Sapnis par fiskālo naudu

Šajā brīnišķīgajā jaunajā finanšu pasaulē centrālo banku neatkarība kļūst bezjēdzīga, jo nauda, ko tās rada, veido arvien sarūkošu kopējā naudas piedāvājuma daļu. Pieaugot starpbanku naudas apjomam, aiz kura lielākoties stāv valstu parādi, par būtisku faktoru, nosakot reālās naudas, kas eļļo mūsdienu kapitālisma zobratus, daudzumu, ir kļuvusi fiskālā politika.

Janis Varufakis, bijušais Grieķijas finanšu ministrs, Delfi, 4. septembrī

Lai izprastu šīs brīnišķīgās frāzes jēgu un nozīmi, jāpievērš uzmanība trīs lietām. Vispirms mums ir nedaudz jāiedziļinās kreiso progresīvo domātāju, pie kuriem sevi pieskaita Janis Varufakis, pasaules uzskatā. Pēc tam ir jāaplūko paša autora personība, kas palīdz saprast, cik lielā mērā mēs varam uzticēties autora viedoklim. Visbeidzot, analīze, kā darbojas modernas kapitālistiskas valsts naudas sistēma, ļaus formulēt slēdzienu, vai autoram būtu jānosūta pateicība par ģeniālu ideju vai, tieši otrādi, žagaru bunte par lasītāju laika veltīgu tērēšanu.

Progresīvo ideju pamatā ir pārliecība, ka, liekot lietā racionālā prāta spējas, ir iespējams panākt uzlabojumus cilvēku dzīvē un koriģēt sabiedrības attīstību. Atšķirībā no liberāļiem progresīvistu cerība ir cieši saistīta ar valsts varu. Liberāļi ir tendēti neuzticēties valstij, vismaz tik tālu, cik tas attiecas uz ekonomisko procesu vadību, bet progresīvistu ieskatā emancipētai valsts varai – tādai, kas atbrīvota no korporatīvām interesēm, – ir instrumentāla nozīme. Šāda vara darbojas kā mediators starp kapitālu un darbu, un ar tās palīdzību var mainīt pastāvošās sociālekonomiskās netaisnības un mazināt nevienlīdzību un cilvēku ekspluatāciju.

Janis Varufakis nenoliedzami ir talantīgs ekonomists un spilgta personība, kurš, par spīti nedienām Grieķijas finanšu ministra amatā, spējis iegūt plašu ievērību. Līdzīgi kā daudziem citiem progresīviem domātājiem, viņam noteikti ir sirdsapziņa, pretējā gadījumā domāt par pasaules netaisnībām būtu neiespējami. Taču atšķirībā no šiem “daudziem citiem” Janim Varufakim netrūkst pašapziņas. Viņš ir nācis no labi izglītotas un turīgas ģimenes, un viņam patīk ekstravagants dzīvesveids – tēkrekls un džinsas lekcijās, jaudīgs baiks ceļa mērošanai uz universitāti, vakarēšana stilīgos klubos un nedēļas nogales jaukā villā uz salas Egejas jūrā.

Varufakis kļuva par Grieķijas finanšu ministru 2015. gada sākumā, kad ārkārtas parlamenta vēlēšanās, daudziem par nepatīkamu pārsteigumu, laurus plūca radikāli kreiso partiju apvienība Syriza, kas vēlētājiem bija apsolījusi atcelt iepriekšējās valdības ieviestos taupības pasākumus, piespiest starptautiskos aizdevējus norakstīt Grieķijas valsts parādu un, kā jau populistiem ierasts, atbrīvot Grieķiju no vecās, korumpētās varas elites. Grieķija tajā laikā jau astoto gadu slīga ekonomiskās grūtībās, ko bija izraisījusi pārmērīgā aizņemšanās un neapdomīgie valsts tēriņi pirmskrīzes laikā.

Grieķijas finanšu ministra amatā Janis Varufakis sabija vien sešus mēnešus. Amatu pamest palūdza paša partijas biedri – ministra stūrgalvība un konflikts ar aizdevējiem draudēja ar pamatīgām nepatikšanām: tā kā aizdevēji liedzās izsniegt kārtējo glābšanas finansējuma daļu, runa bija par iespējamu Grieķijas defoltu un tādā gadījumā – nenovēršamu Grieķijas aiziešanu no eirozonas. Dzīves realitāte gan bija tāda, ka principiālais un erudītais Platona valdnieks filozofs neizturēja Makjavelli testu – pietrūka politiskās gudrības, reālistiska skatījuma un viltības. Aizdevēji izrādījās spējīgāki blefotāji – nenoraustījās no Varufaka defolta draudiem, kas, protams, šiem aizdevējiem nestu zaudējumus, nenoticēja, ka Grieķija tiešām būtu gatava riskēt ar dalību eirozonā, un tāpēc uzstāja uz vēl stingrākiem nosacījumiem.

