Par taisnību tautām

21. novembrī plkst. 16.21 Maxima lielveikalā Zolitūdē atskan signalizācija. Diemžēl lielākā daļa veikala darbinieku un apmeklētāju ignorē signālu. Trauksmes zvans ar pārtraukumiem nepielūdzami vēsta par tuvojošos traģēdiju. Līdz plkst. 17.41 iebrūk lielveikala jumts, uzgāžoties uz veikalā esošo cilvēku galvām. Sekoja vēl divi iebrukumi, kas kopumā paņēma 54 cilvēku dzīvības.

Skaties.lv/Nekā personīga, 2016. gada 21. novembrī

Rīgas apgabaltiesa ceturtdien, 19. oktobrī, otrajā instancē izskatot civillietu Zolitūdes traģēdijā bojāgājušā ģimenes prasībā par morālās kompensācijas piedziņu, noraidījusi prasību pret uzņēmumu SIA Maxima Latvija.

Delfi, 2017. gada 20. oktobrī

Ceturtdienas, 21. novembra, rīts Zolitūdes mikrorajonā uzausa lietains. Līņāja visu dienu, un debesis noskaidrojās tikai vakara pusē. Dienvidaustrumu vējš rudens nogali pieturēja mēreni siltu. Ritēja kārtējā pelēcīgā novembra darba diena. Tomēr 260 jaunā Zolitūdes lielveikala apmeklētājiem tā noslēdzās pavisam atšķirīgi.

16.20, pēcpusdienas iepirkšanās posma sākumā, lielveikalā iedarbojās ugunsdrošības signalizācijas sistēma. Atbilstoši ieprogrammētajam algoritmam sistēma saņēma impulsus no trauksmes avota un ēkā atskanēja akustiskais trauksmes signāls un paziņojums latviešu, krievu un angļu valodā: “Uzmanību! Uzmanību! Ēkā ir izveidojusies ekstremāla situācija! Lūdzu visus, saglabājot mieru un atbilstoši administrācijas norādījumiem, doties uz ēkas izejām!”

16.23 veikala apsargs signālu izslēdza, bet pēc 2 sekundēm trauksmes algoritms atsākās. Divdesmit minūšu laikā sistēma ugunsgrēka trauksmi izziņoja 38 reizes. Ik reizi pēc pārstartēšanas trauksmes algoritms izziņoja jaunu trauksmi intervālā no 2 sekundēm līdz aptuveni pusminūtei. Pēc 17.05 trauksmes signāls un aicinājums atstāt veikalu apklusa.

17.45 pircēju pārpildītajā veikalā virs piena nodaļas un kasēm iebruka daļa ēkas jumta. Pāri cilvēku galvām nogāzās betona, zemes un dubļu lavīna. Namā izdzisa elektrība. Pilnīgā tumsā, gruvešos un putekļu mākonī jumta nogruvumā izdzīvojušie cilvēki centās izkļūt no veikala.

19.04, kad ēkā jau strādāja ugunsdzēsēji un citi operatīvie dienesti, nogruva vēl viena daļa jumta konstrukcijas, nonāvējot trīs glābējus. Iesprostoti zem drupām palika daudzi desmiti cilvēku.

Glābšanas dienesti turpināja meklēt cietušos vēl vairākas dienas. Policija nekavējoties ierosināja krimināllietu par pārkāpumiem būvniecības procesos. Valsts policijas priekšnieks tūlīt pēc katastrofas izvirzīja trīs versijas par notikušā cēloņiem. Gan mediji, gan sabiedrība centās atrast vainīgos. Grēkāžu vidū nokļuva arī veikalnieks, kurš bija tik šķietami vieglprātīgi attiecies pret trauksmes signalizāciju, nedarot neko, lai organizētu pārpildītā lielveikala evakuāciju, bet turpinot tirgoties.

Arī sociālajos tīklos plaši apsprieda un komentēja arhitektu, konstruktoru, būvnieku, uzraugu, pilsētas būvvaldes un domes priekšsēdētāja, ministru un premjera, nama īpašnieka un apsaimniekotāja atbildību. Neviens no sabiedriskā tribunāla viedokļu līderiem nešaubījās: galveno vainīgo vidū ir Maxima, kas guva peļņu uz upuru rēķina un kam arī jāatbild par nevainīgo cilvēku asinīm. Iesākās sava veida naida kampaņa un lielveikala boikots; tika radītas sabiedriskās organizācijas un īpašas interneta platformas, kas ik dienas papildināja savu saturu ar nikniem ziņojumiem. Tie bija vērsti gan pret potenciālajiem apsūdzamajiem, gan arī pret ikvienu, kas iedrošinājās paust atšķirīgu viedokli, tai skaitā pret juristiem, kurus turēja aizdomās par palīdzību medijos jau notiesātajiem “vaininiekiem”. Līdz tiesai bija vēl tālu, bet sabiedriskā doma jau vairākkārt bija uzvilkusi tautas dusmu karātavās visus Zolitūdes lielveikala ēkas sagrūšanā piesauktos.

