Laikmetīgo gleznu laikmetīgie noslēpumi

Viļņas Glezniecības triennāle, tāpat kā tās padomju laika māsas – grafikas triennāle Tallinā un tēlniecības kvadriennāle Rīgā, jau labu laiku (Viļņā – kopš 2000. gada) rāda ne tikai Baltijas valstu autoru darbus. Četrpadsmitajā triennālē, kas šogad nu jau tradicionāli iekārtota Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā, kuratori Ēvalds Stankevičus (Lietuva) un Anderss Krīgers (Zviedrija) sapulcinājuši 36 māksliniekus no daudzām un gana atšķirīgām valstīm.

Kaut kā nevilšus nopriecājos, ka Rīgā tomēr vēl nav starptautiski aprobētā dizainā un atmosfērā ieturētas centrālās laikmetīgās mākslas iestādes, kas savās mārketinga stratēģijās līdzinās Makdonalda ēstuvēm, jo kāda gan starpība – izdalīt cilvēkiem visur vienādas bulciņas ar kotletītēm vai arī lielas, baltas sienas un lielu, skaidru pārliecību par to, kas ir un kas nav māksla un cik tā laikmetīga. Pēkšņi Rīgas modelis, ka diezgan vērtīgas lietas notiek mazpilsētās, nomalēs un dzīvokļos, likās ļoti simpātisks, jo mazina lielajos centralizētajos modeļos neizbēgamo mākslas un varas attiecību jūkli. Manuprāt, tas lieki novirza uzmanību no pašas mākslas, aicina ne tik daudz vērot un apcerēt pašus darbus, cik mēģināt nolasīt vai uzminēt, nez kas tajos tik īpašs, ka tie novietoti šajā lielajā, dārgajā mājā. No otras puses, esot tūristam vai vienkārši paguruma brīžos, ir patīkami doties uz drošu, gaišu un siltu vietu, kur var iedzert kafiju, pašķirstīt žurnālus un bez maksas apmeklēt labierīcības. Un pie reizes apskatīt mākslu, protams.

Šoreiz gan uz Viļņu devos ar mērķi apskatīt gleznas, jo līdz Rīgai par pasākumu bija atnākušas pārsvarā pozitīvas un pat slavinošas atsauksmes. Droši vien pārdomas par laikmetīgās mākslas iestādēm nebūtu tik nīgras, ja izstādē žilbinošās gaismas pielietajās telpās būtu izdevies sameklēt vairāk par vienu īsti saistošu mākslinieku. Divus latviešu gleznotājus – Ingu Melderi un Jāni Avotiņu – nepieskaitīju, jo tā arī nesaprotu, vai man viņu gleznas patīk, jo patīk viņi paši, vai arī citādi.

Izstādes nosaukums, kā jau ierasts lielām skatēm, ir universāls un vispārīgs – “Viltus atzīšana” (False Recognition), un izstādes anotācija, kā ierasts, solās uzrādīt stratēģijas un tendences, identificēt idejas un atrast jaunus vārdus, un vēl arī atbildēt uz vairākiem jautājumiem, kādai būtu jābūt mūsdienu glezniecībai: “Vai glezniecībai būtu jācenšas radīt tēlus, vai jāstāv pāri jebkādām prasībām pēc iluzorisma un jāizsaka sevi ar žesta un taustāmības palīdzību? Vai glezniecībai jāpaliek uz plaknes, vai arī jākļūst telpiskai? Vai tai jāvizualizē idejas, vai arī jāpievērš uzmanība pašas materialitātei?”

Ja es būtu mūsdienu glezniecība, man no šādiem tekstiem droši vien sen būtu uzmetusies zosāda un gribētos kaut kur aizmukt kā bērnam, uz ko gulstas pārāk daudz tuvinieku cerību un plānu. Ar līdzīgu jābūtību masāžu no laikmetīgās glezniecības ķermeņa jau labu laciņu ir izvadītas dekorativitāte, skaistums un citas šlakvielas. Jautājums par pareizā vietā pareizā tonī iegleznotu citronu netiek uzdots. Arī Viļņas izstādē lieki meklēt vienkāršu juteklisku baudu. Nekā vienkārša nav, gandrīz visi autori aicina risināt kādus privātus vai vispārīgus estētiskus, vai citi pat sabiedriskus rēbusus. Lēnām pārskatot izstādē iebildētās gleznas, tiešām izrādās, ka gandrīz katrs autors liek par kaut ko padomāt, tomēr nemainās pirmās bēdas, ka nav darbu, saskarsmē ar kuriem rastos īpašā vērtīgas saziņas sajūta, kas mēdz pārņemt, skatoties visdažādāko laikmetu gleznas.

