Nepakļauties gravitācijai

Izaicināt likteni ir viena lieta, pavisam cita – izaicināt dabas spēkus un likumus. Uzņemot filmu “Fickaraldo” (1982), Verners Hercogs izaicināja kā vienu, tā otru. Liktenis bija viņam labvēlīgs: neraugoties uz katastrofālu neveiksmju sēriju, filmu izdevās pabeigt, lai gan režisors nebija tālu no tā, ka filmēšanas laikā gluži kā filmas “Agirre, Dieva dusmas” varonis paliktu viens ar savu kuģi Amazones džungļu vidū. Pēc četru gadu izmisīgiem Hercoga pūliņiem beigās pakļāvās arī dabas spēki: 350 tonnas smagais kuģis tika pārvilkts pār 40 grādus slīpo dubļaino kalna nogāzi. “Fickaraldo” ir filma par kāda īru avantūrista, Enriko Karūzo dievinātāja, maniakālo apsēstību. Indiāņi saskata viņā radniecīgu garu – cilvēku, kurš tic, ka ikdienas dzīve ir tikai ilūzija, aiz kuras slēpjas sapņu realitāte. Šī Hercoga saruna ar Polu Kroninu, kas publicēta grāmatā “Ceļvedis apjukušajiem” (“Guide for the Perplexed”, 2014), apliecina, ka tas pats gars mājo arī filmas autorā.

V. Ā.

Par filmas “Fickaraldo” uzņemšanu arī Rīgas Laika 2002. gada augusta numurā Ginta Grūbes intervijā ar kinorežisoru Verneru Hercogu “Kājāmgājējs kino un sapņos”. Tajā paša numurā publicēti fragmenti no Vernera Hercoga grāmatas “Par iešanu ledū. Minhene–Parīze 23.11.–14.12.1974.”

2007. gada februāra numurā publicēta intervija ar Klausu Kinski “Nāc līdzi, es tev parādīšu dzīvi”

Kā tas gadījās, ka jūs Bērklijā visu acu priekšā notiesājāt savu apavu, kā to dokumentālajā filmā “Verners Hercogs apēd savu kurpi” iemūžinājis Less Blanks?

Septiņdesmitajos es kādu laiku pavadīju Bērkli Erola Morisa sabiedrībā; viņš tolaik tur studēja maģistrantūrā, un mēs abi daudz apgrozījāmies Pacific kinoarhīvā (PFA). Iepazīstoties ar Erolu, uzreiz kļūst skaidrs, ka viņš ir cilvēks, kuram apkārt viss vibrē, cilvēks ar neatkārtojami oriģinālu domāšanas veidu, mūžam nemierīgu prātu, kas visu apšauba, un neparasti vitālu garu. Viņš man ir ļoti nozīmīgs cīņu biedrs; viņš ir atradis pats savus ceļus, kas ved pēc iespējas tālāk no cinémavérité un dokumentālisma, kurš orientēts uz faktu izpēti. Jaunībā Erols bija apdāvināts čellists, taču pēkšņi novērsās no mūzikas; vēlāk, savācis tūkstošiem lappušu interviju ar sērijslepkavām, viņš atteicās arī no ieceres sarakstīt grāmatu. Tad viņš paziņoja, ka vēlas uzņemt filmu, taču žēlojās, cik grūti dabūt naudu no producentiem; arī visas subsīdijas esot izsīkušas. Es diezgan skaidri pateicu, ka, lai uzņemtu kino, nauda nemaz nav tik svarīga – visu izšķir, cik stipra ir tava vēlēšanās un ticība savai idejai. “Beidz sūdzēties par producentu stulbumu. Rīt paņem rulli jaunas lentes un ķeries klāt,” es viņam sacīju. “Esmu gatavs apēst šīs savas kurpes dienā, kad redzēšu tavu pirmo filmu.” Viss beidzās ar to, ka viņš arī uzņēma neparastu filmu “Debesu vārti” par kādu dzīvnieku kapsētu Kalifornijā. Es vienmēr turu doto vārdu, tāpēc atceļā no “Fickaraldo” sagatavošanas brauciena uz Peru iegriezos Bērkli restorānā Chez Panisse, lai izpildītu, ko biju solījis.

