Manis tajā vilcienā nebija

Orests Silabriedis: Ļoti glīts, miglots vakars. Tāds paraugrudens.

Eduards Liniņš (sniedz mazu pudelīti vodkas Provodņica): Šis tev no Pēterburgas, atceroties mūsu 1990. gada rudens braucienu vilcienā Rīga–Ļeņingrada.

Orests: Nevaru atturēties no piezīmes par to, ka mēs satiekamies akurāt 7. novembrī. Varbūt tas Tīrona ļeņiniānas iespaidā, man ļoti patika saruna ar to Ļeņina biogrāfu.

Eduards: (Pēta ēdienkarti.) Baklažāns pārcepts... Ā, tādā nozīmē, ka cepts un pārliets.

Orests: Droši vien konceptuālais jautājums: uz kādiem dzērieniem mēs skatāmies?

Viesmīle: Mums šonedēļ ir vienkārši fantastisks nedēļas vīns – no Kalifornijas, šardonē un zinfandels.

Eduards: Īsti nav noskaņojuma uz vīnu. Paauksts šodien.

Viesmīle: Varbūt kādu silto balzamu?

Eduards: Sāksim ar 50 gramiem vodkas Pravda.

Orests: Man melno balzamu, lūdzu.

(Klusums – abi lasa ēdienkarti.)

Orests: Atceroties mūsu daudzās sarunas, kas notikušas vairāk nekā ceturtdaļgadsimta laikā, nāk prātā, ka reiz mūsu kopīgais draugs Guntis Zēbergs braucis tramvajā pa Baronielu un ar patiku noskatījies, kā grāmatnīcā Aperto libro gandrīz pilnīgā tumsā pēc veikala slēgšanas sēž Liniņš un Silabriedis un kaut ko pārspriež. Mierīgi, prātīgi.

Eduards: Jā, tas varēja būt kāds 94. vai 95. gads.

Viesmīle: Kungi, vai esat izdomājuši?

Orests: Man būs gulaša zupa.

Eduards: Es arī skatījos uz šo, bet būs neinteresanti, ja abi ņemsim vienu un to pašu. Dodiet man, lūdzu, pikantās ribiņas.

Orests: Kā tev šķiet, par ko mēs būtu varējuši runāt tovakar tajā grāmatnīcā?

Eduards: Iespējams, par Ievu Paršu.

Orests: To droši vien žurnālā nedrukā.

Eduards: Kāpēc ne? Parša ir izcila kamerdziedātāja, savā balss reģistrā, domāju, labākā. Ko tur slēpt? Mums un ne tikai mums bija pret viņu ļoti siltas jūtas.

Orests: Diezgan daudziem.

Eduards: Viņa bija stipri iedvesmojoša. Un ir tāda joprojām.

Orests: Vēl varēja būt sarunas par mūziku. Par grāmatām.

Eduards: Nu jā, tas bija laiks, kad mēs īstenojām šos savus mājas teātra projektus Akuratera namā. Galvenā interese un aizraušanās bija krievu 20. gadsimta pirmo desmitgadu dzeja.

Orests: Jā, tavā iespaidā.

Eduards: Nevaru lepoties, ka es ļoti dziļi toreiz tajā tēmā tiku iekšā, bet...

Orests: Bet no kurienes tev tas?

Eduards: Sākums bija 80. gadu otrajā pusē, kad es mācījos vidusskolā un klausījos Rietumu raidstacijas. Jo sevišķi BBC un radio Brīvība bija diezgan labas krievu literatūras programmas. Viņi, protams, pievērsa uzmanību galvenokārt tiem autoriem, kas Padomju Savienībā nepiederēja pie literārās konjunktūras. Tāda bija Anna Ahmatova, Osips Mandelštams.

Orests: Bet tos mēs neņēmām.

Eduards: Droši vien aiz zināmas nejaušības mana galvenā interese bija par Nikolaju Zabolocki.

Orests: Un tas nebeidza izbrīnīt Māru Poļakovu. Viņa vairākkārt jautāja, ko mēs esot atraduši tajā Zabolockī.

