Nebrīvības sieriņi

“Lai arī padomju laiki Latvijas iedzīvotājiem visvairāk asociējas ar režīma politisko ietekmi un nebrīvību, tomēr daudzi aptaujātie šo laiku saista arī ar sadzīviskākām lietām: 52 % tas asociējas ar pārtikas taloniem un garajām rindām veikalos, bet 37 % šis laiks atsauc atmiņā padomju gados tapušās filmas, liecina pēc P.R.A.E. Sabiedrisko attiecību pasūtījuma veiktās interneta aptaujas rezultāti. [..] Katrs desmitais aptaujātais atzinis, ka PSRS gadi viņam asociējas ar Pirmā Maija apaviem un Radiotehnikas radio aparātiem. 17 % Latvijas PSR laiki saistās ar 1. maija demonstrācijām, bet tikai retajam palikušas spilgtas atmiņas par kvasa tirgošanas cisternām un gāzēto dzērienu automātiem – šādu atbildi snieguši vien 4 % respondentu.”

Delfi.lv, 2010. gada 3. augustā

Esmu pieradusi, ka neesmu “rādītājs”, bet gan visai margināla persona, kuras priekšstati par pasauli nesakrīt ar veselīgā vairākuma nostāju. Tā arī šī aptauja diez ko neļauj man ieraudzīt sevi spogulī, kaut gan esmu gan ar tiem 64 %, kam “padomju laiku” pieminēšana izraisa negatīvas politiskas asociācijas, gan ar tiem 4 %, kas atceras kvasa mucas un gāzētā ūdens automātus. Runājot par pēdējiem, ne no viena, ne otra man negribēja ļaut dzert, bīstoties no “baciļiem”, bet aizliegums, protams, manās – tāpat kā daudzu manu rotaļbiedru – acīs piedāvājumu šādi padzerties padarīja vēl jo vilinošāku. Šausmīgi bija tas, ka gāzētā ūdens automātos gandrīz vienmēr bija beidzies ūdens ar sarkano (vai oranžo) nezināmas izcelsmes sīrupu par trim kapeikām un bija jāiztiek ar sāļo, bezkrāsaino ūdeni par vienkapeiku. Vai vēl trakāk – nebija glāzes. Lūk, ar to man pārsvarā saistās padomju laiku sadzīviskā puse: dzert gribas, ūdens ir, bet nav glāzes. Vai arī – glāze ir, bet nav ūdens. Un nebūs. Kad būs, nezinām. Cits piemērs bija vai uz katra otrā stūra atrodamie telefona automāti, no kuriem par 2 kapeikām varēja piezvanīt – ja vien automāts darbotos –, taču parasti tiem bija norautas klausules vai arī, ja tās bija vietā, tajās valdīja viegli šņācošs klusums. Vai, teiksim, sadzīves tehnika – putekļsūcēji, veļasmašīnas, televizori, bārdas dzenamie utt., kuri darboties gan varbūt arī darbojās, tikai ne pēc tiem principiem, kādi bija minēti pievienotajās vienu lappusi garajās krievu valodā rakstītajās instrukcijās (ja tādas vispār bija). No otras puses – ja arī nedarbojās, parasti tas (vismaz uz laiku) bija labojams ar vieglu uzsitienu ar dūri vai, ekstrēmos gadījumos, āmuru.

Rindas? Rindas es, protams, atceros, taču atceros arī, kā allaž izvairījos tajās stāvēt. Lai mamma piedod, bet reizēs, kad bija jāizšķiras – stāvēt rindā vai mānīties, ka “nebija” vai “bija izpirkts”, es gandrīz vienmēr izvēlējos pēdējo variantu. Jo pieķert tādos melos padomju laikos diez ko nebija iespējams. Jebkura prece varēja pēkšņi parādīties un tikpat negaidīti atkal pazust. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu melu diez vai kļuvis mazāk, taču nez vai kāda Rīgas mamma ticēs, ka, teiksim, Rimi “vairs nebija maizes. Nekādas.” Nupat arī atcerējos padomju laiku Rīgas maizes veikalu plauktus – koka plauktus, kas griezās uz riņķi ar klona maizi, saldskābmaizi, baltmaizes batoniņu par divpadsmit (vēlākos laikos bija, šķiet, arī tāda bāla maize par divdesmit divām), pīto ar magonēm (tai gan cenu esmu aizmirsusi) un mazo kukulīti par sešām kapeikām, graudu jeb “veselības” maizi un apaļo karašu. Jā, un vēl taču bija arī ogu maize! Un ķieģelis. Tikai tās visas vienuviet – reti kad. No otras puses, stresa tik tiešām nekāda lielā nebija, jo stresu jau lielā mērā rada tieši izvēles iespēja, apziņa, ka tev jāizšķiras par kaut ko vienu no daudziem un jāuzņemas atbildība par savu izvēli. Padomju veikalā tu ņēmi, ko deva, un nestresoji.

