Pastieptās rokas, atstieptās kājas

Mēs saprotam cīņu, kas jau izvērsusies starp ASV un Ķīnu. Tā ir vēsturiskās attīstības likumsakarība. Par to var runāt ļoti gari. Tā pastāv. Taču patlaban modelis ir ļoti vienkāršs: ASV ir Ukrainas partneris nr. 1 politikas un drošības jautājumos, Ķīna ir Ukrainas partneris nr. 1 tirdzniecībā. Lūk, arī visa loģika...

Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba, Slovo i dilo, 13. jūnijā

Kad gadsimtu mijā Latvija centās iekļūt Eiropas Savienībā un NATO, mums bija visai grūti samierināties ar kādu skarbu un vienkāršu faktu. Proti, par spīti kaismīgiem draudzības un mīlestības apliecinājumiem, pasaules vadošās valstis mūs lielākoties redz tikai savu globālo stratēģiju kontekstā. Teiksim, ja 2001. gada 11. septembra terora akti nebūtu būtiski izmainījuši ASV priekšstatus par savu vietu pasaulē, arī mēs, iespējams, 2004. gadā būtu atradušies pavisam citā situācijā. Šobrīd līdzīgu procesu sāpīgā veidā pārdzīvo Ukraina, turklāt ar grūti paredzamām sekām. Arī tur pakāpeniski rodas nojausma, ka, lai saskaņā ar prezidenta Zelenska solījumiem valsts tiešām integrētos Rietumos, jāseko šo Rietumu partneru stratēģiskajiem uzstādījumiem – pat tad, ja tas brīžiem ir nepopulāri un neizdevīgi.

Tas, ka ASV savu globālo lomu saskata globālā sāncensībā ar Ķīnu, ir vispārzināms fakts. Cits jautājums, ka šī sāncensība risinās pēc atšķirīgiem noteikumiem. Ķīnā ir valstiskota ekonomika, kurā ekonomiskus lēmumus par investīcijām pieņem augstākās politiskās vadības līmenī. Šādas investīcijas ir īpaši pievilcīgas trūcīgām un parādos nonākušām valstīm, kurām Ķīna palīdz būvēt infrastruktūru, modernizēt ražošanu, apsaimniekot dažādus dabas resursus un tamlīdzīgi, bet tai, protams, ir savs aprēķins. ASV šādu investīciju politiku neīsteno, tomēr tās rokās ir kāds cits ietekmīgs instruments, proti, globālo sankciju režīms, ar kuru no starptautiskās tirdzniecības var izslēgt veselas valstis un nozares. Ķīnieši pašlaik ir arī lielākie bilaterālie aizdevēji citām valstīm: dažu Centrālāzijas valstu gadījumā gandrīz puse ārējā parāda ir ķīniešu rokās; arī Āfrika kļūst arvien atkarīgāka no ķīniešu naudas. Amerikāņiem, protams, joprojām ir krietni vairāk “maigās varas”, tehnoloģiju un inovāciju, turklāt Baidena administrācija intensīvi domā par valsts globālo reputāciju. Ķīna turpretī ir krietni pielaidīgāka pret dažādām diktatūrām un cilvēkēdājiem. Ķīnieši noteikti nevēlas uzspiest citām valstīm autoritāru politiku, viņi tikai vēlas “padarīt pasauli drošu autoritārismam” – līdzīgi kā Vudro Vilsons savulaik vēlējās “padarīt pasauli drošu demokrātijai”. Un daudziem tas liekas ļoti pievilcīgi.

