Neglābjamā pieklājība

“Izpētot “Titānika” pasažieru un kuģa apkalpes ekonomisko un sociālo stāvokli, Cīrihes Universitātes ekonomists Bruno Frejs kopā ar kolēģiem no Kvīnslendas Tehnoloģiju universitātes atklāja, ka britiem bija par 10 % mazāk iespēju izdzīvot nekā citu tautību pasažieriem. Pētnieki pieļauj, ka labās manieres un sabiedriskā stāvokļa noteiktās uzvedības normas varēja nospēlēt liktenīgu lomu cīņā uz dzīvību un nāvi, meklējot sev vietu glābšanas laivās.”

LETA, 2009. gada 28. janvārī

Apgalvojums, ka grimstošā “Titānika” pasažieru izredzes izglābties bija lielā mērā atkarīgas no viņu piederības konkrētai sabiedrībai vai sociālai grupai, nav bez pamata. Tas attiecas uz darbībām, kas tiek veiktas vienlīdz automātiski un “instinktīvi” gan ikdienišķās, gan arī ārkārtējās un liktenīgās situācijās. Šīs darbības cilvēki izpilda nevis kā savrupi indivīdi, bet gan kā daļa no sabiedrības, kuras ietvaros viņi tās apguvuši, padarījuši par savām un diendienā atkārtojuši.

Nāk prātā franču sociologs un sociālantropologs Marsels Moss, kurš šādas darbības dēvēja par ķermeņa tehnikām. Moss secināja, ka ķermeņa pamatiemaņas un prasmes, piemēram, gulēšana, staigāšana, skriešana, ēšana, nebūt nav dabīgas un individuālas, bet gan kopīgas visai sabiedrībai vai kādai sociālai grupai atkarībā no tās izglītības līmeņa, statusa, prestiža un citiem faktoriem. Esejā “Ķermeņa tehnikas” (1934) Moss atsaucās uz paša pieredzi Pirmajā pasaules karā, kad izrādījās, ka angļu karavīri nespēj rakt ar franču lāpstām, tādēļ katru reizi, kad angļu pulku atpūtā nomainīja franču divīzija un otrādi, nācās mainīt arī 8000 lāpstu. Tāpat angļu Vusteras pulks, kas kopā ar franču kājniekiem izpelnījās slavu kaujā pie Ēnas, nekādi nevarēja soļot franču pūtēju un bundzinieku pavadībā, lai gan paši to bija īpaši pieprasījuši. Kā novēroja Moss, visi centieni pieskaņot angļu soli franču ritmam bija neveiksmīgi – kad “nabaga garie angļi” maršēja sev ierastajā solī, tas galīgi nesaskanēja ar pūtēju pavadījumu. Galu galā angļiem nācās no franču taurētājiem atteikties.

Moss minēja vēl daudz dažādu citu piemēru un iztirzāja virkni ķermeņa iemaņu, nonākot pie slēdziena, ka šādās prasmēs apvienoti trīs elementi – fizioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais. Moss uzsvēra, ka ķermeņa tehnikas sakņojas sabiedrības vēsturē jeb tradīcijā un tiek nodotas tālāk, attiecīgi audzinot (visplašākajā nozīmē) katru jaunu sabiedrības locekli. Audzināšana un mācīšanās notiek dažādos veidos, tā sākas pavisam agrā vecumā, bērnam imitējot pieaugušos, kuriem ir autoritāte un vara pār viņu, un turpinās vēlākos gados. Tādējādi ikviens cilvēks ikvienā sabiedrībā apgūst noteiktas prasmes (lai arī šīs prasmes ir izteikti fizioloģiskas, impulss to apgūšanai nāk “no ārpuses” un “no augšas”, saskaņā ar pieņemamā un vēlamā normām) un zina, kā rīkoties, tas ir, kā tās lietot noteiktos apstākļos, apzināti par to nedomājot. Šādas darbības konkrētas sabiedrības ietvaros bieži vien tiek uzskatītas par dabīgām, un tām netiek pievērsta uzmanība. Izvērtējot apgalvojumu, ka britu pieklājība mazināja viņu izredzes izglābties “Titānika” katastrofas laikā, jāmēģina paraudzīties uz britu sabiedrības uzvedības normām vēsturiskā kontekstā. Izvairoties no hibrīdā un visai miglainā apzīmējuma “briti”, pievērsīšos šīs sabiedrības angļu daļai. Būtisku lomu angļu vēsturiskajā raksturojumā ieņem daudznozīmīgie un savstarpēji saistītie džentlmeniskuma un pieklājības jēdzieni. Džentlmenis (dižciltīgs vai statusā līdzvērtīgs vīrs) un tam piedienīga uzvedība tika apdziedāta jau viduslaiku bruņinieku poēmās, vēlākos gadsimtos džentlmeniskas izturēšanās normas tika apkopotas pieklājīgas uzvedības rokasgrāmatās un citā didaktiskā literatūrā un galu galā kļuva par nerakstītu uzvedības normu kopumu. Būtiski, ka 18.–19. gadsimtā pieklājībai vairs nebija agrākās tiešās saiknes ar cilvēka tikumību – no cēlas morālās stājas spoguļa tā bija pārvērtusies par gludas sociālās saskarsmes nodrošinātāju jeb uzvedības etiķeti.

