Nevainojama reputācija

Valstiski svarīgu amatu ieņemšanas priekšnoteikums, ko izvirza gan politiķi, gan sabiedriskās organizācijas, ir nevainojama reputācija. Neapšaubot tās nozīmīgumu, būtisks ir jautājums, kā vērtēt reputāciju, kas ir šie “izmērāmie kritēriji”, vai “laba” vai “slikta” reputācija nav pārāk subjektīvi jēdzieni, ar kuriem iespējams arī negodīgi manipulēt.

diena.lv, 5. martā

Pērnā gada Kannu kinofestivālā balva par labāko aktierdarbu tika piešķirta dānim Madsam Mikelsenam, kurš filmā “Medības” tēlo bērna seksuālā izmantošanā nepatiesi apvainotu neliela ciemata bērnudārza audzinātāju. Filma stāsta, kā bērna fantāzija un iegriba, pasūdzoties bērnudārza vadībai par it kā nepiedienīgu Mikelsena atveidotā varoņa rīcību, pakāpeniski noved pie neapskaužamām sekām audzinātāja dzīvē. Sākumā viņš tiek atstādināts no darba pienākumu pildīšanas, tad par iespējamo grēku uzzina ciemata iedzīvotāji, kas viņu ātri vien “izraida” no sabiedrības un vērš pret viņu linča tiesai pielīdzināmus pārbaudījumus. Ir nepieciešami patiešām stipri nervi, lai noskatītos, kādai emocionālai un fiziskai vardarbībai tiek pakļauts Mikelsena tēls – viņu regulāri piekauj un aizliedz iepirkties vietējā veikalā, izraida no baznīcas, no viņa novēršas draugi, un viņam liedz tikties ar bērniem. Citiem vārdiem sakot, viņa reputācija ir sagrauta.

Šī filma man lika justies stipri neērti tāpēc, ka – izņemot mazo meiteni, kura nepatiesi apsūdzēja audzinātāju, un tos, kuri audzinātājam uzbruka fiziski, – visu pārējo filmas varoņu rīcība man bija pilnīgi saprotama un es to vismaz intuitīvi atbalstīju. Skaidrs, ka bērnudārza vadītājai bija jāatstādina audzinātājs pēc bērna liecības. Skaidrs, ka atbalstāma vecāku vēlme vismaz līdz “apstākļu noskaidrošanai” neļaut saviem bērniem nonākt kontaktā ar šo audzinātāju. Skaidrs, ka šādā noziegumā aizdomās turētam cilvēkam nebūtu Ziemassvētkos jāsēž baznīcas pirmajos solos, dažus metrus no bērnu kora. Lielākā daļa cilvēku būtu gatava dot piekrišanu šādai iespējamā dzimumnoziedznieka diskriminācijai, jo mums šķiet, ka svaru kausu otrā pusē ir mazaizsargāta bērna tiesības. Pāridarījums, ko bērnam varētu būt izdarījis cilvēks, kam uzticētas rūpes par tik ievainojamu un viegli traumējamu būtni, šaubu gadījumā vienalga liek aizstāvēt bērnu un būt kritiskam pret iespējamo pārkāpēju. Proti, bērnu tiesību aizsardzības un vispārēja sabiedriskā labuma vārdā mēs atzīstam par pieļaujamām iespējamā noziedznieka ciešanas un diskrimināciju, turklāt pat juridiskas attaisnošanas gadījumā – visdrīzāk viņa reputācijai būs neizdzēšams traips uz visu mūžu.

Cilvēki, kuri filmā vēršas pret Mikelsena varoni, pamatojumu savai rīcībai aizgūst no citu cilvēku priekšstatiem par viņa vainu. Šie priekšstati savukārt ir apstiprināti kolektīvi – runa nav vis par kādiem pierādījumiem vai juridisku apsūdzību, bet ziņas par aizdomām, nonākot ciemata iedzīvotāju ausīs, tiek pārstāstītas un atstāstītas, ātri vien neatgriezeniski sadragājot viņa reputāciju.

Pētījumos par reputāciju bieži tiek uzsvērts, ka reputācija ir tas, ko par tevi domā citi, nevis tas, ko tu pats vēlies, lai par tevi domātu, vai pat tas, ko tu būtu pelnījis, lai par tevi domātu kādu puslīdz objektīvu iemeslu dēļ. Ja mēs sakām, ka kādam cilvēkam ir slikta vai laba reputācija, mēs balstāmies nevis savā vērtējumā, ko spējam sakarīgi pamatot, bet gan priekšstatā par citu cilvēku uzskatiem. Par reputāciju parasti saka: “pastāv pamatotas šaubas”, “tiek uzskatīts”, “nav noslēpums, ka”, “ir pamats domāt” – nevis: “es domāju” vai “es esmu pārliecināts”. Sniedzot vērtējumu cita cilvēka reputācijai, mēs neuzņemamies atbildību par savu viedokli, bet vien pavairojam un apstiprinām jau cirkulējošus aizspriedumus vai pat baumas.

Viss teiktais gan neatceļ faktu, ka tāds kā reputācijas “vidējās temperatūras” mērījums var izrādīties lietderīgs, lemjot par kandidātiem augstiem amatiem publiskajā pārvaldē. Reputācijas izsvēršana, piemēram, ļauj atsijāt cilvēkus, kuri spējuši izmantot tiesu sistēmas nepilnības vai arī novest par nodokļu maksātāju naudu lemjošās amatpersonas psiholoģiskam šokam līdzīgā stāvoklī, kas liberāli noskaņotu mediju ieskatā laikam ir veselīgi demokrātijai.

Saprotams, apstākļos, kad žurnālistu un arī interneta un sociālo tīklu komentētāju augstākais mērķis ir amatpersonu ļauno nolūku atmaskošana, slikta reputācija var izrādīties vienkārši sinonīms aug-stai pazīstamībai. Ir jābūt neparasti lielai ticībai demokrātijai un tādam kā kolektīvajam saprātam, lai savus priekšstatus par cilvēku balstītu rezultātos, kas iegūti, palasot avīzi vai iegūglējot viņa vārdu un uzvārdu. Tomēr reputācija ir pagaidām labākais izgudrojums, kas ļauj pastiprināt amatpersonu darbības publisko uzraudzību un ļauj skatīties tām “uz pirkstiem”, tulkojot tiesību un ētikas normas iespējami plaši, visbiežāk – par sliktu ar varu apveltītām personām. Vai šie demokrātijas labumi, kas izriet no reputācijas vērtēšanas, attaisno iespējamas un bieži vien nepamatotas ciešanas un diskrimināciju atsevišķu cilvēku – pirmām kārtām jau valsts amatpersonu un publiski pazīstamu cilvēku – dzīvē, ir jautājums, uz kuru nav viegli atbildēt. Šāda jautājuma uzdošana pati par sevi gan varētu liecināt, ka jums pašam ir problēmas ar reputāciju.