Es būtu varējis apaut vieglus sporta apavus, taču neciešu gļēvuļus, tāpēc tīšuprāt izvēlējos tās pašas kurpes, ko valkāju dienā, kad devu Erolam šo solījumu, – īsus Clarks vasaras zābakus ar zoli, kas izkusa kā siers uz picas. Todien, kad pagatavoju maltīti no saviem zābakiem, restorānā kā galveno ēdienu pasniedza pīli. Virtuvē bija milzīgs katls ar pīles taukiem; es spriedu, ka to vārīšanās temperatūra ir aptuveni 140 grādi, krietni augstāka nekā ūdenim, tāpēc būtu prātīgāk apavus vārīt taukos, nevis ūdenī. Es pievienoju sarkano sīpolu, četras ķiploku galviņas un mazliet rozmarīna. Nelaimīgā kārtā āda taukos sarāvās un kļuva vēl sīkstāka. Draugi sāka pilnā nopietnībā apspriest, vai man vispār ļaut turpināt. Zābaku ādu varēja ēst tikai tad, kad to vispirms ar virtuves šķērēm sagrieza sīkos gabaliņos un tad norija kopā ar alus malku. Man nav ne jausmas, kā tā garšoja, jo brīdī, kad sāku ēst, biju jau pamatīgā ķitē. Atceros tikai to, ka, iztukšojis sešas kārbas alus, stāvēju uz UC Theatre skatuves un pēc tam izstreipuļoju pa durvīm. Bet neraizējieties, āda viegli sagremojas, un Toms Ladijs, kurš bija uz skatuves kopā ar mani, izdalīja mazus gabaliņus skatītājiem – kā solidaritātes zīmi.

Mums ar Lesu Blanku bija klusa vienošanās, ka viņa uzņemtie kadri domāti tikai un vienīgi “ģimenes albumam”. Varbūt tajos dokumentētie notikumi man pašam ir pārāk personīgi, lai es atzītu, ka filma “Verners Hercogs apēd savu kurpi” vispār jebkad būtu demonstrējama publiski, taču Less ir tik labs režisors, ka es piedodu viņam visu. Tagad es jau priecājos, ka viņš to visu iemūžināja filmā. Tādas lietas kā kurpju ēšana tagad mēdz pieminēt ārpus jebkāda konteksta, un tas viss izklausās vienkārši smieklīgi, taču toreiz man tas likās pilnīgi saprotami. Es to darīju kā uzmundrinājumu cilvēkiem, kuriem nepietiek dūšas ķerties pie filmu uzņemšanas. Jebkurā gadījumā cilvēkam laiku pa laikam vajag apēst savu kurpi. Erols nesen izteicās, ka nākamreiz man vajagot apēst savu pēdu. Kad Ņujorkas kinofestivālā rādīja “Debesu vārtus”, pirms filmas viņam uzdeva jautājumu – pirmo, kas viņam jebkad adresēts kādā preses konferencē. “Morisa kungs, man šķiet, ka jūsu filma būtu divtik laba, ja to uz pusi saīsinātu.” – “To pašu var teikt par jums, kundze,” ne aci nepamirkšķinājis, atteica Erols.

“Fickaraldo” sagatavošanas laikā jūs Savienotajās Valstīs uzņēmāt divas īsfilmas.

Televīzijas evaņģēlistu Džīnu Skotu es iepazinu daudzus gadus pirms tam, kad uzņēmu par viņu filmu. Kad vien man gadījās būt ASV, es vienmēr ieslēdzu viņa programmu; drīz vien tas kļuva par tādu kā atkarību. Lai cik nepieskaitāms šis cilvēks likās savās publiskajās izdarībās, viņā bija kaut kas smeldzīgs, kas mani aizkustināja. Mēs nevarētu būt draugi, taču viņš man tik un tā nezin kāpēc patika. Būtībā tā bija viena cilvēka izrāde, un katru dienu kameras priekšā viņš pavadīja līdz pat astoņām stundām. Tas, kā viņš niknumā brēca uz savu publiku, bija kaut kas neiedomājams. “Katru vakaru uz spēles likts Tā Kunga gods,” viņš ārdījās, kliedzot, ka runa taču ir tikai par “nožēlojamiem sešsimt dolāriem, bet jūs te sēžat kā pielīmēti pie krēsliem”. Viņš draudēja televīzijas skatītājiem, biedējot viņus ar tādiem paziņojumiem kā: “Es te klusējot sēdēšu turpmākās desmit minūtes. Ja pa šo laiku netiks saziedoti 20 000 dolāru, es slēgšu kameru ārā.” Todien, kad mēs viņu filmējām, ziedojumos savāca vairāk nekā ceturtdaļmiljonu.

