
Otrkārt, šajos grozījumos paredzēts, ka valdība var saistoši norādīt tirgotājiem, baņķieriem, revidentiem, advokātiem un citiem savā praksē no valdības neatkarīgiem profesionāļiem, kāda to rīcība atbilst un kāda – neatbilst labas reputācijas kritērijiem. Vai starpniekam, kuram izdevies pārdot preci dārgāk, izmantojot pandēmiju, ir nevainojami laba vai, tieši pretēji, nožēlojama reputācija?
Treškārt, mēs patiešām esam nonākuši izšķirošu izmaiņu priekšā. Līdz šim tirgotāju, konsultantu vai profesionālo pakalpojumu sniedzēju reputācija bijusi viens no izvēles kritērijiem, vai stāties darījumu attiecībās un iegādāties preci vai pakalpojumu, bet, pieņemot valdības priekšlikumu un, vēl jo vairāk, ļaujot valdībai izstrādāt nevainojamas reputācijas standartus, mēs nonāksim valsts kapitālismā, kur nozīmīgās biznesa jomās darbotos tikai valstiski reputabli kandidāti. Par kuriem “nav publiski pieejama negatīva informācija” (citāts no likumprojekta anotācijas). Advokāts, kurš uzvar valdību Satversmes tiesā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā, šādā kategorijā saņems visai daudz mīnusu.
Nav šaubu, ka valsts un pašvaldību amatpersonu izvēlei nevainojama reputācija ir nozīmīgs kritērijs. Kā rakstīja Mārtiņš Vanags Rīgas Laika 2013. gada aprīļa numurā, “reputācija ir pagaidām labākais izgudrojums, kas ļauj pastiprināt amatpersonu darbības publisko uzraudzību un ļauj skatīties tām “uz pirkstiem””. Tomēr publiskajā pārvaldē piemērotos standartus nevar vieglu roku kopēt un attiecināt uz jebkuru citu saimniecisko darbību, it īpaši uz tām jomām, kurās strādājošajiem jau pēc savas nodarbes rakstura jāspēj iebilst un stāties pretī valdībai vai publiskajai pārvaldei.