Labums no krīzes

“Attiecībā uz Latviju nav precedenta tajā nozīmē, ka, ja dažas no šādām problēmām bija skārušas arī citas valstis, tās neizpaudās tādā pakāpē. Deficīta līmenis Latvijā ir milzīgs – pašreizējais tekošā konta deficīts ir 20 % no iekšzemes kopprodukta, un tas ir kaut kas nedzirdēts,” Šīrings teica aģentūrai dpa. [..] Kā izteicās Ojārs Kalniņš, Latvijas institūta direktors, kurš ir atbildīgs par valsts popularizēšanu ārzemēs, ja pieņem, ka Latvijas stāsts ir romāns, valsts ir tikko pāršķīrusi sākuma nodaļas, kas piesaista lasītāju interesi. “Sliktu ekonomisko ziņu pasaulē mums ir unikālas attīstības iespējas,” viņš sacīja dpa. “Ja Latvija pārcietīs šo vētru, slikto ziņu stāstu nomainīs stāsts ar labām ziņām,” viņš teica.

dpa, 2009. gada 12. februārī

Ieguldījums nekustamajā īpašumā, lielāko daļu naudas aizņemoties, pat ja pats domājat dzīvot nopirktajā īpašumā, ir klasiska spekulācija. Šādam darījumam ir jēga tikai tad, ja pieņemat, ka iegādātā īpašuma cena nākotnē augs. Ja mājokļa cena nemainīsies vai, ļaunāk, kritīsies, jūs būsiet zaudētājs, jo savu grūti nopelnīto iemaksu varējāt investēt ar peļņu kādā uzņēmumā vai vērtspapīrā, gūstot, nevis izmaksājot procentus. Vieglākais veids, kā pazaudēt sūri atliktos, teiksim, divdesmit tūkstošus, ir veikt desmit procentus lielu pirmo iemaksu par mājokli divsimt tūkstošu vērtībā un tad vērot, kā tā cena nokrītas par desmit procentiem un – voilá! – divdesmit tūkstošu vairs nav. Dzīvokli, galu galā, varējāt arī noīrēt. Līdzīgi ir noticis ar visiem mums: pēc četriem straujas izaugsmes gadiem ir uzkrājies milzu parāds, kas vēl tikai aug un aug, bet kas par šo naudu ir iegūts? Pārplīsuša burbuļa tukšais gaiss, dažas rūpnīcas, atsevišķi IT uzņēmumi – un viss. “Spekulanti var būt nekaitīgi... bet situācija kļūst nopietna, ja valsts kapitāla attīstība ir kazino blakusprodukts,” teica ekonomists Džons Meinards Keinss. Latvijas gadījums ir parasts, daudzkārt pieredzēts spekulatīva burbuļa piemērs – šādā ziņā nekā jauna vai pārsteidzoša pie mums nav, jeb kā neveiksmīgi mēģināja pateikt klasiķis – “nasing spešal”. Neparasts bija ārvalstu finansējuma ieplūdes ātrums. “Mēs esam ievilkuši sevi kolosāla apmēra putrā, rupji kļūdoties delikātas mašīnas pārraudzīšanā, kuras darbību mēs neizpratām,” arī tā teica Keinss, komentējot Lielās Depresijas finanšu problēmas.

Lai Latvijas unikālais gadījums kļūtu par labu piemēru, mums tagad būtu jārada paliekošas vērtības un jāizbeidz spekulantu domāšana ASV satīriskā žurnāla The Onion garā, kurš nesen iznāca ar precīzu virsrakstu “Recesijas pārņemtā tauta pieprasa jaunu burbuli investīciju atsākšanai”.

