Menča skola

Rīgas Laiks: Jūsu dzimšanas gads ir tūkstoš deviņi simti četrpadsmitais. Kāda ir tā skola, no kuras jūs pats esat nācis?

Mencis: Mēs dzīvojām vecā muižas mājā, kur zemnieki rentēja un katrs apstrādāja savu zemes gabalu. Un bērni gāja uz Bauņu pagasta Mīlītes pamatskolu - arī es, sešgadīgais, aizskrēju līdzi tiem lielākiem puikām. Bez vecāku atļaujas aizskrēju, tāds, kā jau puika, ar plikām biksēm, tiem pārējiem līdzi. Skolotājs sauca pie tāfeles, kas māk ciparu seši uzrakstīt. Tie pārējie gaidīja, astoņgadīgie laikam kautrējās, es, sešgadīgais, nekautrējos. Gāju un uzrakstīju. Pēc tam tajā mājā nākošā dienā runāja visi - ka esmu uzrakstījis ciparu seši uz tāfeles otrādi, un par to visi smējās. Es jau nezināju, uz kuru pusi tas seši jāraksta. Bet vismaz uzrakstīju, ko pārējie nerakstīja neviens. Vēlāk, ejot pirmziemniekos, iegāju klasē, visai klasei cauri, pie katedras klāt, kāpu augšā, sniedzu skolotājam roku: labdien! Klasē visi smējās. Nu, es jau mājā biju pieradis, ka kaimiņi nāk - un dod roku. Ar skolu saistās arī manas atmiņas par to, kā es šķīros no sava vecātēva - tas man bija mīļāks nekā māte vai tēvs, tas laikam visiem bērniem tā ir. Ziemassvētku vakarā atnāca pie eglītes kaimiņiene, pasniedza manas mātes sūtītas sasaldinātas pankūkas, lai es ēdu, jo vecaistēvs man vakar ir miris un tāpēc mani vecāki atnākt nevar. Man pateica to frāzi, tad tika aizdedzināta Ziemassvētku eglīte, man tas bija skolā pirmais Ziemassvētku vakars, un tas pagāja vienās asarās, ieslēpos tumšā, neredzamā kaktā, jo mans vecaistēvs bija nomiris.

Vecāki bija gājuši tā saucamajā trīsklasīgajā cara laika skolā, māte vēstules rakstīja labi, kādreiz pie galda piestājās, veselu pusstundu lasīja grāmatu, kājās stāvēdama. Prasīju, kāpēc tu neapsēdies? - Man, dēls, nav vaļas apsēsties. - Tēvs nebija liels grāmatnieks, bet gan bija dziedātājs, labi rēķināja galvā. Bet nekas īpašs viņus neatšķīra no pārējiem tā laika lauku cilvēkiem. Skolotāji bija augstas personas pagastā. Pagastā bija trīs izcili cilvēki - skolotājs, dakteris, mācītājs. Un es atceros, ka teica tā - ja dēls ir gudrs, ies par dakteri, ja vidēji gudrs - par skolotāju, ja dumjš, tad par mācītāju.

Es atnācu uz skolotāju institūtu, uz Rīgu, 1928. gadā pēc sestās klases - man bija četrpadsmit gadu, toreiz skolotāju institūts bija pēc sešgadīgās pamatskolas.

RL: Kā jūs to nolēmāt - būt skolotājs? Tā bija ļoti agri izdarīta izvēle.

Mencis: Man šķiet, ka manā dzīvē ir tik daudz nejaušu notikumu, bet visi man kaut kā nākuši pa labu. Es esmu bijis iedzīts ar savu likteni tādā dziļā pagrabā iekšā, ka beigas, ir cauri. Bet atkal nāku augšā. Jūs prasījāt, kā es uz skolu, uz Rīgu tiku. Nu, es pamatskolā viscaur labi mācījos, skolotāji dažkārt ievēroja mani, īpaši Puikules skolotāja Ziediņa, kas mācīja man arī spēlēt tāfelklavieres - arī kad aizgāju uz Urgas skolu, viņa sekoja līdz, kas ar mani notiek. Es biju kā tāds gūsteknis. Ziediņa, viņa bija tā, kas vecākus piespieda. Vecāki jau arī domāja - sūtīt, nesūtīt, tas tak naudu prasīja. Māte ļoti gribēja, tēvs grozīja galvu - labāk lai zemniecībā paliek. Visas jaunsaimniecības, tajā skaitā nopirktās, kā manam tēvam Puikulē, skaitījās valsts izpirkšanā uz četrdesmit diviem gadiem. Viņam katru gadu bija jāmaksā Zemes bankai - nevaru pateikt, cik daudz latos bija jāmaksā, bet bija pamatīgi jādomā, kā dabūt kaut kādu naudu, lai tad, kad pienāks rudenī termiņš, var samaksāt. Latvijā pēc agrārreformas visās vietās pa laukiem cēlās augšā kūtis, mājas, visur balti baļķi - ēkas vainags uzcelts, strauji cēlās, bet no 30. gadu sākuma, vēl līdz Ulmaņa laikam, sākās ūtrupes. Nesamaksāja to - un ūtrupē aiziet. Maniem vecākiem bija tā: parāds - tas ir kaut kas briesmīgs. Ja tu kādam parādā esi, tad turies, cik tālu vari. Grūti bija iztikt, un es jau darbaspējīgs biju, četrpadsmit gadu bija. Un tā - būt vai nebūt. Beigās nolēma, ka jāsūta. Uz Rīgu Ziediņa atbrauca līdzi. Mēs trīs puikas savācāmies institūtā no Urgas skolas, viens bija vēlākais komponists Līcītis, otrs iepriekšējā Kultūras akadēmijas rektora tēvs Laķis. Mūs tos trīs nosauca - trīs gudrie no Urgas universitātes.

