Nacionālā bibliotēka Gaismas pilī

Ja nejauši izvēlētam cilvēkam Latvijā lūgtu pateikt, kādas ir viņa pirmās asociācijas, izdzirdot vārdus “Nacionālā bibliotēka”, tad – visticamāk – viņš minētu kaut ko par dārgo Gaismas pili un atsauktu atmiņā Gunara Birkerta zīmēto Stikla kalna ēkas siluetu. Šī raksta pirmais teikums, kurā ir divas simboliskas metaforas (Gaismas pils un Stikla kalns), ir simptomātisks, jo tēlainu apzīmējumu lietojums šķiet neizbēgams, runājot par Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektu. Sākot ar pērnā gadsimta 90. gadiem lielākoties dzirdam nevis par racionāliem ieguvumiem no modernas bibliotēkas, bet gan par “leģendu, ko stāsta šīs ēkas simboliem bagātā arhitektūra” ar paskaidrojumu, ka “Gaismas pils siluetā jūs saskatīsiet Burtnieku ezeru, Saulcerīti, Antiņu, Latvijas dabu”, “ja citas tautas to spēj, tad mēs arī varam”, “Rīgā latvieši neko nav uzbūvējuši” un “ko mūsu paaudze atstās nākamajām paaudzēm?” Šādas deklarācijas rada sajūtu, ka tiek būvēts ja ne lielākais iespējamais dainu skapja šķirsts (Dainu skapi tiešām ir iecerēts pārvietot uz jauno Gaismas pili), tad vismaz sevišķi iespaidīgs piemineklis latviešu tautai, tās folklorai un vēsturei. Var rasties iespaids, ka Nacionālās bibliotēkas projekta gadījumā runa ir par Latvijas pagātni, nevis par Latvijas nākotni.

Politiskā kņada ap Nacionālās bibliotēkas projekta virzību ir iemesls, kādēļ LR Kultūras ministrija pēdējos gados ir ieguvusi “celtniecības ministrijas” reputāciju. Saistībā ar šo projektu publiskajā telpā dominē gandrīz vienīgi inženiertehniskie un būvniecības jautājumi – izmaksas, korupcijas riski, darbu veicēju izvēle, grafiki, materiāli, ēkas apkārtējā infrastruktūra. Nacionālā bibliotēka kā institūcija figurē galvenokārt kā “bieds”, proti, tiek aprakstīts, ka tā patlaban atrodas astoņās ēkās, kas nav piemērotas bibliotēkas funkcijām, daļa no tām ir avārijas stāvoklī un tādēļ tiek apdraudēti nacionālie dārgumi. Minētie apsvērumi ir patiesi un akūti, tomēr te nonākam pie paradoksa – Gaismas pils projekta veiksmīgas virzības priekšnoteikums ir (bijis) slikts esošās Nacionālās bibliotēkas stāvoklis. Jo sliktāka ir esošā Nacionālā bibliotēka, jo vairāk “pierādījumu” – tādu kā grāmatu krātuvē iebrukusi grīda – par labu Gaismas pils nepieciešamībai. Tiek radīts iespaids, ka Gaismas pils nozīmēs kvalitatīvas izmaiņas bibliotēkas pakalpojumu kvalitātē, un šo izmaiņu garantija ir pati jaunā ēka. Taču jauna ēka ir būvniecības projekts, kuram ar Nacionālās bibliotēkas attīstību ir tikai netieša saistība. Vispārīgāk izsakoties, pati ēka neradīs cerēto “gaismas pils” kultūru, tā labākajā gadījumā ir funkcionāls risinājums minēto problēmu novēršanai un jauna arhitektoniska vērtība Rīgas pilsētvidē.

