Nāc līdzi, es tev parādīšu dzīvi

Iespējams, var sarunāties ar tiem, kas nav dzīvi, necerot uz atbildi, taču viņus nevar intervēt. Tādēļ šeit publicēta viena no iespaidīgākajām intervijām (pirmoreiz publicēta žurnālā Stern 1979. gada 15. martā) ar izcilo vācu–poļu izcelsmes aktieri Klausu Kinski, kurš nomira 65 gadu vecumā 1991. gadā Kalifornijā. Pagājušogad viens no žurnālistiem, kas toreiz Parīzē intervēja Kinski, Mihaels Jirgss, uz žurnāla Qvest lūgumu uzrakstīt par aktieri atbildēja, ka viņam pie 1979. gada intervijas nav ko piebilst, un Qvest interviju vienkārši pārpublicēja. Tajā pašā 1979. gadā vācu valdība Kinskim piešķīra augstāko apbalvojumu par aktiermākslu – “Zelta filmlenti” –, taču Kinskis pārskaitās, ka goda zīmi nepavadīja naudas prēmija, un, tā kā viņa dēls nevēlējās ar apbalvojumu spēlēties, izsvieda to miskastē.

Lai gan 50. gados un arī vēlāk Vācijā Klauss Kinskis (īstajā vārdā Klauss Nakšiņskis) bija pazīstams kā spilgta viena aktiera teātra zvaigzne, kura Rembo, Vijona un Jaunās Derības lasījumi sajūsmināja skatītāju tūkstošus, un lai gan viņš ir spēlējis vairāk nekā 160 filmās, visdrīzāk tikai piecas no tām pilnā mērā iemūžinājušas Klausa Kinska dēmonu. Runa ir par slavenā vācu režisora Vernera Hercoga filmām “Agirre, Dieva dusmas”, “Nosferatu – nakts fantoms”, “Voiceks”, “Fickaraldo” un “Cobra Verde”. Skatīties Kinski uz ekrāna šajās filmās ir gandrīz vai neomulīgi; šo sajūtu viņš pats komentējis vārdiem: “Esmu sapratis savas darbošanās bezjēdzību. Aktieris Kīns tiem, kas alka viņu redzēt dzīvojam un mirstam kā Hamletu vai Romeo, Ričardu vai Otello, kliedza tieši sejā: “Jūs, vampīri! Man katru dienu uz skatuves jāmirst, lai jūs varētu dzīvot!””

Vernera Hercoga dokumentālajā filmā par Kinski “Mans mīļākais ienaidnieks” (1999) var pārliecināties, ka aktieris dzīvē bijis tikpat mežonīgs kā filmās, burtiski iemiesojot priekšstatu par romantisko un neprātīgo mākslinieku, sākot jau ar paša pārliecību, ka iepriekšējās dzīvēs bijis Fransuā Vijons un Nikolo Paganīni. Pats par sevi saprotams, viņa mīļākais mākslinieks, kura izstādē Minhenē viņš izplūda asarās, bija van Gogs, bet mīļākais rakstnieks – Dostojevskis, kura varoņu vārdos viņš nosaucis savu triju skaisto sievu trīs skaistos bērnus (to vidū arī vēlākā aktrise Nastasja Kinska). Trīs sievas bija tikai oficiālā daļa no Kinska apsēstības ar sievietēm: ja var uzticēties vācu dzeltenās preses flagmanim Bild-Zeitung, nepārtraukti smēķējošais (ap 40 cigaretes dienā) nelielā auguma vīrietis (173 cm) ar zilajām acīm savā mūžā pārgulējis ar vairāk nekā 4000 sievietēm, tai skaitā arī ar māti un māsu. Par to viņš pats stāsta autobiogrāfijā, kuras nosaukumā izmantota Vijona dzejas rinda “Esmu tik traks pēc tavām zemeņu lūpām”, turpat viņš apgalvo arī, ka 76 orgasmi vienas nakts laikā viņam bijusi ikdienišķa parādība. Autobiogrāfijā viņš stāsta gan par izmisuma pildīto bērnību, kad dienām nav bijis ko ēst, apkārt skraidījušas takša izmēra žurkas un bruņurupuča lieluma prusaki, bet Jauno Derību viņš jau zinājis no galvas, gan par to, kādi nelieši ir kinorežisori, un vismazāk – par pašām filmām; izņēmums ir vienīgi viņa paša režisētā “Kinskis Paganīni”, kurā viņš pats arī spēlē neprātīgo vijolnieku. “Paganīni” pirmizrāde notika 1989. gadā Parīzes operā paša Kinska aicinātu 1000 viesu klātbūtnē. Kritika filmu atzina par pornogrāfisku, bet domstarpības ar producentu beidzās ar to, ka Kinskis neieguva filmas demonstrēšanas tiesības.