Rīgā dzīvoju pie savas tēva māsas, Mārstaļu ielā blakus Dannenšterna namam. Viņiem bija, kā toreiz teica, gaļas galds, viņi nopirka no zemniekiem cūku, sacirta un pārdeva. Tēva māsas vīrs katru rītu aizgāja, kur laucinieki pieveda agri kautas cūkas, salika rindā uz galda. Viens zemnieks, otrs zemnieks, piegāja klāt - cik dos par kilogramu, cik dos par kilogramu. Viņš vienojās par cenu, samaksāja rokas naudu, par ķīlu ar asu dūci izgrieza tai cūkai, kas guļ uz letes, asti kopā ar taukumu - to viņš ielaida lielā paltrakā, mēteļa lielā kabatā. Pārvedēji ar divriteni, ar raspuskām nogādāja cūkas uz gaļas galdu, tur sacirta gabalos.

RL: Un kā tad viņi dzīvoja?

Mencis: Toreiz visi dzīvoja tā, ka būt vai nebūt. Bet viņi izskoloja divas meitas. Viena Ēdolē par mežziņa madāmu kļuva, otra - Antonija, izstudēja dabaszinības.

RL: Jādomā, bijāt labi paēdis, ja radi tirgojās ar gaļu?

Mencis: Taisni tā. Gaļas bija bez jēgas. Pirmo reizi iemācījos ēst vārītu biešu zupu, man mājā nebija tāda. Atceros, kā biešu zupā peld iekšā tas astesgals ar taukumiem. To gaļu ēst tik patikās. Mans tēvs tā drusciņ, drusciņ piemaksāja māsai. Man kādreiz sapņos vēl ilgu laiku ir rādījies tas, ka es esmu tēva māsai parādā, ka neesmu samaksājis...

Vispār jau man gāja grūti, institūta laikā divas reizes pārtraucu mācības. No Puikules netiku uz Rīgu, jo nebija naudas, par ko aizbraukt, un bija jāstrādā lauku darbos. Es atceros kā oktobrī laukā strādāju, vācām kartupeļus, jutu, ka nevaru nekur tālāk tikt. Un atnāk pastnieks Māris, čāpo pa dubļaino ceļu ar somu - un atnes vēstuli. Vēstule turpat jāatplēš vaļā. Raksta ķīmijas pasniedzējs Bruno Jirgensons, kas man ķīmiju bija mācījis tikai vienu gadu, dažas lekcijas. Bruno Jirgensons vēlāk bija slavens profesors Amerikā, doktors un tā tālāk. Un raksta tā, pirmās rindas man ir prātā burtiski: jūsu iztrūkšana klasē rada lielu nemieru. Es uzzināju no jūsu klases biedriem, ka ir grūti. Viņš aprakstīja, kā pats savā laikā ar grūtībām mācījies. Viņš pat nebija man kursa audzinātājs, bet viņš raksta, ka varbūt mēģinās institūta padomē stipendiju sagādāt, lai es tomēr kaut kādā veidā tur tieku.

Puikules muižā bija linu fabrika, pirmā Latvijā, no Beļģijas bija atvestas mašīnas. Fabrika bija izsludinājusi vienā svētdienā linu plūcēju sacensības. Un māte man saka: aizej dēls uz valdi, piesaki mani arī sacensībās. Māte vispār nebija tāda kaut kur gājēja, bet viņa man saka - aizej, aizej! Netālu vienā lauku mājā katrai plūcējai bija nomērīti kādi 50 kvadrātmetri, tos izlozēja, ļaudis arī sanāk, ziņkārīgie skatās, bez šaubām - kura noplūks tīrāk, bez nezālēm. Un mātei toreiz bija pirmā prīze. Dabūja divdesmit piecus latus. Un tad es tik
apjēdzu, man māte pienāca klāt - še, dēls, brauc uz Rīgu! Un braucu mācīties. Institūts atradās - vai zināt, kur ir Stradiņa slimnīca? Liepājas ielas pusē ir poliklīnika, tāda baraka. Tādas bija sešas septiņas, institūtam piederēja trīs. Mācību maksa bija zema, gadā ap divdesmit trīsdesmit latu, tā apmēram varēja būt. Tāpēc uz institūtu gāja vairāk nekā citur, jo citur bija augstāka mācību maksa. Stipendiju nebija, bet bija atlaides - centīgākajiem, labākajiem skolniekiem, varbūt kādai trešajai daļai, atlaida skolas naudu.

RL: Arī jums?

Mencis: Man vēl vairāk nekā atlaida. Uz trīsdesmit cilvēkiem bija divas trīs valsts stipendijas, katrā pusgadā piecdesmit latu, un pāris Rīgas pilsētas stipendijas, kādi divdesmit pieci lati. Tās bija vienreizējās. Man, pirmkārt, nebija skolas nauda jāmaksā. Un otrkārt, es dabūju vienmēr valsts stipendijas, jo mācījos ļoti labi. Bet, kad beidzu institūtu, biju parādā valstij sešsimt latu, kas bija sakrājušies pa visiem šiem gadiem. Kad beidzu 1934. gadā, bija jāmeklē, kur strādāt, vietu nebija, tas bija liels gods - kaut kur dabūt vietu. Man laimējās, mani paturēja četrus gadus vēl strādāt sešklasīgajā paraugskolā.

