Neviens vienkāršs stāsts nebūs patiess

Do I contradict myself?

Very well then I contradict myself.

(I am large. I contain multitudes)

Walt Whitman “Song of Myself”, 1851

Divdesmitā gadsimta sākumā Vīne bija neparasta pilsēta. Reti kad tik īsā laika sprīdī vienuviet dzīvoja tik daudz ģēniju un radās tik daudz ideju, kas mainīja sava laikmeta gaitu un mūsdienu Rietumus. Ādolfa Losa un Oto Vāgnera arhitektūra, kas vēlāk pārauga Bauhaus virzienā, Klimts, Šīle, Kokoška un viņu radikālie erotikas meklējumi mākslā, Zīgmunda Freida psihoanalīzes teorija, Vitgenšteina un Huserla filozofija, Šēnberga mūzika...

Merabs Mamardašvili runāja par Vīni kā Rietumu un Austrumu, vecās pasaules kultūras un sociālās stihijas sadursmes vietu; Freida psihoanalīze pētīja attiecības starp kultūru un dabu cilvēkā; Kafka stāstīja par ārēju likumu rāmja un valodas spēka attiecībām. Vīnes lielo domātāju līdzgaitnieks ekonomikā bija Jozefs Šumpēters, kurš pētīja, kā notiek attīstība ekonomikā, kur pārsvaru iegūst uzņēmumi, kas ir lielas viena skaidra likuma vadītas, vienam mērķim un vienai idejai apvienotas cilvēku grupas; tikai šādi lieluzņēmumi spēj radīt lielas vērtības. Tomēr vienlaikus, sekojot vienai idejai, uzņēmumi kļūst nekustīgi un nespēj piemēroties būtiskām izmaiņām. Tāpēc attīstība kapitālismā nenotiek, uzņēmumam pielāgojoties, bet rodoties jaunam uzņēmumam, kas balstīts jaunradē – inovācijā un tādējādi konkurences cīņā iznīcina iepriekšējo uzņēmumu vai, Šumpētera vārdiem, progress notiek, plosoties “radošās nojaukšanas vētrai”. Ekonomika attīstās, saduroties pastāvībai un jaunā stihijai.

Varētu būt, ka manu izvēli par labu Šumpētera ekonomiskajam modelim ietekmējusi mana izglītība un darba pieredze. Bakalaura grādu es ieguvu, mācoties ekonomikas teorijas, bet maģistra grādu – biznesa augstskolā. Savā darba dzīvē esmu uzņēmējs, mans hobijs ir ekonomika. Uzņēmēju un ekonomistu izglītība ir krasi atšķirīga. Biznesa skolas lielākoties māca, izmantojot case study – atsevišķa gadījuma izpētes principu. Metodes aizsācēja Hārvarda topošajiem uzņēmējiem vienā dienā liek priekšā trīs kādreiz piedzīvotas ekonomiskas situācijas. Topošais censonis apgūst uzņēmēju panākumu sasniegšanas metodes, var no tām iedvesmoties un censties tās atveidot, bet sakāves brīži pamāca, ko nedarīt. Galvenais biznesa skolu padoms ir vienmēr censties savu uzņēmumu nostādīt ārpuskonkurences stāvoklī, tiecoties izveidot monopolstāvokli, jo tajā var sasniegt monopolpeļņu. Viena no monopolstāvokļa sasniegšanas metodēm ir, piemēram, veikt inovāciju jeb jaunievedumu, patentējot tā rezultātu, un tad ar patenta palīdzību aizliegt citiem ražot ko līdzīgu. Otrs veids, kā sasniegt monopolstāvokli, ir “iededzināt” patērētājiem galvā zīmolu, piemēram, ar apjomīgu reklāmas kampaņu. Patērētājs ieiet veikalā un izvēlas starp Colgate un Blend-a-med, kuru mārketinga kampaņu apjoms liedz jebkuram citam ražotājam sasniegt pircējus, piedāvājot tiem lētāku produktu. Biznesa skola māca metodes konkurences iznīcināšanai.

Ekonomikas studijās, kas pēta uzņēmumu darbību vispārīgā līmenī, pieeja ir pilnīgi pretēja. Ekonomisti nevis pēta vēsturi, bet veido modeļus, kas izskaidro ekonomiskos procesus augstākā abstrakcijas pakāpē, mēģina veidot matemātiskus vispārinājumus. Mūsdienu ekonomikas teorijas uzsver brīvā tirgus priekšrocības, matemātiski demonstrējot, ka tas nodrošina iespējami zemāko cenu un līdz ar to lielāko pieejamo patēriņu pie maksimāli lielas konkurences.

Tādējādi ekonomikas zinātne un biznesa studijas savā pieejā ir pretējas. Ekonomisti uzskata brīvu konkurenci par ekonomiskās attīstības pamatu, sakot, ka monopolisti sekmīgam tirgum traucē, biznesa mērķis ir monopols. Ekonomisti veido abstraktus matemātiskos modeļus, biznesa skola māca pieņemt lēmumus neziņas apstākļos, uzsverot uzņēmēja pieredzes daudzšķautņainību un vienota, visu izskaidrojoša modeļa neiespējamību.

Ekonomikas teorija pieņem, ka uzņēmējs ir kopumā racionāla būtne, kas saprātīgi aprēķina un pieņem lēmumus, apzinoties un kontrolējot savas rīcības sekas; uzņēmējs zina, ka precīzi nosakāms ir tikai pagājušo periodu biznesa rezultāts, bet nākotne ir nezināma un riska pilna, tādēļ izlemt, kuram skaisti matemātiski aprēķinātajam nākotnes plānam sekot, faktiski var tikai intuitīvi.

Mans ikdienas darbs ir uzņēmumu vadīšana. Ikdienā strādājot neziņas un intuīcijas pasaulē, kur griba nosaka vairāk nekā prāts, stāsts vairāk nekā skaitļi, man ļoti daudzas ekonomikas zinātnes glītās un loģiskās teorijas šķiet pilnīgi atrautas no realitātes, turpretī biznesa skolā apgūtie piemēri un domāšanas veids – dzīvs un pielietojams. Tāpēc man tuva ir Jozefa Šumpētera ekonomiskā mācība, kas līdzīgi biznesa skolu case study balstās vēsturiskajā pieredzē un psiholoģijā, nevis abstraktos, matemātiski pareizos, bet dzīvei neatbilstošos modeļos.

Šumpēters ir slavens, lai gan būtu taisnīgi atzīt, ka mūsdienās daudzi ekonomisti ir pazīstamāki par viņu. Tomēr Šumpēteram ir savs stipru fanu pulks. Tomass Makkro (Thomas McCraw), Hārvarda Biznesa skolas biznesa vēstures emeritētais profesors un Šumpētera biogrāfijas autors, uzsver, ka Šumpētera idejas šobrīd veido tikpat dziļu pamatu ekonomikai kā Vīnes laikabiedra Freida idejas – psiholoģijai. Īpašu uzmanību Šumpēters izsauc mūsdienās, kad ekonomiskā doma ir sākusi arvien vairāk runāt par uzņēmējdarbību un uzņēmēju kā centrālo bagātības radītāju pretstatā 30.–70. gadu idejai par valsti kā galveno bagātības avotu. Turklāt mūsdienās, pateicoties uzlabotām prasmēm ātrāk ieviest jaunas tehnoloģijas, šumpēteriska attīstība, vienam uzņēmumam nomainot iepriekšējo, notiek arvien straujāk: 1956.–1981. gadā no žurnāla Fortune sastādītā ASV 500 lielāko firmu saraksta ik gadu izkrita vidēji 24 uzņēmumi. Laika posmā no 1982. līdz 2006. gadam – jau 40. 

