Cūkas

Dzestrā decembra rītā, kad Elvuds Vitmors piebrauca pie mūsu virtuves lieveņa, caur brūnā pikapa aizsvīdušo logu varēju saskatīt tikai viņa melno šaurmalu hūti. Mēs ar Tazu nolikām malā kafiju, uzrāvām virs pidžamām vējjakas un metāmies laukā sagaidīt šo laiskajā sestdienā atbraukušo vīru. Automašīna dobji ducināja uz grants piebraucamā ceļa; no izpūtēja rāmajā rīta gaisā vēlās sudrabainas izplūdes gāzes. Viņš nolaida logu, atklādams skatam divas tumšā cepures lentē iešūtas spalvas, vienu sarkanu un otru zaļu. Viņa acis slēpās aiz mazām, tumšām brillēm.

– Man teica, ka šeit kādam vajagot palīdzēt cūkas nokaut, – viņš rāmi bilda.

Mēs vedām Vitmora kungu apskatīt mūsu cūkas. Viņš bija vecs večuks, bet joprojām brašs, viņa prāts šķita skaidrs un labvēlīgs. Ģērbies zilā mehāniķa kombinezonā, viņš vēsā mierā pavērās apkārt un klusēdams aplūkoja situāciju – mūsu cūkas, aploku, mājiņas, laukus. Viņš pārliecās pāri metāla vārtiem. Cūkas ziņkārīgi nāca viņam klāt. Viņš tās novērtēja ar vēsu lietišķumu.

– Viņas nav gatavas kaušanai, – viņš teica, teju kā runādams pie sevis, – pārāk mazas. Dodiet viņām vēl trīs mēnešus, – viņš lika priekšā. – Tad viņas būs tieši laikā.

Mēs ar Tazu saviebāmies. Tas galīgi neatbilda mūsu plāniem. Mēs zinājām, ka cūkas ir samērā mazas, bet bijām apņēmušies nodarīt šo lietu pirms došanās uz mājām Ziemassvētku brīvdienās. Kas attiecas uz mani, cūkkopība man bija apnikusi. Savu skolu es jau biju dabūjis un biju no tās noguris. Noguris no viņu barošanas, no stresa, ko prasīja viņu noturēšana aplokā, no raizēm par to, vai mēs labi pret tām izturamies. Noguris no atbildības. Mums vajadzēja pielikt tam punktu un doties tālāk.

– Jūs viņas barojat ar kukurūzu? – viņš jautāja.

– Jā, – Tazs droši atbildēja, – kādas pēdējās pāris nedēļas.

Vitmora kungs kaut kā vienlaikus pamāja un pakratīja galvu.

– Jums būtu vajadzējis barot viņas ar kukurūzu kopš… – viņš rēķināja, – augusta. Tad viņas tagad būtu pareizajā svarā. – Viņš ieturēja pauzi. – Agrāk mēs tās pirms nokaušanas nobarojām līdz 140 kilogramiem.

Uzvilnīja viegla sendienu ambrozija vēsma. Viņš pakratīja galvu.

– Šīs ir par mazu.

Vitmora kungs šajā pusē bija ieradies laikos, kad katrā sētā vēl turēja pāris cūku. Viņš uzmeta skatienu attālajai koku rindai, tad saviem zābakiem.

– Nu jau tikpat kā neviens to vairs nedara.

Viņš paskatījās augšup, it kā brīnīdamies par mums.

– Vai jums ir šaujamais? – Tazs jautāja, virzīdams sarunu uz lietas praktisko pusi.

– Šiem mazajiem rukšiem? – Vitmora kungs atskatījās uz dzīvniekiem, kas joprojām rukšķēja iežogā aiz viņa. – Tām jau nevajag šaujamo, – viņš pameta ar galvu uz cūku pusi un pasmaidīja. – Tās, man domāt, var nožmiegt tāpat, – viņš ieķiķinājās, ar rokām spēcīgi sagrābjot gaisu. Mēs smaidījām, samulsuši šļūkājām kājas un skaidrojām savu situāciju.

– Jā, man ir ierocis, – viņš pamāja ar galvu.

– Un… mmm… jūs domājat, ka varētu mums palīdzēt?

– Jā, – viņš laipni pamāja un paskatījās atpakaļ uz kokiem. – Varu palīdzēt.

Viņš iekāpa mašīnā.

– Piebrauciet nākamnedēļ, – viņš teica pa atvērto logu. – Es parādīšu, kas jums būs jāsagādā, lai nokautu tās cūkas.