Nekavējoties pie darba ķērās arī advokāti. Vairāki desmiti kolēģu piedāvāja bezatlīdzības konsultācijas traģēdijas upuriem un izdzīvojušo tuviniekiem, vēstot mūžseno tiesību un taisnīguma standartu, ko civilizācija pazīst kopš Babilonijas valdnieka Hammurapi laikiem: ja celtnieks uzbūvē māju, bet nav to pienācīgi uzbūvējis un tā iebrūk un nogalina īpašnieku, tad šis celtnieks ir sodāms ar nāvi. Ja tā nogalina īpašnieka dēlu, šī celtnieka dēls ir sodāms ar nāvi.

Savukārt iespējamo atbildīgo advokāti pavadīja daudzas intensīva darba naktis, lai savlaicīgi aprakstītu visus varbūtējo prasību variantus un klientu izredzes. Pavisam drīz pirmās prasības bija iesniegtas tiesās. Tagad tiesām bija jāatbild uz cietušo un visas sabiedrības izvirzītajiem jautājumiem. Kurš vainīgs? Ja vairāki vaininieki – cik kuram jāmaksā? Cik vērta cilvēka dzīvība? Cik maksā sērojošo palicēju morālās ciešanas?

Pienāca arī Maxima kārta atbildēt par veikala jumta nogruvumu. 2016. gada 29. janvārī Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesa civillietā piedzina no lielveikala īpašnieka trīskārt pa 70 tūkstošiem eiro veikalā nonāvētas sievietes tuviniekiem – dēliem un mātei. Tikmēr tiesa noraidīja tieši tādu pašu bojāgājušās sievietes dvīņumāsas prasību. Ar spriedumu neapmierinātā atbildētāja Maxima Latvija un arī bojāgājušās māsa iesniedza apelācijas sūdzību. Tas nozīmē, ka Rīgas apgabaltiesai šī smagā lieta pilnībā jāskata vēlreiz. Tiesas uzdevums šādās skaļās lietās ir neapskaužams: pirmkārt, jāatbild uz prasītāju jautājumiem un jānovērtē atbildētāju iebildumi. Vienlaikus tiesai jāspēj abstrahēties no sabiedrības apziņā izkaltajām vainas un soda važām, kas publiskajā telpā plaši izskanējušā ceremonijā jau uzliktas tiesājamajiem. Tiesai jāiedrošinās saprātīgi pārskatīt visiem it kā labi zināmos un saprotamos apstākļus.

Minētajā lietā prasība pamatota ar četriem neapstrīdamiem faktiskiem apstākļiem. Pirmkārt, traģēdijas dienā lielveikalā 38 reizes skanēja avārijas signalizācija, aicinot apmeklētājus atstāt veikalu. Otrkārt, lielveikala vadība neveica evakuāciju, bet turpināja tirdzniecību. Treškārt, 40 minūtes pēc brīdinājuma signāla iebruka lielveikala jumts, un zem tā gāja bojā veikala apmeklētāji un darbinieki, tai skaitā prasītāju tuviniece. Virknējot šos apstākļus, prasītāja pārmetums atbildētājam formulēts šādi: veikala vadības bezdarbība, nereaģējot uz trauksmes signalizāciju un neevakuējot cilvēkus no veikala telpām, noveda pie upura nāves. Tomēr: lai gan šī secīgo faktu virkne ir savstarpēji saistīta, vai to vieno cēloniska sakarība? Citiem vārdiem, vai, nekavējoties reaģējot uz signalizāciju un evakuējot cilvēkus no veikala telpām, traģēdija būtu novērsta?

