Svētā Sofija: politika svarīgāka par kultūru

Erdogana kungs savukārt centies mierināt pasauli, ka Svētā Sofija paliks atvērta publikai laikā, kad tajā nenotiks lūgšanas, un ka kristiešu freskas joprojām būs apskatāmas, lai gan musulmaņu lūgšanu laikā tās segs aizkari.

nytimes.com, 22. jūlijā

2020. gada 10. jūlijā ar Turcijas prezidenta Redžepa Erdogana dekrētu Svētā Sofija jeb Svētās gudrības bazilika – pēc imperatora Justīniāna pavēles 6. gadsimtā celtais Bizantijas impērijas un visas pareizticīgās pasaules svarīgākais dievnams – no muzeja pārtapa par mošeju. Šis lēmums piesaistīja visas pasaules uzmanību. ASV, ES un Krievijas līderi, kā arī starptautiskās institūcijas reti pieredzētā vienprātībā aicināja Erdoganu atteikties no šī plāna īstenošanas. Brīdinājumi tomēr tika ignorēti, un 24. jūlijā, piedaloties valsts vadītājiem, Svētajā Sofijā notika pirmais svinīgais musulmaņu dievkalpojums.

Svētā Sofija atrodas Turcijas teritorijā, tāpēc turkiem, ja viņi tā vēlas, ir tiesības baziliku izmantot dievlūgšanas vajadzībām. Tomēr tā ir visai virspusīga patiesība. Svētajai Sofijai vienmēr bijusi dziļa garīga, kulturāla un vēsturiska vērtība, un tā tiek uzskatīta par pašu svarīgāko kristiešu dievnamu – ne jau tikai starp pareizticīgajiem. Visas pasaules acīs Svētā Sofija ir svarīgākais Bizantijas civilizācijas piemineklis. 1985. gadā UNESCO to pasludināja par pasaules mantojuma objektu.

Paši osmaņi lieliski apzinājās Svētās Sofijas simbolisko nozīmīgumu. Mehmeda II pirmais solis pēc Konstantinopoles iekarošanas 1453. gadā bija pārvērst baziliku par mošeju; tas bija nepārprotami simbolisks žests. Savukārt 1935. gadā sekulārās Turcijas Republikas dibinātājs Mustafa Kemals Ataturks ne mazāk simboliskā kārtā pasludināja mošeju par muzeju. Tas bija demonstratīvs apliecinājums viņa nodomam pārveidot Turcijas Republiku no impērijas, kuras pamatā likta reliģija, par laicīgu valsti, kuras mērķis ir kļūt vienotai ar Eiropu.

Atkal atdodot Svētajai Sofijai mošejas statusu, arī Erdogans izvēlas simbolisku rīcību. Galu galā, nav nekādas praktiskas vajadzības ierīkot Stambulas centrā vēl vienu mošeju. Turpat līdzās Svētajai Sofijai atrodas slavenā Zilā mošeja. Tāpat kā daudzas citas turku mošejas, arī tā celta pēc Svētās Sofijas parauga – tik lielu iespaidu uz musulmaņu arhitektiem bija atstājusi šī Justīniāna ēras celtne. Tuvākajā apkaimē atrodas vēl vairākas citas lielākas un mazākas mošejas.

Erdogans vēlas likt saprast trīs lietas. Pirmkārt, viņš mērķē uz konservatīvajiem Turcijas musulmaņu vēlētājiem, kuri savā nomācošajā vairākumā atbalsta prezidenta lēmumu – par spīti kaitējumam, ko tas nodara politiskā, kulturālā un ekonomiskā ziņā. Šie cilvēki to uztver kā uzvaru pār kristīgo pasauli. Te mēs redzam centienus izcelties pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām, kurās Erdogana AKP nebūt nav garantēta uzvara.

Otrkārt, Erdogans vēlas nostiprināt savas pozīcijas visā islāma pasaulē kā Vidusjūras reģiona musulmaņu valstu “sultāns”. Viņš jau sen mēģinājis sevi tā pasniegt un daudzus ārpolitikas mērķus nospraudis tieši nolūkā celt savu statusu.

Visbeidzot, tas ir žests, kas domāts kristīgajai pasaulei, Eiropai un visām starptautiskajām institūcijām, kuras kategoriski iebilst pret šo soli. Visi lieliski saprot, ka tā nav vienkārši muzeja pārveidošana par aktīvu sakrālo telpu. Mēs redzam, ka Erdogans un Turcijas Republika demonstratīvi atsakās no attīstības virziena, ko gandrīz pirms simt gadiem nosprauda “nācijas tēvs” Mustafa Kemals Ataturks.

Ko muzeja pārtapšana par mošeju nozīmē pasaules kultūrai?

Svētā Sofija, protams, ir arī objekts ar milzīgu arhitektonisku un estētisku nozīmi. Abats Sižē, kurš Parīzes priekšpilsētā iecerēja un uzcēla pirmo gotisko baznīcu, Sendenī abatiju, rakstīja, ka viņu iedvesmojusi Svētā Sofija. Abats, pēc visa spriežot, domājis Konstantinopoles bazilikas unikālo gaismas arhitektūru. 10. gadsimtā Kijevas Krievzemes lielkņaza Vladimira sūtņus apžilbināja šīs neatkārtojamās ēkas uzburtais gaismas un plašuma iespaids. Pirmhronikā ziņots, ka tieši šī sajūta, ka tu atrodies “starp debesīm un zemi”, lielā mērā pamudinājusi pieņemt jauno ticību tās bizantiskajā variantā.