Tomēr nebija zudis ne džentlmeņa ideāls, ne pats džentlmenis. Kas tad bija džentlmenis 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā? – Tas bija augstākās šķiras kungs no labas ģimenes, izglītojies vienā no prestižajām privātskolām un, iespējams, arī Oksfordas vai Kembridžas universitātē. Visbiežāk džentlmenis nebija nodarbināts kādā konkrētā profesijā, un, ja arī bija, tad noteikti ne naudas pelnīšanas nolūkos (vai arī tas netika afišēts). Džentlmenis bija cēlsirdīgi dāsns un dzīvi baudošs amatieris, kas neatzina profesionālo darba dzīvi un tai piemītošo raupjo sāncensību peļņas gūšanas ietvaros. Viņš aizrāvās ar sporta spēlēm (sporta pēc, nevis lai uzvarētu) un iemiesoja ar sportu saistītas pozitīvās rakstura īpašības un principus – godīgu spēli, augstsirdību uzvarā un optimismu sakāvē, cieņu pret uzvarētāju un, īpaši, pret zaudētāju, taisnīgumu, mērenību un pašdisciplīnu. Viņš bija vienkāršs, atturīgs, savaldīgs un pieklājīgs. Un, ja arī šis literatūrā bieži minētais “angļu rakstura kvintesences iemiesojums” nepiekopa vai tikai daļēji piekopa sev piedēvētos tikumus, to ārējā forma (Mosa minētās ķermeņa tehnikas – stāja, gaita, runas veids, ēšanas manieres utt.) bija izkopta līdz pilnībai. Ķermeņa prasmes džentlmenis bija sācis apgūt jau no bērna kājas un pilnībā uztrenējis un nostiprinājis pusaudža gados un agrā jaunībā kādā no slavenajām privātskolām, kur bija saņēmis visaptverošu klasisku izglītību (toties šauru priekšstatu par jaunākajiem zinātnes sasniegumiem) un diendienā piedalījies sporta spēlēs ar līdzvērtīgiem jauniešiem. Šādu kungu 20. gadsimta Anglijā nebija īpaši daudz (tikai aptuveni katrs divdesmitais varēja apmeklēt kādu privātskolu un aptuveni atbilda pārējiem džentlmeņa statusa parametriem), tomēr pietiekoši, lai nodrošinātu gan ideāla klātbūtnes sajūtu un tā cildinājumu, gan arī nicinājumu no citu šķiru pārstāvju puses.

Tādēļ pieļaujams, ka angļu džentlmeņi, kuri 1912. gada 14. aprīlī bija starp pirmās klases pasažieriem uz kuģa “Titāniks” klāja, uzvedās tieši tāpat, kā bija uzvedušies daudzas citas dienas savā mūžā, saglabājot aukstasinību, savaldību un mērenības izjūtu. Var iedomāties, ka viņi vispirms pavadīja uz glābšanas laivām savas kundzes un citas dāmas (jau kopš viduslaikiem rūpes par daiļā dzimuma pārstāvēm – ne tikai vīrieša tiešā apgādībā esošām sievietēm, bet sievietēm kopumā – bija viena no galvenajām pieklājības iezīmēm) un pēc tam, atturīgi laipni tērzēdami, vēroja notiekošo. Protams, tas ir tikai minējums par to, kā jutās cilvēki, kuri lielāko daļu dzīves bija pavadījuši cēlā, iznesīgā mērenībā, izvairoties no emocionālām galējībām, un kurus pēkšņi bija skāris baiga gala tuvums.

Pagājušā gadsimtā norietējušajā džentlmeņa tēlā ietvertie ideāli ķermenisku prasmju formā angļu sabiedrībā pastāv vēl šobaltdien. Minēšu tikai dažus, ko grāmatā Watching the English: the Hidden Rules of English Behaviour iztirzā angļu sociālantropoloģe Keita Foksa. Pārāk neiedziļinoties vēsturiskās pārmantojamības procesos, autore min trīs vērtības – godīgu spēli, pieklājību un atturīgu pieticību – kas, viņasprāt, ir vairāku angļu uzvedības refleksu pamatā. Godīgu spēles noteikumu ideāls izpaužas, piemēram, apbrīnojamā prasmē sastāties labi organizētās rindās pie autobusa pieturām, veikalos, kafejnīcās, grāmatnīcās un citur un ar mīmikas un citu niansētu kustību palīdzību apturēt gandrīz ikvienu (izņemot aprobežotu ārzemnieku), kas iedomājies pārkāpt rindas kārtību. Atturīgā pieticība ietver jebkādu personas vai parādības svarīguma noliegumu un tam atbilstošu atteikšanos “saukt lietas īstajos vārdos”, kā arī ironisku sevis noniecināšanu. Piemēram, pilnīga izgāšanās var tikt nodēvēt par “šādām tādām problēmām” un olimpiskais čempions var atzīties, ka “mazliet nodarbojas ar sportu”. Savukārt pieklājība spilgti izpaužas “atvainojiet” un “lūdzu-paldies” refleksos. Angļi atvainojas viens otram pie visniecīgākās ķermeniskās saskarsmes pat lielā cilvēku drūzmā un pat tad, ja no šādas saskarsmes izdevies izvairīties. Parasti atvainojas abi divi – gan tas, kurš uzgrūžas vai gandrīz uzgrūdies otram, gan arī tas, kuram uzgrūžas vai gandrīz uzgrūdies otrs. Tāpat gandrīz katrs jautājums un lūgums tiek sākts ar “atvainojiet...” un papildināts ar “lūdzu”, un katra darbība, piemēram, izkāpšana no autobusa un sīknaudas saņemšana, tiek pavadīta ar “paldies”.

Atgriežoties mājās pēc dažiem Anglijā nodzīvotiem mēnešiem, es parasti pēkšņi aptveru, ka arī man radušies šādi pieklājības refleksi. Taču neesmu no mazām dienām nedz augusi, nedz pieaugusi angļu zemē, tad pēc sorry un thanks un nedaudz vēlāk arī “atvainojiet” un “lūdzu-paldies” mulsinošās un nedaudz diskreditējošās automātiskās atkārtošanas vairāku dienu garumā šīs ķermeņa tehnikas automātiski atmetu.