Eduards: Mani uz Zabolocki aizveda viens autobiogrāfisks romāns, kas tika lasīts, ja nemaldos, BBC. Tā, tagad man jāsāk domāt, kā sauca autori... Es ierakstīju kādu fragmentu diktofonā un pēc tam ātri pat iztulkoju latviski. Manuprāt, viņu sauca Natālija Roskina, viņa kādu brīdi bija Zabolocka nelaulāta dzīvesdraudzene, tas bija viņa mūža otrajā pusē, kad viņš bija atgriezies no lēģeriem, kur tika ievietots 30. gadu otrajā pusē. Roskinas grāmatā bija par Annu Ahmatovu, Zabolocki, Naumu Berkovski un Vasiliju Grosmanu. Nosaukums – “Četras nodaļas” (“Четыре главы”), bet to varēja asociēt arī ar četrām galvām. Un tur kaut kādā kontekstā tika pieminēta arī virkne citu krievu literātu, toskait oberiuti; bez Zabolocka tajā grupā ietilpa arī Harmss, Oļeiņikovs un kas tur vēl.

Orests: Toreiz mēs vēl domājām, ka tos pastāstus par Puškinu, Gogoli un Dostojevski (“царство ему небесное”...) uzrakstījis Harmss.

Eduards: Un vienā no mūsu pasākumiem apspēlējām tos.

Orests: Ļevs Nikolajevičs Tolstojs ļoti mīlēja bērnus, bet pieaugušos ciest nevarēja.

Eduards: Jā, sevišķi Hercenu. Tā mēs tur niekojāmies. No šodienas viedokļa jāsaka – niekojāmies. Tajā pašā laikā jāteic, ka kaut kādi priekšstati par scenāriju veidošanu, par montāžas tehniku kā satura pasniegšanas paņēmienu – tas tur tika trenēts.

Orests: Man liekas, ka mēs plūcam augļus tagad.

Eduards: Vakar Ziemeļblāzmā rādīja manu montāžu ar nosaukumu “Valka. Latvija. Brīvība”.

Orests: Kāpēc tu nesauc to par lugu?

Eduards: Tāpēc, ka tā nav īsti luga.

Orests: Luga ar dokumentālām epizodēm.

Eduards: Man liekas, ka tomēr montāža.

Orests: Labi, sauc, kā gribi. Kā publika? Man tur vienmēr paticis skatīties, kā mikrorajona cilvēki pēc koncertiem rāmi plūst atpakaļ uz savām daudzstāvu mājām.

Eduards: Man ļoti patika tas, ka bija vairākas skolēnu grupas, arī no krievu skolām, zālē nemanīja murdēšanu un vaikstīšanos. Pēc tam dzirdēju atsauksmes, ka šādi pasniegta vēsture viņiem šķiet saprotamāka.

Orests: Nu jā, viņi redz dzīvus cilvēkus, kam tādā vai citā vēsturiskā situācijā jāizšķiras par kaut ko.

Viesmīle: Tā, te būs apvienotā gaļas un siera izlase, te ir salami, te čorizo, te serrano, kazas siers, brī.

Eduards: Tā, mikrogurķīši.

Orests: Vai drīkst ņemt ar pirkstiem?

Eduards: Šitais tāds milzīgs gabals. Nu labi. Lai tā būtu.

Orests: Tad lai tā būtu. No kā tas bija?

Eduards: Stumbrs. “Parādības vasaras pēcpusdienā”. Nu tad!

(Saskandina.)

Orests: Tām muzikālajām parādībām, ar ko mums galvenokārt bijusi darīšana, pamatā ir vārds. Tad es uzreiz atceros augstu skoloto kolēģi Dainu Teters, kura, tāpat kā droši vien daudzi viņas kolēģi semiotiķi, uzskata, ka mūzika ir tikai tad, ja tā ir vārda neskarta. Mūzika kā tīra parādība. Un tad arī nāk prātā tie komponisti, kas man intervijās teikuši, ka viņu fantāzijas ierosināšanai nepieciešams vārds, – Leonīds Desjatņikovs, Svens Dāvids Sandstrems, vēl kādi.

Eduards: Nezinu. Man liekas, ka jābūt komponistam, lai uz šo ko atbildētu.

Orests: Bet tev visu dzīvi vismaz bijusi darīšana ar mūziku.