Tāpēc žurnāls Forbes 1983. gadā atzina Šumpēteru par labāko vadoni mainīgajai pasaules ekonomikai, bet Business Week 2000. gadā pasludināja Jozefu Šumpēteru par gadsimtu mijas Amerikas “karstāko” ekonomistu. The Economist Šumpētera vārdā nosauca savu 2009. gadā izveidoto uzņēmējdarbības un vadības problēmu iknedēļas sleju. Šobrīd vadošās ekonomikas teorijas ir izrādījušās kļūdainas, radot Rietumos milzu krīzi un iznīcinot labklājību, savukārt Šumpētera pieeja, šķiet, iezīmē ceļu uz izaugsmi un attīstību.

Tomēr mūsdienu mācību grāmatas bakalaura studentiem ekonomikā Šumpēteram uzmanību nevelta. Apskatīti tiek Keinsa sekotāji, kas uzsver, ka pieprasījumu var vadīt un krīzes var atrisināt, drukājot naudu, vienlaikus pazeminot tās vērtību un valstij uzņemoties lielāku lomu pieprasījuma radīšanā. Ievērību gūst arī keinsiānistu pretinieki – neoklasiskie ekonomisti, kas baidās, ka keinsiāniskā valsts pārāk iejauksies biznesa darīšanās, uzsverot, ka izaugsmi sniedz brīvais tirgus, kuru vislabāk veicināt, samazinot nodokļus un nojaucot tirdzniecības barjeras, kam tad tik sekos uzņēmēju garastāvokļa uzlabošanās, viņiem priecājoties par zemajiem nodokļiem un investējot jaunus līdzekļus, tā izraisot vispārēju ekonomikas izaugsmi.

Šumpēters piedāvā trešo ceļu.

Viņa ideju centrā ir nevis naudas drukāšana jaunu preču pieprasījuma radīšanai kā panaceja visos dzīves gadījumos vai abstrakta cerība, ka, iekārtojot brīvu tirgu, ekonomika kā uz burvja mājiena pati atradīs veidu izaugsmei, bet cilvēks, kuru Šumpēters sauc par uzņēmēju (Unternehmer). Attīstības dzinējspēks, zemes sāls – uzņēmējs tikai ar savu gribu panāk, ka ekonomikas resursi – kapitāls, darbaspēks un zemes bagātības – pakļaujas viņa idejai un rada plašu pārticības kāpumu. “Karalienei Elizabetei bija zīda zeķes. Kapitālisma sasniegums nav apgādāt karalienes ar lielāku daudzumu zīda zeķu, bet panākt, ka tās ir pieejamas fabrikas meitenei apmaiņā pret arvien mazāku piepūli,” rakstīja Šumpēters.

Tomēr Šumpēters nebija akls kapitālistu slavinātājs. Viņš zināja, ka biznesmeņi bieži maniakāli seko vienai idejai, ceļā uz tās īstenošanu sabradājot jebko – gan līdzbiedrus, gan sabiedrības normas. Šumpētera ideja nav ar politikas palīdzību dot tiem sviru viņu privilēģiju saglabāšanai. Gluži otrādi, Šumpēteraprāt, progress notiek līdz ar jaunradi, jaunu produktu ieviešanu, kas izspiež iepriekš pieejamos produktus un to ražotājus.

Un tomēr, kāpēc Šumpētera teorija nav ietverta mācību grāmatās? Mūsu sarunā to mēģināja skaidrot Grācas universitātes Šumpētera centra viceprezidents Rihards Šturns: “Šumpēters noteikti ir labākais ekonomists vēsturē, taču diemžēl viņa teorija nav didaktiski vienkārši izsakāma ar vienu skaidru formulu vai grafiku. Elites studentiem, tiem, kas izlasa tūkstošiem lappušu, Šumpēters ir pieejams. Mūsdienu masveida augstskolu mācību kurss diemžēl jāveido vienkāršs un saprotams arī tiem, kuri lasa maz, un sarežģītajam Šumpēteram tur vieta neatrodas. Šumpēters nesniedz vienu norādi pareizajam ceļam,” piebilst Šturns, “bet ļauj uzdot pareizos jautājumus, tā ļaujot precīzāk saprast darāmo.” Šumpētera teorija liek jautāt: kā radīt jaunievedumus, kas būtiski paaugstinātu darba ražīgumu? Kā radīt uzņēmējus, kuri spētu pacelt ekonomiku jaunā progresa pakāpē?

Tas gan nenozīmē, ka Šumpēters ticēja nepārtrauktam sabiedrības materiālajam progresam. Ražošanas efektivitāte ir tikai viena no daudzajām lietām, pēc kā alkst cilvēka sirds. “Nav,” rakstīja Šumpēters, “nekādu liecību, ka kapitālismā cilvēki dzīvotu laimīgāku dzīvi nekā, teiksim, barona muižā vai viduslaiku ciematā.” Šumpēters uzskatīja, ka kapitālisms pārstās eksistēt 21. gadsimta laikā, sabiedrībai piekūstot no nepārtrauktajām pārmaiņām. Atšķirībā no Marksa, kas paredzēja, ka kapitālisms beigsies, strādniekiem nogāžot arvien netaisnīgāko iekārtu, Šumpēters domāja, ka kapitālisms beigsies, izdziestot uzņēmēja garam, jo kapitālisma nepārtraukto pārmaiņu process iznīcinās buržuāzisko ģimeni un tās vērtības. 

“Savā mūžā es vēlos gūt trīs pa­nākumus: kļūt par Austrijas labāko jātnieku, Vīnes varenāko mīlnieku un pasaules dižāko ekonomistu.” Tā bieži mīlēja teikt pats Jozefs Šumpēters, reizēm piebilstot: “Diemžēl Austrijā ir pārāk daudz lielisku jātnieku, līdz ar to sasniegt vienu no mērķiem varētu būt visai grūti.”

Gluži kā Šumpētera pretrunīgās teorijas, kurās attīstība notiek, kaut ko citu nemitīgi nojaucot, arī viņa paša dzīve bija izmaiņu un pavērsienu pilna, un to nu nekādi nevarētu saukt par vienkāršu un garlaicīgu. Hārvardas profesors un vadošs ekonomists, kurš savulaik pats bijis bankas vadītājs un investors jaunradošos uzņēmumos, arī Austrijas finanšu ministrs; vīrs, kurš no vidusšķiras nonāca intelektuālajā elitē, kurš prata dzīvot aristokrātiski; savā ziņā viņa dzīvē atspoguļojas kapitālistiskās attīstības ceļš un tā problēmas. Kapitālisms ir pirmā iekārta, kas ļauj pacelties augstākā sociālajā statusā, vienkārši nopelnot vairāk naudas. Vienlaikus kapitālista bagātība bieži ir ātri gaistoša mirāža, zem jebkura uzņēmēja kājām ir plūstošas smiltis.