Institūtā mācījās jaunie skolotāji un paraugskolā viņi praktizēja.

Skolotājiem algas maksāja ne tā, kā tagad - kurš vairāk strādā, tas vairāk nopelna, divas likmes strādā. Visiem bija viena norma, cieta alga. Lai visus nolīdzinātu, lai kāds vairāk nestrādātu, tad paņem kādu fiziku, vai dziedāšanu, lai iznāk divdesmit četras stundas. Es pie matemātikas paņēmu klāt divas fizkultūras.

RL: Un cik skolotājiem maksāja par šīm divdesmit četrām stundām?

Mencis: Kopā ar klases audzināšanu, kas bija četras piecas stundas nedēļā, par to komplektu, par 24 stundām man paraugskolā, kas skaitījās valsts skola, alga bija 120 latu. Pilsētas skolās alga bija 150. Lauku skolās - 80, 90 vai 100, atkarībā no tā, vai un cik piešķīra malku, brīvu dzīvokli, dārzu, vai kaut ko tādu - natūrā. Vidusskolas skolotājam bija augstāka alga - 180 latu, kam stāžs, varbūt pat 200 latu.

Kādu laiku biju pastrādājis, un tad man bija jāsāk jau atmaksāt. Bet ienāca krievi ar rubļiem, tad nāca vācieši - un nebija neviena, kas ņem to naudu pretim. Tā ka es skaitos valstij parādā piecus simtus latu...

Skolotāju institūtā gatavoja skolotājus sešklasīgai pamatskolai. Nebija jau tādi fizikas un matemātikas skolotāji, mēs bijām gatavi visu mācīt sešklasīgās skolas apmērā. Bet parasti praksē jau drusciņ dalījās, es vairāk uz matemātiku aizgāju. Pamatskolā Latvijas laikos bija tā, ka viens skolotājs varēja mācīt visu - dziedāšanu, fizkultūru, matemātiku, vēsturi, valodas un tā tālāk.

RL: Tātad bez muzikālās dzirdes institūtā nevarēja iestāties?

Mencis: Institūta korī dziedāja visi audzēkņi bez izņēmuma. Kādus mēs darbus dziedājām? Māras baznīcā, rekviēmus. Klavieres visiem bija obligāti, pārējie instrumenti pēc vēlēšanās.

Klavieres spēlēju uz trīs ar mīnusu, uz trīs ar plusu, bet patikās iemācīties, apguvu kontrabasa spēli, čello, klarnetes, brača spēli.

Institūta vadītājs profesors Ludis Bērziņš bija teologs un filologs. Viņš mācīja mums ievadu filozofijā - visu gadu lasījām Gētes “Faustu” vācu valodā - kā pamatu ievadam filozofijā. Vēl tagad varu noskaitīt. Bērziņš bija arī folklorists, mācīja tautas dziesmas, metriku, pantmēru - tiem, kas to viņa metriku ir klausījušies, ir briesmas dzirdēt, kā tagad tautas dziesmas skandina. Ausīs momentā griež. Katru rītu institūta zālē bija svētbrīdis, sanāca visi kopā - sākot ar paraugskolas pirmklasniekiem, tālāk institūtnieki, beigās es, pats garākais. Profesors Bērziņš lūgšanu noturēja, visi kopā dziesmu nodziedāja, pašu orķestris vēl pavadīja. Tas bija sešas septiņas minūtes - ātri. Bet nevarēja jau nostāvēt - un Bērziņš skaitīja Tēvreizi: Mūsu Tēvs debesīs - puisīt! - svētīts lai top Tavs vārds, - jāmāk arī uzvesties katrā vietā! - lai nāk Tava valstība... Viņam nepatika, ka tur kāds knosās. Bet tas jau nerunā viņam par ļaunu, mēs viņu cienījām. Institūts vairāk bija tāds nacionāls. Bija pamanīti arī laikam daži komunisti, kas bija izslēgti no institūta. Lai gan - mēs diskutējām.

RL: Par ko jūs diskutējāt?

Mencis: Par jaunākajām avīzēm. Viens lasa Latvi - to nacionālo avīzi, otrs lasa Sociāldemokrātu.

RL: Kādu avīzi jūs lasījāt?

Mencis: Jaunākās Ziņas, tās mana tante, onkulis lasīja. Tā tak bija lētākā avīze - seši santīmi maksāja, un arī visplašākā, bez šaubām, pārējās jau bija tādas šaurākas. Bet lasīju arī Pēdējo Brīdi, Latvi, Sociāldemokrātu. Rīta numuros bija jautājumi, par kuriem bija jāpadiskutē. Demokrātiskais gars bija liels. Mūs mācīja baznīcas virsvaldes vadītājs, mācītājs Birģelis, viņš Lutera baznīcā sēdēja, kur tagad Rubenis - un tajā pašā laikā profesors Jānis Jansons, kreiss demokrāts, mācīja mums literatūru. Literatūras pulciņā vakaros institūta telpās referēja kāds institūtnieks un piedalījās pasniedzēji, kuri diskutēja savā starpā par pasaules uzskatu, par politiskiem virzieniem, mēs augām tādā vietā, kur viss tika diskutēts - lai arī tomēr Rīgas institūtā ne pārāk kreisi.