Mūsuprāt, ir pēdējais laiks runāt par Nacionālo bibliotēku kā kultūras procesu, nevis jaunas ēkas celtniecības projektu. Jaunākie valdības lēmumi par finansējuma pārdali bibliotēkas celtniecībai liecina, ka ēku varētu uzbūvēt līdz 2012. gada beigām, un bibliotēka varētu sākt darbību jaunajā ēkā 2014. gadā. Tās ir teicamas ziņas. Tomēr līdz šim projekts bija ķīlnieks situācijai, kurā jebkura kritiska piebilde par pašu Nacionālo bibliotēku vai projektu saturu tika izmantota pret Gaismas pils ieceri kopumā. Tādēļ cilvēki, kuri principā atbalsta izglītību, kultūru un zinātni, par šo projektu teica “labu vai neko”, jo nevēlējās kļūt par argumentu to personu rīcībā, kuriem minētās vērtības ir vienaldzīgas. Patlaban, kad celtniecības jautājumi ir izlemti, situācija ir mainījusies, un atklātai diskusijai par Nacionālo bibliotēku vajadzētu būt iespējamai. Mūsu raksts nav vēršanās pret Gaismas pils projektu kopumā, bet gan pārdomas par to, kādam šim projektam vajadzētu būt, lai tas attaisnotu cerības un dotu vērtīgu ieguldījumu Latvijas nākotnē.

Mūsuprāt, esošā Nacionālā bibliotēka patlaban sekmīgi veic vairākas funkcijas. Pirmkārt, saskaņā ar likumu tā nodrošina jebkura Latvijā vai Latvijas izdevēja izdota iespieddarba piecu eksemplāru reģistrāciju un saglabāšanu. Otrkārt, reģistrētiem lasītājiem ierobežotā apjomā ir dota iespēja izmantot datoru, internetu un bibliotēkas abonētās datu bāzes, kā arī relatīvi neierobežotā apjomā lasīt grāmatas, avīzes, žurnālus un citus materiālus no bibliotēkas fondiem. Treškārt, bibliotēka organizē tematiskas izstādes (piemēram, fotogrāfiju izstāde “Objekts: Rīga. Gaisma”, latviešu izcelsmes mākslinieces Brigitas Ozoliņš personālizstāde “Ceļojums”, izstāde “Pāršķelt tumsu!”) un diskusijkluba “Gūtenberga galaktika” sapulces. Ceturtkārt, samērā aktīvi darbojas Bērnu literatūras centrs, kam jāpopularizē lasīšana bērniem un jauniešiem. Piektkārt, notiek epizodisks un tomēr svarīgs darbs pie bibliotēkas krājumu digitalizēšanas – atkarībā no līdzekļu pieejamības un lēmumiem, tieši ko no bibliotēkas krājumiem pārveidot elektroniskā formā.

Pat maksimāli labvēlīgi noskaņots cilvēks, šķiet, nebūtu gatavs atzīt, ka augšminēto funkciju izpilde kvalificē Nacionālo bibliotēku vairāk nekā 100 miljonu latu investīcijas saņemšanai no valsts puses. Obligātā eksemplāra glabāšanu var nodot arhīvam; brīvu piekļuvi internetam un citiem resursiem var nodrošināt ļoti dažādos veidos; izstādes iespējams rīkot muzejos un citās sabiedriskās telpās; bērnu literatūras popularizēšanas funkciju var nodot kādai sabiedriskai organizācijai; bibliotēkas krājumu digitalizēšanai iespējams brīvajā tirgū kontraktēt privātu uzņēmumu. Analītiski spriežot, ja likvidētu pašreizējo Latvijas Nacionālo bibliotēku un tās funkcijas nodotu citām organizācijām, Latvijas valstij un tās nākotnei lieli zaudējumi nerastos. Mēs, protams, neaicinām tā rīkoties. Taču gadījumā, ja Nacionālā bibliotēka savā pašreizējā veidolā pārcelsies uz jaunuzbūvēto ēku, pastāv risks, ka sekos milzīga vilšanās visā Gaismas pils projektā.