Šumpēters piedzima vācu tekstilrūpnieka ģimenē Austroungārijas impērijas provinces pilsētā Treštā, šobrīd Čehijā, 1883. gadā. Mazpilsētas patrīciešu ģimenes mantinieku gaidīja pārtikusi un droša nākotne, taču viņa tēvs trīsdesmit viena gada vecumā gāja bojā medībās. Mira arī abi mātes vecāki, un Johanna izlēma pamest apvidu, kurā Šumpētera senči dzīvojuši četrus gadsimtus.

Uzņēmējs kā sociālu pārmaiņu nesējs ir Šumpētera teorijas varonis, un māte Johanna bija pirmā viņa dzīves uzņēmēja, kas centās iedvesmot dēlu uz pastāvīgām pārmaiņām. Izlēmusi, ka viņas Josītim dzīvē jātiek uz augšu, atraitne pārcēlās uz Grācu Austrijā, kur noīrēja lai arī vislētākās, augšstāva istabas, tomēr pieklājīgā namā Mocarta ielā, netālu no universitātes. Grācu, nelielu, jauku, kārtīgu pilsētiņu, bija iecienījuši pensionēti virsnieki savu vecumdienu pavadīšanai. Skaistā Johanna savaldzināja Zīgmundu fon Kēleru, atvaļinātu trīszvaigžņu ģenerāli ar aristokrātisku izcelsmi, un, kad Jozefam bija deviņi gadi, Johannai trīsdesmit divi, bet ģenerālim sešdesmit pieci, viņa ar to apprecējās.

Lai kādi būtu pieņēmumi par līgavas un līgavaiņa motīviem, tomēr Jozefs ieguva pieeju augstākajai sabiedrībai, un drīz vien ģimene aizņēma jau veselu stāvu lepnā Ringštrāses namā Vīnē. Ringštrāse ir viens no Eiropas majestātiskākajiem bulvāriem, uz tā atrodas varenās parlamenta, Vīnes mērijas, Vīnes universitātes, teātra un operas ēkas; Šumpētera māja atrodas vien dažus desmitus metru aiz parlamenta.

Jozefs tika iekārots Tereziānā, imperatores Marijas Terēzijas 18. gadsimtā dibinātajā pamatskolā, kurā bez patēva stāvokļa nekādi nebūtu bijis iespējams iekļūt. Tereziāna bija impērijas vadošā skola, kurā mācījās labāko ģimeņu atvases. Mācības tur bija daudz stingrākas nekā, piemēram, mūsdienu vidusskolā, tās bija humanitāri orientētas, ar lielu uzsvaru uz klasisko grieķu un latīņu izglītību, argumentācijas prasmi un valodu zināšanām. Beidzot skolu, Šumpēters prata sešas valodas, viņš bija pamatīgi izglītots domas vēsturē un ieguvis plašas intereses – kad viņš 1950. gadā mira, pie gultas viņam atradās Eiripīda lugas oriģinālvalodā. Pēc skolas beigšanas Jozefam nebija problēmu iestāties tobrīd vienā no trijām vai četrām pasaules vadošajām augstskolām – Vīnes universitātē, kur viņa skolotājs bija laikmeta vadošais ekonomists, kredīta teorētiķis Eigēns fon Bēms-Baverks, bet studiju biedri – libertārisma, brīvā tirgus fundamentālisma pamatlicējs Ludvigs fon Mizess un ievērojamie marksisti Oto Bauers, Rūdolfs Hilferdings un Emīls Lēderers.

Ekonomiku kā atsevišķu zinātni sāka pasniegt vēlāk, 30. gados, universitātēs nebija ekonomikas fakultāšu un saimniecības teorijas pasniedza kā daļu no vēstures, jurisprudences un filozofijas. Šumpēters studēja vēsturi un tieslietas.

Pēc universitātes beigšanas Šumpēters, kā piedienas aristokrātiskam jauneklim, devās pasaules apceļojumā, tikai atšķirībā no daudziem aristokrātijas zelta jaunekļiem Šumpēters to izmantoja, lai studētu pie vadošajiem laikmeta ekonomistiem Berlīnē, Sorbonnā, Londonā un Kembridžā.

Lai gan Jozefs bija cēlies no buržuāzijas vidusšķiras, apgrozīšanās Vīnes aristokrātu aprindās uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Šumpēters vienmēr staigāja uzcirties kā dendijs, arī naudu viņš tērēja atbilstoši priekšstatiem par aristokrātisku dzīvesveidu – Londonā, piemēram, viņš uzskatīja par nepieciešamu turēt zirgu izjādēm Haidparkā. Ar Vīnes aristokrāta manierēm un smalku vācu akcentu, prasmi labi uzturēt sarunu Šumpēters kļuva par biežu salonu viesi, turklāt neviens pat nenojauta, ka garās darba dienas viņš pavada, studējot un lasot bibliotēkās. Perfektās manieres viņš neaizmirsīs nekad. Jau dzīvojot ASV priekšpilsētas mājā, Šumpēters katru rītu stundu pavadīja, rūpīgi ģērbjoties, bet vakariņas vienatnē ieturēja, tērpies vizītsvārkos.

Šumpēters bija izslavēts arī kā veikls sieviešu savaldzinātājs, kas spēj ātri panākt intīmu tuvību – ko viņš nekavējās bieži izmantot. Tāpēc sabiedrību pārsteidza viņa laulības ar Anglijas pēcstudiju ceļojuma laikā sastapto skaisto, bet divpadsmit gadus vecāko Gledisu Rikardu Sīveri, kura bija augsta angļu garīdznieka meita. “Ļaujiet Jums, izsakot visdziļāko cieņu, paziņot, ka mēs šodien nosūtījām 8 gredzenus Gledisai Sīveres jaunkundzei saskaņā ar Jūsu norādījumiem,” raksta Londonas juvelieris. Šumpētera māti dēla laulības satrieca, jo tās pārvilka svītru viņas plāniem par Josīša nākotni, pateicoties piemērotai laulību partijai. Uz kāzām Johanna fon Kēlere neieradās.

Jaunajai ģimenei nu bija jāmeklē līdzekļi iztikai. Akadēmiska karjera būtu laba, bet akadēmiska alga nevarēja nodrošināt pienācīgu dzīvesveidu. Šumpētera izglītībai piemērots būtu darbs juridiskā firmā, taču pirms advokāta grāda saņemšanas vairāki gadi būtu jāpavada kā māceklim ar zemu algu. Tādēļ Šumpēters izkārtoja sev ienesīgu advokāta vietu Kairā, britu Ēģiptes tiesā, turklāt Ēģiptes princese, vietvalža meita, uzticēja Šumpēteram pārvaldīt viņas finanses. Pārvaldības līgums noteica dāsnu atlīdzību veiksmīgu ieguldījumu gadījumā. Jozefs Šumpēters izrādījās ļoti veiksmīgs naudas pārvaldītājs, un nopelnītais ļāva viņam un Gledisai labi dzīvot vēl sešus gadus.

