Nesen, pateicoties veiksmīgu sakritību virknei, Tbilisi nonācu pie galda, pie kura jau sēdēja četri sirmi draugi; viņu draudzība bija gandrīz gadsimta ceturksni vecāka par mani. Uz manu huligānisko jautājumu, kā viņi saprot Meraba Mamardašvili teikumu “patiesība ir augstāka par dzimteni”, viņi atbildēja katrs pa savam: tie bija četri patstāvīgi skatījumi, starp kuriem nepastāvēja sacensība par to, kam taisnība. Kā nākamajā dienā apliecināja pavisam cits sirms gruzīns: “Patiesība ir bezgalīga vienība starp pretējām taisnībām”. Šī patiesība izpaužas draudzībā.
Līdzās estētiskai neveiklībai neērtība, kas pavada augstos vārdus ar galotni -ība, sakņojas bažās, ka šo vārdu lietotājs neatbilst augstumam, uz kuru šie vārdi virza. Visbiežāk tās ir pamatotas bažas, taču būtu gļēvi padoties ierastajam, lai neredzētu savu tālumu no tā, par ko runā patiesība un draudzība. Arī Dante, ievietojot elles zemākajā lokā Brutu, kurš dzimtenes labad bija nodevis draugu, norāda uz draudzības vietu patiesībā un drauga nodevēja tālumu no tās.
Džima Džārmuša mīlētais, rāmi vērīgais dzejnieks Rons Padžets, kurš vairākas reizes nedēļā apmeklē Ņujorkas slimnīcā mirstošu draugu un pēdējā laikā apglabājis jau septiņus citus, negribot atgādina, ka pienāk laiks, kad draugi mirst. Skaudri, taču pastāv iespēja, ka starp draugiem veidotā ība nenomirst līdz ar drauga nāvi (kā Važas-Pšavelas dzejolī “Viesis un saimnieks”, kur pēc abu nāves kalnos vēl var manīt ugunskuru, pie kura turpinās abu maltīte un saruna). Daudz skarbāka ir situācija, kad draugi pazaudēti, nav atrasti vai draugu nav. Aristotelim arī te izdevies uztaustīt visiem pieejamu patiesību: ikviena dzīve, kurā pastāv draudzība, ir labāka par dzīvi bez draudzības.
Teorētiski var iztikt arī bez ības. Kā vārdā draudze, par kuras dzīvi stāsta Māris Ķirsons. Vārds liek domāt, ka draudze ir draugu kopa vai vieta, kur draudzējas; nekas netraucē domāt, ka tavi draugi arī ir tava draudze.
Stāsta, ka bērnībā daudziem ir savi iztēles draugi vai “iedomu draudziņi”. Var gadīties, ka pieaugot iedomu draugs pārvēršas par kādu no dieviem vai otrādi – kāds no dieviem kļūst par iedomu draugu. Ja senais izteikums “pasaki, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu” darbojas tik plaši, tad iznāk, ka tikai iepazīstot cilvēka “iedomu draugu”, iespējams iepazīt cilvēku pašu. No otras puses, šis izteikums ļauj citā gaismā ieraudzīt Jēkaba stāstu par Ābrahāmu kā Dieva draugu.