Pieņemot, ka Nacionālajai bibliotēkai būtu jāsāk pilnvērtīgi darboties jaunajā ēkā 2014. gadā, patlaban ir pēdējais laiks īstenot reformu plānu šajā institūcijā. No valsts puses ir jāmaina Nacionālās bibliotēkas projekta fokuss – no celtniecības projekta tas ir jāpadara par, ja tā var izteikties, “kultūras celtniecības projektu” izglītības, pētniecības un informācijas tehnoloģiju jomā. Saistībā ar to ir jārunā arī par “bibliotēku kultūras” attīstību Latvijā, ar to saprotot bibliotēku (ne tikai Nacionālās bibliotēkas) lomu modernas un konkurētspējīgas sabiedrības veidošanā Latvijā un Nacionālās bibliotēkas projekta ieguldījumu šajā procesā.

Ir nepieciešama reāla un moderna Nacionālās bibliotēkas attīstības vīzija un pakalpojumu plāns, lai jaunajā ēkā ievāktos cita līmeņa institūcija, nekā tā ir patlaban. Šī vīzija un plāns ir jābalsta nevis pašreizējās Nacionālās bibliotēkas funkcijās un apsvērumos, kā bibliotēkas institūciju “plūdeni” pārvietot uz jauno ēku, bet gan stratēģiskā redzējumā par to, kāds būs Nacionālās bibliotēkas ieguldījums zināšanu sabiedrības veidošanā Latvijā 21. gadsimtā. Šis ir ļoti svarīgs punkts, uz kuru būtu jāuzstāj gan Kultūras ministrijai, gan, iespējams, arī valdībai un premjerministram. Līdz šim no Nacionālās bibliotēkas publiskajā telpā un arī profesionālās diskusijās dominē pieeja “mēs visu jau darām un darām labi, mums ir savas unikālās funkcijas un uzdevumi, un jaunajā ēkā viss būs daudz labāk”. Šķiet, daudzi domā, ka pāriešana jaunā ēkā būs kā maģisks rituāls, kas pats par sevi pārcels Latvijas sabiedrību un bibliotēku kultūru kvalitatīvi jaunā zināšanu un izglītības līmenī. Mūsuprāt, tas ir maz ticams. Bibliotēkas pārstāvju nostāja raksturo t.s. “institucionālo domāšanu” – sava pastāvēšana tiek motivēta ar formālām funkcijām (“obligātais eksemplārs”, nacionālā bibliogrāfija utt.), nevis ar sabiedrisku labumu un spēju nodrošināt cilvēkiem vajadzīgus un modernus pakalpojumus. Uz Nacionālo bibliotēku ir jāsāk raudzīties kā uz pakalpojumu sniedzēju izglītības, pētniecības un sabiedriskā labuma jomā – līdzīgi kā Swedbank vai SEB sniedz pakalpojumus finanšu jomā, McDonald's vai LIDO – ēdināšanas jomā, airBaltic – aviācijā. Mēs neliekam vienādības zīmi starp uzņēmumu un bibliotēku, bet aicinam domāt un veidot tādu ēkas saturu, kas ir patiešām noderīgs Latvijas iedzīvotājiem.

Izglītība un pētniecība (zinātne) ir pirmais un galvenais virziens, kurā būtu jāattīstās Nacionālajai bibliotēkai. Kaut gan Nacionālā bibliotēka nav tikai akadēmiska bibliotēka, jaunajā veidolā tai būtu jāspēj bez maksas nodrošināt (akadēmiskai) pētniecībai nepieciešamās grāmatas, akadēmiskie žurnāli un cita periodika, datu bāzes, specializēti interneta resursi u.c. vairākās valodās, kā arī kompetenti bibliotekāri, kas vispārīgi orientētos jaunākajā literatūrā un spētu asistēt pētniekam vai studentam informācijas meklēšanā. Pētniecībā noderīgā literatūra Latvijas bibliotēkās nereti ir ierobežota un novecojusi, un – it īpaši – sociālo un humanitāro zinātņu jomā trūkst speciālistu, kas spētu sniegt atspaidu nopietnam akadēmiskam darbam. (Protams, ir atsevišķi izņēmumi, arī Nacionālajā bibliotēkā.) Ņemot vērā valsts milzīgos ieguldījumus šajā projektā, ir jāapsver iespēja ciešāk sasaistīt sadarbību starp Nacionālo bibliotēku un Latvijas Universitāti. Gan no šodienas skatupunkta, gan ilgtermiņā ir skaidrs, ka viena no plašākajām grupām, kas veido Nacionālās bibliotēkas “klientu bāzi”, ir universitātes studenti un pētnieki. Būtu loģiski, ja Nacionālā bibliotēka kļūtu par galveno Latvijas Universitātes bibliotēku un arī centrālo akadēmisko bibliotēku Latvijā, kurai varētu pievienot arī pašreizējo Akadēmisko bibliotēku.