Tikmēr Šumpētera universitātes pasniedzējs fon Bēms-Baverks izkārtoja viņam universitātes profesora vietu Austroungārijas pilsētā Černovicē (tagad Černovci Ukrainā). Černovice, impērijas nomale pie Rumānijas un Krievijas robežas, ko vēl nesen bija pārvaldījusi Osmaņu impērija, protams, nebija nekāds intelektuālās dzīves centrs, tomēr vienā laikā ar Šumpēteru tur dzīvoja vēlāk izcilais dzejnieks Pauls Cēlans, vēl viens provinces puisis, kas piedzīvoja triumfu tālu aiz dzimtās Bukovinas robežām.

Profesora tituls divdesmit sešos gados (jaunākais profesors impērijā!) Šumpēteram bija būtisks pakāpiens. Turklāt viņš nezaudēja laiku, uzrakstīja savu ekonomiskās attīstības teoriju, par kuras mērķi viņš uzstādīja divu nesamierināmo ekonomisko skolu – austriešu un vācu – apvienojumu. Tikmēr savu perfekto aristokrāta uzvedību Šumpēters kompensēja, ļaujoties seksuālajai uzdzīvei. Vēlāk Šumpēters bieži stāstīs par orģijām Černovicē un tās apkaimē, kur sievietes viņam esot iemācījušas “izsmalcinātas seksa tehnikas”. Arī Gledisa tur nekavējās brīvi sekot savam libido.

Bet kādā miglainā 1909. gada rudens rītā Šumpēters stāvēja dueļa laukumā. Viņa pretinieks bija Černovices universitātes bibliotekārs. Pēc neilgas neveiklas vicināšanās ar duramajiem Šumpētera pretinieks atstāja laukumu ar asiņojošu plecu. Dueļa iemesls nebija romantiskas dabas, strīds izcēlās tādēļ, ka bibliotekārs liedza viņa studentiem ņemt uz māju grāmatas – jaunais un ambiciozais profesors uzdeva apjomīgus mājasdarbus.

Tikmēr fon Bēms-Baverks jau bija izkārtojis Šumpēteram profesora vietu Grācas universitātē. Vēl pēc diviem gadiem, 1913. gadā, Šumpēters pieņēma Kolumbijas universitātes Ņujorkā piedāvāto viesprofesora vietu; tur viņa lekcijas uzņēma ar ovācijām. Šumpēters bija nonācis pasaules virsotnē, viņš bija kļuvis par vienu no slavenākajiem laikmeta ekonomistiem.

Var teikt, ka Pirmais pasaules karš Šumpētera dzīvē mainīja visu: ģimeni, darbavietu, finanšu stāvokli, reputāciju un uzturēšanās valsti. Karam sākoties, Gledisa bija Anglijā, bet Šumpēters – Austrijā, nebija pat iespējas regulāri apmainīties ar vēstulēm, un laulība faktiski izjuka. 1919. gada maijā Šumpētera studiju draugs marksists Oto Bauers kļuva par Austrijas sociālistu valdības ārlietu ministru un uzaicināja Šumpēteru kļūt par finanšu ministru. Slavaskārais Šumpēters piekrita un izstrādāja plānu Austrijas atjaunošanai. Plāns bija vienlaikus gan ekonomiski ļoti labs, gan politiski nerealizējams. Pēc būtības tas līdzinājās 1947. gada sekmīgajam Māršala plānam, kas pēc Otrā pasaules kara padarīja iespējamu spožu Vācijas ekonomisko izaugsmi, nodrošinot kredītu rūpniecībai apvienojumā ar ekonomikas atvērtību un atbalstu starptautiskai tirdzniecībai. Diemžēl Antantes valdības atšķirībā no pēckara ASV atteicās dot austriešiem plāna īstenošanai nepieciešamos resursus un arī nepiešķīra vajadzīgo rīcības brīvību. Iekšpolitiski nepopulārs bija arī neīstenotais Šumpētera plāns aplikt ar īpašu vienreizēju nodokli visus uzņēmumu un mājsaimniecību naudas uzkrājumus, lai arī par to tika gari un plaši spriests jau kara laikā. Tas bija nepieciešams, lai likvidētu kara tēriņu dzēšanai sadrukāto lieko naudu, kas nu draudēja radīt inflāciju, tomēr cilvēki, kā to jau varēja paredzēt, tik klajam naudas atņemšanas plānam pretojās.

Šumpētera ministra gaitas pārtrauca viņa aktīvā pretošanās kabineta politikai apvienoties ar Vāciju; Šumpēters uzstāja uz Austrijas neatkarību, un oktobrī, kad Bauers noslēdza slepenu (neīstenotu) vienošanos par Austrijas apvienošanos ar Vāciju jeb anšlusu, Šumpēters bija spiests demisionēt.

Tā sākās Šumpētera dzīves periods, ko viņš vēlāk nosauca par gran rifuto – itāliski tas nozīmē “lielā izšķērdēšana”. No lielās politikas un sabiedriskās popularitātes atgriezties pasniedzēja vietā Šumpēters vairs negribēja. Viņš nolēma kļūt bagāts. Kairā jau reiz viņš bija labi nopelnījis. Kāpēc ne vēlreiz? Biedermann banka, ko 1792. gadā bija dibinājuši Bratislavas ebreji, kuri vēlāk pārgāja katoļticībā, bija nokļuvusi naudas grūtībās un vēlējās piesaistīt kapitālu, reģistrējoties kā akciju sabiedrība. Tolaik banku darbība tika stipri regulēta. Biedermann bija partnerība, proti, bankas veids, kurā partneri īpašnieki atbild kreditoru priekšā ar visu savu īpašumu. Lai saņemtu atļauju pārreģistrācijai no partnerības ar īpašnieku pilnu atbildību uz akciju sabiedrību ar ierobežotu atbildību, bankām bija nepieciešams saņemt speciālu licenci, jo šādas bankas tika uzskatītas par bīstamām ekonomikai un kredīta apjoma stabilitātei, tāpēc tās tika pieļautas vien nelielā, ierobežotā skaitā. Šumpēters kā vīrs ar teicamiem sakariem spēja izgādāt sev šādu licenci. Licence tika nodota Biedermann, pretī saņemot lielisku algu, bankas padomes priekšsēdētāja un prezidenta posteni.

Tomēr izvēlētais brīdis baņķiera karjeras uzsākšanai bija ļo­ti neveiksmīgs. Inflācija Austrijā sasniedza 1200 procentus gadā – šāda situācija ir laba aizņēmējam, bet slikta aizdevējam, jo inflācija jeb naudas vērtības zudums gluži dabiski nodeldē parāda apmēru. Šumpēteram nepatika ķēpāties ar bankas vadīšanu, tāpēc viņš nodarbojās ar ieguldījumiem jaunradošos uzņēmumos. Drīz šie darījumi bija viņam radījuši diezgan pieklājīgu kapitālu. Dzīvesstils nemainījās: labs sacīkšu un teicams izjādes zirgs, ekstravagantas vakariņas daiļu sieviešu sabiedrībā, dzeltenās preses uzmanība. Taču 1924. gadā Vīnes akciju tirgus sabruka un līdz ar to sabruka arī banka, kurā naudu glabāja vairāki uzņēmumi, kuros Šumpēters bija investors. Neveiksmīgā kārtā bankrotēja arī viņa Tereziānas klasesbiedrs, par kura aizdevumu stikla fabrikas būvei viņš bija personiski galvojis, tā liekot bankrotēt arī Šumpēteram. Prese, protams, nepalaida garām iespēju uzbrukt nu jau bankrotējušā bijušā finanšu ministra un uzdzīvotāja reputācijai, un drīz Bīdermaņa bankas direktori piespieda Šumpēteru atkāpties no posteņa. Vēlāk Šumpēters savus parādus nomaksāja pilnībā, tomēr tam bija vajadzīgi vēl daudzi dzīves gadi.