Eduards: Jā, es varu atzīties, ka viens no tādiem, kā lai saka, saldiem ēdieniem manā radio darbā ir tad, kad es ar savām elementārajām prasmēm montēju tekstiem klāt kaut kādus mūzikas fragmentus. Ļoti patīk.

Orests: Šito tu pateici tik garšīgi kā Vitja no Jerofejeva “Valpurģu nakts”. Ko viņš tur apēda – šaha figūriņas?

Eduards: Nu, ne tikai. Arī dambreti, domino...

Orests: Un sapņoja par princesi, kurai princis sit pa galvu ar kristāla kurpīti. Klau, kā izpaužas tā tava saldēdienība radio? Piemeklēt? Atrast īsto nogriezni?

Eduards: Tieši tā. Vispirms ar aci notēmēt uz to skaņu celiņa grafiskā attēla vietu.

Orests: Jā, tas daudz ko pasaka priekšā.

Eduards: Tieši tā, un tad trāpīt. Man, spiemēram, nupat bija ļoti patīkama sagadīšanās. Bieži ir tā, ka, labi, tu esi izvēlējies to mūziku, bet tas teksts, kas arī jau ir ierakstīts, viņš tā viegli mēdz nešūties klāt. Nevar noraut muzikālo frāzi tā...

Orests: Edžu, ja tu zinātu, cik daudzi tā dara – ņem un norauj.

Eduards: Labi, es arī kādreiz tā daru, bet šoreiz man tiešām paveicās. Es taisīju raidījumu par reformāciju un biju iztulkojis un ierunājis tekstus no dažiem rakstiem par Luteru un viņa darbības un vispār luterisma aspektiem, es paņēmu fragmentus no Baha kantātes “Kristus, nāvessaitēm saistīts”, kā es to iztulkoju...

Orests: ...lag in Todesbanden...

Eduards: ...jā, un kaut kā tieši līdz sekundei visi teksta fragmenti ietilpa attiecīgajās muzikālajās gultās.

Orests: Tā ir kolosāla sajūta.

Eduards: Bija pilnīgi vai jādomā, ka kāds no pagātnes diženajiem...

Orests: ...bijis tev tuvumā...

Eduards: ...jā, viegli pieskāries šim procesam. Es neredzu pretrunu starp labu mūziku un labu tekstu.

Orests: Ne jau pretrunu.

Eduards: Man liekas, ka vismaz 18. gadsimta, teiksim tā, varbūt naivajā mākslas pasaulē operas libretists netika vērtēts zemāk kā komponists.

Orests: Ja libretists ir labs, tad arī mūsdienās ir līdzīgi, tikai nu mēs arī redzam, ka mūslaiku latviešu komponistiem palaikam sanāk darīšana ar īsti vājiem libretiem. Bet vai tev pašam arī tā varētu likties, ka mūzika bez vārda ir kaut kas tīrāks? Vismaz kā substance?

Eduards: Kā substance droši vien jā. Bet, ja tas būtu kaut kas nepārprotami pārāks, tad mēs jau droši vien būtu atteikušies no kompleksajiem žanriem.

Orests: Runājot par operu, man liekas, ka cilvēce nekad nepārtrauks ilgoties pēc ideālās operas, kas nekad tā arī netiks uzrakstīta. Labi, ir daži izņēmumi, kas tuvojas šim ideālam, bet tādu nav nemaz tik daudz. Ideālā opera kā kaut kas nesasniedzams, bet ārkārtīgi iekārojams.

Eduards: Kādā nozīmē?

Orests: Nu, ka tas nebūs ne tizli, ne teatrāli, bet tas būs tik organiski, ka visi elementi nespēs pastāvēt cits bez cita.

Eduards: Domāju, ka slikti operu iestudējumi rodas no to veidotāju nespējas salikt visus elementus zināmā līdzsvarā.

Orests: Tātad tu vaino nevis autorus, bet interpretus?

Eduards: Es tā domāju. Kad sastopas labs režisors ar labu diriģentu, tad rezultāts ir...

Orests: ...tad pat aizdurtās Džildas dziedāšana maisā neliekas smieklīga?

