Aizdomas

Harijs Brants: Re, kur visa būtība ir pateikta.

Rīgas Laiks: Būtība kam?

Brants: Nu-u, tam, ar ko es it kā nodarbojos. Tur ir mazs stāstiņš... Domāju, ka tev tas varētu būt smieklīgi.

RL: Tur tādi mazi vīriņi. Un ko viņi dara?

Brants: Te viens sēž pie galda tāds sačervelējies maziņš, un tas otrs atnes kurpju kasti un prasa viņam: “Negribi biskvītus?” Tas osta, atver vaļā – ož pēc bekona. Tagad osta abi, un viņš saka: “Vajag iztīrīt prātam ceļu, lai savienotu nesavienojamo. Dažreiz viņi atnāk.” “Biskvīti? Atnāk?” “Nē, tie ir pagājušā gada.” Tāds stulbums. Jā, zini, šitais notiek pats par sevi. Dažreiz viņi atnāk.

RL: “Viņi” – tie ir kas?

Brants: Nu, tie laikam būs jāsauc par tēliem – kas piedalās zīmējumos. Viņu baigi daudz ir citreiz.

RL: Bet tie tā kā pēc marsiešiem vairāk izskatās, ja?

Brants: Nu... it kā nē. Vairāk cilvēki. Tikai tādi, nu... sašķobīti! Vispār man svarīgi, lai viņi ir būtnes. Nē, ja priekšmeti runātu, būtu vēl interesantāk... Nu jā, bet baigi reti, kad kāds priekšmets kaut ko izdara.

RL: Piemēram, ko?

Brants:Nu... Bieži vien viņi maina... ne funkciju, būtību, bet, piemēram, man prātā stāv viens telefons. Tāds jocīgs telefons. Nu, viņam ir bišķi padeformētas formas – tā, lai viņš būtu it kā telefons, it kā ne... Viņu var pieslēgt pie 220. Vienā vadā iet pluss, otrā iet mīnuss – klausulē pluss, mikrofonā mīnuss. Liekot klāt pie auss, tas rezultāts ir kaut kas pavisam cits, ne tāds kā no telefonsarunas. Kaut kas tur tāds... uzmundrinošs – ar strāvu saistīts. Es nezinu, kā to nosaukt. Transformēt lietas par kaut ko citu?
Man te tikko, stāvot durvīs, ienāca prātā... Jocīgi, kādreiz man zīmējot nebija tāda jautājuma – bet kas tas ir, zīmēšana? Es nekad tam nebiju pievērsis uzmanību – tā! Bet tagad... tagad tas ir kaut kas, par ko jādomā atsevišķi – nu, māksla, ja? Kaut kas nesaprotams, bet tāds, par ko jādomā un ar ko jārēķinās kā ar kaut kādu lielumu.

RL: Kam jārēķinās?

Brants: Nu-u, man.

RL: Bet kādā ziņā kaut kas ir mainījies? Kādreiz tu zīmēji, neuzdodot sev jautājumu, kas ir māksla, tagad tu zīmē, pēkšņi uzdodot šo jautājumu. No kurienes tev pēkšņi tas jautājums radās?

Brants: Nu, tā kā es pats zīmēju, sanāk, ka tas pirmām kārtām saistīts ar mani pašu. Ir parādījusies kāda slodze... Kā lai to slodzi nosauc? Atbildības sajūta? Man šķiet, ka tas, ko cilvēks dara, nevar gluži būt bez sekām. Jebkura darbība.

RL: Tu domā, arī zīmēšana?

Brants: Jā, un it īpaši, ja dienas lielāko daļu aizņem tie meklējumi. Kaut kā meklēšana, zīmējuma meklēšana.

RL: Ko tu īsti dari meklējot? Zīmē vai dari kaut ko citu un tad jau to uzzīmē?

Brants: Vislabāk es zīmētu un meklētu uz papīra, bet tas materiāls to diemžēl nepieļauj, jo, lai sasniegtu tik precīzu rezultātu, kādu es gribu sasniegt, papīrs... Viņu nedrīkst satraukt, tā teikt. Nedrīkst pa viņu daudz berzēties, jo pēc tam nevar vairs dabūt tās pelēko toņu gradācijas.