Izglītības sistēma kopumā dabiski ir viens no Nacionālās bibliotēkas būtiskākajiem klientiem, tādēļ Nacionālās bibliotēkas krājumus ir jāpadara pieejamus ne tikai “uz vietas”, bet arī attālināti – caur internetu, kas varētu būt īpaši nozīmīgi pamatskolu, viduskolu skolēniem un skolotājiem. Ir jāizmanto iespējas no Nacionālās bibliotēkas krājuma veidot produktus izglītības sistēmas vajadzībām. Ir ļoti maz ticams, ka Nacionālā bibliotēka saviem spēkiem vien varēs izveidot izcilas elektroniskas mācību grāmatas, apmācības programmas, testus, enciklopēdijas un citus mācību materiālus. Tādēļ jālūko, kādi uzņēmumi un privātpersonas būtu gatavi iesaistīties un palīdzēt radīt dinamiskus un noderīgus produktus izglītības vajadzībām. Tas būtu līdzīgi Apple uzturētajai App Store sistēmai, kas ļauj ikvienam kompetentam interesentam izveidot un pārdot lietojumprogrammas iPhone un iPad ierīcēm. Arī Google patlaban ir ļauts digitalizēt un izplatīt daudzu pasaules bibliotēku krājumus. Šāda tipa sistēmu galvenā priekšrocība ir tāda, ka programmu izstrādātāji un lietotāji ļauj vaļu iztēlei, no uzkrātās informācijas izveidojot lietotājam draudzīgas programmas un padarot pieejamu tādu saturu, par kura eksistenci cilvēks, visticamāk, iepriekš nemaz nav zinājis. Var prognozēt, ka Nacionālās bibliotēkas krājumu “atvēršana komercializācijai” radītu lielu interesi un jaunas intelektuālas vērtības. Pretēji gaidītajam, šādi atvērtības piemēri stiprina, nevis vājina pakalpojuma sniedzēja pozīcijas tirgū. Ar tādu pieeju Nacionālā bibliotēka rādītu piemēru citām Latvijas zināšanu krātuvēm, tostarp publiskajām un akadēmiskajām bibliotēkām, arhīviem un muzejiem, kuru krājumiem elektroniskā veidā ir jābūt brīvi pieejamiem ikvienam. Citiem vārdiem sakot, viens no bibliotēkas sekmīgas darbības nosacījumiem ir stimulēt dažādu bibliotēku kultūru (nevis vienas, homogēnas Nacionālās bibliotēkas kultūras) attīstību. Dažādu iedzīvotāju grupu un uzņēmumu iesaistīšana bibliotēkas pakalpojumu satura un formas veidošanā būtu ļoti labs sākums. Nacionālās bibliotēkas gadījumā šāda “publiskošana” būtu loģisks turpinājums bibliotēkas “apgaismības” idejai – paplašināt zināšanu pieejamību, to apriti un izmantošanu. Bibliotēkas ēka un infrastruktūra ir svarīgs nosacījums pašas institūcijas funkcionēšanai, bet zināšanu sabiedrība veidosies, vienīgi iesaistot un ieinteresējot “bibliotēku kultūrā” dažādas iedzīvotāju grupas.