Taču viss mainās, ja izvēlos priecāties par vienu autoru, nevis bēdāties par pārējiem. Tāpat arī lielās izstādes ne vien liek salīdzināt un sacensties gleznām, kas it kā nepiestāv mākslai, bet arī vienkārši atvilina publiku, jo diez vai citādi iznāktu apskatīt vairākas personālizstādes kaut kur galerijās. Prieks par Mihaela Borremansa (Michael Borremans) gleznām gan padodas gandrīz vai mazohistisks, jo liek arī krietni pamocīties. Un šoreiz baudu sagādā laikam tieši mokas mēģināt saprast, nē, drīzāk saredzēt, kas mokām par iemeslu. Tie neskaidrie, satrauktie mutuļi, kuros nonāku, varbūt ir slavenā mākslas darba aura, ko reizēm izdodas piedzīvot.

Mihaels Borremanss dzimis 1963. gadā Beļģijā, arī pašlaik dzīvo un strādā Ģentē. Kopš 90. gadu vidus izstāda darbus dzimtenē, tad strauji gūst ievērību arī citur Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs. Nodarbojas ne vien ar glezniecību, bet arī ar kino un visādiem starpdisciplināriem pasākumiem. Viņu pārstāvošo galeriju vietnēs Borremansa gleznas tiek sauktas par enigmātiskām. Deviņas no tām, tapušas no 2002. līdz 2008. gadam, bija izstādītas Viļņā.

Šķiet, ka iepriekš līdzīgu pārdzīvojumu sajutu no kanādiešu filmu režisora Gaja Madina kino, kur tāpat saasinās visādu iespējamu realitāšu attiecības. Uzreiz ienāca prātā arī divas Larsa fon Trīra filmas “Dogvila” un “Manderleja”, kur tāpat kā Borremansa gleznās “Trickland” (2002) un “E-Trickland” (2002–2003) personāži apdzīvo vidi, kas ir ne īsti makets, ne īsti shēma, uzturot īstuma/neīstuma spriedzi. Tādā spocīgā, bet nešaubīgi autentiskā vidē visas darbības kļūst daudznozīmīgas un problemātiskas. Pirmās asociācijas ar kino izrādās pareizas, jo vēlāk lasu, ka gleznotājs ne vien pats veido kino darbus, bet arī gleznojot pārsvarā risina kinematogrāfiskus jautājumus, lai kas tie tādi būtu.

Borremansa gleznas nav pārāk krāsainas – vide pārsvarā pelēcīga, cilvēki kā jau cilvēki – miesas krāsā. Tomēr tāpēc jau tās ir gleznas, ka it kā reducētas izteiksmības apstākļos iespējamas visādas intrigas. Piemēram, tikai mazliet vairāk sārtuma kādos vaigos, specifisks gaismas atspīdums un jau šķiet, ka tā īsti nav cilvēka, bet fajansa lelles seja. Līdzīgas mīklas uzdod pat nosacīto vidi iezīmējošās aprises – kādas virsmas robežas, kaut kur sākušās, neturpinās vispār vai turpinās cauri figūrai, kas savukārt iestieg, piemēram, horizontālā plaknē, tādā kā galdā. Gan daudzās gleznās redzamais galds, gan gleznoto cilvēku frizūras un tikpat nosacītais apģērbs un vispār noskaņa liek minēt, ka varbūt šie ļaudis ir no kādiem 40.–50. gadiem 20. gadsimtā. Tomēr neko daudz par noslēpumainajām figūrām neizdodas uzzināt, kaut arī ziņkārība moka pamatīgi. Cilvēki gleznās visi kā viens novērsuši skatienu vai pat uzgriezuši muguru, vēl vairāk skatītājam liekot justies kā lūriķim, kurš nejauši, ar manīgā gleznotāja starpniecību nonācis pavisam dīvainā vietā un laikā.

Mēģinu saprast, kas tad Borremansa gadījumā ir būtiski atšķirīgs no citiem, kad skaidri redzam – re, kā gleznotājs mūs ieved savā iedomu pasaulē. Laikam jau, skatoties uz šīm gleznām, rodas sajūta, ka vide, ko viņš glezno, tiešām pastāv. Un ka cilvēks kaut kur tiešām beidzas galdā vai ar svārku malu.