RL: Ko tas tehniski nozīmē?

Brants: Nu, tā kā es nevaru uzreiz uz papīra, tad es esmu izlīdzējies ar datoru, kur es tos tēlus varu kombinēt... Es nezinu, vai tas kādu var interesēt. Jo tā ir neinteresantākā, garlaicīgākā daļa, laiks, kas tiek pavadīts meklējot, skatoties tūkstošiem attēlu.

RL: Bet pabeidzot – tu vispirms meklē datorā, bet kādā veidā viņi nokļūst uz papīra?

Brants: Zini, tieši tāpēc es te sāku iestrēgt, sākot stāstīt par to datoru, – jo ir kaut kas cits, kas ir pirms tam. Tēls ir vienlaicīgi ar sajūtu, ar kaut kādu iespaidu, kurā ir vēlēšanās pakavēties. Gribas to iespaidu padarīt redzamu. Vai tā ir noskaņa, vai...

RL: Vai tu zini, no kurienes nāk šie iespaidi?

Brants: Zini, kā... Piemēram, filmas! Teiksim, Deivida Linča filma – tas pats “Ceļš uz nekurieni”, seriāls “Tvinpīka”... Un tad rodas iespaids, kuru saprast man pagaidām vislabāk izdodas portretā. Bet tie personāži ir tādi aizdomīgi.

RL: Kuri?

Brants: Nu... viņi ir mazliet aizdomīgi. (Smejas.) Es agrāk meklēju to aizdomīgumu – tas mani interesēja visvairāk. Tagad zīmējot man gribas saprast kaut ko citu – kas tur vēl varētu būt? Kas vēl var atklāties aiz tā portreta, aiz tās sejas?

Ieva Lejasmeijere: Es neatceros, kurā Linča filmā bija aina, kur ir vagoniņš ar trepītēm un stāv tas baisīgais večukiņš... Viņš saksofonistam liek piezvanīt uz mājām. Viņš saka: “Tu piezvani man! Es esmu tagad pie tevis mājās.” Un tas zvana uz mājām sev, un tur atbild tas pats vīriņš, kas stāv viņam pretī: “Nu, tagad tu pārliecinājies?”

Brants: Man ar tiem vīriņiem arī... Atkal tā atbildība – ko viņš nes, nu, tas uzzīmētais vīriņš?

RL: Tu domā, ka to var zināt?

Brants: Nē, es domāju, ka es par viņiem daudz neko nevaru zināt. Vienīgais... Varētu runāt par viņu izteiksmēm sejās, par to, kāda viņiem ir sejas proporcija, kā ir deguns pret muti, kāda ir sejas forma...

RL: Teiksim, nošļukušas acis...

Brants: Vai iekrituši vaigi. Garš, kaulains deguns. Liels pauris. Šaurs, inteliģents žoklis. Man patīk šauri žokļi! Kāpēc man nepatīk plati? Es vienā brīdī sapratu, ka man nepatīk plati un patīk šauri.

RL: Tie žokļi tev nav saistīti ar kādreizējo kaušanos?

Brants: Ā, un tāpēc es viņiem zīmēju šaurus žokļus – lai varētu “slēgt ārā” pēc vajadzības? Jā, bet tas izteiksmju kopums... Varbūt ir labāks vārds, ar ko apzīmēt to, ko viņš izstaro? Ko tu no viņa sajūti, skatoties uz to uzzīmēto seju. Es to saucu par izteiksmi. Bet no visa plašā izteiksmju spektra es vienmēr meklēju vienā šaurā posmā – gandrīz vai varētu teikt, ka vienu un to pašu izteiksmi.

RL: Un kas tā ir par izteiksmi?

Lejasmeijere: Baisīgums.

Brants: Viņi ir bailīgi, tie cilvēki? Cik jocīgi...

Lejasmeijere: Nē, viņi nebaidās – viņi baida mani.

Brants: Bet vai viņi baida tāpēc, ka ir bīstami, vai tāpēc, ka skatās uz pasauli ar tādu...

Lejasmeijere: Caur pieri, jā.