Un tomēr – dziļākais krīzes punkts var būt brīdis, kad sākas attīstība. Ekonomists Jozefs Šumpēters domāja, ka īstā attīstība notiek tikai ar krīzes atnestu paradigmas maiņu, nevis pakāpenisku evolūciju. Viņa metafora, kas aprakstīja ekonomikas izaugsmi, bija “radošā nojaukšana”. Tirgū strādājošos uzņēmumus apgāž jaunpienācēji, nojaucot jebšu iedzenot bankrotā savus priekšgājējus un ieņemot viņu vietu. Respektīvi, attīstība nenotiek, uzņēmumiem pakāpeniski uzlabojot procesus un produktus vai ekonomikām līgani pielāgojoties arvien jauniem tirgus apstākļiem. Attīstība notiek lēcienveidīgi, caur nojaucošu krīzi. Tā notiek, jo lielākā tiesa valstu un uzņēmumu nav spējīga mainīties, jo to vadītājiem, darbiniekiem un iedzīvotājiem ir grūti atteikties no status quo un veikt izmaiņas, ja lietas iet labi. Esošais modelis nes peļņu un izaugsmi. Jaunais esot ilgtspējīgāks – bet ja nu neizdodas? Ja nu jaunais darbības veids prasa tādas neparedzētas zināšanas, iemaņas vai organizācijas formas, kuru gluži vienkārši nav? Tāpēc lielākā daļa uzņēmumu, organizāciju un partiju izvēlas vieglas kosmētiskas izmaiņas, esošās sistēmas izslīpēšanu, bet ne patiesus uzlabojumus – līdz piedzīvo nojaucošu krīzi.

Tomēr jāatceras, ka Šumpētera metafora bija tieši radošā nojaukšana. Viņš mēģināja teikt, ka attīstība notiek radot un tad jaunradītajam salaužot veco. Mazas krīzes, vēlams ierobežotā ekonomikas daļā, gandrīz vienmēr nes labumu. Lielas, sistēmiskas krīzes bieži nav tik jaukas un drīzāk ir nojaucošā nojaukšana, kad vecā sistēma sabrūk, neliekot vietā neko. Tā sabruka Latvijas ekonomika pēc PSRS izjukšanas. Tā Amerika piedzīvoja Lielo Depresiju, kad gadu gadiem cilvēki vēlējās strādāt, rūpnieki ražot, veikalnieki tirgot, baņķieri kreditēt un patērētāji pirkt – bet viss stāvēja bezjēdzīgā dīkā. Krīze ir laba, bet tā ir jāvada tā, lai augtu vajadzīgais, nevajadzīgajam atmirstot, nevis vienlīdz ciestu abi vai, vēl ļaunāk, izdzīvotu nevajadzīgais, jaunā asniem neizturot. Visvieglāk to panākt, nodrošinot, ka ilgtspējīgie uzņēmumi gūst augstāku peļņu. Latvijā par ilgtspējīgiem jāsauc eksportējošos uzņēmumus, jo tieši šeit mums pietrūka kapacitātes, tāpēc, protams, vēlama ir mērena lata devalvācija, jo tā selektīvi paaugstina tieši eksportētāju peļņu. Vēlama ir arī pēc iespējas ātra eiro ieviešana, lai izbeigtos spekulācijas par lata kursa strauju maiņu. Šobrīd krīze skar ne tikai Latviju. Tas ir labi, jo nozīmē, ka arī citās valstīs tiek nojaukti esošie uzņēmumi. Tas paver iespējas jauniem uzņēmumiem ar gudrām idejām ieņemt to vietu. Latvijai ir iespēja gūt no tā labumu. Latvija varētu pelnīt, kļūstot par valsti, kurā daudzi mazi uzņēmumi rada produktus, kas ir sekmīgi visā pasaulē. Lai rastos šādi jauni produkti, ir nepieciešami uzņēmēji, idejas un to finansēšanas iespējas. Panākt šādu stāvokli nav pārāk grūti. Ar dažām reformām finanšu sektorā, kas bremzētu spekulācijas un mērķtiecīgi piešķirtu naudu investīcijām, noteikti būtu iespējams apgādāt jaunās idejas ar pietiekamu daudzumu naudas. Piemēram, novirzot pensiju naudas investīcijām augsto tehnoloģiju uzņēmumos, nevis apēšanai budžetā vai spekulācijai Ņujorkas fondu biržā, varētu ielikt pamatu kārtīgai rūpniecībai. Uzliekot mazāku rezervju prasību banku kredītiem, kas izsniegti investīcijām, un apgrūtinot ar lielākām rezervēm spekulantus, varētu pārvērst kredītu tirgu. Ar nelielām izmaiņām zinātnes finansējumā noteikti varētu panākt aktīvu, produktus radošu jaunradi, ko varētu uzņemties daudzi. Jaunrade kā process ir vieglāks, nekā vairumam šķiet, un ir iemācāms kā tehniska iemaņa. Patiesi, daudzas pasaules valstis to pasniedz skolās un universitātēs kā mācību priekšmetu. Ja mēs apmācītu savus skolēnus un studentus domāt arvien citādi, iespējams, mūsu uzņēmumi nebūtu tik iesīkstējuši kā daudzas vecās Eiropas firmas un mēs viegli varētu iekarot jaunus tirgus un radoši nogāzt tajos mītošos nozaru līderus. Šobrīd daudzi pasaules uzņēmumi ir vājā stāvoklī, un iespēja tiem sekmīgi uzbrukt ar kvalitatīvi jaunām idejām ir liela. Daudzas lielas valstis ir iekļuvušas apgrūtinošā pēcspekulācijas stāvoklī, nespējot rast finansējumu jauniem uzņēmumiem. Multinacionālās korporācijas, kas, no vienas puses, ir monopolizējušas pārdošanas tīklus, no otras puses, bieži ir pārāk neelastīgas, lai pašas izdomātu jauninājumus, turklāt krīzes laikā tās samazina finansējumu izpētei un attīstībai, paverot iespēju nelielām firmām iekļauties to apgādes tīklos.

