Kurlās odzes

“2009. gads ir Starptautiskais astronomijas gads. Ir pagājuši 400 gadi, kops itāliešu astronoms un fiziķis Galileo Galilejs ar teleskopu pirmo reizi palūkojās debesīs. Šo 400 gadu laikā teleskopu jauda un atklājumu iespējas ir neizmērojami augušas. Šobrīd astronomi un fiziķi, nevis filozofi, ir tie, kas formē mūsdienu pasaules ainu. Atklājumi mikropasaulē dod izpratni par to, kā viss ir uzbūvēts un darbojas. Atklājumi Visumā dod izpratni par to, kā mūsu pasaule ir veidojusies, cik tālu tā plešas un ar ko tas viss var beigties.”

Ilgonis Vilks, žurnāla Terra galvenais redaktors

www.esmaja.lv, 2009. gada 16. septembrī

Vēstulē, kas datēta ar 1610. gada 19. augustu, Galileo Galilejs raksta savam ne mazāk slavenajam laikabiedram Johannesam Kepleram: “Lai pasmejamies, mans Kepler, par pūļa ievērojamo muļķību! Ko teiksi par šīs skolas vadošajiem filozofiem, kuri, piepildīti ar odzes stūrgalvību, nekad nav vēlējušies palūkoties nedz uz planētām, nedz Mēnesi, nedz teleskopu, kaut arī ar nodomu esmu viņiem to piedāvājis tūkstoškārt? Patiesi, viņi noslēguši acis patiesības gaismai gluži kā čūska ausis.” Salīdzinādams savu oponentu ignoranci ar čūskas kurlumu, Galilejs demonstrē labas zināšanas Svētajos Rakstos, 58. Dāvida psalmā par odzēm saukti meļi: “Kas melus runā, alojas no pašām mātes miesām. Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž.” Turpinot vēstuli Kepleram, Etrūrijas lielhercoga filozofs un matemātiķis, kā viņš pats sevi dēvē, min galveno atšķirību uzskatos: “Šī ļaužu suga domā, ka filozofija ir kāda “Eneīdai” un “Odisejai” līdzīga grāmata; savukārt patiesība esot jāmeklē nevis pasaulē vai dabā, bet, runājot viņu pašu vārdiem, tekstu pretnostatīšanā (confrontatio).” Šeit arī varētu apstāties un padomāt par apstākļiem, kādos 400 gadu laikā kopš Galileja darbības esam nonākuši līdz situācijai, kad filozofus pretnostata fiziķiem un astronomiem – tātad dabaszinātniekiem – kā pasaules ainas veidotājiem. Pat vienojoties, ka šajā gadījumā aplūkojam tikai to pasaules ainas daļu, kuru attiecinām uz dabas likumu izzināšanu un kura neietver sevī filozofu pārziņā atstātās refleksijas, piemēram, par cilvēka būtību un eksistences jēgu, šāds pretnostatījums ir mulsinošs. Runa nav tikai par faktu, ka lielā daļā Rietumu pasaules valstu arī dabaszinātniekiem tradicionāli piešķir zinātnisko grādu PhD (filozofijas doktors), bet gan par pamatiem, uz kuriem zinātņu vīri būvē teorijas tiklab par mikropasaules likumībām, kā par Visuma vecumu, lielumu un iespējamo nākotni. Šie pamati visciešākajā veidā saistīti ar jautājumiem, kas caurvij Rietumu filozofisko domu jau kopš antīkās pasaules laikiem – gan ontoloģiskajā aspektā (ko nozīmē būt?), gan epistemoloģiskajā aspektā (ko nozīmē zināt?). Piemēram, astronomiem neizbēgami jāizvēlas kāda no iedomājamām telpas un laika koncepcijām – un tādas ir vairākas –, savukārt elementārdaļiņu pētniekiem jāvienojas, kā definēt zināšanas par objektiem, kuru fizikālie raksturlielumi principā izmērāmi tikai ar zināmu noteiktības pakāpi.