Es jau partijas nedabūju vēlēt - kad būtu varējis piedalīties vēlēšanās, vairs to nebija. Laucinieki vairāk balsoja par Jaunsaimnieku partiju - numur septiņi, ar deputātu Bļodnieku priekšgalā. Sociāldemokrāti bija numur trīs, numuri nemainījās - un par to vairāk balsoja strādnieki. Bet, varētu teikt - visiem bija tāds latviskums, arī tiem kreisajiem, izņemot varbūt pagrīdniekus. Mani arī saistīja, vasaras brīvlaikos saistīja iekšā kreisos pulciņos un teātri lika spēlēt. Tālāk es tomēr neielaidos.

Bija jau ne tikai politiskās diskusijas, arī filozofiskās - par to pašu Dievu un tā tālāk. Profesors Jansons - toreiz viņš vēl nebija profesors, - lasīja lekcijas par folkloru, literatūru. Bībele - tā ir ļoti skaista, sena ebreju folklora, bet mūsu, latviešu folklora, bez šaubām, ir skaistāka un dzejiskāka, un estētiskāka. Klusiet jauni, klusiet veci, Dievs ienāca istabā. Kad lini sāk ziedēt, tad Dieviņš ar savu roku noglāsta. Pēc pāris dienām mūsu teoloģijas pasniedzējam Birģelim viens puika, vārdā Opsāns, kaut ko ieminējās par Bībeli - ieminējās, ka Bībele jau nav nekas cits kā veca žīdu pasaka. Oi, dieviņās! Mācītājs Birģelis tā uzsita dūri uz galda: laukā no auditorijas! Un es jautāju literatūras stundā tam pašam Jansonam: bet, Jansona kungs, jūs te sakāt tā, bet tur mūs māca tā, kā tad īsti saprast. Tad viņš pastāstīja, kā bija studējis Sorbonnas universitātē: es biju tikpat jauns kā jūs, noklausījos vienu lekciju, man likās, man viss ir skaidrs. Aizgāju pēc dažām dienām uz citu lekciju - man viss apgriezās otrādi. Un jums tāpat, Menču Jāni - jums ir tāpat. Ja jūs gribat, lai jums nebūtu tādu dvēseles sāpju, aizejiet uz Rēzeknes institūtu, tur jums nebūs...

Rīgas institūtā beidzamais izlaidums bija trīsdesmit astotajā gadā.

RL: Kāpēc to slēdza trīsdesmit astotajā?

Mencis: Ulmaņa valdībā bija tāds uzskats, ka skolotājiem jābūt tuvāk pie laukiem. Varbūt pareizi - kāpēc tos skolotājus, kas laukos strādās, māca Rīgā? Rīgas Skolotāju institūtu tad pārcēla uz Cēsīm, uz Cēsu Skolotāju institūtu, Bērzaines pilī.

Es strādājot biju sācis studēt. Toreiz nebija tādas neklātienes. Iestājos universitātē Matemātikas fakultātē - un apmeklēju lekcijas daļēji.

Armijā aizgāju trīsdesmit astotā gada pavasarī, nācu laukā trīsdesmit devītā gada rudenī. Dienēju Rīgā, 4. kājnieku pulkā Maskavas forštatē, tad tūliņ uz kara skolu, uz virsnieku vietnieku kursiem, un atkal atpakaļ uz savu pulku. Visādās nometnēs bijām, vienu vasaru Salaspils nometnē - vai, kur skaisti bija!

RL: Kas tur bija skaists?

Mencis: Vasaras nometne, spēles, vakara junda, sestdienās brauca dāmas no Rīgas un kungi. Skatījās, kā mēs vakara jundā dziedam vai ejam. Balles rīkojām. Visas dienas ir skaistas, kad tu celies augšā, jūties fiziski vesels un ej, un tur humors, un tur joks, tur ir jūra. Un viss bija pilns ar mācībām, ar darīšanām, ar sportu, tur ir šaušana, tur ir sacensības, skriešana, tur bija mācības sakaru specialitātē - morze, telegrafēšana. Varu palielīties, ka avīzē Latvijas Kareivis iekšā bija trīs vīri, kas pirmie beiguši Sakaru virsnieku kursus. Es biju pirmais ar atzīmi 11, 75. Pēc dienesta arī es gāju uz Cēsīm, man iedeva istabiņu institūta telpās. Pirmajā septembrī sākās karš Rietumos un Latvijā izsludināja iesaukumu rezervistos - no Polijas robežas bēdzēji bēga, visvairāk jau poļu virsnieki, bet, tā kā Latvija bija neitrāla, Latvijai tie bija jāinternē. Cēsiniekiem vairāk iznāca apsargāt tos poļu virsniekus, kas tika internēti Cēsīs. Man gan nebija tiešas saskares.

RL: Kur jūs bijāt, kad 17. jūnijā ienāca krievi?