Vienā ziņā Šumpētera gran rifuto gadi tomēr bija ieguvums: viņš apprecēja savas mājas sētnieka meitu, skaisto un jauko, divdesmit gadus jaunāko Anniju Jozefīni.

Drīz nāca piedāvājums profesora vietai Bonnas universitātē, kur Šumpēters atsāka savu 
eleganto dzīvesstilu, Anniju stādot priekšā kā augstākās kārtas Vīnes patrīcieti, laiku, kad viņa palīdzējusi tēvam mājas uzturēšanā, iztēlojot kā mācības Francijas un Šveices koledžās. Izdzirdējusi par laulībām, Gledisa sūtīja Šumpēteram visai nepatīkamas vēstules, norādot, ka Jozefs nav oficiāli no viņas šķīries, tā faktiski apsūdzot viņu bigāmijā un liekot jautāt, vai Annijas gaidāmais bērniņš būs uzskatāms par likumīgu mantinieku.

1926. gadā māte Johanna nomira ar sirdstrieku. Šumpēters, Vīnē apbedījis māti, atgriezās Bonnā pie savas mīļās Annijas, un... Annija nomira dzemdību komplikācijās; Šumpēters ar jaundzimušo bērniņu rokās ar taksometru traucās uz labāko slimnīcu, taču pēc četrām stundām nomira arī viņa dēls.

Pēc šādas traģēdijas Šumpēters vairs nespēja atgriezties pie vecpuiša bon vivant dzīves. “Tagad viss atkarīgs no manas spējas strādāt. Ja tā, dzinējs turpinās strādāt, lai arī mana personiskā dzīve ir beigusies.” Turpmāk Šumpēteru balstīs jaunpieņemtās 21 gadu vecās sekretāres Mijas Štorkeles sabiedrība un intensīvs darbs, kas turpināsies līdz pat viņa mūža galam. Tomēr savās vēstulēs tuviniekiem viņš atkal un atkal pieminēja abus savus Hasen – zaķīšus.

1927. gadā Šumpēters saņēma uzaicinājumu viesprofesora vietai Hārvardā. Dažus gadus pavadījis, ceļojot starp Bonnu un Hārvardu, viņš pārcēlās uz Ameriku pilnībā, un sākās viņa dzīves ražīgākais periods. Varbūt latviešu lasītājiem būs patīkami uzzināt, ka Šumpētera vasaras māja Hārvardas periodā atradās netālu no Rīgas kalna, kas ir viena no Konektikutas augstākajām virsotnēm. Kaut kādu iemeslu dēļ Šumpēters atteicās precēt Miju un ņemt līdzi uz Ameriku, lai arī viņa to noteikti būtu gribējusi. Uzticīgā Mija palika Vācijā, kopjot Annijas un Johannas kapus.

Hārvardā Šumpēters bija uzaudzējis nelielu vēderiņu un vairs nebija jaunības laiku žilbinošais skaistulis, tomēr viņa siltums un prasme apieties ar sievietēm joprojām nodrošināja panākumus, un drīz jau viņš bija precējies ar jauno un skaisto doktoranti Elizabeti Firuski, senas un bagātas dzimtas pēcnācēju no Jaunanglijas. Gudra, sievišķīga un uzticama, Elizabete palika kopā ar Jozefu līdz mūža galam.

Savus turpmākos gadus Šumpēters bija pasniedzējs Hārvardā. Spīdošs sarunu biedrs, viņš bārstīja trāpīgus izteikumus un galantas asprātības, taču nekad nesvārstījās, ja bija jāizvēlas starp teiktā trāpīgumu un spožumu, dodot priekšroku, protams, otrajam.

Lekcijā Šumpēters ieradās vienmēr precīzi laikā. Tērpies nevainojamā uzvalkā ar krūšu lakatiņu, viņš apstājās klases priekšā, tad dramatiski lēni, pirkstu pēc pirksta, novilka elegantus cimdus. Pēc atbilstoši ieturētas pauzes sāka lekciju. Viņa lekcijas vienmēr bija labi pārdomātas un ļoti dzīvas. Lekcijas laikā viņam nereti dzima jaunas idejas, kuras viņš aiznesa līdzi, pierakstītas uz mazām papīra lapiņām, sastūķētām visās kabatās, izpelnoties slavu kā vienīgais Hārvardas profesors, kas nevis atnes, bet aiznes pierakstus no lekcijas.

Hārvardas periodā Šumpēters ne vien bija pasniedzējs, bet arī aktīvi rakstīja, radot izcilo grāmatu “Kapitālisms, sociālisms un demokrātija”. 1948. gadā viņu ievēlēja par Amerikas Ekonomikas biedrības prezidentu. Dzīves noslēgums izrādījās veltīts “Ekonomiskās analīzes vēsturei”, monumentālam, ļoti detalizētam un rūpīgi pamatotam darbam, kura apjoms un forma dabiski noteica, ka tajā ir pretrunas, vienlaikus padarot to arī patiesi interesantu. Elizabete zināja, ka pēc Šumpētera traģēdijas pagātnē viņiem bērnu nebūs, tāpēc, kā viņa teica, “mūsu bērni būs Jozefa grāmatas”, kuru rediģēšanā viņa aktīvi piedalījās. Šumpētera “Ekonomiskās analīzes vēsture” iznāca 1954. gadā – trīs gadus pēc Jozefa nāves no pārstrādāšanās un gadu pēc Elizabetes nāves no vēža. Grāmatas recenzents, rakstot par Šumpētera dzīvi, teica: “Neviens vienkāršs stāsts par viņu nevar būt patiess.” Šumpētera stāsts ir gan par iekšēju cīņu starp ārkārtīgi spēcīgu prātu un tikpat intensīvām jūtām, gan stāsts par dzīvi, kurā viņu notur un izglābj sievietes, gan stāsts par 20. gadsimta kultūras spožumu un kara nestām pārmaiņām. Šumpētera stāsts ir arī par Vīni, kultūras un stihijas sadursmi vienā cilvēkā. No vienas puses, Šumpēters iemieso labāko, ko sniedz Eiropas civilizācija – izglītību, aristokrātiskas manieres, kultūru –, bet vienlaikus viņš ir apmāts ar naudu, seksu un slavu. Arī Šumpētera ekonomikas mācības pamatideja izaug no kultūras un stihijas sadursmes, atainojot ekonomiku, kurā attīstībai vienlaikus nepieciešami lieli uzņēmumi un šo uzņēmumu iznīcināšana progresa vārdā.