Skots bija pretrunīga personība; laikā, kad es uzņēmu filmu, dažādās tiesās pret viņu izskatīja kādas 70 prasības. Apsūdzību spektrs bija plašs – no naudas piesavināšanās un izspiešanas līdz nomelnošanai un nodokļu nemaksāšanai. Varasiestādes bija konfiscējušas viņa īpašumu, apgalvojot, ka Skots vada nevis baznīcu, bet gan televīzijas kanālu; protestējot pret to, viņš uz divām dienām iebarikādējās studijā. Viņš bija polarizējoša personība, un skatītāji nekad nepalika pret viņu vienaldzīgi. Viņu vai nu mīlēja, vai ienīda. Viņš bija gudrs, bet es jutu, ka arī dziļi nelaimīgs. Viņam tā bija kaut kāda apsēstība; dienu no dienas viņš stundām ilgi sēdēja studijā viens pats, sarunājoties ar kameru, un savus runas plūdus pārtrauca tikai, lai aizietu uz tualeti. Kamēr Skots nebija kadrā, viņa dziedātāji izpildīja kādu erzackorāli. Kā cilvēks var tādā garā turpināt tik daudzus gadus? Pēc filmas uzņemšanas es viņu vairs nesatiku, bet dzirdēju, ka pirms nāves viņš esot galīgi nojūdzies – atmetis lielāko daļu no savas izteikti kristīgās mācības, raidījuma laikā sēdējis stikla piramīdā un runājis par piramīdu enerģētiku. Skots kaut kādā veidā sasaucas ar visas mūsu civilizācijas paranoju un neprātu. Viņam nepatika, kā viņš tika parādīts “Niknajā Dieva cilvēkā”, un viņš pieprasīja, lai es nomainu sākotnējo nosaukumu, kas bija “Ticība un nauda”.

“Hjūija sprediķi” es uzņēmu Bruklinā, Ņujorkā. Nejauši satiku bīskapu Hjūiju Rodžersu un pajautāju, vai nevaru uzņemt par viņu filmu. Par to, kas no tā iznācis, man nav ko piebilst. Tas ir tīrs darbs par dzīves priekiem, ticību un kino taisīšanu.

Hjūija tēls man šķiet priekpilns; viņš sāk gluži nekaitīgi, bet pamazām vien satracina savu draudzi līdz neiedomājamas pacilātības stāvoklim. Viņš sprediķos šausta sabiedrības amoralitāti un cilvēka samaitātību, bet man vienmēr licies, ka savā brīnišķīgajā ekstātiskajā degsmē Hjūijs pārspēj pat Miku Džegeru. Es pāris reizes atraujos no Hjūija un rādu apkārtējās ielas, taču tikai tāpēc, ka mums vajadzēja ielādēt kamerā jaunu filmu.

Vai, sākot darbu pie “Fickaraldo”, jūs gaidījāt tik spēcīgu interesi no mediju puses?

Pilnīgi noteikti negaidīju, ka dažus mēnešus pēc filmas pirmizrādes Minhenē uz ielas ieraudzīšu, ka uz manu pusi kā neprātīgs skrien svešs vīrietis, palecas gaisā, iesper man pa vēderu, tad pieceļas no zemes un iebrēc man sejā: “Tu to biji pelnījis, cūka!”

