Nekādas politikas

"Populistiskie politiķi vaino paplašināšanos visa - sākot no masveidīgās migrācijas un noziedzības līdz finanšu krīzei un jauno ES līgumu noraidījumam Francijā, Nīderlandē un Īrijā. Kopš 2005. gada sākuma referendumiem Francijā un Nīderlandē Briselē kļuvis populārs jauns termins - "paplašināšanās nogurums".

LETA-DPA, 2009. gada 1. maijā

"..šo valstu "pasīvais inertums" (..) sākās jau periodā pirms iestāšanās, kad "Brisele tām teica, ko darīt, un tās vienkārši to arī darīja," teica pētījuma autors, "Atvērtās sabiedrības" analītiķis Marins Lesenskis. Jaunajām dalībvalstīm vēl jāpierod pie domas, ka "Brisele nav Maskava"."

LETA-AFP. 2009.gada 29. aprīlī

Sāksim ar vēl vienu, vecāku citātu - no laikraksta “Čas” 2003. gada 16. septembra numura: “Pērk skaistus polietilēna maisiņus ar Camel vai Marlboro uzrakstu no jūrniekiem par 50 kapeikām vairumtirdzniecībā. Tad lido uz Sibīriju. Tur vairumtirgotājiem pārdod katru maisiņu jau par pieciem rubļiem. Parastajiem Sibīrijas iedzīvotājiem iespēja šikot ar importa maisiņu maksās jau 25 rubļus.”

Šādu, padomju laikos izstrādātu shēmu Latvijā iznākošais laikraksts piedāvā arī mūsu tirgotājiem neilgi pirms valsts pievienošanās Eiropas Savienībai. ES valstīs cenas ir un paliks atšķirīgas, tāpēc vecās, aizmirstās pelnīšanas metodes atkal varēs veiksmīgi realizēt - pirms referenduma par iestāšanos ES apsola avīze tiem, kas baidās apmaldīties un pazust ES tiesiskumā.

Par strauju inflāciju Latvijas laikrakstos gandrīz ne vārda. Par to, ka cilvēki aizbrauks no valsts darba meklējumos - arī ne. Gluži anekdotiski šodien izskatās aģitētāju solījumi, ka pēc ES paplašināšanās Latvijā palielināsies iedzīvotāju skaits vecumā no 20 līdz 35 gadiem. Ja arī kādas bažas kaut kur uzpeld - piemēram, vai mūsu produkti spēs atbilst eirostandartiem? vai albāņu bēgļi nešturmēs mūsu valsti? - eirooptimisti tos maigi noklusina (“cenas augs pakāpeniski un līdz 2010. gadam”). Ja nesanāk, tad izsmej (“argumenti pret ES ir sazvērestības teorijas vērti”).

Šķirstot 2003. gada avīžu numurus, kas iznākuši vēl pirms tautas nobalsošanas, grūti atturēties no ironiskām piezīmēm: toreiz mēs jautājām, vai valdībai ir plāns B gadījumā, ja tauta nobalsos “pret,” kaut arī tagad labi zinām, ka valdībai pat nebija nekāda plāna A. Megaoptimistiskie Hansabankas paziņojumi par saulaino nākotni, lielā bilde “Ferhoigens un bērni” (visi smaida) pirmajā lappusē - teikt “ak, cik naivi”, būtu pārāk vienkārši, bet teikt “ak, cik stulbi” - negodīgi. Taču šīs publikācijas spēj izskaidrot šodienas “jauno dalībvalstu” “pasīvo inertumu” un “veco” ES valstu “paplašināšanās nogurumu”, jo ļoti labi parāda mūsu pašu gaidas un plānus attiecībā uz dalību savienībā: tā laika politiskās elites piedāvājumā šis pasīvais inertums ir iekodēts un apvienots ar politiskā infantilisma atklātām un brīžiem pat ļoti radikālām izpausmēm.

Politiķu galvenais moto pirms tautas nobalsošanas septembrī bija - nekādas politikas attiecībā uz ES, jo diskursīvi politika nozīmē kaut ko netīru, slepenu, izslēdzošu - vismaz Latvijā. Rūpīgi sargājot aliansi no “politiskuma”, pārliecināšanas komunikācijā tika izmantotas vispoētiskākās no politiskajā telpā eksistējošajām kategorijām, kuras citā laikā tikpat kā nepiemin.

ES tika konstruēta no tādiem jēdzieniem kā “lepnums”, “pašapziņa”, “sapnis”, “ticība”. Attiecīgi “nē Eiropai” nozīmēja “palikšanu vienatnē”, “durvju aizciršanos”, “neziņu” un “sapņu zagšanu”. Dažreiz tika pieminēts arī ES izveides prozaiskums un atgādināts, ka Eiropas Savienības izgudrotāji nav nekādi eiropeisko vērtību piekritēji un propagandētāji, bet gan “parastie tirgoņi”, taču galveno intonāciju tas nesabojāja: no lubu stāstiem tika izveidots priekšstats par Eiropas Savienību kā par gandrīz vai metafizisku vienību, kur valda saticība un sapratne. Kur, protams, nāksies darīt arī “zemās lietas” (piemēram, strādāt), bet tur “tas nav grūti” (“Diena”, 2003. gada 21. septembris). Spriežot pēc informācijas laikrakstos, pozitīvs referenduma iznākums nozīmēs arī Latvijas “civilizēšanos”, jo referendums kā tāds nereti tika prezentēts kā cīņa starp divām civilizācijām - Rietumu un Austrumu, pareizāk sakot, starp civilizāciju un “necivilizāciju”.

