Ticības jautājums

NASA vēlas izzināt, tieši kā pasaules reliģijas reaģētu, ja tā atrastu pierādījumus citplanētiešu pastāvēšanai. Tālab aģentūra finansēja programmu, lai to uzzinātu. Kā vēsta The Times, 2016. gadā Prinstonas Teoloģiskās izpētes centrā NASA sapulcināja 24 teologus gadu ilgai programmai “Astrobioloģijas sociālā ietekme”. Grupas uzdevums bija aplūkot, kā reliģijas reaģētu, ja tiktu atklāti citplanētieši.

The Byte, 2021. gada 27. decembrī

Programmas mērķis diemžēl izrādījās daudz piezemētāks – nevis apmācīt vai izglītot rabīnus, imāmus, priesterus un mācītājus, bet gan izpētīt reliģiozu cilvēku iespējamo reakciju gadījumā, ja tiktu atklāta kāda ārpuszemes civilizācija. Ziņas labojums parādījās jau nākamajā dienā aģentūras AP vietnē, īpaši akcentējot vēstījumu, ka NASA vienkārši piešķīrusi finansējumu Teoloģiskās izpētes centram Prinstonā un zinātnieki, kas to saņēmuši, īstenojuši pētījumus neatkarīgi no NASA interesēm. Taisni vai žēl, ka pirmā izrādījusies viltus ziņa ar pavisam neinteresantu un akadēmiskajai kultūrai atbilstošu skaidrojumu. Tiesa gan, pieminētā pētījuma secinājumi esot bijuši gaužām vienkārši: ja nu mēs saskartos ar faktu, ka tiek atklāta kāda ārpuszemes civilizācija, tad trīs monoteistisko reliģiju doktrīnas tas nekādā mērā neskartu. Dīvains secinājums, starp citu. Kāpēc lai tās skartu?

Lai nu kā, šādas ziņas uzvirmošana sociālajos tīklos paver labas iespējas neakadēmiskām pārdomām par astroteoloģiju.¹ Par astroteoloģiju tātad sauksim teoloģijas virzienu, kas kritiski analizē mūsdienu kosmosa pētniecību, kombinējot tās atklājumus ar klasiskajām kristietības doktrīnām (piemēram, radīšanu, kristoloģiju utt.); savā ziņā tās uzdevums ir kritiski pieklusināt aizrautīgos astrobiologu atklājumus. Viens no burvīgākajiem šo virzienu sekmējušiem sasniegumiem ir panspermijas teorija, kas, vienkāršoti sakot, aizstāv hipotēzi, ka uz Zemes dzīvību mikrobu veidā ar nolūku un kosmosa kuģi attransportējusi kāda līdz šim nezināma civilizācija. Kāds pamats šādiem secinājumiem? Kosmosa izpēte, zondes, aprēķini un pētījumi atklājuši bezpersonisku Visumu, kas esot tiešā pretstatā kristietības personiskajam Dievam. Šāds arguments gan līdzinās bērnībā padomju daiļliteratūrā lasītajam: nekāda Dieva nav, jo Gagarins viņu nav redzējis.

Jāpaskaidro, ka mani ticībā visvairāk saista tieši iracionālais, neizskaidrojamais, tas, ko mēs dēvētu par ticības jautājumu un kur nereti vienkāršas diskusijas apsīkst. Astroteoloģijas uzdevums, protams, ir atšķirīgs: zināmā mērā tā cenšas skaidrot neizskaidrojamo, veikli sabalansējot divus ticības jautājumus vienā. Jo taustāmu, ar tehnoloģijām vai formulām pierādāmu argumentu taču nav ne Dieva, nedz arī ārpuszemes civilizāciju esamībai.

Te varētu rasties jautājums – kāpēc mums nepietiek ar visiem iepriekšējiem Dieva argumentiem, kurus 13. gadsimtā priekšā cēla Akvīnas Toms: Dievs kā pirmkustinātājs, Dievs kā pirmcēlonis, Dievs kā nepieciešama esamība; Dievs kā absolūta esamība un Dievs kā lielais radītājs (vai “iecerētājs”). Protams, teologi pašlaik izvēršas patiešām interesantās astoņu gadsimtu gaitā attīstītās diskusijās, kurās Akvīnas Toma Dieva argumenti tiek apstrīdēti, papildināti un iztirzāti lielākoties specifiskās teoloģiskās un filozofiskās diskusijās. Protams, ka – un paldies dievam vai citplanētiešiem, ka tā, – mēs vairs nedzīvojam Akvīnas Toma pasaulē. Taču, ja paraugāmies no ticīga cilvēka (šī gadsimta kristieša) perspektīvas, šie argumenti ir lielisks papildrefleksiju avots vien uz Ebr. 11:16 vai Jāņa ev. 20:29 fona. Savukārt ārpuszemes civilizācijas kaut cik taustāmas aprises ieguva tikai 20. gadsimta literatūrā un kinematogrāfā un, protams, arī liecībās, ar kurām kādreiz bija pilnas avīžu slejas.