Rīgas apgabaltiesa uz šo jautājumu atbildēja, vērtējot katru no nozīmīgajiem faktiskajiem apstākļiem. Tiesa secināja, ka signalizācija ir ugunsdrošības sistēmas sastāvdaļa un sistēmas mērķis bija noteikt ugunsgrēka draudus un par tiem brīdināt. Sistēma nebija tam radīta un nevarēja noteikt konstrukciju defektus un vēl jo vairāk – paredzēt un brīdināt par ēkas sabrukšanu. Secīgi tiesa vērtēja, kas bija jādara veikala vadībai, atskanot ugunsgrēka trauksmes brīdinājuma signālam. Prasītāju ieskatā trauksmes signalizācija, kas brīdina par briesmām un aicina pamest telpas, uzliek veikalniekam pienākumu pārtraukt tirdzniecību un organizēt evakuāciju. Turpretim atbildētājs atsaucās uz likumiem un valdības noteikumiem, kas paredz evakuāciju ugunsgrēka gadījumā. Tātad, atskanot signalizācijai, vispirms jāpārbauda, vai sistēmas norādītajā ēkas daļā tiešām sācies ugunsgrēks. “Ugunsgrēka trauksmes signalizācija bija paredzēta vienīgi tam, lai reaģētu un brīdinātu par ugunsgrēku, fiksējot karstumu un dūmus,” secināja tiesa (sprieduma 17.3. punkts). Apsargs divu minūšu laikā pēc pirmā signāla konstatēja, ka attiecīgajā palīgtelpā nav ugunsgrēka pazīmju. Tātad signalizācijas iedarbība pēc Latvijas valsts standarta kvalificējama kā viltus trauksme, jo to bija izraisījuši citi cēloņi, nevis ugunsgrēks. Tomēr signalizācija turpināja darboties, un apsargs izsauca signalizācijas sistēmu apkalpojošā uzņēmuma speciālistu. Tas ieradās pēc 20 minūtēm un, apskatījis signalizācijas sistēmu, to atslēdza. Bija 17.05, un aicinājums atstāt veikalu vairs netraucēja veikala darbinieku un apmeklētāju darba dienas noslēguma rutīnu. Šeit ļoti gribētos apcerēt, cik dzīvību kaucošā signalizācija būtu glābusi, ja sistēmu apkalpojušā uzņēmuma darbinieks būtu aizkavējies sastrēgumā vai vienkārši devies mājup, apsolot piebraukt agri no rīta. Bet tiesa atgrieza realitātē ar drosmīgāko no sprieduma atziņām: “Ugunsgrēka trauksmes signalizācijas sistēmu darbībai bija gadījuma raksturs, kuras vienīgā saikne ar nelaimes gadījumu bija to darbošanās neilgi pirms ēkas konstrukciju nogruvuma, respektīvi, tā bija sakritība.” (18. punkts) Ar vienu sprieduma rindkopu tiesa aizslaucīja četru gadu gaitā uzkrājušos nikno pārmetumu plūsmu veikalam Maxima par tirgošanos avārijas signalizācijas fonā, par pircēju un darbinieku upurēšanu peļņas kārei un alkatīgumu. No tiesas secinātā izriet skaudra atziņa: arī evakuējot cilvēkus no veikala telpām, traģēdija nebūtu novērsta. Būveksperts Gatis Vilks 31. oktobra kriminālprocesa tiesas sēdē atzina, ka ēkas jumta nesošās kopnes noslodze pārslogotākajā punktā sasniedza 648% no ieteicamās slodzes. Neizbēgamā nelaime bija tikai laika jautājums.

Apgabaltiesas 19. oktobra spriedums noraidīja bojāgājušās sievietes tuvinieku prasījumu pret Maxima Latvija, norādot, ka starp atbildētājas bezdarbību un nodarīto kaitējumu nepastāv cēlonisks sakars. Juridiskā atbildība nevar iestāties bez šīs būtiskās sastāvdaļas. Divu notikumu secība laikā vēl nenozīmē, ka starp tiem ir cēloniska sakarība, atzina tiesa. Turklāt “nav pamata uzskatīt, ka atbildētāja varēja paredzēt jumta, griestu un nesošo konstrukciju sagrūšanu tās nomātajās telpās” (sprieduma 23. punkts).

Neviens no strīda dalībniekiem nepārsūdzēja apgabaltiesas spriedumu un tas ir stājies spēkā. Tiesai stāv priekšā vēl vairākas lietas pret citiem atbildētājiem. Tomēr neatkarīgi no turpmākās šo lietu gaitas spriedums pierāda, ka tiesneši izpildījuši savā zvērestā iekļauto pienākumu: vienmēr censties noskaidrot patiesību, pat tad, ja vairākumam tā varētu būt neērta un nepieņemama. Vai, kā apgalvoja valdnieks Hammurapi: “Esmu licis uzspīdēt taisnībai, es tas, kas dod taisnību tautām.”