Teātri Kinskis sāka spēlēt vācu karagūstekņu nometnē, kur garmatainais “Klaushens” iejutās sieviešu lomās; viņš esot spējis tik ticami nospēlēt ārprātīgo, kas sirgst ar ilgām pēc mājām, ka patiešām aizsūtīts atpakaļ uz Vāciju; 1949. gadā viņš vēlreiz spēlēja sievieti savā Kokto lugas “Cilvēka balss” iestudējumā (reportieriem apgalvodams: “Es no savas pieredzes zinu, kā reaģē sieviete... Uzrakstiet, ka es nospēlēšu Kamēliju dāmu... Un arī to, ka, ja vajadzēs, es iejutīšos arī tajā, kā jūtas zirgs.”), publicitātei izmantodams maniaka tēlu: fotogrāfu klātbūtnē viņš uzbruka Berlīnes preses kioskiem, raudams nost un plēsdams žurnālus un plakātus ar kailfotogrāfijām, tādējādi protestējot pret “kailumu vācu ilustrētajos žurnālos”; šo tēlu Kinskis veiksmīgi attīstīja visu mūžu – kautiņos ar pielūdzējiem, policistiem un garāmgājējiem uz ielas, skandālos ar režisoriem un sievietēm. Piecdesmito un sešdesmito gadu tabloīdi mudžēja no virsrakstiem: “Kinskis mētājas ar svecēm”, “Kinskis piekauj aktieri”, “Atkal Kinska skandāls”, “Kinskis izdauza Vācu teātra logu”, “Kinski meklē neapmaksātu rēķinu dēļ”, “Pēc kāzām Kinskis ārdās Romas vecpilsētā”, “Kinskis apcietināts pēc kautiņa ar policistiem”...

Kinskim nebija profesionālas aktiera izglītības; pirms kinokarjeras sākšanas viņš paspēja būt gan cietumā, gan psihiatriskajā slimnīcā, pastrādāt par atkritumu izvedēju, ielu slaucītāju, kurpju tīrītāju, avīžpuiku, izsūtāmo zēnu, līķu mazgātāju, ostas strādnieku, matrozi. Pirmais, kas pievērsa uzmanību Klausa Kinska kinoaktiera talantam, bija itāļu režisors Roberto Rosellīni, kura filmas “Vācija nulles gadā” aktierprovēs Kinskis piedalījās 1947. gadā Berlīnē, taču tobrīd izšķīrās par darbu teātrī. Rosellīni nebija vienīgā slavenība, kuras filmā Kinskis atteicās piedalīties, atraidīto sarakstā bija arī Fellīni, Viskonti, Pazolīni, Spīlbergs un Kopola: pēdējais piedāvāja Kinskim lomu trešajā “Krusttēvā”. Atteikumus bieži vien pavadīja telegrāfiski komentāri, kuru saturu varētu aptuveni tulkot kā “pisies dirst”. Tai pašā laikā Kinskis spēlēja ļaundara tēlu neskaitāmās mazbudžeta filmās, ievērodams tikai vienu principu – naudu –, uzskatot, ka ar šādiem pragmatiskiem nosacījumiem viņu vismaz nedricelēs pretenciozi režisori ar pretenzijām uz mākslu.

Kritiķi, kas Kinski uzskata par bēdīgu vācu pārcilvēka karikatūru, varētu saredzēt dīvainu sakritību arī tajā, ka par profesionālu ļaundari Kinskis pirmoreiz kļuva Frica Kortnera 1955. gada filmā “Sarajeva” (“Par troni un mīlu”), kur viņš spēlēja teroristu Čabrinoviču, ar kura terora aktu patiesībā sākās 20. gadsimta vēsturiskā katastrofa. Tiesa, viss, ko autobiogrāfijā par savu dalību filmā pasaka Kinskis, ir: “Mana partnere bija Ērika Remberga, un mēs kniebāmies tik pamatīgi un nepārtraukti, ka filmēšanas laikā es gulēju stāvus, un Kortners manā klātbūtnē runāja lēni, domādams, ka es meditēju par savu tekstu.” Savu ļaundara tēlu Kinskis nostiprināja 17 kriminālfilmās: no 1959. līdz 1972. gadam Vācijā tika uzņemta vesela filmu sērija pēc Edgara Vollesa lubu romāniem, ko turpināja jau itāļu makaronu vesterni sešdesmito gadu otrajā pusē. Šajā sakarā Kinskis no Berlīnes pārvācās uz Romu, kur iekārtojās 900 gadus vecā villā; viņa dzīves stilu tobrīd raksturoja septiņi kalpotāji, ieskaitot šoferi, dārznieku, pavāru un sekretāri, šampanietim un ikriem tērētie 10 000 DM mēnesī, paliels autoparks (sadauzot vai pārdodot citu pēc cita Kinskis nomainījis 6 rolsroisus, 7 ferrari, 3 mazerati) un pastāvīgas orģijas viņa villā, piedaloties Romas hipiju publikai; tiesa, no hašiša un kokaīna Kinskis drīz atteicās, komentējot to Nīčes (kurš, starp citu, arī uzstāja, ka ir polis) stilā: “Dzīve man jāredz skaidri, lai cik arī neizturami tas būtu.”