Savukārt pārtikas un sadzīves preču talonus es neatceros. Zinu, ka tādi bija, Minhenē virs rakstāmgalda Radio Brīvā Eiropa redakcijā man ilgi stāvēja piesprausta nesagriezta lapa ar “ziepes.ziepes.ziepes.”, taču taloni attiecas tikai uz 80. gadiem (un vēl deviņdesmito un deviņdesmit pirmā sākumu?), un tos man gadījās pavadīt ārpus Latvijas. Savukārt pēckara periodā, kad aktuālas bija kartiņas, talonu priekšteces, es vēl nebiju piedzimusi. Kā pa miglu atceros tikai stāvēšanu garumgarā rindā kopā ar vecmāmiņu – bez kādām kartiņām vai taloniem – pēc cukura kilograma (puskilograma?) 60. gadu sākumā, kad pie varas bija Hruščovs. Ja nemaldos, pēc vizītes Amerikā, kuru Rietumos mēdz atcerēties sakarā ar kurpes dauzīšanu pa galdu ANO sēdes laikā, bet kuras laikā uz viņu dziļu iespaidu bija atstājuši Amerikas vidienes kukurūzas lauki, Hruščovs nolēma, ka kukurūzu kā tādu sacīkstes degvielu (“Mēs jūs panāksim, mēs jūs apdzīsim, mēs jūs apraksim,” viņš solīja amerikāņiem) vajadzētu audzēt visā Padomju Savienībā, arī Latvijā. Varbūt cukura trūka tāpēc, ka kukurūza tika audzēta cukurbiešu vietā, vai tam bija sakars ar Kubas un līdz ar to tās cukurniedru eksporta blokādi – nudien nezinu un man arī tas šobrīd nešķiet būtiski. Būtiski attiecībā uz P.R.A.E. aptauju šķiet tieši respondentu atmiņu svaigums, ietilpība un, protams, attieksme pret tām. Jebkuras atmiņas ir ļoti individuālas un subjektīvas, tomēr skaidrs, ka manas atmiņas par padomju periodu, ko uz savas ādas pieredzēju divdesmit gadu garumā, būs kā saturā, tā formā samērā tuvas manu vienaudžu atmiņām. Esmu gan ievērojusi, ka, runājot par padomju laikiem, viņi vispirms mēdz atcerēties pēdējo periodu, bet attiecībā uz 70. gadiem bieži vien neatminas detaļas, kuras manā apziņā ir svaigākas vienkārši tāpēc, ka tie man bija pēdējie Padomju Savienībā, kura pēc tam, līdz pat 1991. gadam, kad dažas dienas pēc Augusta puča izkāpu no lidmašīnas Viļņā, man pastāvēja tikai avīzēs, vēstulēs un vēlāk Latvijas ciemiņu stāstos. Tās, piedodiet, “vaļības” – jeb aptaujā pieminētās “brīvības cīņas”, ko jūs atklāti atļāvāties sākot ar astoņdesmito gadu vidu, “manā laikā” vienkārši nebija iedomājamas. Savukārt tie respondenti, kuriem ir jau 62 (aptaujāto vecuma augstākā robeža), jēdzienos “padomju režīms” un “nebrīvība” visticamāk liek pavisam citu saturu nekā divdesmittrīsgadīgie, kuri būtībā spēj vairāk vai mazāk precīzi tikai reproducēt svešas atmiņas. Varbūt atkal lieku reizi apliecinu savu marginalitāti, bet nudien neatceros, ka 4–5 gadu vecumā būtu zinājusi, ka dzīvoju “padomju režīma” un “nebrīvības” apstākļos. Vienkārši dzīvoju savu bērna dzīvi, kura laikam gan ir politiskā ziņā vienādi bezapzinīga un vienaldzīga itin visur pasaulē, vienalga, kādas šausmas plosās visapkārt, ja vien var ticēt tādiem ļaudīm kā, piemēram, holokaustu pārdzīvojušais ungāru rakstnieks Imre Kertēšs; norvēģu žurnāliste Osne Seierstade, kura grāmatā “Groznijas eņģelis: dzīve Čečenijā” spilgti apraksta ikdienišķo konkrētību, ar kādu bērni attiecas pret apkārt notiekošo, vai 90. gados Sjerraleones valdības armijā piespiedu kārtā savervētais Išmaels Beahs, kurš sensacionālos memuāros (kuru pilnīgu atbilstību faktiem daži tomēr apšauba) detalizēti izklāstījis savu bērnišķi nevainīgo līdzdalību vājprātīgos noziegumos. “Padomju propagandu” neceļas mēle pieminēt tajā pašā rindkopā, kur minētās šausmas, taču tai arī ir gradācijas tāpat kā režīma bardzībai un “nebrīvībai” – pie propagandas galu galā varētu pieskaitīt pārmācības nolūkos ciemata centrā izstādītos nošauto nacionālo partizānu līķus, kurus sešdesmitdivgadnieks būtu varējis redzēt bērnībā.

