Mums visiem ir bail sapūt

I.Š.

Rīgas Laiks: Jūs dzīvojat kaut kur tepat tuvumā?

Mārtins Žaks: Jā, Kromvela ielā. Te ir diezgan jauki, patīkams rajons. Pirms tam es divus gadus nodzīvoju Atēnās, Grieķijā. Atgriezos atpakaļ Londonā pagājušajos Ziemassvētkos, un - kāda sagadīšanās! - dzīvoklis tieši man blakus ir bordelis. Tas ir patiešām dīvaini. Agrāk es dzīvoju Soho - dzīvoklī, kas atradās virs bordeļa. Bet tur tas ir gluži normāli. Savukārt, šajā vietā, Rietumlondonā dzīvo pārsvarā bagāti cilvēki. Un vienalga te ir daudz bordeļu.

RL: Jūs vienmēr esat dzīvojis lielpilsētā?

Žaks: Es uzaugu Londonas piepilsētā un tas bija diezgan briesmīgi. Tiklīdz es paaugos un varēju atļauties, es pārcēlos uz Londonu.

RL: Vai jūs bieži jūtaties vientuļš?

Žaks: Vientulība. Jā, tā var teikt. Es diezgan bieži esmu vientuļš. Tā ir tāda jocīga lieta - attiecības. Ja tu esi kopā ar kādu, drīz vien tevi piemeklē klaustrofobiskas sajūtas, bet ja tev neviena nav, tu kļūsti vientuļš. Tāda pretruna ir raksturīga cilvēciskām būtnēm. Es to esmu pieredzējis savā dzīvē - vai nu tu esi vientuļš, vai arī dzīvo klaustrofobiskos apstākļos.

RL: Jūs neticat mīlestībai?

Žaks: Mīlestība. Savāds jautājums. Jā, protams, es. Ko nozīmē - ticēt mīlestībai? Tikpat labi varētu jautāt, vai es ticu Dievam. Bet ko tas nozīmē? Es domāju, ka tas ir muļķīgs jautājums. Piedodiet! Tā man nevajadzēja teikt. Tas būtu nepieklājīgi. Nē, tas nav muļķīgs jautājums. Tas ir mulsinošs jautājums.

Jūs nevarat uzdot jautājumu šādā veidā. Kāds cits varbūt varētu atbildēt uz to, bet es nevaru, tas ir pārāk plašs jautājums.

Ko jūs domājat ar mīlestību?

RL: Vai jūs mēdzat lietot šo vārdu?

Žaks: Ko jūs saprotat ar “lietot”? Vai es mēdzu to lietot ikdienas sarunās? Vai tas ir vārds, kas bieži ir mēles galā? Vai es saku - es mīlu kādu? Vai - es mīlu šo filmu? Jā es to mēdzu lietot. Es mīlu spēlēt koncertos zem atklātas debess. Nesen es sniedzu interviju un man jautāja - vai man patīk spēlēt brīvdabas koncertos? Patīk? Es teicu, ka es mīlu brīvdabas koncertus! Vasarā, ziniet, ja ir skaista nakts un ir redzamas zvaigznes, tas ir brīnišķīgi. Jā, es mīlu dažādas lietas. Vai tas ir tas, ko jūs gribējāt pajautāt? Es pavisam noteikti mīlu dažādas lietas. Šobrīd es rakstu dziesmas ciklam par Sērenu Kirkegoru, dāņu filozofu. Un šī iemesla dēļ es pēdējā laikā esmu pieradis sev uzdot šāda veida jautājumus. Tas stimulē manu intelektu.

RL: Tas būs jauns albums?

Žaks: Jā, tas būs albums, bet pamatā būs izrāde par Kirkegora dzīvi un darbiem. Vairāk pat par darbiem. Protams, es lasu arī par to, kā viņš ir dzīvojis. Lai saprastu, kas novedis pie tā, ka viņš domāja tieši tādā veidā, kā viņš to darīja. Tas ir ļoti interesanti, viņš bija interesants domātājs. Man patīk veids, kādā viņš domājis. Šobrīd es lasu viņa grāmatu “Vai nu, vai arī”. Man šķiet, ka tā ir izcila grāmata. Viņš ticēja Dievam, es - nē, bet man visnotaļ patīk tas, kā viņš spriež par Dieva varas aspektu. Tā ir lieliska filozofija.