Tomēr visinteresantākā šeit ir viltus ziņas esence: diez kāds varētu būt dialogs starp Rietumiem (Austrumus šoreiz liksim mierā) un ārpuszemes civilizāciju X, ja pārspriestu, teiksim, teoloģijas doktrīnas? Un, ja NASA finansētu nevis pētījumus astroteoloģijā, bet, piemēram, starpcivilizāciju reliģiju dialoga rokasgrāmatas izveidi (mūsdienās rokasgrāmatas ir tik populāras, īpaši teoloģijā!), tad kādam būtu jāizskatās šādas rokasgrāmatas saturam?

Piemēram, viens no kristietības pamatpostulātiem, kas padara Jēzu par Pestītāju: miris par cilvēku grēkiem un augšāmcēlies. Uzreiz rodas jautājums, vai citplanētietim ir jātic Jēzum un kālabad, ja tas miris par cilvēku grēkiem? Varētu pārfrāzēt un teikt, ka miris par “maniem” grēkiem. Atkal esam strupceļā: vai citplanētietim ir tāds “es” vai “es apziņa”? Un, starp citu, vai citplanētieši grēko? Protams, vēl interesantāk, kā luterāņu mācītājs citplanētietim varētu izskaidrot, piemēram, Lutera Mazo katehismu, par Lielo nemaz nerunājot? Problēmas rodas jau pirmajā daļā ar baušļiem. Vispirms jau būtu liela ņemšanās, lai izskaidrotu, kas ir Dievs un kāpēc ir runa par kaut kādiem citiem dieviem. Tad, atvainojiet, viens vai tomēr vairāki? Un, ja, piemēram, citplanētieši nelieto vārdus, bet sazinās ar signāliem, pieskārieniem vai vēl suns zina ko? Ko viņiem izsaka otrais bauslis, ko tieši nedrīkst nelietderīgi valkāt? Dieva signāls diez vai būs laba analoģija. Un, jo tālāk, jo trakāk: varam prasīt, cik dienu nedēļā dzīvo citplanētieši un vai viņiem vispār ir nedēļas un dienas, un ko tad viņi svētīs. Vai viņiem ir māte, tēvs, laulātais, kaimiņi? Vai viņi zina, kas ir slepkavība, kas – laulība? Nē, tāda doktrīnu apspriešana izskatās pēc diezgan bezcerīga pasākuma: skaidrs, ka vienīgais reālais risinājums šādai rokasgrāmatai būtu starpcivilizāciju reliģiju dialogs. Arī te izvēlēsimies populārāko piemēru – Pontifikālās starpreliģiju dialoga padomes un Tautu evaņģelizācijas kongregācijas 1991. gadā izveidoto dokumentu. Šis dokuments paredz četrpakāpju dialogu: dialogs par ikdienas dzīvi; rīcības dialogs; reliģiskās pieredzes dialogs un teoloģiskās apmaiņas dialogs. Lai arī jau pēc nosaukuma skaidrs, ka dokuments ne vien veidots no Zemes iedzīvotāju perspektīvas (citādi jau nemaz nevarētu būt), bet arī stingri sakņots Rietumu kristietībā.

Protams, būtu ļoti aizraujoši palasīt visādas tēzes par neiespējamo – galu galā, neiespējamais taču ir viena no interesantākajām ticības pazīmēm. Taču problēma ar šādu rokasgrāmatu ģenerēšanu ārpus literatūras lauka visdrīzāk būtu tieši tāda pati kā NASA finansētā vai arī tomēr nefinansētā pētījuma absurdais secinājums: patiešām, zināšanas par ārpuszemes civilizācijām neietekmē izpratni par lielo ābrahāmisko reliģiju doktrīnām. Un kāpēc gan lai ietekmētu, ja šāds uzstādījums pats par sevi cenšas iedibināt sakarības ar Dievu jautājumos, kam vispār nav sakara ar Dievu? Nu, varbūt Dievs radīja kādu ārpuszemes civilizāciju, bet varbūt arī neradīja. Ko, pieņemsim, ticīga cilvēka dzīvē maina šāda informācija? Ko maina zinātniska argumentācija, ja galu galā kā Dievs, tā citplanētieši ir un paliek ticības, nevis objektīvas patiesības jautājums?