Šie ir galvenie parametri spēlei, kurā pašlaik iesaistījusies Ukraina. Ukrainas politikas ģeopolitiskais imperatīvs ir skaidrs: kopš Krimas nelikumīgās aneksijas un kara Donbasā Krievijas faktors ir un paliek pats svarīgākais. Taču tas diemžēl neatceļ praktisku vajadzību noturēt virs ūdens Ukrainas ekonomiku. Ķīna lielos apjomos importē Ukrainas lauksaimniecības produktus, investē Ukrainas uzņēmumos un sadarbojas ar tiem arī tehnoloģiju sfērā. Turklāt, ņemot vērā, ka kaimiņos esošā Baltkrievija līdz ar pieaugošu Lukašenko režīma izolāciju zaudēs savu pievilcību ķīniešiem kā superprojekta “One Belt One Road” reģionālais centrs, Ukraina noteikti vēlētos pārņemt šo lomu. Turklāt Zelenskis tīri labi saprot vēl kādu lietas pievilcīgo pusi: ķīniešus īpaši neuztrauc Krievijas impēriskās ambīcijas šajā reģionā, viņi ir gatavi kārtot attiecības pietiekami pragmatiski, savukārt Krievija par Ukrainas attiecībām ar Ķīnu ir krietni mierīgāka nekā par tās attiecībām ar nīstajiem Rietumiem.

Tā nu arī esam nonākuši pie Ukrainas, kas mēģina spēlēt uz abām pusēm jeb, smalkāk izsakoties, “veidot suverēnu ārpolitiku”. Vienā brīdī Ukrainas valdība pēc partneru lūguma pēkšņi nacionalizēja ķīniešiem faktiski jau pārdoto aviācijas motoru rūpnīcu Motor Sich, izraisot milzīgu skandālu un prasību tiesā par 3,6 miljardiem dolāru. Taču te atkal Ukraina tikpat pēkšņi atsauc savu parakstu zem ANO Cilvēktiesību padomes paziņojuma par uiguru minoritātes apspiešanu Ķīnas Sjiņdzjanas provincē. Vienā brīdī Ukraina sajūsminās par gaidāmo bezvīzu režīmu ar Ķīnu, taču te atkal prezidents Zelenskis ir sašutis par to, ka Baidena administrācija nez kādēļ neuzklausa viņa protestus par Krievijas Nord Stream 2 pabeigšanu, nesolot Ukrainai ļoti ātru iestāšanos NATO. Īsi sakot, Ukraina skarbā veidā apgūst ātro kursu tiešām patstāvīgas ārpolitikas veidošanā diezgan “šaurā vietā”, kur eļļu ugunī pielej arī Covid-19. Kā nekā ķīnieši piegādā Ukrainai arī vakcīnas.

Latvijai un Eiropas Savienībai šai situācijā būtu jāpauž solidaritāte ar Ukrainu visās sfērās, kā esam darījuši jau līdz šim. Galu galā, visas Ukrainas “aug-šanas grūtības” nekautrējoties vēlas izmantot mums visiem nedraudzīgi spēki. Taču līdzās tam būtu jāpatur prātā kāda strukturāla problēma, kas ir diezgan līdzīga mums, ukraiņiem un citām “iedzenošās modernizācijas” valstīm Eiropā. Ja kāda valsts nespēj nodrošināt pienācīgu ekonomikas izaugsmi pašu mājās, tā bieži ir spiesta pieņemt jebkāda veida investīcijas –arī potenciāli toksiskas. Tas nav stāsts tikai par bijušajām komunistiskā bloka valstīm, bet arī par Grieķiju, Itāliju un citām. Tomēr mums vispirms derētu padomāt pašiem par sevi, jo arī Eiropas Savienība investīciju vētīšanā būs diezgan lēna. Tādi ekonomikas izaugsmes rādītāji kā mums pašlaik, ilgtermiņā ir bīstami ne tikai ekonomiski, bet arī ģeopolitiski. Galu galā, ASV un Ķīnas globālā sāncensība tuvākajos gados tikai pieaugs, un pozicionēties nāksies arvien skaidrāk. Savukārt pašu mājās pie varas atkal raujas dažādi tranzīta lobisti, “finlandizācijas” piekritēji un citi. Tieši Ukrainā un Baltkrievijā pēdējos gados notikušais labi parāda, ka kāds, uz kura rēķina tu dzīvo, agri vai vēlu mēģinās savu ekonomisko ietekmi konvertēt politiskajā.