1971. gadā Kinskis iepazinās ar Verneru Hercogu, un viņi uzsāka darbu pie filmas “Agirre, Dieva dusmas”, kurā Kinskis beidzot pārstāja būt viendimensionāls ļaundaris, sāka spēlēt tādu ekstrēmistu lomas, kam, iespējams, vēlējās līdzināties un līdzinājās dzīvē: viņa tēli bija cilvēki, kuri gāja līdz galam, kuri, atrazdamies pašā pasaules malā, saglabāja kādu nepiepildāmu ideālu; izdzīti no sabiedrības, viņi vairs nespēja atgriezties dzīvē, nolemti bojāejai. Kinska sadarbība ar Verneru Hercogu tradicionāli tiek raksturota kā “mīlestības–naida” attiecības: jau “Fickaraldo” Hercogs piedraudēja Kinski nošaut un vēlāk apgalvoja, ka šim solim bijis ļoti tuvu, lai gan aktieri novākt Hercogam piedāvāja arī Peru indiāņi, kas filmā piedalījās statistu lomās (šis piedāvājums redzams Hercoga dokumentālajā filmā). Kinska autobiogrāfijā Hercogam veltītas epitetiem bagātas rindkopas: “Es to slepkavnieku Hercogu nicinu. Viņu vajadzētu izbarot krokodiliem dzīvu. Lai viņu lēnām aprij anakonda. Lai viņu paralizē nāvējoša zirnekļa inde. Lai viņa smadzenes pārplīst no pasaulē indīgākās čūskas kodiena. Mirt panteras žokļos – tas viņam būtu daudz par labu! Nē. Lai viņam acīs mīž lielas, sarkanas skudras, lai tās ēd viņa pautus, lien viņa dirsas caurumā, aprij viņa iekšas!”

Grūti pateikt, kādi skandāli notika viņu pēdējās kopīgās filmas “Cobra Verde” (1987) filmēšanas laikā; Spiegel (nāvīgi nopietnais un politkorektais vācu žurnāls Spiegel Klausu Kinski nopietni ienīda viņa seksisma un pārcilvēka ideoloģijas dēļ) kinokritiķis Helmūts Karaseks apgalvo, ka Kinskis ārdījies pa Āfrikas putekļiem, kliegdams, ka grib citu automašīnu, pavēlēdams iznīcināt filmas gabalus, kas filmēti bez viņa piekrišanas, nokavēdams visus termiņus, kamēr Hercogs tikai raudājis un vaimanājis.

61 gada vecumā Kinskis iesāka kopdzīvi ar septiņpadsmit gadus veco itālieti Deboru Kaprioljo, ar kuru izšķīrās pēc diviem gadiem, bet pēdējos gados aizvien vairāk noslēdzās savā mājā pie Sanfrancisko, kur dzīvoja kopā ar vācu aitu suni Apollo. Žurnālisti, kas veidojuši pēdējās intervijas ar viņu, atceras nepārtrauktos runas plūdus, kuros Kinskis bez apstājas lamājis visu un visus, ieskaitot intervētājus; vecajā, grumbu klātajā aktiera sejā viņi centušies saskatīt skarbās dzīves un ciešanu karti, tomēr neaizmirstot pieminēt Klausa K. starojošās acis, “zilas kā kalnu debesis”, “trauslas, vajātas dvēseles acis, acis, kas pieder kādam, kurš izjutis un pieredzējis par daudz”. 1991. gada 21. novembra naktī Kinskis negaidīti nomira no sirdstriekas, un 1992. gada 2. februārī neliela draugu un radinieku grupa no Sanfrancisko Zelta vārtu tilta izkaisīja viņa pelnus Klusā okeāna ūdeņos.

