Slēpnī
Man uzreiz nāk prātā nokaltis koks.
“Man uzreiz nāk prātā nokaltis koks,” saka zīmētājs Harijs Brants tepat, šajā žurnālā, un man arī tas nāk prātā, ārpus Harija, intervijas un žurnāla; tā būtiskākā īpašība ir nākšana prātā un neatkarība no manis, patiesību sakot, vienaldzība pret mani, draudēšana ar savu būšanu. “They are that that talks of going/ But never gets away.” Tas, kas runā par aiziešanu, bet nekad neaiziet. Roberta Frosta rindās koki ir tās esamības daļa, kas nav manējā. Harijs runā par zaru sazarotību, ritmu un neparedzamību, savā ziņā – par koka iekārtotību; man to vajadzēja pieminēt, lai pretstatītu koku cilvēka dvēselei, kurai nav daļu, kā par viņu tepat netālu saka psihoterapeits ar bezbēdīgo uzvārdu Alekseičiks. Es personiski izvairos runāt par dvēseli, iespējams, tādēļ, ka nevaru neko par to pateikt. Taču Alekseičiks saka, ka viņa ir mamma. Mamma mājās. Arī Harijs intervijā piemin mammu, runājot par vainas sajūtu, nespēju apmierinoši atsaukties viņas mīlestībai – it kā vienkārša lieta, un tu pat to nevari... Taču vaina, bailes, nedrošība un neskaidrība, un ciešanas ir cilvēka stāvoklis, kas viņam, iespējams, arī var likt tiekties pēc tā veseluma un vienkāršības, ko var saukt par dvēseli. Varbūt viņa sevi liek manīt tieši neveselumā un nepilnībā.
Man patīk, kad tā ir kokos; pat ja arī Dante rakstīja, ka tā ir pašnāvnieku dvēsele. (“Par meža koku viņa izaug klusi.”) Lai nu kā, tāds koks liek rūpīgi tajā ieskatīties, tajā kādu pazīt. Kad Harijs intervijā stāsta, kā viņš bērnībā gleznošanas vietā tumšos ūdeņos ar zaru bakstījis dēles un kurkuļus, es klusībā uzgavilēju – jo pazinu sevi. Es atcerējos puiku, kas stundām baksta tumšus radījumus dziļumā, tur, kur ieslēpies tas, ko mēdz saukt par dvēseli, tas, kas pasaulē neiederas. “Nu, cilvēks īsti... nu, viņš nav savā vietā, ja?” (50. lpp.) Ja godīgi, es neesmu pārliecināts, ka cilvēkam tāda “sava vieta” vispār ir. Atšķirībā no kokiem, viņš ir kaut kādā citādā nozīmē, nevietā.
Un nelaikā, gribēju piebilst, bet aprāvos, jo mani pārņēma kaut kāds pretīgums pret vārdiem un vieglumu, ar kādu tie kaitējas, dodot mājienus un mainoties nozīmēm, arvien attālinoties no tā, kas ir patstāvīgs, nekustīgs un neaprakstāms. Īsts, kā to sauc Harijs. Tāds kā koks, vai ne?
Kā nelaicīga atbalss no meža, Ieva šorīt beidzot atsūtījusi mazo rakstiņu par Čārlza Dikensa jauniznākušo biogrāfiju, klāt pierakstot: “Piedod, ka tik vēlu. Laukos galīgi nevarēju padomāt, jo bija dārzs un mežs, un miers.”
