Pāri likumam?

Karaliene apstiprināja: ja prezidents Tramps ierastos Lielbritānijā, viņa drīkstot viņu nogalināt ar zobenu un neviens viņai neko nevarot padarīt.

The Daily Mash, 31. janvārī

Ziņa par Elizabetes II apgalvojumu, ka viņa legāli drīkst ar zobenu nonāvēt prezidentu Trampu Bakingemas pilī, bija tikai satīra. [..] Lai gan karaliene nav izteikusies par viņas legālajām tiesībām piebeigt ASV prezidentu ar zobenu, par ideju, ka Lielbritānijas valdošais monarhs nudien ir ārpus likuma (vismaz karaļvalsts robežās), gadu gaitā ir daudz diskutēts un debatēts.

Snopes, 1. februārī

1989. gada filma “Nāvējošais ierocis 2” apraksta divu Losandželosas policistu cīņu pret zelta un narkotiku kontrabandistiem. Cīņa ir smaga, jo noziedznieki darbojas Dienvidāfrikas konsulātā, tāpēc uz viņiem neattiecas ASV likumi. Taču beigu beigās taisnīgums uzvar, un policisti nogalina pat Dienvidāfrikas ģenerālkonsulu.

Vai tiešām diplomāti stāv pāri likumam? Balstoties uz vienošanos par diplomātiskajiem un konsulārajiem sakariem, Kriminālprocesa likums paredz, ka ārvalstu diplomāti un konsulārās amatpersonas, kā arī viņu ģimenes locekļi bauda kriminālprocesuālo imunitāti: pie kriminālatbildības viņus var saukt ar nosūtītājvalsts rakstveida piekrišanu. Parasti tomēr šāda piekrišana netiek sniegta: valstis nolemj, ka savus diplomātus sodīs pašas. Dažreiz nenotiek arī tas. Piemēram, 1984. gadā pie Lībijas vēstniecības Londonā notika protesta akcija, kuras laikā no vēstniecības sāka šaut, nogalinot policisti. Pēc 11 dienas gara aplenkuma Apvienotās Karalistes valdība ļāva vēstniecības personālam doties uz Lībiju, apzinoties, ka slepkavas, visticamāk, bauda imunitāti (kā arī apzinoties, ka citāda rīcība var izsaukt uzbrukumu Apvienotās Karalistes vēstniecībai Lībijā). Vēl joprojām nav zināms, kurš vēstniecības darbinieks vainojams slepkavībā.

Diplomātiem ir imunitāte ne tikai pret saukšanu pie kriminālatbildības: ar dažiem izņēmumiem pret viņiem nevar celt arī civiltiesisku prasību. Taču šī imunitāte ir jānošķir no valsts imunitātes. 2007. gadā, izskatot lietu pret Krievijas vēstniecību par zaudējumiem, ko diplomāts esot nodarījis vēstniecībai izīrētajam dzīvoklim, Augstākās tiesas Senāts secināja, ka Latvijas tiesai šī lieta ir jāizskata, jo prasība celta nevis pret diplomātu, bet pret vēstniecību. Ja līgums būtu noslēgts nevis ar vēstniecību, bet tieši ar diplomātu, uz līgumu attiektos diplomātiskā imunitāte. 2010. gadā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka valstīm jānodrošina pieeja tiesai privāttiesiskos strīdos ar vēstniecībām (izskatītajā lietā Lietuvas tiesa atteicās izvērtēt Lietuvas pilsones strīdu ar Polijas vēstniecību par atbrīvošanu no darba). Imunitāti valsts var piešķirt arī citām ārvalstnieku kategorijām. 2004. gadā Latvija pievienojās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstu līgumam par to bruņoto spēku statusu (NATO SOFA). Saskaņā ar šo līgumu izvietotie ārvalstu karavīri var atrasties gan Latvijas, gan nosūtošās valsts kriminālajā jurisdikcijā. Piemēram, ja ārvalstu karavīrs strīda laikā ievaino citu savas valsts karavīru, tad priekšroka ir nosūtošajai valstij; ja karavīrs brīvā laikā uzsāk kautiņu un nodara miesas bojājumus Latvijas iedzīvotājam, tad priekšroka ir Latvijas jurisdikcijai. Taču šim noteikumam var būt arī izņēmumi: pašlaik Latvija plāno ar ASV noslēgt līgumu par sadarbību aizsardzības jomā, saskaņā ar kuru Latvija atteiksies no primārajām tiesībām realizēt kriminālo jurisdikciju – tātad primāri visas lietas būs pakļautas ASV militārajām iestādēm. Taču īpaši nozīmīgās lietās Latvijas Ģenerālprokuratūra būs tiesīga atsaukt šo atteikšanos.

