Sagrautā Harkiva

– Es nerunāšu ne ar vienu, kurš šo karu sauc par “konfliktu”! Visu labu!

Dusmīgā atbilde mani pārsteidz. Es rakstu ziņojumu Facebook čatā, vienlaikus ātrā solī ejot pa kādu Odesas ielu, lai pēdējā brīdī iepirktos braucienam uz Ukrainas otro lielāko pilsētu Harkivu. Kopīga paziņa man palīdzējusi nodibināt kontaktus ar viņai pazīstamu harkivieti. “Sveiki, Natālij,” es biju rakstījis. “Es gribētu uzrakstīt par darbu, ko jūs darāt, dokumentējot Krievijas kara noziegumus šajā konfliktā.”

Tā es iepazīstos ar Natāliju Zubaru, gleznotāju amatieri, nažu pazinēju, Ukrainas patrioti un bezbailīgu Krievijas kara noziegumu dokumentētāju savā dzimtajā Harkivā. Kad šis karš beidzot būs galā, tieši Natālijas un viņai līdzīgu cilvēku paveiktais ļaus Ukrainai nokārtot visus rēķinus.

Viņa turpina:

– Es ļoti piekasīgi izvēlos, ar ko sarunāties. Esmu jau pasūtījusi vienu māju tālāk CNN un daudzus citus medijus, kuri lūguši manu palīdzību.

Mēs pārmijam vēl dažas replikas, un Natālija beidzot pieņem manu atvainošanos par negribēti neveiklo kļūdu; mēs vienojamies satikties Harkivā. Kad jau grasos iziet no Facebook, viņa atsūta man vēl vienu ziņojumu, nepārprotami vēloties būt droša, ka es vēlreiz neizgāzīšos tādā pašā stilā: “Te būs vesels blāķis par mani ukrainiski.”

Es pārlaižu tekstam acis. Tas tik tiešām ir izsmeļošs un sīki apraksta viņas aktīvistes gaitas visa mūža garumā kalpošanā Ukrainai. Vēlāk klātienes sarunā Natālija paskaidro, kāpēc viņai ir tādi iebildumi pret vārdu “konflikts”. Viņa saka, ka pēdējos astoņus gadus tas konsekventi lietots “kara” vietā.

– Tas trivializē situācijas nopietnību Ukrainā. Visi kari ir konflikti, bet ne visi konflikti ir kari.

Viņa turpina:

– Reiz kaut kādi ārzemju materiālu vācēji izrediģēja manas liecības, aizstājot tajās “karu” ar “konfliktu”.

Viņa uz mirkli apklust.

– Pakaļas.

Reizēm naktīs es aizmiegu un sapņoju, ka mani uzspridzina. Man liekas, tas ir mantojums no nebeidzamā artilērijas apšaudes trokšņa. Kaut kāda iemesla dēļ sapnī vienmēr cieš mani pirksti. Es jūtu, kā sprādziens tos norauj man no plaukstām. Es jūtu tirpas pirkstu locītavās. Esmu domājis, kāpēc tieši pirksti, nevis kaut kas dzīvībai svarīgāks, teiksim, galva, un man šķiet, ka tas ir tāpēc, ka pirksti man vajadzīgi, lai rakstītu. Tie pārstāv to manu pirmatnējo daļu, no kuras es vislielākajā mērā gūstu savu identitāti.

Ja gribat redzēt bombardēšanas sekas, aizbrauciet uz Harkivu.

– Harkivu mēs saucam par “izsisto logu pilsētu”, – saka Natālija.

Mēs ar viņas kolēģi Oleksiju un žurnālisti Dženu Stautu braucam cauri pilsētas centram. Harkivā parasti dzīvo 1,5 miljoni cilvēku, taču patlaban pilsētas ielas liekas gandrīz pilnīgi pamestas. Veikalu un restorānu skatlogi aizsisti ar dēļiem. Esmu jau brīdināts, ka nebūs viegli atrast bankomātu, kas darbojas.