Mencis: Cēsu Skolotāju institūtā bija izlaidums. Bija tāda tradīcija - vakarā pirms izlaiduma meitenes kurināja ugunskurus palejā un sadedzināja visus tos priekšautus, tā kā ķirzakas nomet ādu. Bet otrā vakarā pēc diplomu sadalīšanas Gaujas krastā bija atvadu vakars, nakts pie ugunskura. Pārējie līgoja līdz rītam, bet es naktī braucu mājās uz Bērzaini ar velosipēdu, jo skaitījos dežūrskolotājs. Brauc pretī Latvijas armijas karavīri ar smagām mašīnām, piekrāmētas pilnas mašīnas ar klavierēm, soliem, mēbelēm. Izrādās, ka jau vakarā, kad mēs aizbraucām, ir pienākusi no Rīgas Kara ministrijas telegramma, ka 24 stundu laikā jāatbrīvo Bērzaines telpas. Tur ienāks krievu karavīri. Visu institūtu izvāca, starp citu, tur bija septiņpadsmit klavieres. Tās aizveda uz Cēsu 1.vidusskolu kalnā augšā un sakrāva pagalmā, visas ķīmijas, dabaszinātnes laboratorijas, visu izveda. Bet tas karaspēks ienāca divas trīs dienas vēlāk un divus trīs kilometrus tālāk apmetās lauku skolā ārpus Cēsīm. Esot bijušas baumas, ka, ieejot Skolotāju institūtā, būšot kaut kādas provokācijas. Es tajā laikā, kad nāca iekšā tanki no stacijas puses, stāvēju aizspiedies aiz Jāņa baznīcas durvju stenderes. Rīgas iela vēl bija bruģēta ar apaļiem akmeņiem, drausmīgi dārdēja tie tanki, ķēdes žvadzēja. Un tad pilnīgs klusums, tad viņi aizbrauca tālāk.

Bija jāmeklē jauna vieta kaut kur, lielākā tiesa uz Jelgavas institūtu aizgāja, mani neņēma līdzi, nezinu kāpēc, varbūt nevajadzēja skolotājus. Dzīvoju laukos. Četrdesmitā gada Jāņu dienā pilī, tur kur skola, notiek tautas sapulce, Ulmanis vēl skaitījās, bet jau staigā apkārt cilvēki ar sarkanām lentām, PD - palīgdienests, bet mēs muļķīgi citā vārdā saucām: pūces d. Protams, šautenes kaklā. No apriņķa pilsētas atbraukuši pāris vīri, Jāņu vakars, cilvēki sēž zālītē - 30, varbūt 50. Tā un tā, kādi laiki mums ir bijuši, kāda tumsa ir bijusi līdz šim - un tagad dziedāsim dziesmu. Mēs beigās stāvam kādi trīs četri puiši. Bet mums taču vēl ir himna! Viņi sāka dziedāt: “Uz cīņu mostiet, darba ļaudis.” Mēs uzsākam “Dievs, svētī Latviju!” Un sajuka visa tā lieta, un sapulce bija beigta. Pa mājām gāja runas - Mencis ir darījis tā un tā, šim puisītim skolotāja darbu neredzēt, nezin kāpēc teikuši - puisītim.

Man bija tādas klausāmās austiņas - radio aparātus jau atņēma. Klausījos ziņas, kas notiek, ka būs vēlēšanas, runāja pret Demokrātisko bloku, beigās bija viens saraksts. Jāiet balsot. Es tak nevarēju šito pieņemt - tas man likās kaut kāds ūnikums.

RL: Un ko tad jūs darījāt?

Mencis: Nu, ko es darīju - es tak neiešu. Negāju.

RL: Un pasē zīmodziņa nebija?

Mencis: Māte raudāja, kas tagad notiks, jau viens bija ar plinti atnācis, meklēja, kur tu esi palicis. Neaizgāju, nebija tas zīmodziņš. Un es arī otrreiz darīju tāpat. Tagad kaut kur avīzēs lasīju, ka balsot ir gājuši septiņdesmit procenti. Tie nu ir meli - tie, kas gāja balsot, gan bija pāri par deviņdesmit. Tāpēc, ka dzina.

RL: Jūs taču atnāca ar šauteni meklēt.

Mencis: Nē, atnāca pie mātes mājā, es biju pļavā noslēpies un nelikos ne zinis. Tādi bez štempeles skaitījās ūnikums. Un tomēr es dabūju darbu, Rīgā - tur, kur tagad Draudziņas ģimnāzija, toreiz tā saucās astotā, un bija direktors Baums - kreisais, bez šaubām, bet tiešām zolīds vīrs. Jau bija pastāstīts, ka zīmodziņa pasē nav. Baums mani pieņēma.

RL: Un jums nekādas problēmas neradās?

Mencis: Nē. Tā himna un zīmodziņš vēlēšanās, nebiju jau nekāds bandīts, vai ne. Kad sākās karš, aizbraucu atpakaļ uz Puikuli turpat pie vecākiem. Kaimiņu mājās kalējs ar savu ģimeni un vēl kādas ģimenes, kas bija kreisi noskaņotas, komunisti, tie pakojās un taisījās braukt prom. Es aizgāju pie viņiem - tāpat aprunājos. Laikam daudz ko bija padomju pusē darījuši. Slepkavas viņi nebija neviens. Daži vēlāk atgriezās atpakaļ. Vācieši tika gaidīti kā glābēji, tas nu gan man ir jāsaka. Protams, ar izņēmumiem. Ja nebūtu tā izvešana bijusi, tad nebūtu tā bijis. Bet šis fakts - ka var četrpadsmit tūkstošus kā sivēnus salādēt, savākt bez pretošanās - jo neviens jau nezināja, kur vedīs, ne prātā nenāca pretoties - nu tas tak ir kaut kas neiedomājams. Vai tad no šī viena fakta nav gaisā jālec! Lai tur kas vairs nāk.