Eduards: Man liekas, ka pat to var parādīt tā, lai tas patiešām nebūtu smieklīgi. Skaidrs, ka tad, ja skatās ar prasību pēc reālisma, būs smieklīgi.

Orests: Nu bet tad glābiņš ir sakāpināts teatrālisms. Man liekas, ka operai ir jābūt izteikti teatrālai.

Eduards: Domāju, ka ir dažādi gadījumi. Teiksim, Janāčeks, kas strādā uz naturālisma robežas...

Orests: ...ir nonācis, iespējams, vistuvāk operas būtībai, idejai.

Eduards: Lūk, tas ir spilgts paraugs tam, ka...

Orests: ...opera ir iespējama. Eduard, tev savulaik bija viss “Nībelunga gredzens” kasetēs.

Eduards: Es domāju, ka man viņš joprojām ir. Vismaz es tā domāju, ka neesmu izlidinājis viņu ārā.

Orests: Man labā atmiņā tas iespaidīgais kasešu komplekts tavā grāmatplauktā.

Eduards: Es to nopirku diezgan nejauši. Bet tas bija laiks, kad šādu kasešu komplektu varēja par diezgan lētu naudu nopirkt.

Orests: Bet ne jau šeit?

Eduards: Šeit. Vaļņu ielā, grāmatnīcā Globuss. Vai arī ne Globusā, bet noteikti Vaļņu ielā. Četri pamatīgi kasešu bloki, izdoti vēl toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, ar ļoti solīdu izpildītāju sastāvu.

Orests: Diriģentu neatceries?

Eduards: Nu, neatceros.

Orests: Tu zināji, kāpēc tu pērc? Kolekcijai? Tas tāpat, kā mājas bāriņā jābūt tādam, tādam un tādam dzērienam?

Eduards: Tuvu tam. Es toreiz pirku teju visu no klasiskās mūzikas, jo līdz vidusskolai es biju nepārspīlējot ignorants klasiskajā mūzikā. Un vispār mūzikas ziņā. Es klausījos kaut kādus, piedod, Čikāgas piecīšus. Un dziedāju viņiem līdzi.

Orests: Pērkonu tu arī noteikti klausījies.

Eduards: Pērkons atnāca vidusskolā, kad es ar Māri Melgalvu iepazinos. Jā, Pērkons, Andris Kārkliņš.

Orests: Ar visu savu pseidoflamenko.

Eduards: Un latviešu autoru tekstiem. Bet klasisko mūziku es tiešām sāku klausīties tikai vidusskolas pēdējās klasēs.

Orests: От чего ж так?

Eduards: Nu, vienkārši sāku klausīties un sapratu, ka tas ir kaut kas, ko ir vērts iepazīt. Galu galā arī, jā, lasot literatūru, kur parādās kaut kādi motīvi. Tas pats “Doktors Fausts”, to jau nevar lasīt, ja drusku nesaproti, par ko ir stāsts.

Orests: Lasot Mannu, tu iepazinies ar Šēnberga darbiem?

Eduards: Ne gluži tik tieši, un Mannu es lasīju augstskolas pirmajos kursos. Ak jā, man uzdāvināja arī dažas skaņuplates no operrežisora Jāņa Zariņa kolekcijas. Tur bija kādas Philips izdotas Mocarta simfonijas, kaut kas no operām.

Orests: Vai pirms “Gredzena” klausīšanās tu jau zināji kaut ko no operām?

Eduards: Biju dzirdējis drusku Verdi, drusku Bellīni, bet Vāgners, protams, bija pavisam kas cits, un tad es sapratu, ka Vāgneru vajag skatīties. Tikai ar klausīšanos nav efekta. Bet es vēl nebiju lasījis Vāgnera tekstus, nezināju viņa idejas par Gesamtkunstwerk.

Orests: Un es atkal nupat lasīju Stravinska memuārus, kur viņš atceras, kā Baireitā iekļuvis “Parsifāla” izrādē un juties kā slazdā: viss tumšs, krēsls čīkst, ka ne pakustēties, starpbrīži tik īsi, ka labi ja paspēj apēst cīsiņu un iedzert alu, bet papirosam jau vairs neatliek laika. Tu taču neesi no tiem, kam noteikti vajag koncertzāli?