Brants: Man liekas, ka tas varētu būt viņiem no manis uzslāņojies virsū – kaut kāds nospiedums no manām bailēm, no tā, kā es uztveru pasauli. Un es esmu cīnījies, lai... Man negribas, lai tur būtu kaut kāds ļaunums. Tādā ziņā, ka tas zīmējums var sanākt pilns ar nospiedoša drūmuma noskaņu. Varētu pateikt tā – “ļaunums” kā depresija, depresīva nomāktība. Esmu mēģinājis no tā izvairīties, un vienubrīd man pat likās, ka tas vispār nav iespējams – kad es zīmēju tos skeletveidīgos, tos kaulu veidojumus. Viņi bija jau uz robežas. Nu, kā lai pasaka... Tajās formās bija kaut kas dēmonisks, vardarbīgs. Mani pašu var tas nobaidīt! – Ar ko es īstenībā nodarbojos? Viens profesors pateica labu salīdzinājumu: “Iedomājieties banketa zāli: parketa grīdas, dārgas lustras, kaviārs, šampanietis, labākais pilsētas orķestris, noīrēti kostīmi, dārgi... Un jūs ieejat tajā zālē – un nevarat baudīt vakaru, baudīt to pasākumu, jo baigākā smaka! Vienkārši zem grīdas ir trīs stāvi ar trūdošiem līķiem.” Nu, un tas ir viss, nu! Jocīgi, it kā viss ir, visi apstākļi sarūpēti... Bet cilvēks nevar justies labi, ir kaut kas, ko viņš velk līdzi. Bezapziņas izgāztuve. Es reiz daudzus kilogramus savu zīmējumu sadedzināju krāsnī. Tas notika pirms manām kristībām vai uzreiz pēc tām.

RL: Kad tas bija?

Brants: Pirms kādiem divdesmit gadiem. Pie Feldmaņa Mežaparka draudzē.

RL: Viņš vēl bija dzīvs?

Brants: Jā, es pie viņa aizgāju, kad gribēju pāriet no Mākslas akadēmijas uz teoloģijas studijām.

RL: Un?

Brants: Viņš teica – dēls, pabeidz to, ko esi iesācis, un tad parunāsim. Es savā dedzībā gribēju kaut kur bēgt no tā... Bet tas, kas nāca ārā... Tie zīmējumi, viņi bija tādi pabaismīgi – ar vardarbību, spīdzināšanu... Sejas ar simboliem, kuru nozīmi es pats nezināju. Varbūt kaut kas no šausmu filmām, un es taisu kaut ko līdzīgu. Es pat nezinu, kāpēc. Nē, nu varbūt tādēļ, ka ļaunumam... Ļaunumam ir ļoti efektīgs dizains, uzrunājošs. To man reiz mans draugs Henrijs Preiss teica, un man visnotaļ jāpiekrīt – viņš kaut kā vilina.

RL:Un kā tu raksturotu savas sajūtas, pirms tu kristījies?

Brants: Man bija nomāktība, drūmums – un ne tikai tas, tur bija tāds... Es pat nezinu, kā to aprak­stīt, – gluži kā uz halucinācijas robežas. Piemēram, mani satrauca Volta Disneja “Toms un Džerijs”, ko es redzēju netīšām... Es sabijos, jo filmiņas dinamika manī radīja tādu nedrošības un apdraudētības sajūtu, ka es vairs nevarēju to skatīties.

RL: Paga, tu divdesmit gadu vecumā skatījies to multeni?

Brants: Nu, apsardzē strādājot, bija ieslēgts televizors. Otrs apsargs negulēja, es taisījos iet gulēt...

RL: Kādā apsardzē?

Brants: Es par apsargu strādāju.

RL: Nevis mācījies Mākslas akadēmijā?

Brants: Nē, es mācījos un strādāju vienlaikus. Trenējos, mācījos, strādāju...

Lejasmeijere: Kur tu trenējies?

Brants: Nu, tur, kur pidžamās jāskraida! (Smejas.) Un tur bija pāris videokasetes, ko apsardze skatījās, – arī “Toms un Džerijs”, un, kā es to paskatījos, man sākās visas tās iekšējās šausmas. Padomju laikā bija tāda filma par puisīti, kurš pārdeva smieklus, – nu, kaut kas murgains...