RL: Ar kādām sajūtām jūs gājāt leģionā?

Mencis: Doma bija tāda - kaut kas jādara ir. Es domāju, ka tā bija pareiza doma. Ja uzvar krievi, tad viss atkal ir atpakaļ. Ja uzvar vācieši - ja mēs nekā nebūsim palīdzējuši, jo tikām aicināti iestāties brīvprātīgi! - vai tad mums būs kāda tiesība kaut ko prasīt vāciešiem? Viņi teiks - jūs tak te mierīgi sēdējāt, gulējāt. Bet, ja mēs piedalīsimies vācu pusē, un, ja viņi uzvarēs, tad tomēr mums būs kaut kāda tiesība. Es tagad domāju tāpat: mēs tagad arī ejam palīgā. Pretējā gadījumā mēs būtu nulle. Tā es izšķīros.

Leģionā man kā sakaru vada komandierim pakļautībā bija kādi cilvēki četrdesmit. Lai artilērija šautu, ir jāzina, uz kuru jāšauj. Grāvjos es neesmu gulējis.

RL: Vai jums Kurzemē jau bija skaidrs, kā tas beigsies?

Mencis: Neteiksim, ka bija skaidrs. Dezertieru bija maz. Četrdesmit piektajā gadā, pavasarī, māsīca ar vēstuli mani no frontes aizvilināja uz Ēdoli, ar kaut kādu apmānu, citādi jau nedabūtu braukt. Pateica, ka esmu pie viņiem atvilināts tāpēc, ka viņas vīram mežzinim ir sakari ar laivotājiem pār jūru un ir iespēja dabūt mani tur pāri. Tas bija tas brīdis, kad sākām just - būt vai nebūt. Tas bija laiks, kad varbūt varēja jau sākt domāt. Bet es momentāli bez domāšanas, bez domāšanas atteicos - ja es būtu viens pats bijis kā indivīds, tad varbūt. Tā kā man ir cilvēki, tad nemaz nav ko domāt.

RL: Kā jums beidzās karš?

Mencis: No rīta pirms brokastīm pienāca paziņojums - karš beidzies - nebija jau nekāds pārsteigums. Bijām tikko nakts pārgājienu veikuši un apmetušies Remtē, ar mani kopā divi komandieri, skaidrs - jādod cilvēkiem komanda. Es nostādīju visus ierindā un lūdzu majoru Jaunsilu iet atvadīties, bet Jaunsils teica - mazais, ej labāk tu! Pats palika istabā, nu, ko man bija teikt? Ierinda stāv... Ko var tajā brīdī teikt? Es staigāju uz vienu galu, otru galu - sejas nav priecīgas, vairāk bēdīgas, pārāk nopietnas. Es tā staigādams, varēju pateikt kādus varbūt piecdesmit vārdus. Tālāk atbildiet paši par sevi! Viss. Mēs aizjājām trīs, mums bija zirgi, jāšus uz rietumu pusi, domādami, ka tur būs brīvs. Muļķības, skaidrs. Nākamā dienā jau nodevām vienās mājās visi trīs zirgus zemniekam aršanai - par to dabūjām pretim garšīgu maizes kukuli, un tā klīdām tālāk. Aizgāju uz to pašu Ēdoli, mežzinis jau bija apcietināts par to, ka viņš pāri veda. Devāmies uz Jūrkalnes pusi - naivā cerībā, ka laiva stāv. Kur nu vēl kāds brauks pāri - muļķi! Un tad beigās nejauši, ejot pāri kādam lielceļam, taisni uzskrējām virsū vienai smagajai mašīnai ar krievu zaldātiem.

RL: Cik ilgi jūs bijāt lēģerī?

Mencis: Nepilni divi gadi. Tas jau nebija tāda tipa lēģeris, kā tiem, kurus izsūtīja četrdesmit pirmajā gadā, te jau bija daudz vai maz, bet tomēr organizēts. Nu, grūti, bez šaubām, par ēšanu nav ko runāt, mūžīgais izsalkums, darbs un aukstums - Karēlijas ziemeļos. Naktī esam lēģerī, barakās guļam aiz dzeloņdrātīm, dienā mūs “pārdod” - celtniecībā, kas no mums atrodas pieci, seši kilometri - būvēja kanālu, Belomorkanal. Agri no rīta, vēl ir tumšs, nekā nevar sagrābstīt, bet tur ir tādas pusprivāto mājas, viņi meta pa logiem ārā apēsto zivju asakas un kaulus. Tad daļa mūsu, to vanģenieku, kad palaiž vaļā mūs, skrien tumsā pie tiem logiem, palodzēm. Grābsta pa tumsu, vai nesagrābstīs tur ledainā sniegotā zemē kaut kādu asaku, kailu nomestu. Vot, tas bija traki. Mēs jau visi nedarījām tā, bet daži bija tādā lielā izsalkumā. Es ar savu augumu turējos kaut kādā līmenī - un man darbu priekšnieks piešķīra lieku kausu zupas. Priekšnieks tāpat bija apcietinātais, bet pusbrīvs skaitījās. Es raku zemi - tranšejas, smags darbs ar lāpstu, ļoti smags, bija arī reizes, kad gulēju pilnīgi zemē. Aizmidzis - tik tālu biju novārdzis, ka nelikos ne zinis, vai mani kāds atradīs.