Šumpētera idejas var mēģināts saprast, ielūkojoties tā laika ekonomiskajās mācībās. Kā pirmā no Šumpēteru ietekmējušajām skolām būtu minama retorikas profesora Ādama Smita dibinātā klasiskā skola. Tā balstījās uz skaisti uzrakstīto grāmatu “Tautu bagātība”. Grāmata nav pārāk oriģināla – piemēri lielākoties patapināti no viduslaiku persiešu tekstiem, taču tās spēks ir retorikas prasmē. Grāmatas galvenā ideja ir par “tirgus neredzamo roku”, kas dabiski koordinē individuālu ekonomikas subjektu rīcību – pārprodukcijas laikā uzņēmējiem nolaižot cenas cīņā par pircēju, bet preču deficītam ļaujot tās pacelt, neredzamā roka it kā virza ekonomikas resursus visizdevīgākajā vietā – daudz labāk, nekā to spētu valdība. Līdzīgi Smitam Šumpēters atbalstīja ideju par kapitālisma pašorganizēšanos.

Tomēr Šumpēters arvien bija ļoti kritisks pret klasisko ekonomistu izpratni, kā un kur ekonomikā rodas bagātība. Smita sekotājs angļu ekonomists Deivids Rikardo teicamā lauksaimnieciskās politikas analīzē parādīja, ka fermeri labākos laukus apstrādā vispirms, tad sliktākus un visbeidzot ķeras klāt vissliktākajiem. Rikardo secināja, ka visā ekonomikā neatkarīgi no darbības nozares, ražošanas apjomam pieaugot, ir vērojama “dilstoša atdeve”. Nelāgā kārtā šis Rikardo secinājums jau kā aksioma tiek pasniegts ekonomikas bakalauru mācību grāmatās vēl mūsu dienās.

Ikviens, kas mēģinājis uzbūvēt ražošanas uzņēmumu, zina, ka rūpniecībā ieguldīto līdzekļu atdeve ir pieaugoša, nevis dilstoša. Rūpnieks iegulda būtisku kapitālu iekārtās, tāpēc katras preces pašizmaksa pie neliela saražoto preču apjoma ir augsta, preces tiek pārdotas lētāk par pašizmaksu un ražotājs sākumā vienmēr cieš zaudējumus. Tomēr, preču apjomam arvien pieaugot, sākotnējās fiksētās izmaksas ir jāizdala uz arvien lielāku skaitu saražotās produkcijas vienību un pašizmaksa arvien sarūk, līdz jau sāk parādīties peļņa. Ja izdodas daudz pārdot un ja preces cena ir laba, iespējamie ieņēmumi ir gandrīz neierobežoti. Apple bija jāiegulda diezgan daudz naudas, lai uzbūvētu iPhone, – tika ieguldīts dizainā, iekārtās, detaļās, programmās. Tomēr brīdī, kad ienākums no pārdošanas pārsniedza ieguldīto, Apple peļņa pie milzu saražoto iPhone apjoma ir gandrīz neierobežota, jo papildu jeb mainīgie izdevumi ir mazi, bet ienākumi aug līdz ar katru pārdoto vienību. Rūpnieka peļņa, pārsniedzot noteiktu slieksni, sāk augt arvien ātrāk – šī neierobežoti augošās peļņas cerība ir īstais dzinulis.

Citādi ir lauksaimniecības pakalpojumu un servisa sektorā. Tur gan atdeve ir dilstoša – ja veikalnieks vai viesnīcnieks strādās vairāk stundu, tad ienākumi stundā tikai kritīsies – vēlos vakaros un agros rītos, brīvdienās pircēju būs mazāk. Tāpēc saimniecības ar augstu rūpniecības īpatsvaru, piemēram, mūsdienu Vācija, ir bagātākas un pelnītspējīgākas nekā tās, kurās dominē servisa sektors, piemēram, šī brīža ASV. Tomēr šobrīd valdošā neoklasiskā ekonomikas skola, kas seko Rikardo idejām, mierīgi noskatās, kā darbavietas ražošanas sfērās, kam ir augošas atdeves potenciāls, tiek pārceltas uz Ķīnu, kas kļūst arvien bagātāka, kamēr ASV ievieš jaunas darbavietas lielveikalos, lai šīs ķīniešu saražotās preces tirgotu – ar dilstošu atdevi.

Latvijā ekonomisti, kas seko Rikardo kļūdai – un, šķiet, tāds ir lielākais vairums –, neuzskata, ka valstij būtu nepieciešama īpaša rūpniecības politika, jo, ja darbības veidam nav nozīmes, tad atliek tikai paļauties, ka tirgus neredzamā roka visu sakārtos. Tāpēc ES fondi tika atdoti lauku viesnīcām (nodarbošanās ar dilstošu atdevi – jo vairāk stundu viesnīcnieks strādās, jo mazāka būs alga stundā), nevis lauku rūpnīcām vai IT projektiem, kuri veiksmes gadījumā var pelnīt neierobežoti daudz.

Rikardo bija vērtspapīru spekulants un politiķis, tādēļ viņš nesaprata dilstošas un augošas atdeves principu, aplami aprakstot arī relatīvās priekšrocības principu, kas atrodas katra mūsdienu ekonomikas studiju ievada pamatā, kā arī veido šī brīža Rietumu ekonomiskās sistēmas idejisko pamatu. Klasiskajā piemērā Rikardo jautā, vai Anglijai un Portugālei būtu izdevīgi katrai pašai ražot gan vīnu, gan audumus, vai labāk tomēr katrai valstij specializēties vienas preces ražošanā un otru iepirkt starptautiskajā tirgū? Rikardo pierāda: pat ja mēs pieņemtu, ka Portugāle ir efektīvāka audumu un vīna ražotāja, spējot šīs abas preces radīt ar mazāku darba stundu skaitu nekā Anglija, pat tad izdevīgāk būtu abām valstīm apvienoties un izveidot vienu kopīgu starptautisku sistēmu – Portugālei jāražo vīns, bet Anglijai audumi. Katram ražojot tikai to, kā radīšanai vajag vismazāk darba stundu, visas pasaules ekonomika kļūst efektīvāka un tāpēc bagātāka – pasaulē sadalot darbus, rodas vairāk vīna un auduma.

Pols Krugmans, vēršoties pret “intelektuāļiem, kas nesaprot” šo principu, apgalvo, ka Rikardo relatīvās priekšrocības princips ir “dziļi patiess, ārkārtīgi izsmalcināts un mūsdienu pasaulei ļoti nozīmīgs”.