Runājot par modernās naudas sistēmas funkcionēšanas pamatiem un pie reizes atgriežoties pie šī komentāra pamattēmas, citētās frāzes autors mums, šķiet, vēlas pateikt vairākas lietas. Pirmkārt, 70. gados iedibinātā centrālo banku neatkarības tradīcija nav bijusi politiski neitrāla, bet ir kalpojusi pieaugošam banku diktātam. Otrkārt, centrālo banku neatkarība tāda māžošanās vien izrādījusies, jo nav mazinājusi valdību ietekmi uz naudas piedāvājumu, bet naudas sistēmas atkarība no valsts parādzīmēm ir tikai pieaugusi, kas saistīts ar kādu citu tradīciju, proti, naudas aizdevumos par ķīlu pieņemt tikai augstākās kvalitātes (drošuma) vērtspapīrus – obligācijas. Jo mazāk valstis aizņemas, jo mazāk obligāciju nonāk tirgū, jo grūtāk īstenot starpbanku naudas aizdevumus. Treškārt, veidojas apburtais loks: nodokļu samaksāšanai ir nepieciešama nauda, taču tā ne vienmēr ir pieejama, jo bankas nevar ģenerēt pietiekami daudz naudas, jo valdība nav spējusi emitēt pietiekami daudz obligāciju jaunās naudas segumam. Janis Varufakis piedāvā šo loku pārraut ar paralēlas – fiskālās – naudas maksājumu sistēmas ieviešanu. Šāda nauda pastāvētu tikai elektroniskā formā, un katram nodokļu maksātājam valsts kasē būtu savs konts, kurā glabāt šo naudu. Ar šo fiskālo naudu būtu saistītas divas inovācijas. Pirmkārt, tās radīšanā piedalītos nodokļu maksātāji, konvertējot tradicionālos naudas līdzekļus fiskālajā naudā, kura noteikta fiskālā perioda beigās transformētos nodokļu maksājumos, un pati valdība, kreditējot dalībnieku kontus saistībā ar sociālajiem pabalstiem un maksājumiem par izpildītajiem valsts pasūtījumiem. Otrkārt, centrālās bankas funkcijas pildītu pati sabiedrība, kas, izmantojot blokķēžu tehnoloģiju, kontrolētu fiskālās naudas transakcijas.

Fiskālas naudas koncepts pilnībā atbilst progresīvo ideju pamatnostādnēm, jo šādā ietvarā valdības kļūtu neatkarīgas no centrālajām bankām un finanšu kapitālistu (tirgus) aizdevumiem un varētu pašas noteikt, cik daudz fiskālās naudas radīt. Un Janim Varufakim savā ziņā ir taisnība. Daļēju rezervju un elektronisko norēķinu laikmetā centrālo banku emitētās naudas apjoms patiešām samazinās, un tas veido vien dažus procentus no kopējās naudas masas.

Tomēr ne velti mēdz teikt, ka velns slēpjas detaļās, un tieši iedziļināšanās sīkumos ir progresīvo domātāju vājā vieta. Jāatceras, ka centrālo banku neatkarība tika ieviesta, ne tikai lai iegrožotu valdību kāri drukāt naudu, bet lai kombinācijā ar monetārās finansēšanas aizliegumu (t.i., centrālajām bankām ir aizliegts izsniegt aizdevumus valdībām un pirkt to obligācijas pa tiešo) disciplinētu valdības attiecībā uz aizņemšanos. Ideja šeit ir tāda, ka komercbankas un citi privātā sektora aktori ir daudz jutīgāki pret briestošām valdības finansiālām problēmām nekā centrālās bankas, jo pirmajiem ir daudz vairāk, ko zaudēt. Tieši tāpēc jaunas valsts aizņēmuma obligācijas vispirms tiek pārdotas tieši privātā sektora dalībniekiem, jo viņu apetīte aizdot naudu valdībai ir labākā mēraukla valsts finanšu veselības stāvoklim. Dažkārt (kā, piemēram, pašlaik) ir grūti piespiest komercbankas uzsākt plašu kreditēšanu, neskatoties uz naudas papildu piedāvājumu no centrālo banku puses, tāpēc centrālās bankas kopš kāda laika ir sākušas īstenot negatīvu procentu likmju politiku, proti, nemaksā par komercbanku noguldījumiem, bet tagad iekasē maksu par šo brīvo rezervju glabāšanu. Šādos apstākļos tirgus nav ērts partneris ekonomikas atveseļošanai, tāpēc ir vilinoši audzēt naudas masu, apejot tirgus mehānismu ar šādu paralēlu fiskālās naudas sistēmu. Taču pamatproblēma no tā nemainās; kā liecina vēsturiskā pieredze, politisko izaicinājumu priekšā finanšu stabilitātes jautājumi nereti atvirzās aizmugurējā plānā – kā šobrīd Latvijā.

Pēc Jaņa Varufaka kļūšanas par finanšu ministru situācija Eiropas Savienības dalībvalstu finanšu ministru sanāksmēs 2015. gada pirmajā pusē bija īpatnēja. Pilns apņēmības cīnīties pret netaisnību, ko Eiropas elite (lasi – aizdevēji) bija uzspiedusi Grieķijai, Varufakis bez aplinkiem ķērās pie klātesošo ministru “apgaismošanas”. Nav grūti iztēloties, ar kādu neizpratni šādu moralizēšanu uztvēra pārējie kolēģi. Volfgangs Šeible, Grieķijas lielākās kreditores Vācijas finanšu ministrs, konservatīvās politikas smagsvars un veterāns vēl no Helmūta Kola laikiem, nebija pakautrējies grieķa progresīvās idejas, arī ideju par fiskālo naudu, nodēvēt par muļķīgām blēņām. Izskatās, ka Šeiblem ir taisnība. Papīrs pacieš visu, un Jaņa Varufaka idejas ir interesants domu vingrinājums, taču piedāvāt kaut ko tādu situācijā, kad pēc atgūšanās no krīzes valsts ekonomika atkal no jauna bija iedzīta recesijā, kā tas notika Grieķijā pēc Syriza nākšanas pie varas, bija tiešām muļķīgi.