RL: Kā jūs nonācāt pie šīs tēmas?

Žaks: Kā parasti - ierodas kāds cilvēks un piedāvā man ideju. Tā arī tagad, tas bija kāds dānis, kas jau reiz piedāvāja mums ideju par izrādi pēc Andersana pasakas “Mazā sērkociņu pārdevēja” motīviem. Pirms dažiem gadiem mums iznāca albums ar šādu nosaukumu. Un tagad viņam radās ideja, ka varētu ko līdzīgu izdarīt ar Sērenu Kirkegoru. Man tas patīk - es piepeši lasu par kaut ko tādu, ko nekad citādi nebūtu darījis. Es nebūtu izlasījis Kirkegora darbus, ja ne šis dziesmu cikls. Un tas ir fantastiski! Tāda ir mūsu dzīve, mēs visi darām to, ko mēs darām, lasām grāmatas, kas mums šķiet interesantas, bet tad pēkšņi kāds atnāk un piespiež izlasīt kaut ko tādu, par ko tu neesi interesējies. Un tas pagrūž tevi pavisam jaunā virzienā. Es par to tikai priecājos. Es esmu laimīgs, jo tas ir tas, ko man patīk darīt - rakstīt mūziku, kuras pamatā ir agrāk radīti darbi. Un es to esmu darījis jau diezgan daudz. Mums ir darbs pēc H.P.Lavkrafta motīviem ‘Ārprāta kalni”, mums ir “Izspūrušais Pēteris” pēc vācu rakstnieka Heinriha Hofmaņa grāmatas “ Strūvelpēteris”, “Mazā sērkociņu pārdevēja” - tie visi ir skaņdarbi, kuru pamatā ir bijis literārs darbs. Man patīk to darīt.

RL: Vai jums nav tāda sajūta, ka tuvojas pasaules gals?

Žaks: Jūs uzdodat ļoti uztraucošus jautājumus! Kā es varu atbildēt? Es nezinu! Neviens nezina atbildi uz šo jautājumu. Protams, ir iespējams, ka mums trāpīs kāds meteorīts, bet domāju, ka mums šobrīd ir pietiekams zinātniskais aprīkojums, lai vismaz iepriekš paredzētu, ka tas tuvojas. No otras puses, ekonomiskā iekārta, kurā mēs šobrīd dzīvojam, ir visai destruktīva, kapitālisms ir destruktīva sistēma. Mēs nodarām postu apkārtējai videi, un tas nevar tā turpināties mūžīgi. Taču - cik ilgi? Man nav ne vismazākās nojausmas. Vai mēs izmirsim? Es nezinu. Neviens nezina. Nē, tā es arī nevaru teikt. Kā es varu zināt, ka neviens nezina? Iespējams, kāds zina, ka pasaules gals pienāks 2012. gadā. Cilvēki ir pareģojuši pasaules gala iestāšanos gadsimtiem ilgi un viņi visi ir kļūdījušies līdz pat šim brīdim. Tāpēc es personiski stipri vien apšaubītu apgalvojumu, ka pasaules gals būs 2012. gadā. Un man ir diezgan spēcīga nojausma, ka mēs joprojām būsim šeit arī 2013. gadā. Es labprāt saderētu ar jums par to. Mēs varētu sarunāt tikšanos šajā pašā vietā 2013. gadā, ko? Jo man ir tāda dīvaina sajūta, ka es varētu vinnēt.

RL: Kurš ir jūsu mīļākais grēks?

Žaks: Mana mīļākā lieta? (Veikala troksnī Mārtins sadzird nepareizi - nevis “sin”- grēks, bet “thing” - lieta.) Jūs uzdodat tik plašus jautājumus, ka man grūti atbildēt. Nē, man nav kādas mīļākās lietas, tas ir atkarīgs no...