RL: “Tims Tālers”, jā.

Brants: Man bija kā tam puisītim filmā – it kā vajadzētu priecāties, bet ir iestājies kaut kāds liegums. Un tā katru dienu! Tāpēc vajadzēja vai nu pie psihoterapeita, vai uz baznīcu, vajadzēja kaut kādu risinājumu. Un dīvaini, proporcionāli grēkatziņai tie simptomi mazinājās. Es atklāju, ka es esmu vainīgs.

RL: Par ko savā dzīvē tu visvairāk jūties vainīgs? Atceries, Augustīns bumbierus zaga, un tas viņam likās visbriesmīgākais, ko viņš savā dzīvē ir izdarījis.

Brants: (Ilgi domā.) Man šķiet, ka arvien krājas tas, ka es nevaru atsaukties mammas mīlestībai. Atbilstoši atsaukties viņas mīlestībai – tā, lai viņai arī būtu prieks par to. Un, lai kā es to pārdzīvoju un visas iekšas sažņaudzas, tajos brīžos es kaut kā psiholoģiski, nu... Es iekrītu vienās un tais pašās lamatās – kad man liekas, ka es varu viņai paskaidrot, kā ir pareizāk. Protams, prātā nāk arī kaut kādi trakāki gadījumi, taču tie ir atsevišķi gadījumi, pēc kuriem tu esi satriekts un nekad vairs to neatkārto. Bet ir ikdiena, kas tev katru dienu atgādina vienu un to pašu lietu – redz, šito tu nevari. Tā ir tik vienkārša lieta, kas taču neprasa nekādus īpašus pūliņus, un tu pat nevari... Tā šausmīgā apziņa – tas nebeidzas, tas ieiet bezgalībā.

Lejasmeijere: Zini, kas man liekas būtiskāks par to baisīgumu? Ka tu skaties uz to sazīmēto papīru, bet redzi, nu, kā tu saki, būtni.

Brants: Notiek kaut kas ticams! Baisīgums ir varbūt nevis pirmā, bet otrā lieta pēc tās ticamības – kad tu nesaproti, kas tas ir, bet saproti, ka tas ir kaut kas īsts. Un tu netiec tam klāt, jo viņš jau nenāk tā – o, sveiki, es te esmu, es tagad kaut kā izpaudīšos. Viņš nekā neizpaužas, un no tā, manuprāt, ir tas baisīgums. Bet man tas ir arī tāds uzmundrinošs izskaidrojums.

RL: Kas tevi tajā tik ļoti uzmundrina?

Brants: Man liekas svarīgi, lai kaut kas tiktu veikts godīgi. Bez ilūzijām, mēs neliekuļojam, nesakām, ka šī pasaule ir kaut kāds atrakciju parks, ka viss sarūpēts tā, lai tu tikai priecātos. Bet ka ir arī kaut kas, kas īsti neiederas. Nu, cilvēks īsti... nu, viņš nav savā vietā, ja?

RL: Tavi darbi var uzvedināt uz domām par filmu “Solāris”. Tu atceries, tur ir nevis “viņi”, bet okeāns, ar kuru tie astronauti taisās kontaktēties. Taču dīvainā veidā tas it kā atspoguļo viņu vainu. Okeāns reaģē nevis uz tādiem mums, kādi mēs paši sev patīkam, bet uz to, ko uzskata mūsos par svarīgāko. Taču mēs to negribam zināt. Un līdzīgi, varbūt tavi “viņi” ir tikai tavas ēnas refleksija?

Brants: Jā, varbūt tas aizdomīgums patiešām ir saskaršanās ar to, kas manī ir nezināms. Zini, vienreiz man ienāca prātā, ka māksla ir kaut kas līdzīgs valodai. Tāda valoda, kas nespēj kaut ko izteikt jeb aprakstīt. Zīmēšana ir tikpat neskaidra. Tikai tur vārda vietā ir tēli, un man šķita, ka varbūt ar zīmējumu var to neizskaidrojamo izgrūst, piekļūt pie tā. Varbūt māksla ir viens no veidiem, kurā tas tomēr tiek izgaismots. Tā ir spēja kaut ko, kas norisinās tevī, artikulēt, apzīmēt, iznest ārā un padarīt redzamu... Bet vispār es negribu noslogot sevi ar tādu lomu – mākslinieks.