Vernera Hercoga filma “Mans mīļākais ienaidnieks” beidzas ar kadriem, kuros Klauss Kinskis rotaļājas ar tauriņu, kas ik pa brīdim paceļas spārnos, lai atkal nosēstos Kinskim te uz rokas, te pleca, te zoda vai deguna, te kakla, un Kinskis izskatās laimīgs, kā laimīgs ir cilvēks, kad viss notiek pēc viņa prāta. Hercogs aizkadra tekstā saka: mazā būtne negribēja atstāt Klausu un bija tik paļāvīga, ka šķita: tūlīt par tauriņu pārvērtīsies arī pats Klauss. Un kāda balss man tobrīd teica, turpina Hercogs, ka tieši tāds Kinskis arī paliks manā atmiņā.

Uldis Tīrons

Kinska kungs, režisors Verners Hercogs jūs uzskata par ģēniju. Vai viņam ir taisnība?

Tā ir viņa pārliecība, tā viņš saka, un es varu teikt: “Nu labi, lai tā būtu.”

Kādi ir Klausa Kinska priekšstati par ģēniju?

Tādu nav. Ir daudz vārdu, kas tāpat vien lidinās gaisā. Viens no tiem ir “ģēnijs”. Jau kādus 25 gadus ļaudis apgalvo, saka un raksta, ka es esot ģēnijs. Man šis izteikums nozīmē vienīgi to, ka tas nav lamuvārds.

Bet jūs taču labprāt klausāties, kā Hercoga kungs jūs slavē?

Daudz labprātāk, nekā ja tas skanētu no O. V. Fišera mutes. Man vienmēr paticis Fišera kungs, lai gan viņš man neaizlienēja pat 50 markas, kad man tās vajadzēja. Fišers bija viens no pirmajiem, kurš sacīja: “Kinskis starp mums ir vienīgais ģēnijs.”

Taču aiz šādas nostājas slēpjas krietna deva augstprātības.

Tā jums varētu šķist, taču tas nav tiesa – vai arī vairs nav. Es gadiem ilgi esmu sacījis, ka cilvēkus ienīstu kā mēri un vēlētos nokļūt tādā vietā, kur nav neviena cilvēka. Taču šodien zinu: es nevēlējos atzīt pretējo.

Pirmos panākumus jūs piedzīvojāt nevis kā aktieru trupas pārstāvis, bet gan kā patstāvīgs deklamētājs, kurš izcilu dzejnieku tekstus pasniedza kā savu personīgo vēstījumu...

Vēstījums... jā, tas laikam būtu pareizi. Taču nebija tā, ka es apgalvotu: “Es pie jums nāku ar vēstījumu.” Vēlējos, lai visi saprot, ka cilvēks pats par sevi nav nekas, ka viņam vienkārši jānodod tālāk tas, ko viņš saņēmis no ārienes, no Visuma. Tas ir spēks, ko saņem, un tas iziet cauri tam, kurš to nodod tālāk. Kad kāds par mani saka, ka no manis plūst ārkārtīgs spēks, es atbildu, ka būtu slikti, ja šis spēks paliktu bez iedarbības. Es ticu šim spēkam. Tam vispār nav nekāda sakara ar karjeras panākumiem. Var arī sacīt, ka tur pats Dievs stāvējis klāt.

Jūs uzstājāties, lasot Dostojevska, Vijona, Rembo, Gerharda Hauptmaņa un Oskara Vailda tekstus. Kad ar tiem iepazināties pirmo reizi?

Ar Dostojevska daiļradi mani iepazīstināja krievu draugi, viņu bibliotēkā bija “Noziegums un sods”. Es tā iemīļoju šo grāmatu, ka savus bērnus nosaucu galveno varoņu vārdos – Pola, Nastasja, Nikolajs.

Jūs labi pazīstat arī ģeniālā klaiņotāja un balāžu sacerētāja Fransuā Vijona pasauli.

Jā, es zinu visas ielas, pa kurām viņš klejojis, ikvienu laukumu, esmu ošņājis čuru smaku uz stūriem, kur viņš savulaik staigāja, – tas bija tad, kad pirmo reizi lasīju viņa dzeju.

Kam ienāca prātā doma, ka jums ar Vijona dzejas lasījumiem jādodas viesizrādēs?

Tā radās man pašam. Tas bija 50. gadu sākumā, un tolaik es vairs nevēlējos ielaisties darīšanās ne ar vienu teātri, man no visa nāca vēmiens, un es devos ceļā...

...un dažu gadu laikā jūsu izrādes apmeklēja vairāk nekā miljons skatītāju. Gandrīz vienmēr tās beidzās ar grautiņiem.

