Maizes arhaika

"Kukurūzas cenas sasniegušas jaunus rekordus, kad ASV Lauksaimniecības ministrija izvirzīja prognozi, ka šī produkta ražošana pasaulē samazināsies - slikto laika apstākļu dēļ.”

BBC, 2008. gada 11. jūnijā

"Pārtikas ražošanai pasaulē līdz 2030. gadam jādubultojas, bet lauksaimnieki nabadzīgākajās valstīs ir jāpabalsta - šādu secinājumu izdarīja ANO samits, kas bija veltīts pašreizējai pārtikas krīzei.”

BBC, 2008. gada 6. jūnijā

Cenu kāpums pārtikas precēm - par to sāka daudz runāt pagājušogad, bet 2008. gadā izbīlis pārvērtās mērenā histērijā vai vismaz pastāvīgā informatīvajā fonā. Šis fons reizēm koncentrējas milzīgā baiļu vilnī, dauzot vienkāršā cilvēka smadzenes un veļoties pāri televizoru un datoru ekrāniem un avīžu lappusēm. Ko tikai nenākas dzirdēt tādās dienās! Visa vēsturiskā arhaika - sākot ar tās “maizes dumpjiem” un Marijas Antuanetes liktenīgo jautājumu, kāpēc vienkāršie ļaudis neēd briošus - uzpeld atmiņā ikvienam, kurš skolā vēstures stundās nav velti bikses deldējis.

Lūk, mums stāsta par nemieriem Meksikā, kas izcēlušies sakarā ar cenu pieaugumu tortiljām. Bet, lūk, stāsts par to, kā Kalifornijā supermārketos nepārdod vienam pircējam vairāk par vai nu diviem, vai trim maisiem rīsu. To visu pavada fotogrāfijas, kurās redzami izkāmējuši afrikāņu bērni, taču viņiem gandrīz jau neviens vairs nepievērš nekādu uzmanību - pieraduši jau kopš pirmā LIVE AID. Patiešām, mediji pa pusei negodīgas liekulības karnevālu spēlē jau diezgan ilgi: afrikāņu badu personificēto simbolu paaudze jau paspējusi nomainīties, jau nodimdējis desmitiem pompozu koncertu, jau izskanējis simtiem runu no visdažādākajām tribīnēm, bet nelaimīgie kā badojas, tā badojas.

Vēl vairāk, nelieši, kas valda šajos ciešanu rezervātos, lieliski iemācījušies šantažēt Rietumu cilvēka jūtas. Kad vajag, šie ģenerāļi klaunu mundieros un formas cepurēs apsūdz bijušos kolonizatorus neokoloniālismā, citreiz - draud nepielaist Rietumu labdarības augļus pie saviem badā esošajiem padotajiem, ja viņiem, ģenerāļiem, neļaus kaut ko no šiem augļiem nozagt vai vispār - neiedos kaut ko labu. Šī ciniskā komēdija turpinās desmitiem gadu: pop-entuziasti vēršas pie vienkāršo ļaužu cilvēkmīlestības, žurnālisti ar baudu demonstrē “trešās pasaules” šausmu ainas (bet tās, starp citu, arī ir īstas šausmas), Rietumu politiķi izmanto brīdi un vāc punktus spēlē “kurš par kuru augstsirdīgāks”, citi politiķi (nav svarīgi, mundieros, frenčos vai civilos uzvalkos) uz to iedzīvojas, bet desmitiem miljonu cilvēku cieš un mirst. Taču šodien spēlē parādījies jauns elements.

Romā jūnija sākumā notika ANO samits par pārtikas problēmām. Kā jau ierasts, pasākums ne ar ko nebeidzās. “Ne ar ko” - tas nozīmē parastu naudas piešķīrumu un vispārēju deklarāciju, ka “jāiznīcina bads un jānodrošina visi Zemes iedzīvotāji ar pārtiku”. Taču samitā uzliesmoja arī konflikts - sava veida signāls par to, ka “pārtikas krīze”, bez politiskās intereses un mediju histērijas, vairs nav tikai vienkārši problēma nosacīto “Rietumu” attiecībās ar nosacītajiem “Austrumiem” (precīzāk sakot, “Ziemeļu” un “Dienvidu”). Gandrīz viskarstākais strīds notika par etanolu - biodegvielu, šo burvju benzīna aizvietotāju un naftas magnātu ļaunāko murgu. Jau pierasts, ka biodegvielas ražotājus apsūdz par to, ka viņi, apsējot milzīgas platības ar kukurūzu vai cukurniedrēm, no kā pēc tam ražo etanolu, ne vien iznīcina dabu, bet arī veicina badu - jo viņi taču varētu audzēt kaut ko ēdamu...