Aplūkojot mākslinieka facebook profilu, kur gleznas izkārtotas blīvā vienādu četrstūrīšu klājienā, aizķēra doma, ka patiesībā jau Borremanss dara ko ļoti līdzīgu vismaz vēl trīs māksliniekiem no Viļņas izstādes. Tikai pret Borremansa darbiem kuratori bija izturējušies kā pret gleznām, proti, izstādot tās cilvēka acu augstumā, ieturot pieklājīgu distanci pirms katras nākamās.

Savukārt Ingas Melderes, Jerga Herolda (Jörg Herold) un Romualda Balinska (Romualdas Balinskas) arī nelielo izmēru gleznas bija izstādītas regulārās un izkliedētās kaskādēs gandrīz līdz izstāžu zāles griestiem, kur tās vienkārši bija grūti saredzēt. It kā gleznas būtu vienkārši attēli, kam pietiek uzmest aci, secināt – ā, tur kaut kāda meitene ne ta peldas, ne ta ko – un doties tālāk pasecināt vēl ko paviršu. Jāņa Avotiņa glezna Viļņā bija pati lielākā un it kā neiekļaujas ne seriālo, ne abižoto rindās, bet, puslīdz zinot, ko Avotiņš glezno, arī šis jau reprodukcijās redzētais darbs “Nothing from Nothing” ir par to pašu. Proti, par mēģinājumiem ar nekonkrētām, bieži vien privātas izcelsmes vizuālām alūzijām radīt vienota satura vēstījumu. Vai, citiem vārdiem sakot, ka visās viena autora viena perioda vai sērijas gleznās ir viens un tas pats noslēpums. Un ar to laikam jāsaprot minētais kinematogrāfiskums.

Tomēr atkal – starp minētajiem autoriem ir atšķirības, un ne tikai izstādīšanas modelī. Apmēram tā – man ir puslīdz vienalga, kāpēc un kur dodas Jāņa Avotiņa gleznotais cilvēciņš pa pelēkmelnajiem romantiskajiem miglājiem vai mākoņiem; par Romualda Balinska tādā kā tornī saliktajām mazajām glezniņām, ko tā arī sauc “Small pictures”, neko daudz nevaru spriest, jo tās vienkārši nebija godīgi apskatāmas; Jerga Herolda tropisko krāsu švīkas uz melnbaltām fotoizdrukām brīžiem šķiet tīri vai uzjautrinošas, īpaši gleznās, kur cilvēku galvas uzšvīkotas debesīs, tādas kā parautas... Ar Ingas Melderes gleznām viss ir citādi, jo redzēju tās vēl Rīgā, nesakrāmētas nesaskatāmā augstumā. Skatoties mazos audeklus atsevišķi un secīgi, tie pārliecina par līdzvērtīgas jaudas autoru Borremanam (sanāk jau tā sportiski salīdzināt, bet kas cits atliek). Vienīgi šķiet, ka Ingas Melderes alūzijas ir intīmāka rakstura, līdz ar to grūtāk konvertējamas starp dažādas izcelsmes galvām un uztverēm. Turklāt Melderes gleznas nemoka un nespīdzina. Ja arī ainu izcelsmē ir kas sāpīgs, kā jau tam pienākas radošos procesos, tad autore tās sāpes nogleznojusi tādas maigas un apaļas. Varbūt viss ir vēl vienkāršāk – Borremanss ir vīrietis un Meldere ir sieviete, un citādi nemaz viņi nevar gleznot – viens pasauli izaicina, otrs – nomierina.

Tomēr momentuzņēmumu estētika ir noteicoša un vienojoša visām minētajām gleznu kolekcijām. Ja vien uz glezniecību var attiecināt šo fototerminu, jo kur gan ir tas, kas ir “uzņemts”? Nezin kāpēc kā atslēga uzprasās kādas 2002. gada Borremansa personālizstādes nosaukums “Young and Innocent”, it kā paverot durvis uz vietu, kur meklēt atbildes par noslēpumaino un vilinošo viņa gleznās. Tā ir tāda kā nostalģija par vietām un norisēm, kuras kādreiz būtu bijušas pazīstamas vai tuvas, bet kaut kā aizmirsušās. Un tagad Borremanss tās atgādina, un es kā apžilbusi nesekmīgi un ilgi pūlos atcerēties, it kā tās būtu ainas no kāda visiem kopīga ģimenes albuma.