Piemēram, Hamburgas teātrī pie Bēzenbinderhofas. Ļaudis sakāvās skatītāju zālē, atbrauca piecas policijas mašīnas; teātra pārzinis teju vai apraudājās. Taču viņš varēja priecāties par to, ka ļaudis dzejas dēļ ir gatavi viens otram gāzt pa purnu.

Vai tad skandāls neizcēlās par to, ka Kinskis nekaunīgi izaicināja publiku, uzvedās gluži kā tāds augstais priesteris?

Es vienmēr esmu sacījis tikai patiesību, gluži kā Kristus; farizeji un augstie priesteri bijāt jūs, žurnālisti.

Vai tagad jūs vairs nevienam kritiķim negāztu pa purnu?

Tas atkarīgs no tā, kādā noskaņojumā esmu. Ja kāds uzrastos nelaikā, dabūtu ar kāju pa pakaļu.

Un ja kāds skatītājs nelaikā iesmietos vai arī tikai ieklepotos, kā nereti ir gadījies...

...tad es sāktu lamāties, ja būtu ļoti uzvilcies. Taču, ja es būtu citā noskaņojumā, varbūt nesacītu neko un dotos uz ģērbtuvi pagaidīt, līdz ļaudis sāks uzvesties, kā nākas.

Tātad jūs nepiekrītat daudzu profesionāļu viedoklim, kas apgalvo: “Mēs esam komedianti, un mums jāturpina dejot, jo publika ir samaksājusi par izklaidi un drīkst brīvi paust savas izjūtas.”

Nē. Kad biju uzaicināts Minhauzena sarunu šovā, viens mani pārtrauca 25 miljonu televīzijas skatītāju priekšā, un es iesaucos: “Kas tas par marsieti plānprātiņu?!” Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa skatītāju man piekrita; es palīdzēju viņiem atkal sakoncentrēties, to viņi paši noteikti vēlējās. Samaksāšana par biļeti nevienam nedod tiesības to visu apdraudēt.

Vai šīs prasības attiecas arī uz Klausu Kinski kā skatītāju?

Domāju, ka es drīzāk noslāptu nekā atļautos ieklepoties.

Un ja izrāde būtu draņķīga?

Tad es klusām dotos projām. Ļaudis uzskata sliktu uzvedību par attaisnojamu tikai tādēļ, ka neviens viņiem par to nekrauj pa purnu. Pirms dažiem gadiem es braucu ar auto pa Parīzi un Latīņu kvartālā man bija jāapstājas, jo kādā šķērsielā studentu bariņš gāza apkārt mašīnas, lai pēc tam varētu teikt: “Mēs esam taisījuši revolūciju, mēs esam stāvējuši uz barikādēm.” Turklāt šai rīcībai bija kaut kāds sūda iemesls. Varbūt studentu ēdnīcā kādam šķita, ka apelsīnu sula nav pietiekami dzeltena.

Vai jūs uzskatāt par nepieļaujamu, ka cilvēki ar protestiem mēģina uzlabot savus dzīves apstākļus?

Bet ne jau uz mana rēķina. Autobusu šoferi var mierīgi streikot; es braucu ar mašīnu vai eju kājām. Taču streiks pāris feniņu dēļ nav attaisnojams, ja to sadomā elektroapgādes darbinieki, kas, atslēdzot strāvu, pakļauj briesmām bērnus un slimniekus. Ko jūs sacītu, ja es protesta dēļ piedirstu kāpņu telpu, sakot, ka tualete nedarbojas? Vai tas arī būtu protests, lai uzlabotu dzīves apstākļus?

Pēc turnejas jūs filmējāties vairāk nekā 160 filmās – Vollesa krimiķu ekranizācijās, itāļu vesternos, vienā trakākā par otru. Tikai dažas no šīm filmām bija biļetes vērtas, taču Klauss Kinskis īstenībā nespēlēja slikti; vai jums pie savām lomām nācās smagi strādāt?

Nē. Es jau no paša sākuma sacīju: “Tas viss manī ir.” Es visu saņemu no spēka, kas valda pār mums visiem, tas caurvij mūs visus. Atceros, kā gatavojos turnejai ar klasiķu monologiem. Divas trīs nedēļas sēdēju mājās Berlīnē un vienkārši kustināju lūpas. Es ne reizi neizrunāju tekstu skaļi, un pirmais kliedziens pār manām lūpām izlauzās, kad stāvēju uz Berlīnes Sporta pils skatuves.

Mēģinājumos jūs esat sabeidzis nervus ne vienam vien režisoram.