Krīze nojauc un liek apšaubīt esošās struktūras. Tāpēc krīze noteikti ir arī iespēja radīt citu sabiedrību. Vislabākā būtu sabiedrība, kas atļautu radoši nojaukt savas struktūras un visu laiku tās pārbūvēt, arvien eksperimentējot. Tāpēc šodienas krīze, kad valdībai ir tik grūti atrast iespējas taupīt direktīvā, no augšas uz leju veidā, varētu kalpot kā lielisks katalizators jauniem pārvaldes modeļiem. Nododot lemtspēju pār valsts tēriņiem daudzviet ar, piemēram, vaučeru palīdzību iedzīvotāju, nevis premjerministra rokās, valsts varētu ātri racionalizēt pārvaldi un padarīt to vienmēr spējīgu pielāgoties. Paaugstinot ekonomisko vienlīdzību, palielinot vidusšķiru, mēs radītu plašāku bāzi radošai uzņēmējdarbības sākšanai, ko nepieļauj šodienas krasā nevienlīdzība. Kapitālisms, kādu vērojām Latvijā līdz šim, ir klaji neveiksmīgs. Mēs droši vien nākošgad nokritīsim līdz 1990. gada līmenim iekšzemes kopproduktā uz vienu iedzīvotāju. Divdesmit pazaudētus gadus vēlāk, apgādātiem ar divdesmit miljardus eiro lielu ārējo parādu, der atcerēties Keinsa pārdomas, kāpēc 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma uzplaukums, kas arī mūsu Rīgā atstāja krāšņo jūgendstilu, bija tik sekmīgs. “Bagātie netērēja jauno bagātību savam priekam. [..] kā bites viņi krāja un akumulēja, visas sabiedrības labā. [..] Kapitālistu šķira varēja paņemt pīrāga lielāko daļu un teorētiski varēja to brīvi tērēt, tikai sabiedrības klusējošā vienošanās bija, ka praksē tērēts tiks maz. “Krāšanas” pienākums kļuva par deviņām desmitdaļām tikuma, un pīrāga izaugsme – gluži vai par reliģiozas pielūgsmes objektu.””

Latvija pēdējos gados anti-krāja un pat Rīgas Laika (nerunājot par Privāto Dzīvi) slejās dažiem likās, ka rīdzinieku uz kredīta nopirktais skandināvu izskats ir jaunas šķiras dzimšanas sākums. Diezin vai. Patiesi kapitālistiska izaugsme atnāks tikai caur smagu darbu un pieticību. Krīze ir iespēja. Varbūtība, nevis nolemtība, ka tagad viss kļūs labāk. Tā pienāks tikai, ja paši par to parūpēsimies. Labā ziņa ir, ka to var viegli paveikt.