Rikardo metafora ir pareiza, taču tā neņem vērā, ka vīna ražošanas atdeve ir dilstoša, bet rūpniecībai tā ir augoša. Līdz ar to Portugāle, piekrītot brīvai tirdzniecībai ar Angliju, īstermiņā ir ieguvēja, jo nu tai ir vairāk auduma un vīna nekā pirms tam, bet ilgtermiņā tā ir lemta nabadzībai, jo tās rūpniecība, nozare, kas spēja radīt augošu atdevi un līdz ar to bezgalīgu peļņu, nu ir iznīcināta. Portugāle paliek iesprostota dilstošas atdeves ražošanas sektorā. Brīvā tirdzniecība ir izdevīga atpalikušās valsts elitei, jo tā var šeit un tagad saņemt ārvalstu preces lētāk. Arī Portugāle, balstoties uz Rikardo teoriju, 18. gadsimtā noslēdza brīvās tirdzniecības līgumu ar Angliju un kopš tā laika kā vienīgā valsts nekad nav atkāpusies no brīvās tirdzniecības principiem, līdz ar to paliekot kopumā neattīstīta un nabaga vīna ražotāja valsts, kas dzīvo no angļu preču importa, necenšoties, kā pārējā Eiropa, ar valsts atbalsta palīdzību uzbūvēt savu rūpniecību.

Neierobežota brīvā tirdzniecība kā galvenais bagātības iegūšanas ceļš kopš 90. gadu sākuma ir pamatā gan Eiropas Savienības, gan Pasaules Tirdzniecības organizācijas politikai un visai mūsdienu globālajai pasaules kārtībai. Brīva tirdzniecība ir izdevīga, bet tikai tad, ja izdodas būt ražotājvalstij, ne izejvielu vai pārtikas piegādātājai. Piemēram, šī gada augustā Džeksonholas ikgadējā centrālo banku vadītāju konferencē Hārvardas profesors Dani Rodriks īstā augošas atdeves teorijas garā parādīja, ka valstis, kuras jebkurā veidā panāk, ka tajās sāk attīstīties ražošana (gan izņemot šuvēju rūpnīcas), automātiski kļūst bagātākas. Savukārt visu pārējo, neražojošo nozaru, tajā skaitā valsts pārvaldīto sfēru, efektivitātes uzlabošana strauju bagātības pieaugumu nenes.

Šumpēters klasiskos ekonomistus sauca par “cilvēkiem bez iztēles” un “stagnātiem”, jo tie rūpējas par efektīvu tirdzniecību, bet kapitālisma sirdi – jauninājumu radīšanu – neapskata, bet Rikardo vēlmi vienu, abstraktu, šaurai sfērai derīgu principu pielietot visur viņš dēvēja par Rikardo Ļaunumu un Lielo grēku.

Šumpētera ekonomiskos uzskatus būtiski ietekmēja arī vācu vēsturiskā skola. Tobrīd tas bija svarīgs un ietekmīgs virziens, starp citu, diezgan izplatīts arī pirmskara Latvijā. Diemžēl mūsdienās ekonomistu vidū vācu vēsturiskā skola ir lielākoties aizmirsta, case study izskatā tā ir saglabājusies biznesa skolās. Šumpētera laikā šī virziena vadošais zinātnieks bija Gustavs fon Šmollers, kura vadībā ekonomikas vēsturnieki uzsvēra, ka saimnieciskajā dzīvē vienota teorija nav iespējama. Tas, ko cilvēks izvēlas ekonomiskajā dzīvē, ir kultūras, filozofijas, psiholoģijas, vēstures, ieražu kopums, kas katrā valstī, nozarē un laikmetā ir atšķirīgs. Tāpēc nav iespējams uzrakstīt vienotus principus, bet var un vajag aprakstīt, kuri ekonomiskie paņēmieni ir bijuši veiksmīgi un kuri ir noveduši pie kraha. Vācijas spēja noturēt veiksmīgu ekonomisko politiku pēc Otrā pasaules kara ir lielā mērā vēsturiskās skolas nopelns, kad ekonomisti un politiķi izdarīja izvēli, pamatojoties uz iepriekšējo periodu praksi, nevis ideoloģiju.

Dzīves beigu posmā Šumpēters rakstīja: “Es vēlos šobrīd teikt, ka, ja man būtu jāatsāk ekonomikas studijas no jauna un es varētu izvēlēties tikai vienu no trim pamattēmām, tad mana izvēle būtu ekonomikas vēsture,” uzsverot, ka tieši vēstures zināšanas ļauj pareizi izvēlēties ekonomiskos modeļus, pareizi tos ievietot plašākā kontekstā, turklāt tikai vēstures zināšanas ļauj analīzē ietvert izpratni par valsti un sabiedrībā valdošajām institūcijām, bez kurām ekonomiskā dzīve nav iedomājama.

No vācu antiteorētiskās vēsturiskās skolas radās arī viens teorētiķis, kas uz Šumpēteru atstāja lielu iespaidu, – tas bija Makss Vēbers, socioloģijas pamatlicējs. Šumpēters ļoti augstu vērtēja deviņpadsmit gadus vecāko kolēģi un vairākkārt strādāja ar viņu kopā, izmantojot Vēbera atziņas savos traktātos. Vēbera “harizmātiskais līderis” – sabiedrības pārmaiņu dzinējs – ir Šumpētera “uzņēmēja” kā galvenā ekonomikas virzītāja prototips. Savukārt Vēbera ideja par līderi kā sabiedrības virzītājspēku tolaik bija ļoti populāra, un to tiešs īstenojums bija gan Hitlers, gan Ulmanis.

Trešā skola, kas ie­tekmēja Šumpētera uzskatu veidošanos, bija austriešu ekonomiskā skola. Šumpēteru aizrāva austriešu sludinātā ideja, ka cenu nosaka preces vērtība jeb derīgums pircēja acīs atšķirībā no, teiksim, Akvīnas Toma “taisnīgās cenas”, saskaņā ar kuru cenai jāveidojas no preces pašizmaksas un samērīga ienākuma, jo ir neētiski plēst no pircēja vairāk tikai tāpēc, ka pircējam preci ļoti vajag. Vēlāk Akvīnas Toma idejas tika izstrādātas Rikardo darba vērtības teorijā, kas paredzēja, ka preces cenu nosaka tajā ieguldītās darba stundas. Rikardo teorija ir pamatā arī Marksa mācībai, kurai sekojot, arī sociālistisko plānu autori cenas veidoja, aprēķinot, cik darba stundu jāiegulda preces radīšanai. Arī mūsdienu neoklasiskā ekonomikas teorija paredz, ka ideālās brīvā tirgus cenas, kas radušās brīvas konkurences rezultātā, ideālo līdzsvara stāvokli sasniegs tad, kad precīzi atbildīs ieguldītā darba apjomam. Galēji labējas un kreisas teorijas bieži satiekas.