Teātra laikā es parasti vispār atteicos piedalīties mēģinājumos, kādēļ gan tas vajadzīgs? Ko tad režisori varētu man pateikt? Kā man kustēties un kāds ģīmis jātaisa? Arī filmu mēģinājumos es parasti vienkārši klusēju; es piedalos, kad kamera ir ieslēgta. Par sacīkšu braucēju Manuelu Fanhio stāsta, ka viņš parasti trasi vispirms izstaigājis kājām, it kā iztaustīdams. Viņš zināja katru plaisu asfaltā. Arī es ikvienu tekstu, ikvienu detaļu vispirms iztaustu ar dvēseli, ar savu apziņu – man ar to pietiek. Bet skraidīt šurp turp, lai režisori saprastu, kādēļ viņiem nav fantāzijas, – tajā es nepiedalos. Tādēļ arī negribēju būt Bertolta Brehta trupas dalībnieks. Viņš vēlējās, lai ļaudis 120 reizes mēģina, kā uz galda jānoliek ūdens glāze. Vai arī Stenlijs Kubriks, kurš aktieriem sabeidza nervus, katru epizodi likdams pārfilmēt 80 līdz 120 reizes. Jo pats īsti ne par ko nebija pārliecināts. Kā to citādi lai nosauc? Par sadismu? Perversiju? Manās acīs tas ir viens un tas pats.

Vai jums bija grūti iemācīties tekstu?

Nē, turneju laikā es spēju runāt bez apstājas 35 stundas, ne sekundi neapklustot, un visu no galvas. Tas ir treniņš un arī iekšēja nepieciešamība. Skolā vienīgo uzslavu es saņēmu no ticības mācības skolotāja, divas konfektes, jo jau sešu gadu vecumā visu Jauno Derību zināju no galvas. Ja šodien atveru kādu grāmatu, tad visas lappuses tekstu prātā it kā nofotografēju. Protams, atkarīgs no tā, vai tas ir teksts, kam ļauju uz sevi iedarboties. Stulbus tekstus es vienkārši nevaru iemācīties.

Taču, ja kāda lieta jūs ieinteresē, jūs nereti tai veltāt vairāk, nekā tiek prasīts.

Vienmēr esmu sacījis, ka atdodu sevi visu. Mani neinteresē, kas tiek prasīts. Pirmajā filmā ar Verneru Hercogu “Agirre, Dieva dusmas” man bija jātēlo kuprītis. Es to gribēju, bet neļāvu, lai man piesien mākslīgo kupri. Tāds es biju. Pēc filmēšanas nedabiskā izliekuma dēļ mans mugurkauls vēl gadiem ilgi bija deformēts.

Vai jums bieži gadās kas tamlīdzīgs?

Katrai reinkarnācijai ir savas sekas. Pārvērtības un metamorfozes mani vajā. Tā notika arī ar “Nosferatu”, kur biju grāfs Drakula. Es vienmēr esmu bijis tas, ko tēloju.

Vai, tik dziļi iedzīvojoties lomā, vēlāk nav grūti atgriezties dzīvē?

Pastāv briesmas neatgriezties. Mani bez mitas moka miljoniem fantāziju, dēmonu un asociāciju. Es esmu valdnieks, ķēniņš un ubags. Esmu slepkava vai viņa upuris. Bet varu paļauties uz to, ka tāds ir mans liktenis. Tas ir mans tērps. It kā es vienmēr to būtu valkājis. Protams, pastāv briesmas sajukt prātā. Taču arī citiem ir savas briesmas. Daži ķeras pie alkohola vai narkotikām.

Vai jūs kādreiz savā dzīvē esat stipri dzēris?

Tā īsti ne. Es daudz nevaru iedzert. Arī no narkotikām man bail. Man vajag skaidru skatu, kaut arī tas būtu nepanesams.

Jūs divas reizes esat mēģinājis izdarīt pašnāvību.

Tas nebija tādēļ, ka es vēlētos mirt. Vienkārši man nebija pacietības tikt galā ar savu haosu. Jā, kad reiz parkā apriju 80 tabletes, es sastapos ar savu likteni. Bet kaut kas man tomēr sacīja, ka beigas vēl ne tuvu nav klāt. Ka man jāturpina ceļš. Mani izglāba, un kopš tā laika piesargājos krist kārdinājumā un darīt sev galu. Arī nākamajā pašnāvības mēģinājumā, arī ar tabletēm, mani atkal izglāba. Tātad tam nebija lemts notikt.

Psihologi cilvēka inteliģenci mērī pēc punktu skalas, kur ģēnijs saņem 138 punktus, bet no 140 punktiem jau ir runa par vājprātu. Tas nozīmē, ka augstāko inteliģences pakāpi un vājprātu šķir tikai divi punkti.

