Mazāk jautājumu, mazāk problēmu

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas politiskā elite (neatkarīgi no tā brīža partejiskās piederības) kā attaisnojumu pārvēlēšanai ir izvirzījusi kādu savā būtībā ārpolitisku lielo mērķi. Iestāties Eiropas Savienībā. Kļūt par NATO dalībvalsti. Pievienoties eirozonai. Prioritātes pamatotas un saprotamas. Jautājums: kāda būs nākamā? [..] kas būs tas atskaites punkts, kas ļaus teikt, ka Latvija nevis vienkārši funkcionē (mēģinot panākt vēlamo ES un eirozonas ietvaros, mēģinot kaut cik taisnīgi sadalīt valsts budžeta izdevumu daļu utt.), bet ka tai ir mērķis, uz kuru tiekties? It kā saprotamie jēdzieni “pārtikusi, saliedēta, izglītota sabiedrība” ir ļoti izplūduši un nemobilizē.

Māris Zanders, Diena, 8. februārī

Iesaku jums kādreiz izmēģināt šķietami vienkāršu testu – mēģināt pašam sev atbildēt, kādus politiskos uzskatus pārstāvat. Tā, lūkojot noteikt savu politisko pārliecību, sāku ar apsvērumu, ka vissvarīgākās man šķiet cilvēktiesības, tostarp rūpes par minoritāšu tiesībām, ko varētu uzskatīt par liberālu ideju. Es sliecos atbalstīt demokrātiju un spēcīgu pilsonisko sabiedrību, kas arī ir drīzāk liberāla nostāja, tomēr mani mēreni saista arī nacionālisms, ko varētu uzskatīt par konservatīvu priekšstatu. Kultūras tradīciju vārdā saskatu arī apgaismotas monarhijas priekšrocības, kas droši vien ir reakcionārisms, bet vienlaikus dažreiz jūtu simpātijas pret politiskiem revolucionāriem, kas varētu būt anarhismam piederīgs uzskats. Raugoties uz tādām pilsētām kā Ņujorka vai Berlīne, parasti kļūstu par multikulturālisma piekritēju, kas ir kreisi liberāla ideja. Turklāt man tuvs šķiet Ziemeļvalstu sociālekonomiskais modelis, tostarp neizbēgami augsti nodokļi un spēcīga sociālā solidaritāte, bet kaut kas man simpatizē arī “Amerikas sapņa” kapitālismā. Varētu turpināt līdzīgā veidā. Jāpiebilst arī, ka mani uzskati mēdz ar laiku mainīties.

Iepriekšējā rindkopā aprakstītie priekšstati, saprotams, ne tikai neveido sistemātisku ideoloģisko pozīciju, bet ir pretrunīgi un savstarpēji izslēdzoši. Arī vairākums manis aptaujāto cilvēku, ja vien viņi runā godīgi, vai nu uzrāda līdzīgu uzskatu pretrunību un dažādību, vai arī nav pārliecināti pat par atsevišķām savu uzskatu iezīmēm. Tiesa gan, viedoklis, ka cilvēkam ir jābūt skaidriem, nemainīgiem un nepretrunīgiem uzskatiem, jau ir konservatīvi iekrāsots. Tomēr pieņemsim, ka mana aptauja nav reprezentatīva un lielākajai daļai cilvēku tomēr ir kaut kādi noturīgi uzskati vai pat piederība kādam ideoloģiskam virzienam. Latvijas sabiedrībā neapšaubāmi ir dažādas grupas, katra ar saviem priekšstatiem par to, kādi politiski un sabiedriski jautājumi ir jārisina pirmām kārtām un kādā veidā tas būtu darāms. Šo grupu vidū ir – brīvi minu tās, kas nāk prātā, – katoļi, pensionāri, skolēni, emigrantu radinieki Latvijā, ierēdņi, geji, rūpnieki,
arheologi, čellisti, latvieši, ornitologi, ministri, krievi, ebreji, lauku iedzīvotāji, dabas draugi, Austrumu reliģiju sekotāji, autosacīkšu entuziasti, augstskolu profesori, žurnāla Ir lasītāji, modes dizaineres, suņu īpašnieki, programmētāji, puķu audzētāji, laikmetīgās mākslas piekritēji, koristi, kājāmgājēji, Facebook lietotāji, santehniķi, finansisti un turpat vai neskaitāmas citas grupas, kurām piederīgie savstarpēji pārklājas vai pārvietojas no vienas grupas uz citu.

