Marati teātris

Indijā ir tāda problēma, ka tur nav īsti ko redzēt. Mēģināšu nedaudz paskaidrot.

Visādi sīkumi, lietišķi dekoratīvās mākslas darbi, krāsaini sari spilgtās krāsās, zīds, garšvielas - jā, vis-prātam-neaptveramākajās kombinācijās un formās. Tie sagādā tūlītēju prieku. Taču, kad tie ir salikti somās, un tu pacel galvu, redzi vienīgi daudz sīku lietu haosu un atrodies pa vidu starp putekļiem, svešādiem cilvēkiem un satiksmes troksni. No otras puses, ir tādas lielas lietas kā Ganga, Bombeja un Indijas dzelzceļš, kas ir tik grandiozas lietas, ka izraisa sajūsmu, bet ieraudzīt tās ir grūti. Bombeja pietuvinājumā izšķīst bezpersonisku, drūzmainu ielu mudžeklī. Ganga pārvēršas par vienmuļu ūdens klaju ar dubļainiem krastiem. Bet visizvairīgākais ir Indijas dzelzceļš - ar to nav iespējams nonākt kontaktā kopumā, vien caur kādu atsevišķu konkrētu vilcienu, vai kādu konkrētu staciju. Un citas tamlīdzīgas lielas lietas. Izskatās smuki uz globusa, bet ikdienā cilvēkam par lielu.

Vidusšķiras kultūras objektu kategorijā - tur, kur pilsētu rajoni, mājas, ielas, dārzi un ielu dzīve - tur Indijā ir maz interesanta ko redzēt: mājas neizteiksmīgas, ielas nav platas, bet ir netīras, satiksme haotiska, bet ne iespaidīga, cilvēki eksotiski, bet pietiekami saprātīgi, lai viņu klātbūtne neizraisītu neizskaidrojamu sajūsmu un tamlīdzīgi. Šīs atklāsmes notika Pūnes pilsētā, Maharaštras pavalstī, Indijas rietumos.

Nav daudz iemeslu, lai svešzemnieks gribētu ierasties Pūnē. Visbiežāk tāpēc, ka šai četru miljonu pilsētā atrodas nu jau viņsaulē aizgājušā skolotāja Ošo meditācijas centrs.

Parka vidū, atstatu no pilsētas trokšņa tas piedāvā dažāda ilguma meditācijas kursus - sākot ar divu nedēļu intensīvajiem, un beidzot ar ilgākiem un daudz nopietnākiem meklējumiem. Iekšējie kārtības noteikumi prasa visiem apmeklētājiem nēsāt vienkrāsainus mūka tērpus, un nejauši satikto balto sejās var redzēt patiesu aizkustinājumu un klusu prieku par šo askētisko vienkāršību. Bet nerunāsim vairāk par Ošo, jo Pūnē mēs nokļuvām nejauši, pa ceļam no Mābalešvāras uz Bopālu. Mēs apmetamies mums ieteiktā viesu namā National, kas atrodas kvartāla vidū aiz noputējušu un sašķiebušos divstāvu māju ieloka iepretim dzelzceļa stacijai. Reģistratūrā mūs sagaida nesteidzīgs klerks, kura grūtsirdīgo, dziļo skatienu varbūt paskaidro viesnīcas vitrīnā izliktais ezotērisko grāmatu klāsts. No solītā koloniālisma šarma palicis maz. Halle ir gara un liela, bet viss kopumā ir pārāk noputējis un nolaists. Dažas pastaigas pa tuvākiem rajoniem atklāj neparastu pilsētu - pilsētu, kurā nekā nav. Ja neskaita netīrību, putekļus, transportu, ceļu remontus un dzelzceļa staciju, ir tikai putekļi, netīrumi, grausti un atkritumi. Šai pilsētai ir upe, arī netīra, gar malām atkritumu kaudzes. Un lai cik banāli izklausītos šī dzirdētā patiesība, taču Indijas izraisītais šoks liek apstulbumā nonākt līdz vienai frāzei: “Bet tā tiešām ir netīra!” Kontrastu nav - šī netīrība nav brutāli skaista, kā dažās citās reģiona valstīs. Šeit ir vienkārši daudz atkritumu.

Tā nu pēc dažu dienu ciešanām un mēģinājumiem izbaudīt Indiju vidusmēra kultūras veidā, mēs nolemjam pievērsties nacionālajai tradicionālajai kultūrai. Mēs ķeramies pie laikraksta pielikuma kultūras lapas. Piedāvājums ir daudzveidīgs, tomēr īsti izvēlēties nav ko. Tiek piedāvāti daudzzāļu kinoteātri. Nekādu saistošu, vēl neredzētu filmu nav. Netālu ir plašs viduslīmeņa restorāns, kurā vienmēr ir pilns ar cilvēkiem, viesmīļi ir laipni un cenšas saprast angliski. Mēs dodamies uz restorānu paēst, apņēmības pilni nākamajā dienā laikus, jau no rīta, ieskatīties kultūras afišā un aiziet uz indiešu teātri.

Pienāk nākamā dienā. Restorāns. Kultūras afiša. Studentu peldēšanas sacensības, lekcija par Indijas deju kādā universitātes auditorijā, tautas ansambļa koncerts (jau pagājis), un daudzzāļu kinoteātri. Neviens teātris nav pieminēts. Jautājam viesmīlim, kurš izturas laipni un draudzīgi un izskatās puslīdz kompetents.