Jūsu teiktais par punktu skalu attiecas uz mani. Uzskatu, ka vājprāts ir relatīvs. Reiz biju Berlīnes trakomājā un sajutu bēdu smaržu – biezu kā miglas vālus. Vai arī es biju vājprātīgs? Varbūt ne klīniskā nozīmē. Bet kas gan ir klīniska slimība? Vai kāds ir vājprātīgs, ja redz savā priekšā nostājamies Jēzu, kas pasniedz roku un saka: “Nāc man līdzi, es parādīšu, kāda tur ārpusē ir dzīve!”? Vienmēr esmu bijis gatavs, ka mani kāds paņem pie rokas, un esmu bijis gatavs sniegt roku citiem.

Jūs instinktīvi pretojaties precīziem formulējumiem un tomēr savā biogrāfiskajā grāmatā, kura nepilnās sešās nedēļās kļuvusi par bestselleru un kuras popularitāte acīmredzot nenoplaks, esat aprakstījis savas attiecības ar sievietēm. Jūs sevi dēvējat par “maukuri” un detalizēti stāstāt, ar ko un kā esat to darījis: tualetē, lidmašīnā, pļavās un bordeļos. Sievietes jūsu grāmatā aprakstītas kā patēriņa objekti.

Man rodas iespaids, ka neesat sapratis manas grāmatas telegrāfa stilu. Tas, ko jūs sakāt, ir smieklīgi, absolūti smieklīgi. Ja jūs apņemat ar rokām koku vai guļat, raugoties debesīs, vai arī tas nozīmē, ka jūs tos izmantojat kā objektus? Izmantot nozīmē pirkt par noteiktu summu. Man ausīs jau skan atslēgas vārds – “prostitūcija”. Taču jūs tikpat labi kā es zināt, ka mēs visi esam prostitūtas. Tātad ko nozīmē “izmantot”?

Tas nozīmē nejusties atbildīgam par citiem. Par ko Klauss Kinskis jūtas atbildīgs?

Būtu bezjēdzīgi to visu uzskaitīt. Laika gaitā tas mainās un ir atkarīgs arī no situācijas. Protams, jābūt atbildīgam par savu ģimeni. Atbildīgs es esmu arī par cilvēku, kas man blakus griež vēnas, un šī atbildība nav tikai iedomāta varonība izsaukt palīdzības dienestu. Viss, par ko esmu atbildīgs, dabiski izriet pats no sevis. Cilvēks ietu bojā, ja īstajā mirklī neapzinātos savu atbildību. Tam visam nav nekāda sakara ar oficiālajiem pienākumiem. Kad Minhenes tiesā man reiz jautāja, kad esmu pēdējo reizi šķīries, es tam tipam teicu: “Jūs man šaušalīgi krītat uz nerviem. Tā bija jūsu sieva vai manējā? Turklāt es slikti atceros datumus.”

Mēs ievērojām, ka jūsu grāmatā daudz runāts par mīlestību, taču gandrīz nemaz par draudzību. Vai jums nav draugu?

Kā lai es to zinu, ja man pat nav īsti skaidrs, kas ir draudzība! Draudzību nav iespējams definēt. Patiesa draudzība, iespējams, ir saistīta ar dziļām jūtām. Taču lielākajai daļai cilvēku šis jēdziens izraisa tikai paniku par to, ka kāda stunda jāpavada vienatnē.

Vai jums ir vieglāk definēt mīlestību?

Saskaroties ar šādiem jautājumiem, es vienmēr jūtos kā emigrants, kā valodas emigrants. Mīlestība ir neizskaidrojama. Domāju, ka ar vārdiem nepietiek, lai to paskaidrotu.

Vai saistībā ar jūsu mīlas attiecībām ir kaut kas, ko jūs šodien nožēlojat?

To jūs varat izlasīt manā grāmatā. Tur esmu sacījis, ka vienīgais, ko dzīvē vērts nožēlot, ir nodarītās sāpes cilvēkiem, kas man neko sliktu nav darījuši.

Vai grāmatas rakstīšana jums bija sava veida atbrīvošanās no pagātnes? Kālab jūs šo grāmatu uzrakstījāt?

Grāmatu es uzrakstīju tāpēc, ka man vajadzēja naudu. Nav nekāds patīkamais darbs visu tik intensīvi atgremot, tas ir teju vai perversi. Kad biju beidzis, grāmatā aprakstītie notikumi mani vajāja vēl aptuveni gadu.

Kinska kungs, jums ir dzīvoklis Parīzē, un Parīzes publika jūs apbrīno. Vai uzskatāt par iespējamu kādreiz atkal dzīvot Vācijā?