Eduards: Jāsaka laikam, ka vienīgā māksla, ko es novērtēju dzīvā veidā, ir teātris. Un drīzāk dramatiskais teātris nekā opera. Teātra reprodukcija ierakstā pārlieku atšķiras no tā, ko redzam, atrodoties teātrī. Bet jebkuru citu mākslas veidu... Man nekad nav bijusi vēlēšanās klīst pa gleznu galerijām, lai redzētu oriģinālus.

Orests: Man ir stipri līdzīgi.

Eduards: Un par šādu viedokli, baidos, mēs varam dabūt pa galvu ar reprodukciju albumu.

Orests: Starp citu, Baireitas muzejā, kur es nekad neesmu bijis, Vāgnera dzīvesceļā Rīga neesot iezīmēta – tikai tāds vispārīgs teikums par Vāgnera uzturēšanos dažās Austrumeiropas pilsētās. Bet to, ka Rīgas Vācu teātra modelis noderēja viņam kā paraugs, pēc tam Baireitā ceļot savu opernamu, domāju, daudzi nav novērtējuši.

Eduards: Nu, mums jau arī sava Vāgnera mitoloģija vai drīzāk antimitoloģija par Rīgas periodu. Es domāju, piemēram, Laura Gundara lugu “Vāgners neatgriezīsies”: protagonista fizioloģija, attiecības ar sievu, nespēja atšķirt latviešus no krieviem, parādi, bēgšana un tā tālāk – tas radījis vairāk uz sadzīviskumu un dažādām tīri individuālām rakstura īpašībām orientētu izpratni un izjūtu. Prasītos kāds populārs darbs, kas mēģinātu sajust to Rīgas gaisu, ko Vāgners te elpoja.

Orests: Augšāmcelsim Marģeri Zariņu. Bet nav jau tā, ka tevis nosauktos aspektus Lauris būtu lietojis nevietā un nepareizi.

Eduards: Protams, protams.

Orests: Laura lugā ir atgādinājums par Dorna intrigām, norādes uz to, ka diriģējot Vāgners izvēlējies drīzāk ātrus tempus; ir arī mājiens uz to, kā viena no jāņudziesmām, iespējams, devusi impulsu Jāņu skatam no “Nirnbergas meistardziedoņiem”. Cits jautājums par to, kurš tiešām atradīs to jāņudziesmu Vāgnera operā.

Eduards: Vāgneram domājot, ka tā ir krievu tautas melodija.

Orests: Jo viņš, kā zināms, neatšķīra latviešus un krievus. Man tomēr liekas svarīgi, ka mums ir tāda luga. Bet, ja tu pats tagad ķertos klāt, kas tas būtu? Novele?

Eduards: Nu, vismaz.

Orests: Velk uz romānu?

Eduards: Nē, scenārijs miniseriālam.

Orests: Vai būtu pietiekami daudz notikumu?

Eduards: Jā, jo runa jau ir ne tikai par Vāgneru. Runa ir par Rīgas gaisu.

Orests: Šausmīgo, provinciālo, nemuzikālo.

Eduards: Es domāju, ka tas bija diezgan blīvs gaiss, jo no dažādām pusēm pūta dažādi vēji.

Orests: Labi, es uzreiz iedomājos, piemēram, to, ka mēs nenovērtējam, cik daudz jaunu operu drīz pēc pirmatskaņojuma kaut kur Rietumeiropā uzreiz nonāca Rīgā. Un jau kopš 18. gadsimta beigām.

Eduards: Tieši tā. Metaforu par logu uz Eiropu mēs esam raduši uztvert tikai negatīvajās konotācijās.

Orests: Pag, nu tad Pēteris...