Teātris? Jāa, vispār pilsētā ir teātris. Bet tas neesot īsti teātris. Mēs vairs negribam samierināties ar neveiksmi, šim ir jābūt īstajam! Lūdzam pateikt, kur tas teātris atrodas. Viņš priecīgi pamāj ar galvu un dodas pie kolēģiem virtuvē noskaidrot precīzu adresi. Viesmīļi kopīgi pēta laikrakstu. Skatās griestos, mēģinādami izdomāt adresi. Beidzot tā, uzrakstīta uz avīzes malas, tiek nodota mums. Šodien tur nekas nenotiekot, toties rīt būšot. I see.

Pienāk nākamais vakars. Patīkami satraukti meklējam taksistu.

Teātra ēka ir grandioza amfiteātra tipa būve, ar iekšējo pagalmu un sētu apkārt, uz akmens stabiem pamīšus iegrebtas antīkās maskas, komiskās mijās ar traģiskajām. Izskatās pēc pilnīgi normāla, liela teātra. No iekšpuses zāle ir izliets Kongresu nams. Turklāt teātris ir marati valodā. Tas nekas, mēs esam gatavi skatīties mākslu arī bez tulkojuma. I mean it! Viss ir gandrīz pilns, tomēr dabūjam vietas ceturtajā rindā.

Skatuves iekārtojums kā seriālā - bezlaicīgs dīvāns, daži krēsli, galdiņš pa vidu, pie sienas bufete. Viss izgaismots vienmērīgi un spoži. Darbojas divas sievietes, māte un meita. Bet varbūt viena ir saimniece un otra, jaunākā, ir kalpone. Tramīgs, kalsns vīrietis ap četrdesmit, uzsvērti tur rokās pudeli un viskija glāzi. Dekorāciju stūrī viņam iekārtots bāriņš, kur viņš ik pa brīdim vēlas iegriezties. Mājas sievietes, par lielu prieku publikai, viņu no tā mēģina atturēt, gan ar klaigāšanu, gan ar rokām. Ceturtais tēls uz skatuves parādās pēc durvju zvana - ierodas dakteris ar koferi.

Galveno varoņu attiecību drāma norisinās marati dialogos, tāpēc svešzemnieki to var uztvert tikai pamatlīnijās. Taču ik pa laikam, parasti visdramatiskākajā brīdī, starp tekstiem marati varoņi izkliedz replikas angļu valodā:

Ladies and gentlemen! - vēršoties pie klātesošajiem augstā stilā; svinīgi.

Right! You’re absolutely right! - mēģinot nodibināt savstarpēju kontaktu; kalsnais vīrietis turas pie galdiņa, dakteris uz viņu aizdomīgi skatās.

Oh, not at all! - nē, nu nepavisam.

Good morning - no rīta; ienākot telpā un visus moži artikulēti sveicinot.

I will definitely call you!! - pārliecinot sievieti, ka viss būs kārtībā.

Come on - pārspriežot ar ārstu.

Of course - lietots dažādās situācijās: izceļot savu kompetenci, iedrošinot sarunas biedru, ar uzsvaru uz ‘cooors’.

I mean it - mani nolūki ir nopietni.

Shet! - šis tika lietots reti, vienīgi situācijā, kad varonim bija lieli sūdi.

I’m sorry - nekonkrēti; izmantojams dažādi.

You know - atsaucoties uz pašsaprotamo

Marvelous! Fantastic - brīnišķīgi jaunumi!

Relax! You just relax! - visizteiksmīgākā frāze; tiek lietota, kad personāžs vēlas, lai citi atslābinās un pieņem viņa viedokli.

Fine - lai notiek pēc tava prāta!

I see - es redzu, es visu saprotu.

Not exactly - ne gluži!!

Ladies and gentlemen! - vēlreiz, tagad triumfējoši.

Žanrs -, šķiet, ir sadzīves komēdija. Kā jau sadzīves komēdijā, publika smejas.

Taču publika smejas citās vietās nekā svešzemnieki. Tātad šīs replikas jau ir pierasta, dabīga marati teātra sastāvdaļa. Par lugas piederību noteiktam laikmetam grūti pateikt. Spriežot pēc angļu valodas frāzēm, tā nav klasiskā perioda marati luga. Taču spriežot pēc tā, ka uz ielas pūniešus nevar dzirdēt runājam marati valodā, tas nevarētu būt arī gluži pēdējo gadu darbs, kas dokumentē sociālo realitāti.

(Lai gan nav jau izslēgts, ka mājās viņi sasaucas angliski, tikai uz ielas atturas.)

Varbūt tas ir kāds vidusperioda darbs, no britu okupācijas laika (kas gan jau vairāk nekā piecdesmit gadu kā ir pagājis). Un kādu lomu spēlē šīs angliskās frāzes? Vai tie ir barbarismi, kas aizstāj noteiktus izsauksmes vārdus, signalizē par pāriešanu emocionālākā līmenī?

Vai arī tās ir jau integrējušās idiomātiskas frāzes, kurām vairs nav ekvivalenta marati valodā?

Lai nu kā, zināms pacilājošs un karnevālisks iespaids par indiešu teātri radās.

Cik gan ļoti marati teātris atšķiras no Eiropas modernā teātra! Grūti būtu nopietni ko līdzīgu iedomāties pie mums - luga latviski, un ik pa brīdim aktieru emocionāli izsaucieni angļu valodā.

Lai gan, - just relax. Palaikam latviešu teātrī redzu gaumīgi ģērbtus cilvēkus, kas smejas nepiemērotās vietās. Iespējams, tie ir inteliģenti cilvēki no Maskavas, kas sadzird krievu vārdus. You know.

Raksts tapis ar Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājas atbalstu