Tādēļ visai grūti iedomāties kādu vīziju par Latviju vai “lielo mērķi”, kuram piekristu visas minētās sabiedrības grupas. Precīzāk sakot, tādēļ jau katra no šīm grupām atšķiras no citām, ka tai ir savi “lielie” vai ne tik lielie mērķi un savs ieskats, kā būtu jāattīstās vietējiem apstākļiem, lai šai grupai Latvijā klātos labi. Šie redzējumi ne tikai papildina cits citu, bet arī konkurē un rīvējas, dažkārt pat savstarpēji izslēdzošā veidā. Teiksim, finansistu un pensionāru viedoklis par valsts budžetu, katoļu un geju viedoklis par ģimeni, suņu īpašnieku un kājāmgājēju viedoklis par suņiem bez pavadas mēdz būtiski atšķirties. No šāda viedokļa, būs grūti atrast kādu “lielo mērķi”, kura definēšana un īstenošana varētu notikt, nediskriminējot tās sabiedrības grupas, kurām šis mērķis nav pieņemams vai vismaz nešķiet būtisks. Tas attiecas pat uz pirmajā mirklī pašsaprotami vēlamām lietām, teiksim, tīru vidi, labiem autoceļiem vai vispārēju labklājību. Rūpes par tīru vidi var sākt nepatikt autobraucējiem un rūpniekiem, labi autoceļi diez vai šķiet svarīgākais jautājums vientuļiem pensionāriem, bet vispārēja labklājība, ja tā nozīmē ekonomikas modernizāciju, var radīt iebildumus novecojošu profesiju pārstāvjiem, bet – ja tā paredz progresīvus nodokļus – visdrīzāk pret to iebildīs bagātnieki.

Ideja, ka sabiedrība vai vismaz pārliecinošs tās vairākums varēs kopīgi atbalstīt kādu “lielo mērķi”, balstīta vai nu priekšstatā par sabiedrību vienojošu ideoloģiju (sacīsim, nacionāli konservatīva izpratne par lietu kārtību), vai arī kādā īpašā vēsturiskā situācijā, kad sabiedrība ir neparasti saliedēta. Varētu būt, ka pērnā gadsimta 90. gadi, kad Latvijas politiķi un sabiedrība noteica mērķi iekļauties “transatlantiskajās struktūrās”, bija pēdējais laiks, kad vēl pastāvēja ticība lielai, sistemātiskai  izpratnei par sabiedrību jeb ideoloģijai (tajā gadījumā – Rietumu tipa kapitālismam, ko pastiprināja “vēstures beigas” Padomju Savienības sabrukuma veidolā) un bija saglabājusies cilvēku saliedētība ap Atmodas ideāliem, kā arī vēlme atbrīvoties no Padomju Savienības ēnas. Tagad abi nosacījumi ir zuduši – nav nekādas īpašas vēsturiskas situācijas un jāšaubās, vai iespējams piedāvāt visaptverošu un sistemātisku uzskatu kopumu, lai kaut kāda mērķa vārdā “virzītu” vai pat tikai vienotu tik sarežģītu lietu kā mūsdienīga sabiedrība.

“Lielo” ideoloģiju vietā aizvien vairāk nostiprinās tas, ko mēdz saukt par “problēmu risināšanas” pieeju valsts un sabiedrības pārvaldē. Šo pieeju pārstāv arī populārais Ņujorkas mērs Maikls Blumbergs, kurš bieži uzsver savu “no ideoloģijas brīvo” nostāju, kā arī nu jau par modes lietu – arī Latvijā – kļuvušās “tehnokrātu” valdības. Neapgrūtinot sevi ar dziļām ideoloģiskām debatēm, tehnokrātiskā tipa politiķi nodarbojas ar “problēmu risināšanu”, kas paredz pakāpeniskus, situatīvus uzlabojumus, reaģējot uz konkrētām ikdienas problēmām, vadītājam liekot lietā savu labāko izpratni un iztēli. Teiksim, ja budžeta bilancē labā puse nesakrīt ar kreiso, tad ir jāīsteno “konsolidācija”, neatkarīgi no tā, vai esat liberāls vai konservatīvs. Ja – Ņujorkas gadījumā – geju klātbūtne pilsētā, kā norāda pilsētas mērs Blumbergs, dod ekonomisku labumu, tad viendzimuma partneru kopdzīve ir jāatbalsta. “Problēmu risināšanas” pieeja ir tāds kā veselā saprāta kompromiss, kas pieņem, ka lielākajai daļai problēmu ir efektīvākais risinājums, kura īstenošana neprasa atbildes uz “mūžīgajiem”, lielajiem jautājumiem, kāds ir taisnīgs sabiedrības iekārtojums vai uz kādām vērtībām jābalstās sabiedrībai. Te gan jāpiebilst, ka no ideoloģijas brīvo pieeju valsts un sabiedrības lietām pašu varētu uzskatīt par ideoloģijas paveidu, savā ziņā anti-ideoloģiju, bet, šķiet, būtu pragmatiski savu prātu ar šādām domām nenodarbināt, jo tas varētu izrādīties “neefektīvs” tā izmantošanas veids.