Daudzas problēmas, ar kurām mēs sadūrāmies “Fickaraldo” uzņemšanas laikā, bija saistītas ar to, ka vietā, kur es gribēju filmēt, notika lietas, kam ar mums nebija nekāda sakara, tajā skaitā briestošs robežkarš starp Peru un Ekvadoru. Mēs strādājām milzīga un arvien draudīgāka militāra spēka ielenkumā, un katrā upes līkumā bija haotiska armijas apmetne, piedzērušos karavīru pilna. Naftas kompānijas pilnā sparā ekspluatēja apvidus dabas resursus; izmantojot brutālu spēku pret vietējiem iedzīvotājiem, tās bija izbūvējušas naftas vadu, kas šķērsoja visu indiāņu teritoriju un Andus un stiepās līdz pat Klusajam okeānam. Kad mēs, saņēmuši atļauju no vietējiem indiāņiem, ieradāmies filmēšanas vietā džungļos, mēs nez kā nokļuvām visu šo neatrisināto problēmu centrā. Medijiem mēs likāmies ļoti interesanti, jo bija paredzēts, ka kopā ar Klaudiju Kardināli filmēsies Miks Džegers, bet Fickaraldo lomā būs Džeisons Robardss, ko es biju redzējis “Balādē par Keiblu Hogu”. Man nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par mediju cirka dejojošo lāci, taču piepeši izrādījās, ka izveidojies šāds eksotisks kokteilis – Klaudija un Džegers, trakais Hercogs, bars indiāņu, robežkarš un militāra diktatūra. Par laimi, nebija grūti atspēkot preses apsūdzības, īpaši tāpēc, ka komisija, ko atsūtīja kāda cilvēktiesību grupa, secināja, ka nekādi pārkāpumi nav notikuši. Es biju pārliecināts, ka, jo trakākas un dīvainākas ir visas šīs leģendas, jo ātrāk tās aizmirsīs, un, kad prese divus gadus par mani bija rakstījusi kā par pilnīgu neģēli, tieši tā arī notika.

Braians Svīnijs Ficdžeralds dievina Karūzo un grib uzcelt džungļos operu, lai varētu uzaicināt pasaulslaveno tenoru uz atklāšanas koncertu.

Daudzus gadus pirms es vispār sāku domāt par šo stāstu, laikā, kad strādāju pie citas filmas un meklēju tai iespējamās uzņemšanas vietas, es reiz devos braucienā pa Bretaņas piekrasti. Vakarpusē es sasniedzu vietu, ko sauc par Karnaku, un nonācu laukā, kas bija pilns ar menhīriem – milzīgiem aizvēsturiskiem akmens bluķiem, kas stāvus ierakti zemē; tie bija līdz 9 metriem augsti, un daži svēra kādas 600 tonnas. Tūkstošiem tādu akmeņu bija izkārtoti paralēlās rindās, kas stiepās kilometriem tālu virzienā no jūras krasta, šķērsojot kalnus. Man likās, ka es sapņoju. Nopirku tūristu brošūru un izlasīju, ka zinātne vēl arvien nespēj precīzi izskaidrot, kā šie akmens bluķi pirms 8 vai 10 tūkstošiem gadu atgādāti uz šo vietu no liela attāluma un uzslieti stāvus, izmantojot tikai akmens laikmeta darbarīkus. Brošūra izteica pieņēmumu, ka tas varētu būt senu citplanētiešu astronautu roku darbs. Tas iekņudināja manu interesi, un es sev nosolījos, ka nekur nebraukšu, kamēr nebūšu izprātojis, kā es, akmens laikmeta cilvēks ar tālaika darbarīkiem – vienkāršām kaņepāju virvēm vai ādas strēmelēm, svirām un rampām –, varētu pārvietot menhīru dažu kilometru attālumā.

Lūk, ko es izdomāju. Man vajadzētu baru vīru, kas izraktu zem menhīra vairākas tranšejas. Tad es iestumtu tranšejās cietus ozolkoka bluķus un noraktu pārējo zemi; menhīrs paliktu stāvam uz koka bluķiem. Kad tas būtu paveikts, akmeni uz šiem “riteņiem” varētu pārvietot ar virvju un sviru palīdzību. Tālāk grūtākais būtu izbūvēt rampu, apmēram pusotru kilometru garu, gandrīz horizontālu – tik tikko pamanāmi slīpu. Šim nolūkam man vajadzētu 2000 disciplinētu vīru. Slīpne aizvestu līdz sešus metrus augstam mākslīgam pakalnam, kurā izrakts krāteris. Lai uzdabūtu menhīru augšā pa šo slīpni, būtu vajadzīgs jau krietni mazāk cilvēku, un to varētu paveikt dažu dienu laikā. Visbeidzot vīri, izmantojot sviras un primitīvu trīša sistēmu ar turniketiem, ievietotu akmeni tam iepriekš sagatavotajā bedrē. Kad bluķis iestatīts krāterī ar smailo galu uz leju, tas būtībā ir jau gatavs menhīrs pareizā stāvoklī; atliek tikai aizvākt zemi, uzkalnu un slīpni. Ja “Fickaraldo” būtu pase, Karnaka tajā būtu norādīta kā filmas dzimšanas vieta.

