Perpendikulārā realitāte

Kanclera Nēhammera vizīte [Maskavā] faktiski bija pārliecināšanās par Putina rīcībspēju un tiesas pavēstes nodošana viņam no starptautiskās sabiedrības.

Andrejs Zubovs, obozrevatel.com, 12. aprīlī

Itālijas premjerministrs Mario Dragi svētdien pauda vilšanos par Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu: viņš sākot domāt, ka sarunas ar Maskavas kolēģi par iebrukumu Ukrainā ir “vienīgi laika zaudēšana”.

Businessinsider.com, 18. aprīlī

Diplomātiskās sarunas laikam gan ir instruments, lai valstu līderiem un viņu dvēseles stāvoklim noteiktu diagnozi. Cita lieta, ka Nēhammera klātienes un citu ES līderu neklātienes sarunas ar Vladimiru Putinu diez vai labi kalpo šim nolūkam. Putins ir labi trenēts čekists arī tādā ziņā, ka prot “strādāt ar cilvēkiem” – atstāt vajadzīgo iespaidu uz sarunas partneri, vienlaikus neatklājot neko no savām patiesajām domām un nolūkiem. Var jau būt, ka kaut kādas sarunas ir jāved sarunu vešanas pēc, lai “turētu komunikācijas kanālus atvērtus”, kā to pamato Emanuels Makrons. Taču kopumā drīzāk jāpiekrīt Dragi, ka tas tomēr ir visai bezjēdzīgs pasākums un no šādām sarunām neko daudz gaidīt nevajadzētu. Galu galā, nevienam no šiem Rietumu dižvīriem sarunās ar Putinu tā arī nav izdevies noskaidrot pašreizējās “specoperācijas” reālo mērķi: murgainā Ukrainas “denacifikācija” par tādu noteikti nav uzskatāma. Turklāt veiksme sarunās nozīmētu kādu vienošanos par rezultātu, pie kura abas puses pēc tam pieturētos. Taču nekas tāds diemžēl nav iedomājams: grūti būtu pieļaut, ka ar Putinu šobrīd kaut ko ir iespējams “sarunāt”.

Pilna apjoma Krievijas militāra agresija Ukrainā tiešām sākās 24. februārī. Taču kā mentāla realitāte karš sākās vismaz ar 2014. gada Krimas aneksiju un iebrukumu Donbasā vai drīzāk ar Putina atgriešanos Kremlī 2012. gadā. Par to liecina kvalitatīvas pārmaiņas tajā, kā šis režīms melo. Parastos apstākļos melošana iespējama tikai kā parazitēšana uz patiesības, pieņemot, ka normālos apstākļos cilvēki saka patiesību, un šo pieņēmumu diemžēl var izmantot ļaunprātīgi. Taču acīmredzot ir vēsturiskas situācijas, kurās melošanas uzdevums ir nevis labticīgu cilvēku apmānīšana, bet gan hermētiskas, alternatīvas realitātes radīšana. Tieši ar to jau labu laiku nodarbojas Krievijas propaganda – ar propagandu saprotot ne tikai medijus, bet arī, teiksim, Ārlietu ministriju, kas viņiem jau sen ir kļuvusi par ārējās propagandas ministriju, kurai maz sakara ar diplomātiju. Tās pamatā ir noteiktas aksiomas: Rietumi nīst Krieviju, grib tai atņemt teritorijas un resursus; ļaunuma sakne ir ASV, savukārt Eiropa ir vāja, sašķelta un deģenerējusies; Krievija pasaulē aizstāv “garīgumu”, savukārt Rietumi ir savtīgi un nodevīgi; un tā tālāk. Šīs aksiomas netiek apšaubītas, uz to pamata var manipulēt ar valodu un būvēt bezgalīgas melu kaskādes: karš ir “specoperācija”, agresijas kritika ir “maldu ziņu izplatīšana par Krievijas bruņotajiem spēkiem”, Ukrainā pie varas ir nevis demokrātiski ievēlēta elite, bet gan “narkomāni un neonacisti”, demokrāti ir “ārvalstu aģenti” un tā tālāk. Ar šādu pieeju nekāds “dialogs” nav iespējams. Vārdu nozīmes tiek patvaļīgi mainītas: realitāte nav paralēla, salīdzināma un pārbaudāma, bet gan pilnībā perpendikulāra tai, kurā dzīvo pārējā pasaule. Atcerēsimies epizodi, kurā Sergejam Lavrovam kāds žurnālists jautāja, vai Krievija bez Ukrainas grasās uzbrukt vēl kādai valstij. Ministrs atbildēja: “Nē, mēs arī Ukrainai neuzbrukām.” Pamēģiniet “vienoties” ar kaut ko tādu. Laipni lūdzam.

Šādas alternatīvās realitātes būvēšana nav nekas jauns – tā ir raksturīga kara laika propagandai: melošana kara laikā ir teju vai pienākums. Jo īpaši melošana ienaidniekam – un Krievijai “ienaidnieki” jau labu laiku ir visa civilizētā pasaule. Turklāt propaganda bija sākusies jau labu laiku iepriekš, dziļos miera laikos, taču Rietumos to ļoti daudzi uztvēra kā retoriskas rotaļas, kā Kremļa koķetēšanu ar pašmāju impēriskajiem nacionālistiem. Tādēļ to neņēma nopietni pat tad, kad Putins savā ziņojumā Federālajai sapulcei 2018. gadā rādīja animācijas filmas par Maiami bombardēšanu ar virsskaņas kodolraķetēm un teica: “Mūsos neviens neklausījās, paklausieties tagad!” Izrādījās, tā bija kļūda. Taču arī nākotnes perspektīvas neizskatās diez ko rožainas. Tiesa, Rietumi tagad ir apņēmības pilni nepieļaut jaunu Minheni, sauc lietas īstajos vārdos, nemeklē “saprašanos” ar Kremļa murgainajām vīzijām un rīkojas, lai apturētu karu Ukrainā, – kaut arī šī Rietumu rīcība joprojām ir nepietiekama un reizēm pat liekulīga. Taču iztēlosimies, ka 1938. gadā Rietumi būtu skaidri nostājušies Čehoslovākijas pusē, aizstāvot tās intereses pret nacistisko agresoru un apturot to. Tas gan droši vien būtu būtiski ietekmējis vēstures gaitu, taču diez vai būtu izmainījis pašu nacistisko Vāciju. Tā neizbēgami paliktu agresīva, uz visiem apvainojusies lielvara, gatava darīt visu, lai ieriebtu liberāli demokrātiskajai pasaules kārtībai. Tādēļ arī 2022. gada Minhenes novēršana, visticamāk, būs tikai pirmais paveicamais darbs garākā konfrontācijas posmā.