RL: Nē, nevis lieta, bet grēks.

Žaks: Tēma? (angliski - “theme”)

RL: Nē, grēks.

Žaks: Ak, grēks! (Atkārto pa burtiem: “Es ai en?”) Tas nebūt nepadara šo jautājumu vieglāku. Patiesībā es uz to varu atbildēt tieši tāpat, kā par mīļāko lietu. Kā man šķiet, tas, kas mums kā cilvēkiem patīk, mainās atkarībā no garastāvokļa un apstākļiem. Mēs maināmies. Vienā brīdī mans mīļākais grēks ir rijība, citā brīdī - miesaskāre, bet citā - dusmas. Tas viss ir atkarīgs no tā, kā mēs jūtamies. Viss dzīvē ir atkarīgs no tā, kā mēs jūtamies. Kad jūs esat pārņemts ar rijību, nav nekā brīnišķīgāka par ēšanu. Kad jūs esat izsalcis, patiešām izsalcis, un jums kāds piedāvā kaut ko garšīgu, nav nekā labāka visā pasaulē par ēšanu. Bet citreiz jūs pārņem miesaskāre, jūs sastopat kādu apburošu personu, ko jūs iekārojat vairāk par visu pasaulē, un jūs nodarbojaties ar seksu, tad miesaskāre ir jums mīļāka. Bet vienu lietu gan es varu pateikt par grēku - būdams pārņemts ar rijību vai miesaskāri, jūs to darāt un gūstat baudījumu, bet ir citi grēki, tādi kā dusmas, kas baudījumu nesniedz. Lai gan. ir cilvēki, kam patīk konflikti, viņi iesaistās strīdā vai kautiņā un pēc tam, it īpaši, ja ir vinnējuši, saka - tas bija lieliski! Tā ka, iespējams, es kļūdos teikdams, ka ne visi grēki ir baudāmi. Kristietībā grēki tiek aplūkoti noteiktā hierarhijā - ir zemāki grēki un ir augstāki. Miesaskāre atrodas šajā hierarhijā diezgan zemu, bet lepnība ir pašā augšā. Lepnība ir vissliktākais no grēkiem. Tāpēc es teiktu, ka miesaskāre un rijība ir labāki grēki un šī iemesla dēļ - mani mīļākie.

Bet lepnība ir ļoti sarežģīts grēks. Lepnība tevi sapiš ne pa jokam. Protams, rijība arī sapiš, bet lepnība - tā sapiš pa īstam. Kristieši uzskata ka Jēzus. tas ir, nevis Jēzus, ko es te runāju. ka Sātans krita tikai savas lepnības dēļ. Viņš bija tik lepns, ka nevēlējās mesties ceļos Dieva priekšā un tāpēc tika nomests ellē. Tas ir tas, ko godkāre un lepnība dara ar cilvēku - iemet viņu sūdos. Lepns cilvēks nespēj būt pazemīgs, bet pazemība ir ļoti svarīga lieta mūsu dzīvē. Taču tas nav nemaz tik vienkārši, jo lepnums tiek bieži vien saprasts arī pozitīvā nozīmē. Piemēram, geju praids (angliski “pride” - lepnums, lepnība) - kustība, kas uzstāj uz to, ka tev jābūt lepnam par to, ka esi gejs. Ko tas nozīmē? Ko nozīmē būt lepnam? Ko nozīmē lepoties ar to, ka tu nāc no tās zemes, no kuras tu nāc? Kāpēc tiek uzskatīts, ka tas ir cilvēka pienākums - būt lepnam par savu zemi? Ai, nu labi. Tas viss ir tikai interpretācijas jautājums. Mēs sarunājamies, tu uzdod jautājumus, es atbildu, tu reaģē. bet vai mēs saprotam viens otru? Es kāpju uz skatuves, dziedu. es esmu daudz spēlējis Krievijā, reiz kāds žurnālists atnāca uz koncertu, intervēja mani un pēc tam uzrakstīja rakstu, kurā paziņoja, ka The TigerLillies ir neonacisti, kam patīk ģērbties mirušu prostitūtu kleitās. Kaut kāds murgs! Bet tāda bija viņa interpretācija par manis teikto. Un kur viņš rāva ideju par mirušajām prostitūtām, man vēl joprojām nav skaidrs.