Es nedzīvoju Parīzē, es nedzīvoju nekur, un Vācijā es nekad neesmu dzīvojis: Vācijā es eksistēju. Tam nav nekāda sakara ar vāciešiem. Man pret vāciešiem nav nekas vairāk vai mazāk iebilstams kā pret jebkuru citu tautu. Uzskatu, ka vācieši ir tikpat laba tauta ar visām iespējām kā visas citas tautas. Vāciešiem ir daudz talantu, un vācu publika ir fantastiska. Man pašam nekad nav bijis problēmu ar Vāciju, tas būtu nejēdzīgi. Vācijā ilgi nespēju atrast savu vietu, jo mana mentalitāte ir pavisam citāda, un tādēļ man bija daudz vieglāk atrast savu vietu Itālijā, jo mana mentalitāte daudz vairāk atbilst turienei.

Vai jūs kādreiz ar dusmām atminaties savu karjeras sākumu Vācijas pēckara filmu industrijā?

Ko nozīmē – “ar dusmām”? Toreiz apstākļi mani spieda piedalīties. Kad ierados birojā pie producenta Horsta Vendlanta, sacīju, ka man vajag naudu. Viņš atbildēja: “Bet protams, jaunais cilvēk, es jums mazliet iedošu.” Es vienmēr parakstīju kādus piecus līgumus, pat neskatoties, kas tur rakstīts. Vienkārši gribējās ātrāk tikt projām. Es biju kā ielas puika. Kamēr atstrādāju visus līgumus, pagāja gadi, un Vendlants kļuva par miljonāru. Taču kādu dienu es pielēcu kājās un teicu: “Viss, jātiek prom. Mantas es atstāju te, arī koferi. Šodien es vienkārši dodos projām.”

Pašlaik jūs nevēlaties uzstāties teātrī zemā atalgojuma dēļ. Vai par filmēšanu saņemat tik daudz, cik vēlaties? Kā mēs zinām, tās ir 10 000 markas par filmēšanās dienu.

Es neizsakos par atalgojuma apmēru, arī tādā gadījumā, ja jūs domājat, ka esat tik gudrs, ka pateiksiet man naudas summu priekšā. Jābūt striktam un jāpieprasa tas, ko iespējams saņemt. Ja es spētu panākt, lai kāds man samaksā desmit miljardus, es tos iebāztu kabatā, ne plakstiņam nenoraustoties. Robežu vai mērogu tik un tā nav. Tikai vājprātīgas galējības.

Kopš jūsu kopdarba pie filmas “Agirre, Dieva dusmas”, kā Verners Hercogs apgalvo, Kinska karjera piedzīvojusi lēcienu uz augšu. Vai varat to apstiprināt?

To, ko mēdz dēvēt par karjeru, es savas dzīves laikā nemitīgi esmu mīdījis kājām, plosījis un nīdējis. Taču gadu gaitā ar Hercogu esam tuvinājušies tā, kā var notikt tikai vienreiz dzīvē. Esam tikušies diezgan reti, taču kontakts kļuvis arvien intensīvāks. Domāju, ka man izdosies sastrādāties arī ar Romanu Polaņski. Jau gadiem ilgi viņš vēlas uzņemt ar mani televīzijas formātā Šekspīra “Viljamu III”. Nākamajā vasarā mums tas varbūt arī izdosies. Tāpat man nebūs grūtību sadarboties ar itāliešu režisoru Serdžo Leoni.

Tikko iznākušajā ilustrētajā biogrāfijā jūs apgalvojat, ka neuzskatāt par vajadzīgu, ka jūs drāž pakaļā tādi režisori kā Pazolīni vai Viskonti, lai tikai jūsu seja parādītos uz lielā ekrāna.

Jā, tā es uzskatu.

Un kādi ir jūsu nākotnes plāni?

Vasarā Vācijā sāks rādīt Hercoga “Voiceku”: filma ir pabeigta, un pirmo reizi to rādīs Kannu festivālā. Jau martā sākšu darbu pie franču un beļģu kopražojuma filmas. Un Vernera Hercoga producents Valters Zaksers ir ieguvis tiesības uz Spiegel stāstu par to lidotāju, kas, par spīti radariem, pamanījās šķērsot VDR gaisa telpu. Varbūt Klods Lelušs varētu to inscenēt, viņš patlaban iepazīstas ar tekstu.

Vai domājat ko pasākt televīzijā?

Kālab gan ne? (Smejas.) Ja kāds Vācijas telekanāls man mēnesī maksātu 100 000 marku par kādu sarunu šovu, tad es reizi mēnesī dotos turp un atbildētu uz visiem jautājumiem. Arī uz pretīgākajiem. Tas būtu pavisam citāds šovs, vai ne?

Mums arī tā šķiet.