Sāku mācīties krieviski un laimīgi tiku par ģeodēzistu, par topogrāfu. Visi pārējie pārnāca lēģerī atpakaļ barakā, sapņoja par šo vai to, man vienmēr galva bija pilna - kā es rīt to izmērīšu. Bija jābūvē viens šaursliežu dzelzceļš, lai dzelzceļu būvētu, ir jābūt zināmam rādiusam, un kā to nomērīt - man jāparēķina. Kanāla dienvidu galā cēla Staļinam pieminekli. Fundaments nāca iekšā ezerā, bet kā ezerā nomērīt tādu parabolisku loku? Laiva šūpojās, līdzi darboties ļoti grūti. To kanālu bija somi sapostījuši kara laikā, slūžas bija saspridzinātas. Bet atjaunošana nozīmēja gandrīz no jauna visu uzbūvēt. Gandrīz grūtāk kā no jauna. Ik pēc puskilometra septiņas slūžas, tās saspridzinātas, kanāla malas somi, bez šaubām, sagrāvuši un tās visas tika nobruģētas ar apaļiem akmeņiem - tajā vietā, kur līmenis, jo skalo ārā krastus tajā vietā, kur līmenis. Apakšā pārāk dārgi būtu bijis. Kad jau bija nobruģēts, es konstatēju - aukstas kājas! - ka kļūda ir, uz slīpumu kādi desmit centimetri. Un, ja nu redzēs, ka tas ūdens ir zemāk nekā tas bruģis! - Par laimi tas ūdens drusku dziļāks bija.

Rīgā skolotājus vajadzēja, Rīgas skolu valde bija sūtījusi lūgumu atbrīvot ātrāk Jāni - vairākkārt, vairākkārt. Beigās man lika sagatavot kādu vietnieku, es sagatavoju igauni - arī bijušo skolotāju, tas palika manā vietā, un es tiku mājās. Bet tad tev mūžīgi velkas tā aste līdzi - leģionārs, izsūtītais. Vai dieniņās, tur durvis slēgtas, tur durvis slēgtas. Es tak dabūju otrreiz augstskolā mācīties. Kad aizgāju leģionā, palika pāri kādi pieci seši eksāmeni, kas jānokārto. Biju pabeidzis septiņdesmit piecus procentus universitātē, Matemātikas fakultātē. Bet mani neņēma atpakaļ vairs. Pastrādāju dažus gadus, gāju vēl pie rektora - atbilde tāda pati.

Liepājā strādāju Pedagoģiskajā skolā un pēc tam 5. vidusskolā, bet piecdesmit ceturtajā gadā atvēra Pedagoģisko institūtu. Ja es to nobeigtu, tad man pietiktu, tad būtu augstākā izglītība. Institūta skolotājs skaitījās nepabeigta augstākā. Nokārtoju eksāmenus - vietējā avīzē bija uzrakstīts, ka skolotājs tāds un tāds nokārtojis eksāmenus teicami. Bet rektors man izstāstīja: vakar bija uzņemšanas komisijas sēde, pret jums viena balss kategoriski uzstājās, un mēs nekā nevaram, jūs leģionārs esat bijis, mēs bijām spiesti jūs strīpot. Jūs esat pirmais, kas ir izmests no mūsu augstskolas. Tālāk mēģināju kaut ko aizstāvēties, bet man lika no skolas iet projām.

RL: Kā motivēja to, ka jūs nevarat mācīt matemātiku?

Mencis: Vai tad kāds motivēja. tikai - tas teica to, tas teica to, tas izstāstījis, ka institūtā esmu vadījis korporāciju, kas nekad nav bijis, bet es jau nedabūju attaisnoties, ja es dabūtu attaisnoties, tad būtu cita lieta. Tas ir tas dumākais. Kad tev ir pretī naidnieks, tad ir viena lieta, bet kad tev aiz muguras kaut ko dara. Es jau sāku meklēt darbu citur. Nejauši sastapu Rīgā savu bijušo skolnieci, kas kaut kur strādāja par mašīnrakstītāju, viņa mani iedrošināja - skolotāj, ejiet pie ministra. Nebūtu tā meitene, es nebūtu pie ministra gājis. Ministrs bija Vilis Samsons. Es noņemu cepuri viņa priekšā. Man tie cilvēki visi ir labu darījuši. Gara saruna, viņš ātri aizmirsa, par ko es esmu nācis. Sākām pārrunāt, viņš - partizānu vadonis, es bijis leģionā - viņš stāsta, mūsu vienība bija tur, jūsu leģions tur, ā, tad jūs bijāt Cesvainē, tad jūs bijāt pie Lubāna, un, tā kā viņš ir karavīrs, viņš aizraujas, stāsta un man jāklausās, un vēl tik pajautā, saruna bija interesanta. Beigās - labi, kāpēc jūs nācāt? Nu ziniet, strādājiet tālāk, es teikšu, lai jūs liek mierā, tikai sargieties, ja Liepājā notiks kaut kas tāds kā Cesvainē, tad jūs būsiet tas vainīgais. Cesvainē toreiz tika izkārts karogs.

Paliku turpat Liepājā, nepaspēja atlaist. Nu tad vēlāk es tomēr puslīdz kā eksterns, puslīdz kā neklātnieks studēju universitātē - bet atkal no 1. kursa, un nobeidzu sešdesmitajā gadā. Arī ar sarkano diplomu.

