Tā lieta ir izdarāma

1980. gadā Madridē, Eiropas drošības un sadarbības konferences laikā, mācītājs Māris Ķirsons (dz. 1940. gadā Jaunaucē), protestējot pret cilvēktiesību neievērošanu Latvijas PSR, nostājās Kongresu pils priekšā ar izplestām rokām, no kurām lejup uz sarkanā Padomju Savienības karoga tecēja asinis. Fotogrāfijas no šīs akcijas parādījās Rietumu žurnālos un avīzēs kā gandrīz vienīgā reportāža no Madrides konferences. Šis notikums labi raksturo Māri Ķirsonu kā cilvēku ar vērienu, oriģinalitāti, dramatismu un drosmi. Turklāt īpašu gandarījumu viņam, šķiet, sagādā katra iespēja izaicināt varu un varas institūcijas – arī reliģiskās.

1944. gadā Māris kopā ar ģimeni – māti un tēvu, mācītāju – dodas trimdā. Pēc bēgļu gaitām Vācijā nonāk ASV Ilinojas pavalstī. Pēc augstākās izglītības iegūšanas arī Māris tiek ordinēts un uzņemts garīdznieku saimē. Viņš kalpo latviešu draudzēs Filadelfijā un Čikāgā, vēlāk – Otavā, Monreālā, Kalgarijā. Māris darbojas Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas Amerikā (LELBA) pārvaldē un vēlāk tiek ievēlēts par LELBA Pārvaldes priekšnieku. Visu šo laiku Māris uztur kontaktus ar Latviju un darbojas palīdzības akcijās Latvijai. Tikai 1989. gadā padomju vara atļauj viņam apciemot dzimteni. 2013. gadā viņš atgriežas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Māra personīgā cīņa ar alkoholu devusi viņam izpratni par dažādām atkarībām. Savu pieredzi viņš izmanto profesionālā darbā Minesotas programmā un lekcijās par atkarībām visā Latvijā. Kopš 2015. gada viņš ir mācītājs Mērsraga evaņģēliski luteriskajā draudzē un šogad Latvijas valsts svētkos ir saņēmis apbalvojumu “Goda mērsradznieks”.

Juris Cālītis

Agnese Irbe: Es jums atnesu melno šokolādi…

Māris Ķirsons: O, ļoti jauki! Tas jau mums te ir galvenais iztikas avots.

Irbe: Kā arī Lutera 95 tēzes. Lūk, tagad no jauna pārtulkotas latviski.

Ķirsons: (Šķirsta tēzes.) Aha.

Irbe: Tās lasot, es nodomāju, ka bez teoloģijas zināšanām nevar saprast, ko Luters grib panākt un pret ko viņš protestē. Vēl vairāk tas droši vien attiecas uz nākamajām 28 tā dēvētajām Heidelbergas tēzēm, ko Luters uzrakstīja gadu vēlāk…

Ķirsons: Bija… (Domā.) Es nezinu, kas to vadīja vai veica, bet bija tā, ka dažādiem cilvēkiem jautāja, vai jūs būtu ar mieru ņemt vienu no tēzēm un aprakstīt, ko tā īsti nozīmē. Un es teicu “nē”, jo man liekas, ka tas atkal būs viens no tiem akadēmiskajiem darbiem, kam būs ļoti maz saskarsmes ar īstu dzīvi. Turpretim, ja te būtu runa par to, kas no šīm tēzēm attiecas uz mums, uz mūsu situāciju, tad man tajā būtu bijis vērts ieguldīt savu laiku. Vienkārši aprakstīt, kā tas bija pirms 500 gadiem, – paldies, nē.

Irbe: Ja jums vajadzētu komentēt, kas tur “attiecas uz mums”, kas tas būtu?

Ķirsons: Lutera tēzes ir uzaicinājums uz sarunu par to, kas ar mums šobrīd notiek. Tas ir lūgums cilvēkiem par to padomāt. Pirms kāda laika… man šķiet, pagājušajā ziemā Dainis Īvāns bija sarīkojis pasākumu ar mērķi parunāt par Atdzimšanas un atjaunošanās kustību. Jo tā jau ir tieši Atdzimšanas un atjaunošanās kustība, kas Tautas frontei dod tās garīgo elementu...

Irbe: Deva.

