Savs krekls – un kopīgais

Nedaudz ekonomiskā patriotisma nekad nevienam nav nācis par ļaunu.

Franks Rjestērs (Franck Riester) Francijas TV kanāla BFM Business raidījumā “Le Grand Journal de l’Eco”, 25. janvārī

Pirmajā mirklī lasītājam varētu šķist, ka “ekonomiskais patriotisms” nozīmē cilvēka morālu pieķeršanos savai valstij un vēlmi veicināt tās labklājību – piemēram, godīgi maksājot nodokļus. Taču, ja mazliet iedziļināmies sacītajā, kļūst saprotams, ka runa ir drīzāk par ekonomisku doktrīnu, kuru daudz godīgāk būtu saukt par ekonomisko nacionālismu. Lieta tāda, ka vārdam “nacionālisms” mūsdienu Rietumeiropā ir negatīva piegarša, tādēļ patriotisms šeit ir vienkārši eifēmisms, lai pieklājīgāk pasacītu to pašu domu.

Ja kāds šodien runā par ekonomiskā nacionālisma atgriešanos, tas visdrīzāk kļūdās. Ne jau tādēļ, ka doma par labklājību vispirms savas valsts kategorijās nebūtu aktuāla. Gluži pretēji – tā nekur nav pazudusi arī nesenajā šķietami totālas globalizācijas laikmetā, kad vienota pasaules ekonomika šķita teju vai ar roku sasniedzama. Galu galā, ekonomiku nosaka politiskie lēmumi, tādēļ, kamēr politikas pamats un atskaites punkts būs nācijvalstis, tikmēr arī ekonomika vispirms būs nacionāla. Arī Eiropas Savienība, veidojot reģionālu politisku bloku ar kopīgām interesēm, tomēr vienlaikus ir valstu savienība, kuras uzdevums ir sekmēt valstu interešu realizāciju. Lai cik cinisks arī mums liktos sers Hamfrijs no populārā seriāla “Jā, ministra kungs”, viņam diemžēl ir taisnība: Eiropa ir spēle, kuru spēlē nacionālo interešu vārdā. Šīs nacionālās intereses ne vienmēr ir definētas tīri ekonomiski. Tomēr ir skaidrs, ka ekonomika te nespēlē pēdējo lomu un katras valsts ilgtermiņa saldo tomēr ir jābūt lielākam par nulli. Latvija, kas pret katru ieguldīto eiro pretī saņem trīs, ir gatava pieciest, ka latvieši kuplā skaitā emigrē uz citām ES valstīm, – labā cerībā kaut kad sagaidīt viņus atpakaļ. Taču, piemēram, Nīderlande, kas ES budžetā iemaksā krietni vairāk nekā saņem atpakaļ, arīdzan var priecāties par brīvu piekļuvi Centrāleiropas tirgiem, investīciju iespējām un cilvēkresursiem. Pašos pamatos ES lēmumus nosaka dalībvalstu interešu līdzsvars. Uz šā pamata var būvēt arī kādu kopīgu Eiropas ekonomisko interesi – piemēram, kopīgas investīcijas pētniecībā, inovācijās, digitalizācijā, kiberdrošībā, zaļajā enerģētikā un tamlīdzīgi. Taču ES dalībvalstu valdības, ko tur slēpt, itin bieži cenšas mūsu federālistu perēklim ierādīt pienācīgo vietu: sak, mums te katram savs krekls tuvāks.

Runām par ekonomisko patriotismu gan ir plašāks, globāls konteksts. Ir beidzies termiņš populārajai ekonomisko reformu receptei, kuru sauc par “Vašingtonas konsensu”. Tās sastāvdaļas bija Latvijai līdz sāpēm pazīstamas: stingrs monetārisms, fiskālā disciplīna, zemi nodokļi, privatizācija, deregulācija un ārvalstu investīciju režīma liberalizācija. Šīs zāles vispirms tika parakstītas Latīņamerikai un pēc tam Centrāleiropai un Austrumeiropai – ne bez pozitīviem rezultātiem, taču bieži ne gluži ar gaidītajiem.

Pati doma, ka valstij jāatkāpjas no aktīvas dalības tautsaimniecībā un jāļauj izvērsties privātajam biznesam, mūsu reģionā daudziem ir šķitusi visai loģiska. Atcerēsimies veco anekdoti par ebreju skroderi, kuram tiek pārmesta kavēšanās: “Pat Dievs radīja pasauli sešās dienās, vai tiešām jūs nevarējāt ātrāk uzšūt bikses?” Skrodera atbilde skan: “Bet jūs paskatieties uz šo pasauli un tad paskatieties uz šīm biksēm.” Pārfrāzējot: “Bet jūs paskatieties uz šo valsti un tad paskatieties uz šo biznesu.” Ja valsts pārvalde ir tik neefektīva un neprofesionāla, kā tas daudzviet mūsu reģionā ir bijis, tad varbūt tiešām tai nevajag dot pilnu vaļu jaukties ekonomikā. Lai tas bizness, šāds vai tāds, tomēr mēģina kaut kā ķepuroties pats.

Taču šie laiki jau ir garām. Ir pierādījies, ka Vašingtonas konsenss diemžēl ilgtermiņā nespēj nodrošināt tādu ekonomikas izaugsmi, kas “jaunajām” industriālajām valstīm ļautu ilgtermiņā pietuvoties “vecajām”. Te Latvija ir lielisks, lai gan ne unikāls piemērs. Protams, mūsu ekonomika kopumā ir tīri labi augusi, taču runāt par ilgoto “konverģenci” ar Rietumeiropu diemžēl ir ļoti, ļoti grūti. Un šāds temps ilgtermiņā nav apmierinošs: ja mēs neaugsim straujāk, mēs turpināsim zaudēt cilvēkus, un, ja turpināsim zaudēt cilvēkus, mēs nevarēsim augt straujāk, un tā tālāk, un tā joprojām, Hēgeļa sliktajā bezgalībā.

Tādēļ valsts ir atpakaļ un ļoti daudzās jomās. Brīvi dreifējošās globālās kompānijas tiek mēģināts ielikt rāmjos un piespiest kaut kur maksāt nodokļus, tiek apkarota ofšorizācija, G7 cenšas vienoties par 15% uzņēmumu ienākuma nodokļa likmi – turklāt nevis juridiskajā adresē, bet tur, kur šie ienākumi tiek gūti. ES dokumentos sāk figurēt industriālās politikas jēdziens un aicinājumi atbalstīt uzņēmumus – Eiropas čempionus. Pat Latvijā izskan pacilājošas runas par “viedo reindustrializāciju” – tiesa, bez skaidras nojausmas, kāda ražošana tad īsti pie mums tiks atbalstīta.

Tiem “ekonomiskā patriotisma” piekritējiem, kas nevienmērīgi elpo Krievijas un Baltkrievijas virzienā, gan nevajadzētu īpaši sapriecāties. Vērtību ķēdes, kas šodien nosaka katras valsts attīstību, būs un paliks globālas. Arī Latvijas ekonomikas veiksme meklējama ciešākā integrācijā Eiropas ekonomiskajā telpā, nevis izolācijā no tās. Tomēr jārēķinās, ka priekšstati par pieļaujamu un nepieļaujamu valsts aktivitāti ekonomikā pasaulē tiešām mainās. Un vienlaikus jācer, ka mums pietiks sajēgas to izmantot arī savas ekonomikas interesēs.