Nākamā Nacionālās bibliotēkas funkcija pēc izglītības un pētniecības ir pašas ēkas padarīšana par būtisku sabiedrisku centru un kultūras procesu veidotāju. Pēc attīstības projekta “Trešais tēva dēls” īstenošanas reģionos bibliotēkas jau ir kļuvušas par neatņemamu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu, bet situācija Rīgā rada jautājumus. Te vietā būtu vaicāt raksta lasītājiem, kad jūs pēdējo reizi apmeklējāt Nacionālo bibliotēku un vai jums ir bijis pamatots iemesls turp doties. Nacionālās bibliotēkas kopējais lasītāju skaits 2007. gadā (pēdējais gads, par kuru ir pieejama statistika bibliotēkas mājaslapā) bija 80 tūkstoši, kas ir aptuveni 3 % Latvijas iedzīvotāju. Lai gan lasītāju atšifrējums pa sociālām grupām nav pieejams, empīriski novērojumi liecina, ka esošie lasītāji lielākoties ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas regulāri lasa avīzes un žurnālus, un studenti, kas, it īpaši pirms sesijām, lasa vai par maksu kopē mācībām noderīgas grāmatas.

Var prognozēt, ka pēc Gaismas pils uzbūvēšanas interese par šo ēku kādu laiku būs lielāka, jo cilvēki vēlēsies apmeklēt objektu, par kuru tik daudz runāts. Tas ir dabisks efekts, kas gadījumā, ja ēkas saturs sagādā vilšanos, var pārvērsties arī par bīstamu defektu – pirmais iespaids, kā zināms, ir visspēcīgākais. Kopumā būtu svarīgi, lai Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka kļūst par draudzīgu un demokrātisku sabiedrisko centru, uz kuru cilvēki vēlas nākt un pavadīt tur savu laiku, apgūstot gan jaunu saturu, gan jaunas iemaņas. Gunara Birkerta arhitektūrai šajā ziņā ir plusi un mīnusi. Ēka ar savu vērienu piesaista uzmanību, bet tās monumentalitāte var kļūt arī par kaut ko stindzinošu un attālinātu no ikdienišķa mēroga. Šis aspvērums kļūs vēl aktuālāks, ja ēkā atrodamie pakalpojumi neattaisnos ēkas arhitektonisko vērienu. Ir izšķiroši, lai ēkas “iekšpusē” pieejamo pakalpojumu klāsts un forma būtu ļoti demokrātiska. Anglijā patlaban municipālās bibliotēkas ir padarītas par sociālo pakalpojumu centriem, kas funkcionē kā vietējās sabiedrības pulcēšanās un pašizpausmes vieta. Arī Latvijā pēc “Trešā tēva dēla” ieviešanas daudzviet ir vērojama līdzīga parādība. Būtu svarīgi pilsoniskas sabiedrības veidošanas efektu lielākā mērogā pārnest uz Nacionālo bibliotēku. Tas, protams, rada jautājumu, kā, nezaudējot kvalitāti, zem viena jumta apvienot dažādās intereses un prasības. Bet tieši šādu jautājumu izvirzīšana diskusijas centrā ir spēcīgas sabiedrības iezīme un dzīvotspējīgu bibliotēku kultūru veidošanās priekšnoteikums.