Kā bērnam, kurš sasniedza pilngadību ciniskajos Brežņeva valdīšanas gados, man savulaik šķita, ka attiecībā uz tā laika padomju propagandu ar tās kokainajiem saukļiem un caurspīdīgajiem meliem, pastāv nerakstīta vienošanās starp autoriem un auditoriju uzskatīt to vienkārši par visam allaž fonā esošu troksni, par kuru ar laiku ierod nelikties ne zinis, vai dekorāciju, kas ir tik stulba, ka tikai vēl lielāks stulbenis (vai – visu cieņu! – disidents) varētu uz to norādīt. Taču – tavu brīnumu! – izrādās, ka ir daudz tādu, kuri no sirds ticējuši un tic, ka Padomju Savienībā pastāvēja bezmaksas medicīna un bezmaksas izglītība – it kā, piemēram, “aploksnes” (vai konjaciņš, Prozit konfekšu kaste, kafija, teātra biļetes – nu, jebkurš “deficīts” – atceraties tādu terminu? – vai izkārtots “blats” cita “deficīta” iegādei) ārstiem būtu radušās neatkarības periodā, bet “maksa” – nu, maksa jau var nebūt naudā. Varbūt kļūdos, bet man šķiet, ka gan skolas, gan universitātes, visa Latvijas izglītības sistēma par šo padomju laiku it kā bezmaksas izglītību maksā joprojām: ar haosu un muļļāšanos, ar brīžam piezemētu, brīžam arhaisku izpratni par to, kas ir izglītība un kādai tai jābūt, ar starptautisku standartu un starptautiski kvalificētu izglītotāju trūkumu un no tā izrietošu pusizglītoto un pa-izglītoto pārprodukciju, bet patiesi izglītoto nenovērtēšanu vai pat atstumšanu.

Cerības tomēr vieš tas, ka “ļoti liels respondentu skaits (39 %) norādījuši, ka no Latvijas PSR laika viņiem nepietrūkst nekā.” Man arī nepietrūkst – pat filmu ne, jo tās jau gandrīz visas vēl var noskatīties. Ja nu neņem vērā nepareizā laikā iekritušo agrīno jaunību un vēl jo vairāk bezvainīgi apolitisko bērnību… Tikai tie sieriņi, šokolādes sieriņi – tie, kas tagad Kārums, bet manā bērnībā bija vienkārši Glazētie un vēlāk Mazulis, sieriņi, goda vārds, bija daudz garšīgāki!