RL: Jā, un kāpēc tieši mirušām?

Žaks: Lūk, lūk! Kāpēc mirušām?

RL: No kā jums ir bail?

Žaks: Ja jūs tagad izvilktu pistoli no somas un pieliktu man pie pieres, es melotu, ja teiktu, ka nebaidos nāves. Mums visiem ir bail no nāves. Mums visiem ir bail sapūt. Iedomājieties gaļas gabalu, kas sācis pūt, tas smird un tajā ņudz tārpi! Tas izraisa
pretīgumu un robežojas ar bailēm. Visiem ir bail no nāves. Es neticu tam, kurš saka, ka nebaidās mirt. Bet, ja tādi cilvēki arī ir, tad viņi nav gluži normāli. No nāves ir bail. No kā vēl? No novecošanas, kā jau visiem.

RL: Vai esat domājis par pašnāvību?

Žaks: O, jā. Bet es gan nekad neesmu mēģinājis to izdarīt. Nekad neesmu arī nopietni apsvēris šādu domu, bet domājis par to esmu, protams. Ja man būtu konstatēts, piemēram, vēzis. Es, iespējams, varētu sevi nogalināt.

RL: Kāpēc?

Žaks: Nu, zināt, sāpes.

RL: Bet arī tas taču ir interesanti. Ja ir jāmirst tik un tā, kāpēc neizjust to līdz pašam galam?

Žaks: Ak tad sāpes jums šķiet interesantas! Jā, varbūt, varbūt. Vēl viena nepatīkama lieta ir kļūt ļoti vecam. Mana māte šobrīd ir ļoti veca un reizēm es skatos uz viņu un domāju - ak Dievs, vai ir vērts tā turpināt dzīvot, varbūt, tā nemaz nav slikta doma - nogalināt sevi. Varbūt nebūtu slikti, ja mūsu sabiedrība būtu mazliet iecietīgāka pret pašnāvību, ja tā vieglāk uztvertu ideju par eitanāziju. Tas būtu jauki, ja cilvēki varētu nomirt tad, kad viņi to vēlas. Bet šī attieksme sakņojas kristietībā, kas pašnāvību uzskata par grēku. Tas ir grēks attiecībā uz Dievu. Bet es Dievam neticu un manā uztverē tas nav grēks.

RL: Japānā pašnāvība netiek uzskatīta par grēku.

Žaks: Ja? Tad es turēšos kopā ar japāņiem.

RL: Vai jūs zināt, kā pareizi nodzīvot savu dzīvi?

Žaks: Viltīgs, viltīgs jautājums. Nē, es nezinu, kā pareizi dzīvot. Bet man ir interesanti mēģināt to noskaidrot. Tā ir kā mīkla, dzīve ir kā liela mīkla, kas mums jāatmin. Mums jāmēģina tikt skaidrībā par to. Jādomā par to, jāraksta par to. bet tas ir ļoti grūti. Es domāju, ka ir pavisam maz tādu cilvēku, kas dzīvo savu dzīvi pareizi. Un vēl mazāk ir tādu, kas patiešām zina, ka tas, kā viņi dzīvo, ir pareizi. Daudzas reliģijas runā par to, ka dzīve ir ciešanas. Un es ticu, ka dzīve ir ciešanas un vienīgais veids, kā tikt tam pāri, ir saprast, kāpēc mēs ciešam. Ja mēs spējam saprast, kāpēc mēs ciešam, mēs varam sākt šīs ciešanas mazināt. Bet tas ir grūti. Tu vari kļūt par mūku, aiziet dzīvot kalnos, domāt, ka zini sistēmu, kas ved pie ciešanu samazināšanas, bet tas ir ļoti grūts ceļš. Tu vari turēties pie materiālās pasaules, censties, lai tev viss būtu - labs ēdiens, labs dzīvoklis. bet tas ir garlaicīgi. Un tas neved pie laimes. Nē, es nezinu, kā izvairīties no ciešanām. 