Kad biju nokārtojis visus kandidāta eksāmenus un disertāciju uzrakstījis, aizstāvējos Maskavā. Tad mani tur pazina jau pēc grāmatām, vairākas reizes biju arī uzstājies, krieviski ļoti vāji runāju, bet tas varbūt arī patika. Biju arī uzrakstījis pamatīgu recenziju par akadēmiķa Kolmogorova mācību grāmatu, viņš bija matemātikas pasaules zvaigzne. Kad viņa grāmata, kas tur augšā plauktā stāv, krievu valodā iznāca, viņš priekšvārdā ierakstīja paldies recenzentam.

RL: Vai Maskavā neviens vairs nepievērsa uzmanību jūsu pagātnei?

Mencis: Viss jau gatavs, parīt jāaizstāv, mani izsauc komisijas vadītājs, fiziķis. Pienākusi vēstule no Latvijas par jums, jūsu aizstāvēšanās pie mums būs neiespējama. Kāpēc? Redziet, tur ir rakstīts, ka jūs esat noziedznieks, ilgi bijis cietumā. Viņš mani nesauktu, ja tā būtu bijusi anonīma vēstule. Viņš saka, lasīju jūsu anketu cauri, jūs esat pat vadījis televīzijā raidījumus, valsts nav baidījusies jūs ielaist televīzijā. Ziniet, darīsim tā - nāciet aizstāvieties, bet es būšu spiests publiski jautāt par jums. Cepuri nost! Priekšā komisija, desmit cilvēku, publika arī amfiteātrī, tad nu sākās jautājumi - leģions, filtrācijas, vai jūs šāvāt uz krieviem, vai jums ordeņi bija... Es teicu - ja tam bil svjazistom, un par tiem ordeņiem es teicu - tam vsjakije bļendaži biļi.

RL: Cik matemātikas mācību grāmatas jūs īsti esat sarakstījis - arī kopā ar dēlu, kurš turpina jūsu darbu?

Mencis: Uz šo jautājumu es jums nespēju atbildēt. Publikācijas ir kādas trīssimt noteikti. Ir visādas grāmatas.

RL: Bet vai jūs varētu vienkārši formulēt - kā bērniem jāmāca matemātika, savas pieredzes būtību?

Mencis: Ko pirmo teikšu, to daudzi nesapratīs - ka matemātika pati kā zinātne, kā disciplīna ir ļoti skaista, harmoniska, ārkārtīgi saskaņota. Bez pretrunām - ja tev ir kāda pretruna, tad to novērš, vai arī var pierādīt, ka tā nav novēršama, viss ir skaidri, pie tam harmonija kā mūzikā. Matemātika ir skaidra, vienkārša sistēma, tur nevar apmaldīties. Ieinteresēt bērnus ar kādiem sīkiem jociņiem, ķinķēziņiem, bildītēm, no tā es esmu tālu prom. Lai viņš pats izjūt to garšu matemātikai, lai viņam ir gandarījums. Un ir vēl viens psiholoģisks apsvērums. Liels sarkans piecinieks, es agrāk mīlēju likt tādus pieciniekus. Uzslavēt bērnu par kontroldarbu, tas padara viņam matemātiku patīkamu turpmāk.

RL: Kāda, kā jums šķiet, ir bijusi jūsu dzīve?

Mencis: Ja es būtu baznīcas cilvēks, tad es teiktu - paldies Dievam! Esmu sastapis deviņsimt deviņdesmit deviņus ļoti labus cilvēkus, varbūt no tūkstoša viens ir bijis savādāks, un tas man ir aizmirsies. Dzīve ir laba, dzīvotu otrreiz tāpat. Esmu jau nodzīvojis diezgan garu mūžu, bet vēl jau paliek vesela rinda jautājumu neatbildētu par visu dzīvi, pasauli, par esamību, kas ir dzīvība, kas ir pasaules jēga. Kā tas bija pirms miljons gadiem, kā būs pēc miljons gadiem, laika bezgalība, telpas bezgalība, kas tur ir, kas te ir, vai pasaule ir izliekta, vai ieliekta, bet īpaši jau cilvēciskās attiecības - tās jau paliek vienmēr neatšifrētas. Tikai kaitina tas, ka daži iedomājas - ir tā, tā un tikai tā. Kaut gan tā lieta nav pierādāma un nevajag uzspiest otram to, kas nav īsta patiesība. Neizteikt un neapgalvot tādu domu, par kuru es pats šaubos. Cilvēki, kas kāpj augšā tribīnē Saeimā, lai apmānītu klausītājus, tie traki kaitina, tā ir skaidra demagoģija, runātājs pats netic tam - un tajā skaitā, ka es tikai jūs neapvainoju, ir arī baznīca, piemēram. Kas ir baznīca? Tas ir sava veida sarkanais stūrītis, nu kā to teikt... Labāk nē, ja nu apvainošu jūs.

Ka ir augstāka vara, ka ir kaut kas, kas tā visu noorganizējis, ka ir molekulas, atomi, Ņūtona likums un visa tā matemātika, ka pastāv tāds likums - tas viss tā ir, un ir grūti domāt, ka dzīvība, it īpaši dzīvība, ir kaut kāda nejaušība... Jā, to ir grūti domāt un nemaz nav pamata tā domāt, bet manās acīs tas paliks vienmēr kaut kas man nezināms.