Minētie imunitātes piemēri attiecas uz ārvalstu pilsoņiem. Taču imunitāte var būt arī attiecīgās valsts piederīgajiem. Spilgtākais piemērs ir monarhijas. Apvienotās Karalistes monarham ir imunitāte gan pret kriminālprocesu, gan pret civilprocesu; kad karalis Džordžs V 1911. gadā vēlējās uzstāties tiesā kā liecinieks lietā par neslavas celšanu pret viņu, monarham paskaidroja, ka tas būtu prettiesiski. Troņa imunitāte neaprobežojās ar monarha personu: līdz pat 1948. gadam bija apgrūtināta prasību celšana pret Troni (arī pret Apvienotās Karalistes valdību) lietās par līgumu izpildi vai zaudējumu atlīdzību. Dažās jomās (piemēram, aizsardzībā) izņēmumi attiecībā uz tiesu kontroli joprojām ir spēkā.

Protams, Apvienotās Karalistes īpatnības lielā mērā ir saistītas ar to, ka monarha loma nav izsmeļoši aprakstīta konstitūcijā. Citās konstitucionālajās monarhijās karalim parasti ir jāsamierinās ar stingrākiem ierobežojumiem vai arī jāizgudro, kā sadzīvot ar savām vērtībām, nepārkāpjot likumu. 1990. gadā Beļģijas parlaments nolēma atvieglot abortu veikšanu, taču karalis Boduēns tam nepiekrita savu reliģisko uzskatu dēļ. Karaļa paraksts bija nepieciešams, tāpēc valdība vienojās ar karali, ka uz vienu dienu pasludinās Boduēnu par nespējīgu pildīt amata pienākumus. Tad valdība parakstīja likumu karaļa vietā, bet nākamajā dienā parlaments nolēma, ka karalis atkal drīkst atgriezties amatā.

Imunitāte pret dažām procedūrām, ieskaitot tiesu procesu, ir raksturīga ne tikai monarhijām. ASV prezidents var atsaukties uz izpildvaras privilēģiju, kad nevēlas Kongresu vai tiesu iepazīstināt ar savā rīcībā esošiem dokumentiem – piemēram, atsaucoties uz nacionālās drošības interešu apdraudējumu. Daudzās valstīs prezidenta un citu augstu amatpersonu tiesāšanai ir paredzēts īpašs process, kurā parasti piedalās ne tikai prokurori un tiesneši, bet arī politiķi.

Latvijā kriminālprocesuālā imunitāte ir Valsts prezidentam un Saeimas deputātiem: pret pēdējiem nevar uzsākt kriminālvajāšanu bez Saeimas piekrišanas, savukārt prezidentu var saukt pie kriminālatbildības, ja Saeima tam piekrīt ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Tikai ar Saeimas piekrišanu var saukt pie kriminālatbildības tiesnesi un tiesībsargu. Ģenerālprokurora piekrišana ir obligāta, ja pie kriminālatbildības sauc valsts drošības iestādes, Iekšējās drošības biroja un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu.

Vai minētajos gadījumos amatpersonas stāv pāri likumam? Drīzāk ne – jo tieši likums nosaka minētos izņēmumus. Izņēmumi ir saistīti ar noteiktu funkciju izpildi, tāpēc konkrētos gadījumos jāpārliecinās, ka izņēmums tiek interpretēts šauri, ciešā saiknē ar šīm funkcijām. Visbeidzot, jāņem vērā mūsdienu tendence arvien vairāk uzticēties tiesu varai, atsakoties no pārāk plašas imunitātes izpratnes. Tas vērojams gan civillietās par vēstniecību līgumiem, gan valstu piekrišanā atteikties no augstāko amatpersonu imunitātes genocīda un citu starptautisko noziegumu gadījumā: tikai pateicoties šim progresam, bija iespējams izveidot Starptautisko krimināltiesu. 2016. gada grozījums Satversmē, saskaņā ar kuru tagad Saeimas deputātam var uzlikt administratīvo sodu bez Saeimas piekrišanas, seko šai tendencei.

Autors ir Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA frakcijas juridiskais padomnieks, taču šis komentārs atspoguļo autora viedokli un nav saistāms ar Eiropas Parlamentu vai Zaļo/EBA frakciju.