Patlaban galvenā cilvēku pulcēšanās vieta Latvijā ir lielveikals, kas ir uz patēriņu orientētas, agrīnā kapitālisma sabiedrības pazīme. Gaismas pils varētu būt viens no veidiem, kā piedāvāt sabiedrībai kvalitatīvi atšķirīgu brīvā laika pavadīšanas veidu, raisot cieņu un vēlmi pēc zināšanām visdažādākajos veidos. Panākt, lai Nacionālā bibliotēka kļūtu par sabiedriski nozīmīgu un dzīvu “procesu”, nevis “ēku”, nebūs vienkārši. Bez grūti definējamas emocionālas sajūtas, ka jebkurš cilvēks Nacionālajā bibliotēkā ir gaidīts un īpašs, vajadzētu atbalstīt tādus pilsoniskās sabiedrības tikumus kā līdzdalības un līdzdarbošanās iespējas, publiskas debates, pieejamība, kritiska spriestspēja, rosinot tiekties pēc zināšanām un to pielietojuma. Veidi ir dažādi – tostarp, bērnu un jauniešu programma, kas padarītu bibliotēku un zināšanas, ja tā drīkst teikt, “stilīgas” (piemēram, interaktīvi izglītības materiāli videolektoriju, video spēļu, 3D formātos); nevalstisko organizāciju atbalsta programma, kas padarītu Nacionālās bibliotēkas telpas brīvi pieejamas sabiedriskām organizācijām (varētu apsvērt arī īpašu programmu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai); mūžizglītības programmas dažādās jomās ar īpašu uzsvaru uz darba meklētājiem; demokrātiskas kafejnīcas, kur katrs var lasīt vai strādāt ar klēpjdatoru. Par katru no šāda veida programmām ir jāsāk domāt jau tagad, daudz ko ir iespējams darīt arī esošajai Nacionālajai bibliotēkai, un ir svarīgi, lai katra no programmām būtu patiešām spoža un cilvēku interesi piesaistoša, nevis formāls plāns “uz papīra”. Dažādu sabiedrības grupu iesaiste ir ļoti svarīga, lai Gaismas pils nekļūtu par elites pulcēšanās vietu, kas vēl vairāk mazinātu sociālo solidaritāti Latvijā. Sietlas bibliotēkā Amerikā var ienākt jebkurš cilvēks “no ielas” un bez reģistrēšanās paņemt grāmatu no bibliotēkas publiskā krājuma un lasīt to turpat uz vietas kafejnīcā vai lasītavā. Tā vietā, lai radītu “paredzamas”, negatīvas sekas, rezultāts ir pretējs – atvērtība un pieejamība rada brīnišķīgu pirmo iespaidu un vēlmi atgriezties šajā bibliotēkā, kuras celtniecība, starp citu, raisīja ne mazāk strīdu kā Gaismas pils projekts Latvijā.

Trešā lieta, kas būtu svarīga jaunās bibliotēkas kontekstā, ir panākt, lai Latvijas Nacionālā bibliotēka vismaz kādā jomā būtu starptautiski nozīmīga un konkurētspējīga. Tas varētu būt visgrūtākais uzdevums. Šo jomu nevajadzētu reducēt uz latviešu iespieddarbu glabāšanu, kas, protams, ir mūsu bibliotēkas dabiski unikāla funkcija un pienākums. Pasaulē ir piemēri, kad nacionālās bibliotēkas ir nozīmīgas arī ārpus savas valsts. Aleksandrijas bibliotēka Ēģiptē uztur interneta arhīvu (archive.bibalex.org), kurā iespējams aplūkot, kā internets izskatījās, teiksim, 2001. gada aprīlī vai 2003. gada oktobrī. Britu bibliotēka savus globāli nozīmīgos krājumus (ar uzsvaru uz akadēmiskām publikācijām) ir digitalizējusi un padarījusi viegli pieejamus jebkuram interneta lietotājam – to ilustrē Google sākumlapai līdzīgā Britu bibliotēkas pirmā lapa (www.bl.uk) ar meklētāja joslu tās centrā. Patlaban ir grūti pateikt, tieši ar ko Latvijas Nacionālā bibliotēka varētu būt nozīmīga pasaulei. Viens no interesantiem projektiem, kurā tā varētu iesaistīties aktīvāk, ir “Valodu krasts”, kura ideja ir radīt izstrādnes, kas ļautu “mazo valodu lietotājiem ikdienā izmantot dažādas tulkošanas un informācijas meklēšanas iespējas interneta vidē, automatizētās tulkošanas pakalpojumus un citas iespējas dzimtajā valodā”. Šo projektu sadarbībā ar Microsoft attīsta uzņēmums Tilde un valsts aģentūra “Kultūras informācijas sistēmas”. Iespējams, Latvijas Nacionālā bibliotēka varētu kļūt par pasaules mazo valodu tulkošanas tehnoloģiju centru.