Šādai civilizēšanas idejai grūtāk pakļaujas uzņēmēji un avīžu lasītāji - viņiem ļoti retos gadījumos avīzes atļauj šaubīties. Tā lasītājs A. Roga jautā avīzei, vai nekāps cenas medikamentiem un degvielai, vai PVN nesāks piemērot tiem produktiem un pakalpojumiem, kam tagad nepiemēro? Lasītājam atbild Finanšu ministrijas valsts sekretāre V. Andrejeva: “Baiļu lielās acis vīd no visām šīm bažām, kas lielā mērā neatbilst mūsu sagaidāmajai dzīves īstenībai.” (“Neatkarīgā”, 2003. gada 4. septembris). Jāsaprot, ka sagaidāmā īstenība ir šis sapnis par skaisto zemi, kurš veiksmīgi aizstāja diskusijas par Eiropas Savienību kā politisko, ekonomisko un kultūras veidojumu.

Tiesa, bija kāda intriga, kas sarežģīja centienus izvairīties no politikas. Nesaskaņas toreizējā koalīcijā draudēja beigties ar valdības krišanu. Vaira Vīķe-Freiberga, kurai dalība ES bija viens no svarīgākajiem projektiem, ja ne pats svarīgākais, ļoti labi zināja, ka daļai vēlētāju būs grūti noticēt gaišai nākotnei, ja to apsolīs toreizējais premjers Einars Repše. “Paldies politiķiem, ka līdz referendumam briestošās nesaskaņas tika pieklusinātas” - teiks prezidente uzreiz pēc tautas nobalsošanas rezultātu paziņošanas.” (“Diena”, 2003. gada 21. septembris). Arī šis prezidentiskais “kuš!” tikpat labi ilustrē politiķu vēlmi aizvest tautu līdz balsošanas urnai un ieiet eiropeiskajā telpā kaut ar aizvērtām acīm. Tiem, kas, atšķirībā no politiķiem, acis aizvēra nevis no sajūsmas, bet no bailēm, “Diena” adresēja īpašu komentāru: “Daudzus uztrauc šķietamā neziņa, kas notiks ar Latviju pēc pievienošanās ES. Taču neziņa, kas saistīta ar nepievienošanos Eiropas Savienībai, ir daudz lielāka un negatīvie scenāriji - daudz ļaunāki.” (“Diena”, 2003. gada 18.  septembris).

Ja skatāmies uz ES kā uz piedāvājumu no politiskās elites puses, par galveno eiropozitīvisma dzinējspēku var uzskatīt vairākkārt medijos artikulēto attieksmi pret ES kā pret stingro roku un iespēju “glābties zemei, kas pati nav spējīga nostāties kājās” (“Diena”, 2003. gada 19.  septembris). Kā pret glābēju, kas liks mums visiem strādāt, ievērot likumus (arī vispirms sakārtot tos, jo “paši būtu darījuši to daudz ilgāk”), būt iecietīgiem un eiropeiskiem. Šāds infantilisms ir populārs ne tikai politiskos diskursos, bet arī ļoti sadzīviskos: Latvija gaida lielu sekstūristu pieplūdumu, un mūsu prostitūtas jau sāk apgūt interneta prasmes, mācīties svešvalodas un ārstēties: “prostitūtas pašlaik slimo ar AIDS un hepatītu - Eiropas Savienībā ar šādiem normatīviem būs neērti” (“Čas”, 2003. gada 13. septembris).

Kad līdz referendumam bija palikušas dažas dienas, laikrakstu “Diena” pārņēma milzīgs patriotisma vilnis. Eiropropagandistiem visai veiksmīgi izdevās ekspluatēt patriotismu, piesaistot to Eiropas vērtībām un nedaudz pabaidot ar Krieviju. Palīdzēja referendums Igaunijā, kas notika nedēļu agrāk, nekā Latvijā, un pēc kura parādījās lozungs, ka “mums ir jāpabeidz Baltijas ceļš”. Pēc igauņu “jā” laikraksta komentāru slejā Laila Pakalniņa atzinās, ka tagad vēlētos būt igauniete, un atstāstīja, ka viņas igauņu kolēģis tagad jūtas kā Ņujorkas ielās - “tu esi mazs, bet iespēju tik daudz”.

Lasot šodien mūsu politisko partiju programmas Eiropas parlamenta vēlēšanām, var secināt, ka daudzi no mūsu politiķiem joprojām jūtas kā Ņujorkas ielās, tikai vairāk apjukuši, nekā Lailas Pakalniņas kolēģis. Politiskās pārliecības stiprināšanai darbam Briselē viņiem noteikti noderēs “Dienas” publicēts zīmējums, kas tapis dienu pēc referenduma: kāds burinieks ar Latvijas karodziņu bezrūpīgi slīd uz citu kuģu fona. “Šaubu laiks ir beidzies” - vēsta laikraksts.