Pēc dažiem gadiem Hosē Keklins, mans draugs no Peru, kurš savulaik palīdzēja savākt daļu no “Agirres” budžeta, apciemoja mani Minhenē un ierosināja atgriezties džungļos un uzņemt jaunu filmu. “Visi tevi gaida,” viņš sacīja. Es zināju, ka nevaru uz turieni braukt, kamēr nebūšu atradis īsto sižetu. Tad Hosē man pastāstīja patieso Karlosa Fermina Fickaralda dzīvesstāstu. Reālajā dzīvē viņš bija fantastiski bagāts 19. gadsimta kaučuka magnāts, cilvēks, kuram bija 4000 vīru privātā armija. Viņš noslīka, braucot ar laivu, 35 gadu vecumā. Peru kaučuka laikmeta vēsture mani neinteresēja, arī Fickaralds nebija īpaši valdzinošs tēls – vienkārši kārtējais pretīgais biznesmenis. Filmai šis stāsts piedāvāja visai trūcīgu materiālu, ja neskaita vienu detaļu: reiz Fickaralds izjauca kuģi pa daļām un vairāku mēnešu laikā nogādāja pa sauszemi no Ukajali upes līdz Madredediosai, kur atkal salika to kopā. Tādā veidā viņš apgāja veselu rindu strauju krāču un ieguva kontroli pār gandrīz Beļģijas izmēra teritoriju. Tas man likās fascinējoši. Kaučuka magnāti, kas neilgi pirms 20. gadsimta sākuma uzcēla Manausas Amazones teātri, uzvedināja mani uz domu, ka Fickaraldo varētu vēlēties finansēt pats sava operteātra celtniecību. Kad, rakstot scenāriju, pirmajā lapā uzskaitīju visus personāžus, pirmais vārds sarakstā nebūt nebija Fickaraldo – tas bija Enriko Karūzo, lai gan filmā dzirdama tikai viņa balss. Pamazām es šos trīs elementus – Fickaraldo, Karūzo un Karnaku, kas pārtapa par kuģi, ko pārvieto pa sauszemi, – savienoju vienā stāstā. Jautājums bija tāds: kā vienā gabalā pārvietot 340 tonnas smagu tvaikoni pusotru kilometru, pāri kalnam – pirmatnējā meža vidū, simtiem kilometru no tuvākās pilsētas?

Es tolaik sadarbojos ar Twentieth Century Fox, strādājot pie “Nosferatu”; izlasījuši filmas izklāstu uz 17 lappusēm, viņi vēlējās parakstīt ar mani līgumu par vairākām filmām, kuru vidū būtu “Vojceks” un “Fickaraldo”, – īpaši, kad interesi par Fickaraldo lomu izteica Džeks Nikolsons. Biju pārliecināts, ka neviena Holivudas studija nemūžam neiesaistīsies tik neprātīgā pasākumā kā tvaikoņa pārvietošana pāri kalnam džungļu vidū; viņu domāšanas apvārsnis tik tālu nesniedzās. Studijas vadītāji pat ierosināja izmantot miniatūru kuģīti un kalna modeli un filmēt Sandjego botāniskajā dārzā. Taču izlīdzēšanās ar modeļiem bija izslēgta. “Fickaraldo” darbība risinās izdomātā ģeogrāfiskā vidē, taču es zināju, ka uzņemšanā visam jānotiek pa īstam. Es pavadīju mēnešus neciešamās un bezgalīgās apspriedēs ar Losandželosas finansistiem, līdz beidzot nolēmu sākt sagatavošanas darbus pats par saviem līdzekļiem; ar to pietiktu, lai kaut kas sāktu virzīties uz priekšu. Lai tiktu galā ar tik vērienīgu projektu, vilciens ir jāiekustina – jāizbrauc no stacijas, lai visiem kļūst skaidrs, kādi ir mērogi, kāds ir ātrums un virziens. Kad vilciens būs uzņēmis apgriezienus, cilvēki būs gatavi tajā ielēkt. Filma kopā izmaksāja 6 miljonus; brīdī, kad sākās filmēšana, liela daļa summas vēl nebija nodrošināta.