Augšminētie trīs virzieni – izglītība un pētniecība; moderns sabiedriskais centrs; starptautiska konkurētspēja – apraksta, mūsuprāt, svarīgo daļu no bibliotēkas kultūras veidošanas procesiem, kuriem vajadzētu risināties Nacionālajā bibliotēkā 2014. gadā vai agrāk. Pašreizējās Nacionālās bibliotēkas darbība un pārvaldes modelis neliecina, ka tā īstenotu pārmaiņas ar nolūku trīs vai četru gadu laikā kļūt par izcilu bibliotēku. Lai to panāktu, Nacionālajā bibliotēkā būtu jāveic reformas. Viens no iespējamiem modeļiem – izveidot sabiedrisku padomi, kas dotu “uzstādījumu” Nacionālās bibliotēkas pakalpojumu veidošanai, un valdi, kuras priekšsēdētājam vajadzētu būt apveltītam ar spēcīgām izpildvaras pilnvarām. Par valdes priekšsēdētāju būtu jākļūst augstākā līmeņa vadītājam – vēlams, no informācijas tehnoloģiju uzņēmējdarbības vides, jo tieši skats no malas varētu būt ļoti noderīgs Nacionālajai bibliotēkai tās pašreizējā attīstības posmā. Visticamāk, valdes priekšsēdētājs izveidotu publiski orientētu un atvērtu vadības grupu, kuras uzdevums būtu definēt Nacionālās bibliotēkas attīstības vīziju un pakalpojumu plānu, kā arī dažu turpmāko gadu laikā īstenot abus dzīvē. Visticamāk, šajā procesā būtu jāpieaicina starptautisks vadības konsultants un uzņēmums ar nopietnu pieredzi loģistikā, kas palīdzētu risināt ar pārcelšanos saistītos plānošanas jautājumus. Mēs uzskatām, ja reiz Gaismas pils ir dārgākais bibliotēku kultūras veidošanas projekts Latvijā, tad arī Ministru kabinetam būtu regulāri jāseko līdzi un jāuzrauga reformu norise Nacionālajā bibliotēkā.

Atsevišķs jautājums ir par Nacionālās bibliotēkas pakļautību ministrijām. Ideālā variantā tai vajadzētu atrasties (arī) Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā, jo, mūsuprāt, “bibliotēkas kultūra” lielā mērā balstīta arī uz iepriekš minētajām izglītības un zinātnes (pētniecības) funkcijām, kam jāatspoguļojas pakļautībā nozaru ministrijām. Atrašanās Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā arī palīdzētu labāk risināt bibliotēkas sasaisti ar Latvijas Universitāti un izglītības sistēmu.

Vienam no 10. Saeimas izveidotās valdības mērķiem ir jābūt Nacionālās bibliotēkas modernizēšanai, lai padarītu to par būtisku faktoru zināšanu sabiedrības veidošanā Latvijā. Vairāk nekā simt miljonu latu ieguldījums Gaismas pils projektā ir pārāk liels, lai mēs rezultātā iegūtu tikai arhitektoniski iespaidīgu Pārdaugavas ainavas papildinājumu. Gaismas pils projekts ir ambiciozs un tam piemīt uzteicama uzdrošināšanās aura, un šo pozitīvo enerģiju ir iespējams izmantot, lai padarītu Nacionālo bibliotēku par izcilu, pasaules līmeņa bibliotēku un izveidotu īstu “bibliotēku kultūru” Latvijā. Tā ir iespēja, kuru nedrīkst neizmantot.