Viduslaikos Stīvam Džobsam telefonu ražotāju ģilde nekad nebūtu atļāvusi plēst tik netaisnīgi augstu cenu par iPhone. Valsts plāna komiteja noteiktu darba izmaksās balstītu cenu, iPhone kļūtu par “deficītu”, jo lētā cena nozīmētu, ka pieprasījums pēc iPhone nesamērojami pārsniegtu piedāvājuma iespējas. Klasiskie ekonomisti par kapitālisma priekšrocību uzskata to, ka produktu cena konkurences rezultātā kļūst maksimāli zema. Šumpēters, pretēji, priecājas, ka jaunradīts produkts ļauj tam noteikt augstu cenu, veiksmes gadījumā atļaujot bagātīgi nopelnīt, jo klienti par inovatīvu preci gatavi maksāt nesamērīgi dārgu cenu, radot iespējas “augstai pievienotajai vērtībai”, proti, faktam, ka iPhone cena tālu pārsniedz pašizmaksu, tā ļaujot labākajam uzņēmumam saņemt resursus turpmākai attīstībai, pateicoties tās radītajam monopolam. Idejas pamatlicējs bija Vīnes universitātes profesors Mengers, spēcīga personība ar milzu melnu bārdu un spēcīgu runu. Ražotāja un pircēja attiecībās un pircēja izvēlēs viņš izcēla psiholoģijas nozīmi, ideju, kas kļuva patiesi populāra ekonomistu vidū tikai 20. gadsimta 80. gados, pateicoties amerikāņu ekonomistiem Kānemanam un Tverskim. Austriešu skolu turpināja Šumpētera kursabiedrs Ludvigs fon Mizess un viņa skolnieks Frīdrihs Hajeks, kas vēlāk kļuva slaveni ar savu kraso nostāšanos pret valsts iejaukšanos ekonomikā. Viņi uzskatīja, ka tirgus visu sakārtotu, bet valsts radītas sistēmas, piemēram, centrālā banka, ir valsts iejaukšanās ekonomikā, kas visu sabojā, cenšoties aizstāvēt un subsidēt banku sektoru krīzes laikā. Tā kā bankas zina, ka vienmēr tiks izglābtas, tās sāk aizdot bezatbildīgi, un drīz vien investīcijas tiek novirzītas tur, kur aug cenas, bet cenas aug, jo ieplūst investīcijas un rodas pašdzenošs neproduktīvs burbulis. Īpaši bieži tā mēdz notikt nekustamajā īpašumā. Šīs investīcijas atrauj naudu produktīvajiem ekonomikas sektoriem. Kā mēs tagad varam saprast, austriešu satraukums par neproduktīvām investīcijām burbuļos ir ļoti prātīgs, tāpēc austriešu padomus vienmēr labi atcerēties uzplaukuma laikā.

Šumpēters no austriešu skolas aizguva nesatraukšanos par uzskrūvētām, monopolistiskām cenām, saredzot tajās iespēju finansēt ražošanas attīstību, un zināmu piesardzību pret banku kreditēšanas tendenci virzīties neproduktīvā gultnē.

Ekonomiku nevar aprakstīt tikai ar matemātiku, analīzē nepieciešams iekļaut arī vēsturi, socioloģiju un psiholoģiju; bagātību rada monopolistiski rūpniecības uzņēmumi, kas gūst monopolpeļņu; attīstību virza personības – uz šiem “trim vaļiem” tad arī balstās paša Šumpētera teorija, kuras stūrakmens ir ideja, ka ekonomiskās attīstības pamats nav vis lielāka konkurence, ko radītu lielāks skaits mazu uzņēmumu, bet lieli, daļēji monopolistiski uzņēmumi, kas cenšas cits citu pārspēt ar jaunievedumiem, un šajā konkurences cīņā tie arī nodrošina progresu.

Konkurence kapitālismā gandrīz nekad nav perfekta, kā to paredz mūsdienu mācību grāmatu skaistie modeļi, kuru matemātiskā skaidrība tā vilina ekonomistus. Šumpēteram perfektas konkurences ideja attiecībā uz mūsdienu kapitālismu likās pilnīgi nepiemērota. “Perfekta konkurence,” rakstīja Šumpēters, “vienmēr ir tikusi un tiek uz brīdi atcelta, ja tiek radīts kas jauns,” bet jaunu lietu radīšana ir “tas fundamentālais impulss, kas izveido un notur kapitālistisko dzinēju kustībā.” Tāpēc jautājums, “kā kapitālisms strādātu perfektas konkurences apstākļos, ir bezjēdzīgs”.

Tā, piemēram, globālo mazgāšanas līdzekļu ražošanu pārvalda Colgate-Palmolive un Procter&Gamble, autobūvi – padsmit lieluzņēmumu, mobilo telefonu ražošanu – Nokia, Apple un Samsung, proti, mazs skaits ļoti lielu uzņēmumu. Šādu uzņēmumu sacensībā nav runas par līdzsvara cenu vispār, bet drīzāk par nebeidzamu gājienu un pretgājienu secību, par nepārtrauktu kara stāvokli starp uzņēmumiem. Reālajā konkurences cīņā uzsvars tiek likts uz kvalitātes izmaiņām un mārketingu, nevis cenu kā galveno konkurences avotu. “Kapitālisma realitātē, ne mācību grāmatu bildē, svars ir konkurencei, kas balstās uz jaunām izejvielām, jaunām tehnoloģijām, jauniem piegādes avotiem un organizācijas formām.” Šāda konkurence uzbrūk “pašiem uzņēmuma pamatiem, tā dzīvībai”. “Uzbrukums, izdarot jaunievedumu,” rakstīja Šumpēters, “ir tikpat reižu efektīvāks par cenu karu kā durvju izšaušana ar lielgabalu pret mēģinājumu tās izlauzt ar plecu.”

Vēlāk, 50. gados, Šumpētera skolnieks amerikāņu ekonomists Solovs saņēma Nobela prēmiju par pierādījumu, ka kapitālismā tikai aptuveni 25% progresa var izskaidrot ar lielāku kapitāla vai darbaspēka pieejamību. (Būtu jauki, ja to atcerētos tie, kas visas ekonomikas kaites iesaka risināt ar darbaspēka ievešanu vai ārvalstu finanšu investīcijām.) Atlikušie 75% ir guvums no jaunievedumiem.

Šumpētera tipa attīstību nodrošina uzņēmējs. Tomēr attīstība rodas, nevis spēcinot esošos uzņēmējus, bet nākamajai uzņēmēju paaudzei gāžot iepriekšējo. Tāpēc šumpēteriskā attīstībā nav pareizi nostiprināt tos, kam šobrīd jau ir daudz naudas. Gluži otrādi, jāaudzina un jādod iespējas topošajiem uzņēmējiem, tiem, kuriem patlaban savu uzņēmumu vēl nav, bet ir idejas, kā radoši iznīcināt esošos tirgus līderus. Ekonomika attīstās, uzturot lielus uzņēmumus un institucionālo struktūru uzņēmumu atbalstam, kuras mērķis ir apzināti radīt arvien jaunus inovatīvus lieluzņēmumus veco nojaukšanai. Šādā struktūrā galvenais elements ir kredīts jaunu uzņēmumu finansēšanai, jo bez kredīta nav iespējamas lielās sākuma investīcijas – kapitālistiska uzņēmuma būtība. Kredīts kapitālismā arvien jārada no jauna, pirms radies jaunais uzņēmums, kredītus kapitālismam nepieciešamajos apjomos pat teorētiski nevar iegūt no strādnieku un sīkburžuāzijas taupīgi atliktajiem naudas depozītiem. Tāpēc nepieciešami “kapitālisti par excellence, kredītu ražotāji no nekā” – baņķieri.

Šumpētera uzstādījumi ir daudz sarežģītāki nekā mūsdienās tik populārā vienkāršotā pieeja “ieviesīsim brīvo tirgu, un ekonomika, neredzamas rokas vadīta, attīstīsies pati”, taču tie daudz labāk atbilst dzīvei, kurā vienkāršu stāstu nemaz nemēdz būt.