Ķirsons: Jā, deva. Un, kad notika šī tikšanās, es prasīju, kur tad ir šodienas jauno mācītāju paaudze. Tie, kas varētu piecelties un pateikt: “Kaut kas te Dānijas karaļvalstī ir sapuvis.” Bet tādu mācītāju šodien nav. Tāpēc var jautāt, kāpēc nav? Ecclesia reformata semper reformanda, proti, reformētai baznīcai nākas vienmēr reformēties. Kā tad ir ar reformācijām šodienas protestantu baznīcās? Vai mēs redzam kādas reformācijas? Reformācija nozīmē, ka mēs atzīstam, ka ir bijis kaut kas labs, ko mēs esam sabojājuši, un mums vajadzētu atgriezties un to atgūt.

Irbe: Man šķiet, ka jūs pazīstat vairākas protestantu baznīcas un to apvienības. Jūs zināt, kas notiek LELB, un pazīstat arī ārzemju latviešu luterāņu kongregācijas. Kas notiek šajās kongregācijās?

Ķirsons: Var pateikt nevis to, kas šajās kongregācijās notiek, bet gan to, kas tur nenotiek. Runājot par ārzemju latviešu kongregācijām, tās neizmanto izdevību un arī nejūt vajadzību iesaistīt latviešus, kuri ir emigrējuši pēdējos gados. Sevišķi tas attiecas uz Vāciju, kur ir gan vecā trimdas sadraudze, gan arī tūkstošos mērāma diaspora, kuru veido latvieši, kas ir izbraukuši pēdējos gados. Vai baznīca šo cilvēku labā kaut ko dara? Neko. Lielāko daļu savas dzīves šie cilvēki pavada, runājot un domājot vācu, angļu vai citā attiecīgās zemes valodā. Kas ir vienīgais, ko viņi dara latviski – ja vispār to dara? Lūdz Dievu.

Irbe: Tiešām?

Ķirsons: Jā.

Irbe: Vai tas tomēr nav raksturīgāk tai paaudzei, kas izceļoja īsi pirms kara vai kara laikā, un viņu bērniem?

Ķirsons: Tas ir raksturīgi arī tiem, kas izbraukuši nesen. Ja viņiem iedod vācu dziesmu grāmatu, lai gan viņi ir gājuši vācu skolā un viņu bērni ir iemācījušies visu iespējamo gramatiku, šajā grāmatā viņi neko nesaprot. Tā viņiem ir “žīdu ābece”. Valodai, kurā cilvēks runā ar savu Dievu, ir sevišķa nozīme, un šī valoda nav aizstājama. ASV un Kanādas diasporu vēsture rāda arī vēl kaut ko. Kamēr tur norvēģiem bija norvēģu draudzes, zviedriem – zviedru draudzes un vāciešiem – vācu draudzes, tikmēr bija norvēģu literārie pulciņi, vācu mednieku un makšķernieku pulciņi, bija dažādas biedrības un tā tālāk. Bet tad, kad šīs etniskās draudzes sāka iznīkt, iznīka arī tās pārējās organizācijas.

Irbe: Interesanti.

Ķirsons: Jā. Es reiz studēju tieši emigrantu vēsturi Amerikā. Šis process ir labi dokumentēts. Mūsdienu baznīcas neizmanto iespējas un nepilda savu uzdevumu uzrunāt cilvēkus. Piemēram, es atceros, kā pirms gadiem lasīju vai nu www.draugiem.lv, vai kādā citā portālā, ka Luksemburgā būšot Ziemassvētku eglīte. Bet nekur nebija minēts, ka būs svētbrīdis vai dievkalpojums. Es vērsos pie Luksemburgas draudzes prāvesta Klāva Bērziņa… Un viņš (zemā balsī): “Eglīte Luksemburgā? Es par to neko nezinu!” Tātad baznīca nebija uzņēmusi sakarus ar šiem izbraukušajiem cilvēkiem un piedāvājusi to, ko baznīca var piedāvāt.

Irbe: Bet var gadīties, ka baznīca vai baznīcas pārstāvji kaut ko tādu ir piedāvājuši, bet emigrējušie cilvēki viņiem atbildējuši: “Nē, mēs neesam ticīgi, mēs šādus piedāvājumus uztveram kā uzmākšanos, mums tas nav vajadzīgs.”

Ķirsons: Nu, par to “mēs neesam ticīgi” – muļķības.

Irbe: Kāpēc? Ja reiz viņi tā saka.

Ķirsons: (Smejas.) Viņi jau var tā teikt, bet vai tā ir reāla iespējamība? Katram cilvēkam ir kaut kāda augstākā vērtība. Tas, ko viņš dievina, – tas ir viņa Dievs. Es varu dievināt varu, naudu, seksu, varu dievināt pats savas smadzenes. Tas arī ir mans Dievs.