Brazīlieši temperamentīgi paziņoja: “Nē - biodegvielas demonizācijai!”, pievēršot uzmanību netaisnīgajam darba sadalījumam visā pasaulē, lielo lauksamniecības korporāciju trikiem un naftas cenu kāpumam. Viņus atbalstīja daudzi; Kubas delegācija atgādināja par amerikāņu sankcijām pret Kastro, argentīniešu - par ASV muitas politiku utt. Vārdu sakot, iznāca ļoti neveikli - tāds konfūzs. Protams, nekādi īsti lēmumi ANO samitā pieņemti tikt nevar - šādi pasākumi tam nav domāti, un tomēr. Varēja kaut vai pacensties ja ne noskaidrot patiesību, tad vismaz uzdot dažus interesantus jautājumus. Piemēram:

1. Vai aiz šīs “biodegvielas demonizācijas” neslēpjas naftas kompānijas (un naftas lielvalstis)? Vai tās nav viņas, kas presē izvērš runas par etanola kaitīgumu dabai un lauksaimniecībai? Intereses taču te ir viskonkrētākās - tieši tādas pašas, kā alkohola ražotājiem, piedaloties kampaņās pret narkotikām. Lūk, starp citu, arī pēdējais piemērs no Krievijas prezidenta uzstāšanās Starptautiskajā ekonomiskajā forumā Sanktpēterburgā: “Bez tam, pārtikas krīzē Medvedevs apsūdzēja visas Rietumu valstis kopumā, jo tās pārāk daudz līdzekļu investējušas biodegvielas ražošanā” (Lenta Ru, 07. 06. 2008).

2. Vai šeit nav iesaistītas intereses, ko pārstāv ģenētiski modificētās pārtikas ražotāji - jo brēka par pārtikas krīzi ir pieklusinājusi ģenētiski modificētās pārtikas kritiku? Ja ēdamā ir maz, tad, lai pabarotu visus, var atmest daudzas šaubas...

3. Pašreizējo pārtikas cenu kāpumu skaidro ar Indijas un Ķīnas iedzīvotāju labklājības augšanu. Tā sakot, sākuši labāk dzīvot un vairāk ēst. Iznāk, ka mūsdienu pasaules pārtikas sistēma (ieskaitot arī neticami lēto pārtiku Rietumu valstīs) balstījusies uz pieņēmumu, ka indieši un ķīnieši vienmēr dzīvos nabadzībā un pusbadā? Un uz to, ka šīs valstis ar pusbadā dzīvojošajiem iemītniekiem vienmēr importēs rīsus un citu pārtiku par pilnīgi smieklīgām cenām (par prieku lauksaimniecības kompānijām)?

4. Visbeidzot, nevajag aizmirst par šaušalīgo naftas cenu. Tieši šī cena jebko, kas pārvietojas tālāk par 50 metriem, padara aizvien dārgāku. Biodegviela (ar visiem tās trūkumiem) varētu piebremzēt šo neprātu (kas lielā mērā arī vainīgs pašreizējā pārtikas krīzē), taču, lūk, dīvainā kārtā izrādās, ka pārtika kļūst dārgāka tieši šī paša etanola dēļ...

Tikai nedomājiet, ka es sevi uzskatu par ekonomistu vai speciālistu pārtikas jautājumos. Protams, nē! Bet ir taču arī parastam cilvēkam tiesības uzdot jautājumus - tāpat vien? Vienkārši? Vadoties pēc veselā saprāta? Vai arī mēs apmierināsimies ar loģiku, kas pazīstama jau pagātnes despotiem un absolūtajām monarhijām? Piemēram, ar šādu (raksta Spānijas karaļa Filipa II galminieks): “Pēdējās divās dienās laiks noskaidrojās, bija saulains un vējains. Lietus nav bijis kopš janvāra vidus. Maizes cenas mazliet kāpušas, tika izdots rīkojums, ar kuru noteikts to kurss turpmāk. Šajās dienās rīkojumu publicēja, un debesis aizsedza mākoņi.” Šo jauko vēstulīti es atcerējos, kad lasīju ziņas par “ANO pārtikas samitu”.