Divas nozīmīgākās 20. gadsimtā radītās fizikas teorijas – relativitātes un kvantu teorija, iespējams, raisījušas vairāk filozofiska rakstura diskusiju nekā dabaszinātņu sasniegumi vairākos iepriekšējos gadsimtos kopā. Tipisks piemērs – gadu garumā ilgušais Alberta Einšteina un Nilsa Bora strīds par to, vai pašos mūsu pasaules pamatos ielikts varbūtības, nenoteiktības princips vai arī tas raksturo tikai mūsu cilvēcisko nespēju piekļūt šiem pamatiem tuvāk par zināmu distanci. Ir bijuši mēģinājumi abu dižgaru uzskatu atšķirības interpretēt kā judeokristietiskā pasaules redzējuma konfrontāciju ar daoismu un budismu – tātad arī diskusiju par noteiktiem tekstiem, nevis tikai ainu, kas vērojama teleskopā vai citos mēraparātos un par ko samērā viegli var vienoties visi, kam vien ir drosme tajos ieskatīties. Pat ja abu dabaszinātnieku domstarpību atvedināšana uz piederību atšķirīgiem reliģiski filozofiskajiem strāvojumiem ir spekulatīva un nepārliecinoša, šķiet, ka Einšteina šajā sakarā lietoto metaforu par Dievu, kas nespēlē kauliņus, nav iespējams iegūt eksperimentāli. Līdzīgi ir arī ar Bora ģerbonī iezīmēto daoistu jiņ un jan simbolu kopā ar devīzi “Contraria sunt complementa” (Pretstati viens otru papildina).

Te nu mēs ironiskā kārtā atgriežamies pie Galileja un “kurlajām odzēm”. Iespējams, itāļu dabaszinātnieka izsmieto laikabiedru nevēlēšanos ielūkoties teleskopā diktē tieši neticība, ka bez vienošanās par noteiktiem pasaules izziņas pamatprincipiem modernā ierīce viņiem debesīs spētu parādīt ko vairāk nekā tikai lielāku daudzumu spīdīgu punktiņu, dažus no tiem kustīgus. Tiesa, Galilejs neaprobežojas tikai ar aicinājumu pacelt skatienu pret debesīm, bet piedāvā arī filozofisku koncepciju. 1623. gadā sarakstītajā darbā “Pārbaudes akmens” (Il saggiatore) atrodama hrestomātiskā frāze: “Filozofija ir ierakstīta šajā milzīgajā grāmatā, Visumā, [..] bet to nav iespējams saprast, ja vispirms neiemācās valodu un neizlasa burtus, kurā tā uzrakstīta. Un tā uzrakstīta matemātikas valodā.” Šo Galileja ideju atbalsta arī Keplers un vairāki citi viņu laikabiedri. Jau pēc Galileja nāves dzimušais anglis Īzaks Ņūtons dažas desmitgades vēlāk piedāvā sistemātisku pasaules ainas izklāstu, balstot to uz matemātiskiem principiem. Šī ideja, kas tiecas pasludināt matemātiku par universālu instrumentu visa esošā izpratnei, vēl arvien turpina veidot dabaszinātnieku (un ar viņu starpniecību arī mūsu) uzskatus par pasauli, turklāt neapšaubāmi ir filozofiska. Tā izrādījusies gan ļoti auglīga, gan arī vienlīdz riskanta – tāpat kā daudzās citās cilvēku radītajās valodās, arī matemātikā var uzrakstīt ticamus stāstus, kas nesakrīt ar teleskopā redzamo ainu vai mēraparātos nolasītajām ciparu virknēm. Runājot Einšteina vārdiem, “ciktāl matemātikas likumi attiecas uz realitāti, tie nav droši; un ciktāl tie ir droši, tie neattiecas uz realitāti”. Te nu jāteic, ka visai daudzas modernās teorijas, kas tiecas aprakstīt pašus matērijas uzbūves pamatus, iekļaujot tajos arī telpas un laika struktūru, ir ne vien ļoti augsta līmeņa matemātiskas abstrakcijas, bet arī – vismaz pagaidām – nepiedāvā eksperimentāla pierādījuma iespēju. Bet varbūt, ka stāsts ir pavisam par ko citu. Dabaszinātnes ir piesātinātas ar filozofijas atziņām tik lielā mērā, ka, rūpīgāk ielūkojoties, nav iespējams atrast vietu, kur tās pašas par sevi varētu veidot kādu daudzmaz saskanīgu pasaules uzskatu. Tāpat arī ikvienas fundamentālas fizikas vai kosmoloģijas teorijas veidotājs, ne tikai formāli, bet arī pēc būtības saucams par filozofu, jo spiests meklēt un piedāvāt atbildes uz virkni filozofijas pamatjautājumu. Tomēr tiem filozofiem, kuri mūsdienās turpina sen pirms Galileja sāktās diskusijas, konfrontējot dažādus viedokļus par esamību, cilvēka apziņas struktūrām un zināšanu dabu, acīmredzot kļūst arvien grūtāk pierādīt, ka viņi turpina veidot pasaules ainu, arī neielūkodamies teleskopā.