Zbigņeva veseris

Bet, ja jau tas bērns mātes miesās ir ieņemts, tad ar to brīdi, kad viņš ir ieņemts, viņš nav mātes īpašums, viņš ir cilvēciska būtne, kurai ir tiesības uz savu cieņu, ir tiesības dzīvot, un tā ir slepkavība – viņu nogalināt. Protams, šeit šīm sievietēm, kuras, protams, ir cietušas, un to nevar noliegt, sabiedrībai būtu jānāk palīgā, jo cilvēka dzīvība ir svēta un neaizskarama, un tad, ja māte nav gatava viņu paturēt, tad, lūk, neauglīgajiem pāriem, neauglīgajām ģimenēm tā ir ļoti laba iespēja pieteikties uz adopciju un uzaudzināt šo bērnu, jo katrā šajā ieņemtajā bērnā Dievs ir ielicis visu bagātību, cilvēciskās būtnes bagātību, potenciālu un tie varbūt ir nākamie Einšteini, Bēthoveni, Raiņi un tā tālāk. Un tas, jā, tas ir noziegums nogalināt šo bērnu, kurš neatbild par savu vecāku – šajā gadījumā pat negribas lietot vārdu “vecāki” uz zaldātu, kas to ir izdarījis, – bet bērns nav atbildīgs par sava tēva grēkiem.

Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs raidījumā “Kāpēc” 14. aprīlī

Raidījumā “Kāpēc” apsprieda vairākas tēmas, un viena no tām bija karš Ukrainā; citāts ir atbilde uz žurnālistes Olgas Dragiļevas jautājumu par to, ka Polijā grūtniecības pārtraukšana izvarotajām ukraiņu sievietēm nav pieejama un vai tādēļ baznīcai šo dogmu nevajadzētu pārskatīt. Īsi pirms tam sarunā Stankevičs paskaidroja, ka laikposmā no 1973. līdz 2003. gadam pasaulē abortos ir nogalināts miljards bērnu, un uzsvēra: “Māte Terēze no Kalkutas, viņa teica tā: “Karš sākas mātes miesās.” Ja māte var nogalināt savu bērnu, tad kas traucē mums vienam otru nogalināt?”

Zinot Romas Katoļu baznīcas attieksmi pret abortiem, protams, šāda nostāja kopumā nav nekas jauns vai pārsteidzošs. Arhibīskaps jau atkal stāsta, ka Romas Katoļu baznīcā dzīvība ir svēta un tas izriet no dabiskā likuma – Akvīnas Toma radītas kombinācijas no aristotelisma un augustīnisma, kas ir Romas Katoļu baznīcas teoloģiskās ētikas pamatā. Dabiskais likums ir cilvēka iekšējā tiecība uz to, kas sekmē cilvēka piepildījumu, šo tiecību cilvēkā ielicis Dievs, un par to ir uzzināms, pateicoties saprātam. Domājot par to, cilvēks var saprast, kā viņam būtu jādzīvo, lai tas būtu vispiepildošāk cilvēcei. Piemēram, visi cilvēki tiecas saglabāt dzīvību, vairoties un izglītot pēcnācējus, dzīvot sabiedrībā kopā ar citiem un izzināt patiesību par Dievu utt.

Jaunums nav arī tas, ka baznīcā par sievietes ķermeni un tā procesiem vislabāk informēts ir celibātā dzīvojošs katoļticīgs vīrietis. Jau Jākobam Šprengeram un Henriham Krāmeram par sievietes ķermeni un tā ļauno iedabu bija zināms itin viss: piemēram, viņi zināja, ka neviens cits katoļticībai nenodara tik lielu ļaunumu kā vecmātes. Teiksim, ja viņas jaunpiedzimušos tomēr kaut kādu iemeslu dēļ nenogalina, tad iziet ārā, paceļ tos gaisā un tādējādi piedāvā sātanam. Arī izvarošanu, saskaņā ar katoļu baznīcu, vislabāk izprot celibātā dzīvojoši vīrieši, kuri tad arī nosaka, kas izvarotai sievietei jādara gadījumā, ja viņa izdzīvo un pēc tam atskārš, ka nežēlīgas varmācības un nozieguma dēļ viņas miesās ieperinājusies jauna dzīvība. Intervijā Stankevičs atzīst, ka, lai gan esot runājis ar sievietēm, kuras piedzīvojušas abortu, tomēr neesot runājis ar izvarotu sievieti.