Eduards: ...jā, ar kāju atspēra logu, un mēs kā tādi nožēlojami puķupodiņi noripojām no palodzes, plīsām un šķīdām. Rīgai un visai Latvijai šī atrašanās pa vidu starp milzīgo impēriju, kurai, sākot ar Pēteri un beidzot ar 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm, tomēr tā vilkme bija ļoti spēcīga. Vilkme, ar kuru šī milzīgā telpa rāva sevī iekšā Eiropas kultūras iespaidus. Jā, no vienas puses, militārā agresija, bet, no otras puses, tā bija tālaika metode, kā nonākt kontaktā ar civilizācijas lielajiem dzinējiem. Protams, jā, 19. gadsimta beigās, kad Krievijas impērijas nespēja modernizēties kļuva aizvien nospiedošāka un kad tur parādījās izteiktas reakcijas tendences, Krievija bija tautu cietums, un tā katastrofa, kuras simtgadi mēs tieši šobrīd svinam, bija visam tam rezultāts, bet procesā, kas attīstījās līdz ar 18. gadsimtu, bija daudz produktīva un veicinoša. Latvija bija vilkmes koridorā, un tas mums nāca par labu.

Orests: Tātad varētu izmantot Vāgneru, lai parādītu, kas notika tālaika Latvijas teritorijā. Man patīk šī doma. Tas sasaucas arī, piemēram, ar to, ka Erenštreita grāmata par Cimzi aktualizēja izpratni par to, ka Latvijas tapšana nesākās līdz ar atmodu, kā mums palaikam pavirši liekas. Kad tiksim galā ar Cēsu kaujām, vai šis varētu būt nākamais projekts?

Eduards: Kāpēc gan ne? Bet, vispārīgi runājot, man liekas drusku satraucoša tendence satraukties par to, lai tikai neatrastu sevī vai pagātnes kultūras darbiniekos kaut ko pārāk nelatvisku.

Orests: Tu samani šādu tendenci?

Eduards: Man liekas, ka populārā līmenī drusku ir gan kaut kas tāds. Nu, bet, piemēram, mēs skatāmies uz Baumaņu Kārli, kurš pusi mūža Pēterpilī māca vācu valodu...

Orests: ...ir muzikāli talantīgs, bet izpausmēs stipri diletantisks...

Eduards: ...bet tas netraucē viņam radīt vārdus un melodiju, kas ir vajadzīgi gan tajā brīdī, gan arī krietni vēl pēc tam. Protams, mēs labi zinām, ka ar šo himnu, kā droši vien ne ar vienu vien citu zemju himnu, saistās mūžīgā diskusija, cik tā ir mākslinieciski augstvērtīga, un atbilde: himnai tas ne tuvu nav galvenais.

Orests: Un šī diskusija jau faktiski ir izsmelta ap 1920. gadu, kad par to runā Jēkabs Graubiņš un kas tur vēl, ātrumā neatceros.

Eduards: Un par ko šobrīd ir cepiens? Taisnību sakot, slinkums interesēties.

Orests: Par metronomu. Lai kāds nedziedātu pārāk ātri un cits – pārāk lēni. Ne tikai par to. Man radās iespaids, ka šādu sarunu rezultātā varētu tikt izslēgta jebkura impulsīva himnas lietošanas situācija.

Eduards: Un tas ir, manuprāt, nevajadzīgi sterils piegājiens.

Orests: Bet mēs taču visu mēģinām šobrīd ar noteikumiem...

Eduards: ...sterilizēt.

(Mirklis klusuma.)

Eduards: Vodka Pravda ir tiešām laba.

Orests: Un es vienmēr visur gribēšu pagaršot, kāda kurā vietā ir gulašzupa.

(Vēl mirklis klusuma.)

Orests: Eduard, vai tu atceries to periodu, kad mēs mēģinājām izprast, kas ir akmeisms?

Eduards: Ciktāl nu mana saprašana sniedzas, es teiktu, ka tā ir dzejas patosa atrašana vienkāršās lietās. Šo lietu paaugstināšana.

Orests: Man uzreiz nāk prātā līdzība ar to, ko saka Eliots: izņem ārā no mākslas pats sevi. Kā viņš teica tajos “Kvartetos”: dzeja jāraksta tā, lai tā izrietētu no tavām sajūtām, bet būtu brīva no tām. Man šī liekas ļoti laba mēraukla, kad jārunā par mūziku, jo īpaši par jauno mūziku un jo sevišķi par latviešu jauno komponistu mūziku.

Eduards: Bet Zabolockis jau nebija akmeists. Viņš sāka kā absurdists, bet tas, ar ko mēs ņēmāmies, bija dabas apdvēseļošana – poetizēts panteisms.