RL: Kas jūsu dzīvi padara ciešamu?

Žaks: Es mēģinu domāt par to un tikt skaidrībā. Mēģinu saprast, kas ir dzīve. Mēģinu saprast, kāpēc mēs šeit esam? Kāpēc mēs domājam, kāpēc mēs jūtam, ko mēs darām? Es mēģinu šādā veidā atrast sava veida mieru, jā, varbūt arī - atbrīvoties no ciešanām un pasaules absurda. Visa mana mūzika ir par absurdu. Tajā ir daudz absurda un humora. Jo dzīve manā uztverē ir absurda un cilvēka eksistence ir pilna pretrunīgu un neizskaidrojamu lietu.

Šajā ziņā humors ir lieliska lieta, kas mums palīdz saskatīt dzīvē jocīgo, palīdz smieties par dzīvi, smieties par sevi, smieties par citiem cilvēkiem. Iespējams, tā ir viena no garīgākajām un viedākajām lietām, ko mēs varam darīt - smieties. Jo dzīve ir bezjēdzīga.

RL: Jums patīk angļu humors?

Žaks: Jā, humors, iespējams, ir tā lieta, kas man Anglijā patīk vairāk par jebko citu. Smieties par sevi patiesībā ir veselīgi un zemē, kurā ir tik daudz kā neveselīga, vismaz ir kaut kas. vismaz tas ir veselīgi - angļu humora izjūta. Britu impērija, kas savulaik ir izpletusies pa visu pasauli un zagusi, varojusi. Iedomājieties, tā bija piektā daļa pasaules, ko savulaik bija nozagusi kaut kāda maza saliņa! Tas nav nekas tāds, ar ko tagad briti varētu lepoties. Es nezinu daudz cilvēku, kas par to būtu lepni. Tas ir diezgan riebīgi. Ja tu esi uzaudzis šajā impēriskajā kultūrā, kurā valda karaliene, tad smieties par tās absurdu un muļķīgumu ir vienīgais, ko tu vari darīt. Un šis humors ir visai melns. Jo šī vieta ir sasodīti savāda. Un angļi ir savāda tauta.

RL: Kurš ir jūsu mīļākais angļu joks?

Žaks: Es nezinu jokus. Manā izpratnē humoram nav nekāda sakara ar jokiem. Humora izjūta parādās sejas izteiksmē, situācijās. Joki ir pārāk stīvi šajā ziņā. Man nepatīk humora šovi ar komiķu piedalīšanos. Tie pasākumi, kuros uz skatuves iznāk cilvēks, stāv tur un joko! Tas ir tik garlaicīgi! Es to nespēju saprast. Mēs esam piedalījušies Edinburgas festivālā kā pavadošie mūziķi. Esmu tur stāvējis aizkulisēs, gaidot mūsu kārtu un klausījies, kādus jokus viņi tur stāsta. Pilna zāle ar cilvēkiem, kas sēž un klausās, kā viens cilvēks uz skatuves joko. Un visi smejas. Viņš pasaka vēl vienu frāzi. Un atkal visi smejas. Es nesapratu pilnīgi neko. Tas bija pāri manu smadzeņu iespējām. Es to nespēju saprast. Bet cilvēki smejas arī par mani. Viņi uzskata, ka tas, ko es daru, ir smieklīgi. Savukārt citi tā nedomā. Humors vispār ir intīma lieta.

RL: Tā ir kaut kāda kultūras tradīcija. Šie humora šovi ir raksturīgi konkrētām valstīm - Anglijai, ASV, Krievijai.