Profesionālu celtnieku vietā Justīniāns arhitektūras plānošanu uzticēja diviem slaveniem matemātiķiem un optiķiem – Trallu Antemijam un Mīlētas Isidoram. Četrdesmit logi, kas balsta centrālo kupolu, veido gaismas gredzenu, kas to apgaismo gan dienu, gan nakti. Gaisma no logiem rada zem kupola mirdzošu mākoni, kas simbolizē Dieva klātbūtni – Bizantijas impērijas svarīgāko tēlu, kas ivritā pazīstams kā kavod, bet grieķu valodā kā doxa.

Vēl vairāk bazilikas kā telpas radīto efektu pastiprina mozaīkas. Līdz 9. gadsimtam, kad tika ieviesta ikonu pielūgšana, katedrālē nebija figurālu mozaīku. Dieva tēlu radīja gaismas dramaturģija; jebkādas “bildes” uz sienām un kolonnām būtu bijušas liekas. Šis gaismas efekts paliks arī pēc mozaīku aizklāšanas.

Bet kā bazilikas pārveidošana par mošeju iespaidos pētniekus un vienkāršos apmeklētājus tīri praktiskā ziņā? Svēto Sofiju būs iespējams apskatīt tikai starp lūgšanām, kas notiek piecas reizes dienā. Ievērojamai ēkas daļai vairs nevarēs piekļūt – tāpat kā Zilajā mošejā. Galvenās mozaīkas ikonas uz altāra jau aizsegtas ar īpatnējām drapērijām, kas izkropļo vēsturisko telpu. Osmaņu laikā mozaīkas nobalsināja, un pasaule tās pirmoreiz ieraudzīja tikai pēc pagājušā gadsimta 30. gadu sākumā veiktās restaurācijas. Tās izmaksas sedza amerikāņu arheologs Tomass Vitmors, kurš arī publicēja ēkas izpētes rezultātus. Tas pamudināja vadošos bizantiešu mākslas ekspertus pievērsties nopietniem pētījumiem par Svēto Sofiju, un šī darba kulminācija bija bazilikas pārtapšana par muzeju. Šis brīnišķīgais sasniegums nu pagriezts atpakaļgaitā.

Pie citiem redzamiem zaudējumiem jāmin unikālā marmora grīda, kas gandrīz pilnībā saglabājusies kopš 6. gadsimta. Grīdas izpēte ir būtiski svarīga, lai izprastu Svētās Sofijas sakrālās telpas sākotnējo uzbūvi. Tagad visa grīda nosegta ar paklājiem.

Stambulas Svētās Sofijas pārvēršana par mošeju nav pirmais gadījums. Pirms septiņiem gadiem par mošeju pārtapa Trabzonas Svētā Sofija, celtne, kas kopš 1964. gada bija darbojusies kā muzejs. Narteksa (ieejas) brīnišķīgās 13. gadsimta freskas vēl joprojām ir aplūkojamas, taču visas pārējās, kas atrodas baznīcas iekšpusē, aizdrapētas. Skatienam paslēptas arī freskas kupola lejasdaļā.

Arī Stambulas Svētā Sofija lielā mērā zaudēs savu nozīmi kā zinātniskas izpētes objekts. Kad Turcijas varasiestādes pilnībā ignorēja vadošo bizantologu vēstuli, kurā bija detalizēti izklāstīts kaitējums, kādu nodarīs bazilikas statusa maiņa, Pasaules bizantoloģijas kongress, kam 2021. gada augustā vajadzēja norisināties Stambulā, tika uz gadu atlikts un pārcelts uz citurieni. Ļoti ticams, ka kļūs aktuāls arī jautājums par Svētās Sofijas svītrošanu no UNESCO saraksta.

Muzeja statusā Svētā Sofija ik gadu nesusi desmitiem tūkstošu eiro lielus ienākumus, nemaz nerunājot par tās netiešo iespaidu uz tūrismu kopumā: daudzi cilvēki Stambulā ierodas tieši tādēļ, lai apmeklētu baziliku.

Turcijas varasiestādes to pilnībā apzinās. Statusa maiņas jautājums regulāri apspriests pēdējos četrus gadus. Tagad šie draudi ir izpildīti. To rezultāts tikpat kā visas pasaules acīs ir kultūras katastrofa. Šis solis arī vēl vairāk saasinājis procesu, ko daudzi uzskata par pastāvīgu karu starp musulmaņiem un kristiešiem. Maskavas patriarhs Kirils paziņojis, ka “draudi Svētajai Sofijai ir līdzvērtīgi draudiem, kas izteikti visai kristīgajai civilizācijai, mūsu garīgumam un vēsturei”.

Laiks rādīs, vai Erdogana aprēķins atmaksāsies. Viņam palikusi neizspēlēta vēl viena spēcīga politiskā kārts – Turcijas izstāšanās no NATO. Šie draudi droši vien izskaidro, kāpēc Rietumu reakcija bijusi tik mērena, neraugoties uz agrāk izteiktajiem spēcīgajiem brīdinājumiem. Domājams, ka Svētās Sofijas muzeja pārvēršanu par mošeju Rietumu politiķi mēģinās aizmirst. Politika ņem virsroku pār visu citu.