Orests: Bet arī viņš dara to pašu – iziet cauri ikdienišķām kustībām un liek mums brīnīties par tām kā sakrālām.

Eduards: Nu, dažos gadījumos jā. Visa esošā brīnums. Apbrīna par to, ka pastāv kas tāds kā daba. “И небо хмурится, и мчится ветер к нам,/ Рубаху дерева сгибая пополам./ О, слушай, слушай хлопанье рубах!/ Ведь в каждом дереве сидит могучий Бах/ И в каждом камне Ганнибал таится...” Katrs koks kā varens Bahs! Lūdzu.

Orests: Cilvēk, atceries savu vietu!

Eduards: Tieši tā. Starp citu, es riskēšu mazliet atdzejot. Tas arī bija interesanti. Pirms vairākiem gadiem gatavoju savu rīta piecminūšu sižetiņu par Viljama Vērdsvērta dzejoli “Narcises”. Nu, un es tagad esmu uzrakstījis par viņa biogrāfijas momentu, ka viņš tur tiešām klejojis pa to savu ezeru novadu un ieraudzījis narcišu puduri. Un tad es sāku šķirstīt visas pieejamās latviešu dzejas antoloģijas, lai atrastu, kā skan Vērdsvērta skaistais dzejolis “Narcises”. Meklēju – nav. Izrādās, ka neviens nav atdzejojis. Nu ko. Pulkstenis pusdivi naktī, sižetam jāskan pusseptiņos no rīta.

Orests: Atrotām piedurknes...

Eduards: ...un atdzejojam.

Orests: Vērdsvērts jau vispār laikam maz latviskots.

Eduards: Bet pirms apmēram gada mani sameklē Viesturs Vecgrāvis, pavēsta, ka ir atradis šo manu tulkojumu, un apjautājas, vai es nebūtu ar mieru atdzejot vēl kādus pantus. Protams, visi termiņi atkal ir nokavēti, bet pāris nedēļu laikā centīšos.

Orests: Domuzīmei?

Eduards: Krājumam. Top angļu dzejas antoloģija.

Orests: Vai mēs šitā līdz mūža galam atklāsim sevī arvien jaunus talantus?

Eduards: Vai gan mēs kā citādi konstatēsim savu vitalitāti?

(Dakšiņa nokrīt trešoreiz.)

Eduards: Tāda te ir tā šķīvīša forma.

Orests: Nevar nolikt dakšiņu, kā pieklājas.

(Tiek aiznesti šķīvji.)

Orests: Paldies tev par Provodņicu, bet to 90. gada braucienu vilcienā Rīga–Ļeņingrada es nevaru atcerēties, jo es tajā nebiju.

Eduards: Ak jā, jūs toreiz lidojāt uz Ļeņingradu no Dānijas. Nu, tu esi palaidis garām gloriozu ceļojumu. Atceros, ka pavadone vienubrīd grasījās izmest mani no vagona.

Orests: Vai tas bija tas pats brauciens, kurā Jānis Lindenbergs staigāja pa Ļeņingradu ar hūti, pie kuras bija piesprausta komjauniešu nozīmīte?

Eduards: Komjauniešu nozīmīte?

Orests: Jā, tikai viņš to nezināja.

Eduards: Nezinu, neatceros. Atceros gan, ka viņš visu nakti bija atstāts vienā no dzelzceļa stacijām bez cigaretēm.

Orests: Un no rīta nesarunājās ar mums.

Eduards: Bet atpakaļ no Oslo mēs braucām ar kuģi.

Orests: Jā, vairs ne caur Ļeņingradu.

Eduards: Tur bija tas mēness ceļš jūrā.

Orests: Plats, spožs. Un viens no mūsu tenoriem bija gatavs kāpt pāri malai un iet pa to mēness ceļu.

Eduards: To neatceros, bet ceļš bija iespaidīgs. Un man tas jo sevišķi palicis atmiņā tāpēc, ka dienu vai divas pirms tam pa līdzīgu ceļu bija devies prom Mārtiņš Zīverts.

(Tiek aiznestas glāzes.)

“Vakariņas ar Andrē” notika Film Noir Bibliotēkā