Žaks: Austrijai. Es zinu komiķus no Austrijas. Viņi runā un joko vācu valodā, taču nekad neuzstājas Vācijā. Jo tur viņus neviens nesaprot. Un ir kāda komiķe no Skotijas, kas nevar uzstāties Anglijā. Viņa te nav smieklīga. Humora izjūta Skotijā un Anglijā ir atšķirīgas. Ļoti bieži šīs atšķirības ir valodā, kas tiek lietota. Ar mums ir citādi. The Tiger Lillies daudz ceļo apkārt ar koncertiem. Un par mums smejas vienādi gan Krievijā, gan Losandželosā. Tas ir atkarīgs no tā, kāda veida humoru tu izmanto. Fizisks, ķermenisks humors ir saprotams vieglāk. Klaunāde brīvāk ceļo pa pasauli.

RL: Kāpēc cilvēki smejas par rupjībām?

Žaks: Jā, tas ir ļoti labs jautājums. Man ir albums “Lauku sētas izvirtības”, tajā pārsvarā tiek dziedāts par seksuālām attiecībām ar dažādiem lopiņiem un citām lietām. Dažiem cilvēkiem tas ļoti patīk, bet citiem - nē. Taču, ja jūs man jautātu, kuriem cilvēkiem tas patīk, kāds ir šo cilvēku psiholoģiskais portrets, es domāju, ka man būtu pagrūti to formulēt. Es atceros, kā pēc kāda koncerta pie mūsu kompaktdisku galdiņa pienāca pievilcīga un inteliģenta izskata meitene. tas ir, drīzāk inteliģenta, nevis pievilcīga, nu labi, nebija viņa pievilcīga, bet inteliģenta gan, un norādīja ar pirkstu uz “Lauku sētas izvirtību” disku, sakot: ‘Tas ir pats labākais!” Vai zini, viņa būtu pēdējais cilvēks, kuru es būtu iedomājies, ja man vajadzētu pateikt, kam šis albums ir domāts! Un ir cilvēki, kas šo albumu uzskata par neklausāmu, par briesmīgu. Tas ir ļoti personiski. Tāpat arī tas, kāpēc cilvēki smejas par vulgaritāti. Es uzskatu, ka vulgaritāte ir veselīga lieta. Tā ir cieši saistīta ar dzīves absurdumu. Smieties par pirdieniem ir muļķīgi. Tas ir vulgāri un muļķīgi. Taču to var novest līdz tādam pārspīlējumam, ka to var izmantot, jo tas jau kļūst par kaut ko sirreālu. Mani ļoti interesē lietas, kas ir ekscentriskas, dīvainas. Man patīk to izmantot uz skatuves, lai radītu noteiktu noskaņu. Man patīk radīt situācijas, kurās nav iespējams saprast - tagad ir jāsmejas vai nē? Tāpēc rupjības un vulgaritāte, kā es to izmantoju, ir instrumenti noteiktas noskaņas radīšanai. Ja es dziedu ārkārtīgi skaistu un skumju dziesmu, tad tajā noteikti jāiekļauj kaut kāds “pirdiens”, kaut kas patiesi vulgārs. Jo es negribu, lai tas būtu tikai viennozīmīgi saprotams. Es gribu radīt atšķirīgas izjūtas. Es gribu rakstīt dziesmas par dzīvi un tai nav tikai kāds viens aspekts. Man ir albumi, kas viscaur ir melanholiski un pat atmosfēriski savā noskaņā. Tāds, piemēram, ir albums “Jūra”. Ja jūs noliksiet blakus šo albumu un “Lauku sētas izvirtības”, liksies, ka tiem nav pilnīgi nekā kopīga. Tie ir kā divi dažādi cilvēki. Tas ir tāpēc, ka man patīk rakstīt mūziku, kurā tiek paustas atšķirīgas izjūtas.

RL: Jūs esat ierakstījuši albumu kopā ar krievu grupu Ļeņingrad. Vai sajutāt, ar ko viņu attieksme pret mūziku atšķiras no jūsējās?

