Vistu skrējiens

Bijusī ASV Kongresa deputāte no Havaju salām Talsija Gabarda nosodīja senatora Rodžera Vikera (republikānis no Misisipi) izteikumus, kuros pieļauts, ka ASV varētu sākt kodolkaru ar Krieviju, lai aizstāvētu Ukrainu situācijā, kad Krievija koncentrē karaspēku pie šīs valsts robežām.

Fox News, 2021. gada 8. decembrī

Slavenajā 1955. gada filmā “Dumpinieks bez iemesla” Džeimsa Dīna varonis, “sarežģītais pusaudzis” Džims Stārks, iesaistās spēlē. Tās nosaukums ir “vistu skrējiens”: divi cilvēki iesēžas (zagtās) mašīnās un pilnā ātrumā traucas kraujas virzienā; uzvarētājs ir tas, kurš vēlāk nobremzēs. Spēļu teorijas pamatlicēji acīmredzami ir kādreiz fanojuši par Džeimsu Dīnu un tādēļ padarījuši šo sižetu par zinātnisku modeli lēmumu pieņemšanai. Slavenā un vienlīdz fiktīvā “cietumnieku dilemmas” spēle paredz abiem spēlētājiem relatīvi sliktāku jeb “suboptimālu” rezultātu tādēļ, ka tie neuzticas viens otram un tādēļ nesadarbojas. “Vistu skrējiena” spēle ir skarbāka: tās dalībniekam būtu labi, ja sadarbotos (t.i., nobremzētu) otrs. Taču tad, ja nesadarbojas neviens, spēle beidzas katastrofāli abiem. Tieši tādēļ “vistu skrējienu” izmanto, lai analizētu kodolatturēšanu. Arī šeit katram no spēlētājiem ir labāk, ja piekāpjas pretējā puse: pašam piekāpties ir nepatīkami un pazemojoši. Taču tad, ja nepiekāpjas neviens, visām pusēm iestājas vakars uz ezera jeb “savstarpēji nodrošināta iznīcība” (angliskajā saīsinājumā MAD).

Pie “vistu skrējiena” pieder arī iebiedēšana. Proti, viens hipotētiskais spēlmanis var, piemēram, otram redzot, izraut mašīnas bremzes pedāli. Sak, es nebremzēšu, jo nemaz nevarēšu to izdarīt. Tādēļ, ja gribi novērst katastrofu, piekāpties nāksies tev. Problēma tāda, ka arī otrs spēlmanis var izraut bremzes pedāli, un tad tas pats brauciens norisinās ar divām mašīnām bez bremzēm. Šis tad ir process, kuru mēs varam vērot pašlaik notiekošajā “drošības dialogā” starp Krieviju un ASV, kur kā galējais arguments arvien tiek minēta kodolkatastrofa. Protams, kodolieroču nozīme starptautiskajā politikā pati par sevi ir interesants temats. Galu galā, Krievijas IKP caurmērā līdzinās Ņujorkas pilsētas IKP, tomēr kodolarsenāls tiešām paceļ šo valsti vienā acu augstumā ar vienīgo globālo superlielvaru. Tas, protams, ļoti glaimo Krievijas elitei un reizēm palīdz tai saglabāt ne pārāk adekvātu priekšstatu par savu lomu pasaulē.

Taču daudz interesantāk ir pavērot pašu “vistu skrējiena” norisi. Šajā spēlē ļoti noderīga ir spēja ticami izlikties par traku. Te Krievijai ir skaidras un neapšaubāmas priekšrocības. Vispirms, suverenitāte tur izsenis ir tikusi saprasta kā neprognozējamība, vēl vairāk – kā apzināta un metodiska vēlme rīkoties pretēji citu gaidām un par spīti tām, pat kaitējot savām interesēm. Atcerēsimies, kā visi Krievijas liberāļi jau kopš dekabristu laikiem ilgojās pēc konstitūcijas kā varas prognozējamības simbola – un tā arī to neieguva, jo cara patvaldību ātri vien nomainīja partijas, CK, politbiroja un ģenerālsekretāra patvaldība. Arī tālākais diemžēl neliecina, ka konstitūcija Krievijā varētu būt šķērslis varai rīkoties tā, kā tā vēlas, – pat tad, ja vēlmes būtu patiesi trakas.

Turpretī tad, kad kodoluzbrukuma draudus izsaka senators Rodžers Vikers, īpaši noraizējies neviens neizskatās. Var jau gadīties, ka cilvēks to tiešām ir domājis nopietni. Galu galā, arī Aukstā kara laikā daži domāja, ka īsts kodolkarš ar ļaunuma impēriju PSRS nebūt nav tas sliktākais risinājums: cīņā ar absolūto ļaunumu taču ir jābūt gatavam uz lieliem zaudējumiem, vai ne? Taču ASV diemžēl pati varas struktūra īsti neļauj ticami tēlot vājprātu. Pat tad, ja Vikeram līdzīgi sāktu runāt prezidents Baidens, tas diez ko daudz nepietuvinātu pasauli kodolkatastrofai. ASV līdzās prezidentam ir divpalātu Kongress un Augstākā tiesa, turklāt šim prezidentam pašam pēc dažiem gadiem būs no jauna jādodas uz īstām, nevis fiktīvām vēlēšanām. Šādos apstākļos kādam vienpersoniski sarīkot armagedonu ir gandrīz neiespējami, un Kremlī to ļoti labi zina. Vismazāk jau to varētu prezidents Baidens, kas savukārt liek mums mazliet citām acīm paraudzīties uz iepriekšējo prezidentu. Trampu visa pasaule uztvēra kā untumainu un grūti prognozējamu. Vienā dienā viņš brāļojas ar Putinu Helsinkos, nākamajā dienā uzliek sankcijas viņa tuvākajiem draugiem, vienā dienā apgalvo, ka NATO esot “lieka” organizācija, nākamajā izvieto ASV kareivjus Polijā. Šāds stils, protams, ir kaitinošs, bet tas noteikti vairāk atbilst Krievijas izpratnei par “suverenitāti” nekā “miegainā Džo” multilaterālisms, mērenība un garās procedūras, ko Kremlis drīzāk uzskata par vājuma pazīmi. Tādēļ šajā vistu skrējienā Krievijai ir savas priekšrocības.

Kopējā situācija ar Krievijas armiju pie Ukrainas robežas un apzināti neizpildāmajām prasībām Rietumiem vieš bažas tieši kodolatturēšanas aspektā. Ne jau tādēļ, ka kāds vēlētos sākt kodolkaru. Problēma tāda, ka Krievija kopumā saprātīgas idejas par tuvas un vidējas sniedzamības kodolieroču izvietošanu ir “iesaiņojusi” pilnīgi neadekvātā paketē – kopā ar prasībām, lai Krievijai būtu veto tiesības NATO lēmumiem un visas alianses “jaunās” dalībvalstis, tai skaitā Latvija, faktiski tiktu atzītas par nepilnvērtīgām. Un, tā kā šīs prasības ir pilnīgi utopiskas, diemžēl jārēķinās, ka tuvā nākotnē Kaļiņingradā var parādīties raķetes. Un tad mums būs ilgi jāgaida uz jauniem Gorbačoviem un Reiganiem, lai atkal piedzīvotu kārtējo “atkusni”.