Tomēr vienam Stankeviča apgalvojumam var piekrist: karš notiek (un nevis sākas) sievietes miesās. Tikai Romas Katoļu baznīca nav gatava pakustināt ne pirksta, lai šo karu novērstu.

Romas Katoļu baznīcā sievietes balss, lai arī ieskanējusies 20. gadsimta vidū, diemžēl joprojām netiek sadzirdēta. Te, starp citu, es nerunāju par radikālo feminismu vai revolucionāro feminisma teoloģiju: nebūt ne visas par kristietību domājošās sievietes atzīst, ka baznīca ir bezcerīgi mizoginiska; feminisma teoloģijai ir arī citi, daudz maigāki virzieni, kaut vai reformisms vai rekonstrukcionisms, kas vēlas pakāpeniski atbrīvot kristietību no patriarhālajām Bībeles interpretācijām vai arī norādīt uz Rakstu potenciālo spēku atbrīvot ikvienu cilvēku, nevis tikai brīvo balto vīrieti.

Feminisma teoloģijā ir pazīstama t.s. “rūpju ētika”. Amerikāņu filozofe Nela Nodingsa norāda, ka ētikas pamatā būtu liekamas attiecības, kurās cilvēki cits pret citu izturas ar rūpēm. Rūpju akts ir balstīts bažās, nojausmā, priekšstatā, ka aprūpējamajam nepieciešama palīdzība, kad tas, kurš rūpējas, jūt un zina, ko pieredz tas, par kuru rūpējas, un izveido saistības, lai palīdzētu. Tas nenozīmē, ka tas, kurš rūpējas, visās situācijās dara tieši to, ko gaida aprūpējamais.

Retorisks ir jautājums, vai Romas Katoļu baznīca ir gatava uzņemties atbildīgas rūpes par cilvēkiem brīdī, kad viņiem tas ir visvairāk nepieciešams, vai tomēr tā vēlas palikt bezcerīgi hierarhiska un politizēta institūcija, kuras interešu centrā ir ietekmēt varu un tās procesus? Un runa nav par to, ka baznīcai būtu jāpārskata savas dogmas; pēc būtības tā ir baznīcas iekšēja darīšana. Problēmas rodas brīdī, kad baznīcas likums tiek piemērots visai sabiedrībai un pacelts valstiskā līmenī un kad sievietēm netiek dota balss, tādēļ ka vīrieši runā pārāk skaļi.

Varbūt tāpēc arhibīskapam Stankevičam derētu atcerēties latviešu parunu “Runāšana – sudrabs, klusēšana – zelts”. Spriežot pēc dažādu interneta meklētāju rezultātiem, Romu šī paruna ir sasniegusi, jo nevienā man vai draugiem zināmajā valodā (angļu, vācu, poļu, krievu) neizdevās atrast ne rindiņas, ko saistībā ar sieviešu izvarošanas sekām Ukrainā būtu teicis pāvests, lai gan viņš pietiekami noteikti un publiski atbalstījis likumus pret abortiem Polijā. Varu iztēloties gandrīz ideālu pasauli, kur kāds Romas Katoļu baznīcas pārstāvis varētu visādi izlocīties jautājumā par dzīvības svarīgumu, skaidrojot, kāpēc no baznīcas viedokļa aborts nav pieļaujams, iepazīstinot publiku ar dogmatikas vēsturi un – ideālā pasaulē – varbūt pat godīgi atzīstot, ka ir situācijas, kurās teoloģijai viennozīmīgas atbildes nav. Tomēr Stankevičs nespēja atturēties no iespējas uzsvērt savu augstākstāvošā pozīciju un sniedza padomu, kā rīkoties, un ar šo “pār-teikšanos” jeb, burtiskā tulkojumā no angļu valodas, “mēles paslīdēšanu” kārtējo reizi ir apliecinājis, ka ar Romas Katoļu baznīcu Latvijā aizvien vēl varētu lepoties “Raganu vesera” autori, tomēr Jēzus sludinātajai tuvākā mīlestībai un kur nu vēl feminisma teoloģijai vai sievietes balsij šādā baznīcā vietas nav.