Žaks: Tas ir pilnīgi atšķirīgs domāšanas veids. Tas ir atšķirīgs pasaules redzējuma veids. Šnurs (grupas Ļeņingrad solists Sergejs Šnurovs - I. S.) mani biedē, viņš ir briesmīgs cilvēks. Man šķiet, ka šis cilvēks ir pilnīgi traks! Es zinu, ka cilvēki uzskata mani par traku, bet šis ir pilnīgi cits trakuma paveids. Tas ir kaut kas mežonīgs. Mēs gan ar grūtībām sapratāmies, jo viņš ne pārāk labi runāja angliski, iespējams, ka tur bija daudz pārpratumu, taču es joprojām nesaprotu viņu. Kaut kādā ziņā viņš man patīk. Var jau būt, ka viņš ir jauks cilvēks. Iespējams, ka viņš kaut kur dziļi iekšienē ir labs. Taču es varu kļūdīties. Kā jums šķiet, Šnurs ir labs cilvēks? Katrā ziņā viņš ir kaut kas ekstrēms, viņš ir ārkārtējs. Ar tādiem cilvēkiem ir grūti sarunāties, it īpaši vēl tad, ja jūs nerunājat vienā valodā. Tu viņam kaut ko saki un redzi, ka viņš gluži vienkārši neko nesaprot. Bet mūsu sadarbība vienalga izdevās, es tiešām domāju, ka tas bija veiksmīgs projekts. Un man patika arī process. Taču Šnurs ir ļoti atšķirīga tipa cilvēks. Lai arī mēs izmantojam līdzīgus paņēmienus - viņš lieto rupjības, es lietoju rupjības, viņš kaitina cilvēkus, es kaitinu cilvēkus. Mums ir daudz kopīga, taču mēs esam ļoti atšķirīgi. Kopā ar viņu es visu laiku atrados šokā: “Ak, mans Dievs! Ko viņš vēl izdomās! Kas tagad notiks?!” Tas bija drusku par daudz. Un vēl tās nenormālās alkohola devas. Kad mēs kaut kur gājām, man šķita, ka mūs taču tur nogalinās. Viņš ir tāda tipa cilvēks, ar kuru tu iekulies visādās situācijās. Viņš ir traks. Es viņu mīlu. Bet tas ir nogurdinoši. Es nesaku, ka viņš ir alkoholiķis, taču es nevaru izdzert tik daudz. Es esmu neslikts dzērājs, goda vārds, es varu izdzert visai daudz, bet man nepatīk pazaudēt kontroli pār situāciju. Es negribu iekulties nepatikšanās. Es negribu regulāri piedzerties tik tālu, lai no rīta nesaprastu, kur es atrodos. Tur ir tā atšķirība starp grupu Ļeņingrad un The Tiger Lillies. Mēs vienkārši nedzeram tik daudz.

RL: Kā radās grupa The Tiger Lillies?

Žaks: Mēs iepazināmies ar sludinājuma palīdzību. Es pirms tam spēlēju klavieres un ģitāru, bet nolēmu pamēģināt akordeonu. Un izdomāju, ka man vēl vajag bundzinieku, kas spēlētu ar slotiņām, un kontrabasistu. Es ieliku sludinājumu avīzē. Bundzinieks, starp citu, bija vienīgais, kas pieteicās. Viņš gan nekad nebija spēlējis ar slotiņām, bet viņš dabūja šo darbu, jo neviens cits nebija pieteicies. Kontrabasists, kas spēlē ar mums šobrīd, ir nomainījies. Tas, kurš bija ar mums kopā četrpadsmit gadus, sastapa turnejas laikā kādu sievieti un aizmuka.

RL: Vai jūs spēlējat arī solo koncertos?

Žaks: Ļoti reti. Pašā sākumā, kad es tikko iegādājos akordeonu, es gāju un dziedāju uz ielas Koventgārdenā, pie tirgus. Bet drīz vien mani aizdzina prom. Viņi teica, ka es dziedu pārāk depresīvas dziesmas un atbaidu pircējus.

RL: Vai mūsdienu pasaule jūs uztrauc?

Žaks: Jā. Man ne pārāk patīk. (skatās apkārt) visi šie Garfunkel restorāni un Waitrose lielveikali. Es domāju, ka tas ir briesmīgi - jūs varat braukt no vienas pilsētas uz otru, un visur ir vieni un tie paši veikali. Man tas riebjas. Man nepatīk globalizācija. Man nepatīk tas, ka viss ir padarīts vienāds. Es te nerunāju par politiku, par valdībām, man globalizācija nepatīk kultūras jomā. Tas taču bija tik skaisti - redzēt dažādas kultūras, to vēsturiskās atšķirības. Tagad tas viss ir beidzies, mums visiem ir viena nauda, viena valoda, vieni un tie paši veikali. Tas ir nomācoši. Un kāpēc tā ir noticis? Tāpēc, ka dažām multinacionālām korporācijām tā ir vieglāk nopelnīt vairāk naudas. Kapitālisms ir briesmīga lieta. Tas sagrauj mūsu pasauli, tas sagrauj mūsu kultūras, tas sagrauj apkārtējo vidi.

RL: Jums šogad jau ir iznākuši trīs albumi - divi studijas ieraksti un viens koncertieraksts. Kāpēc jūs strādājat tik daudz?

Žaks: Jo es esmu atkarīgais. Narkomāns. Es esmu darbaholiķis. Ko lai es daru, kad nespēlēju mūziku? Skatīties televizoru? Garlaicīgi. Man nepatīk televīzija. Es neesmu diez ko sabiedrisks cilvēks, man nepatīk staigāt pa bāriem un dzert ar cilvēkiem. Kad es pārnāku mājās, es rakstu dziesmas. Jā, to es daru. Es ēdu, es dzeru un es rakstu dziesmas.

RL: Ko jūs rakstāt šobrīd?

Žaks: Viens projekts ir par Kirkegoru, es jau stāstīju. Otrs ir par Kokatū cietumu Sidnejā. Tur savulaik atradās lielākais Austrālijas cietums. Mums būs albums par šī cietuma iemītniekiem - viena dziesma par izvarotāju, viena par slepkavu, viena par zagli un tā tālāk.

RL : Vai jūs uzskatāt, ka varat mainīt pasauli?

Žaks: Es personīgi?

RL: Jūsu mūzika.

Žaks: Jā, es uzskatu, ka mūzika var iedvesmot cilvēkus un šādā veidā mūziķi var mainīt pasauli mākslinieciskiem līdzekļiem. Domāju, ka The Tiger Lillies ir iedvesmojuši vairākus cilvēkus, kas jau šobrīd ir daudz populārāki par mums. Vairāk vai mazāk, bet mēs jau esam šo pasauli mainījuši. Protams, var strīdēties, cik liela tur ir mūsu ietekme, bet es redzu daudzus jaunus mūziķus, kuros saskatu daudz kopīga ar manu mūziku. Pat tikai izskata ziņā, kāds ir viņu skatuves tēls. Paskatieties, Britnija Spīrsa šobrīd koncertē Londonas Arēnā ar programmu “Cirks”. Viņa valkā katliņu un rāda cirku. The Tiger Lillies to darīja jau pirms divdesmit gadiem. Es nesaku, ka tā ir tieša ietekme, iespējams, ka Britnija nemaz nav dzirdējusi mūs, bet viņas stilisti, cilvēki, kas viņai saka, ko darīt, viņi noteikti mūs zina. Nupat redzēju žurnālā Sun grupas Take That fotogrāfiju, viņi reklamēja savu jauno albumu, nokrāsojuši sejas klauna maskām. Un tie nav kaut kādi mazpazīstami amerikāņu kulta mūziķi, tas ir meinstrīms. Mūsu ietekme uz kultūru jau ir izpletusies tik tālu. Tas ir normāli. To sauc par avangardu. Būt avangardā nozīmē būt pirms. Avangarda mūzika nav vis čīkstošas džeza improvizācijas, bet gan tas, ko kāds dara, pirms to ir sākuši darīt visi pārējie. Un The Tiger Lillies tādi ir. Mēs sākām pirms divdesmit gadiem un mūsu mūzika šajā laikā ir iesūkusies meinstrīma kultūrā. Tas ir fakts.