RL: Bet kā tu gribi? Zīmētājs, vai ne?

Brants: Zīmētājs – jā. Zīmētājs, man liekas... Ne katrs zīmējums ir mākslas darbs. Tas kaut kādā ziņā mani atbrīvo. Bet par to var runāt arī citādi. Zīmējumā it kā tiek veidota ieeja un izeja, tādas kā durvis. Durvis uz kaut ko, ko varētu saukt par bērnību. Tas ir veids, kā tu spēj brīnīties, sajūsmināties. Nu, piemēram, rozentāļos man vasarās baigi nepatika pildīt tos uzdevums, taisīt akvareļus, tas bija garlaicīgi. Bet es atradu kādu dīķi un stundām varēju ar zariņu tur kurkuļus, dēles bakstīt, ūdenī jau tie radījumi ir noslēpti, tie iepeld dziļumā, un tu netiec klāt... stundām.

RL: Tā vietā lai zīmētu, tu bakstīji dēles?

Brants: Nē, es zīmēju arī, bet paralēli notika kaut kāda ilgstoša vērošana.

RL: Vai tu kā Purvītis par dabu izdarīji kādus secinājumus? Ka daba pavasarī ir ārkārtīgi latviska?

Brants: Nezinu... Man uzreiz nāk prātā nokaltis koks. Var imitēt, kā tie zari saauguši, un neviens skolotājs nespēs pārbaudīt, vai tu pats to neesi izfantazējis. Tas nav tā kā automobili zīmēt, kad ir redzams, ka nav pareizas proporcijas un ka skolnieks nohalturējis. Bet kokā tu it kā vari apiet šo realitātes atdarināšanas nosacījumu, lai arī tu tomēr centies sekot viņa zariem, kā tie tur šķeļas, kā parādās to ritms... Tā daba ielaužas tavā zīmējumā.

Zini, tā daba savā vienaldzībā pret cilvēku ir kaut kāds drauds. Un man šad tad liekas, ka es ieskatos citā realitātē. Es vienreiz pat biju izdomājis savu reliģiju, ejot uz Rozentāla skolu. Man bija jākāpj ārā no 21. autobusa pie katedrāles, jāiet garām Raiņa piemineklim. Man vienmēr ir riebies iet uz skolu, celties no rītiem, tas ir pretīgi; un ir ziema, slapjdraņķis, gumijnieki, pelēkas, smagas, zemas debesis, pilni koki ar ķērcošām vārnām un Rainis. Un man pirmā stunda ir literatūra. Es, mazs cilvēciņš, eju, un man ir tās piecas minūtes līdz skolas durvīm. Un es tad biju izdomājis, ka zem tiem pieminekļa akmens blokiem man ir plantācija ar zalkšiem, tiem, no Tūves Jānsones, kuri aizbrauc jūrā. Un es ar viņiem runājos visu to ceļu un sūdzējos, bet viņi man teica, ka gan jau kaut kad būs labāk, kad mēs pārvāksimies un ceļosim...

RL: Tā bija tava reliģija?

Brants: Tā bija mana reliģija. Man likās, ka mums ir kāds kontakts, viņi jau arī ir baigi līdzīgie marsiešiem. Vēlāk es zīmēju tādus komiksiņus, kur zēns ar meiteni pie vectēva viesībās viņa bibliotēkā atrod tādu podu un caur to podu nonāk citā realitātē. Un tur viss ir tāpat, tur ir arī vectēvs, mamma un brālis, tomēr viss ir izmainīts, sirreāls. Bet nu labi...

RL: Tā kā Poteram?

Brants: Jā, jā, pēc tam Poters parādās! O! Šī bērna reliģija, kad ir kāda cita, forša pasaule. Un to negribas atlaist, pateikt – vai tiešām viss?

RL: Interesanti, piecpadsmit gados tu satraucies par dēlēm un kurkuļiem, divdesmit gadu vecumā – par “Tomu un Džeriju”...

Brants: Mūsu klase rozentāļos izcēlās ar īpašu infantilismu. Kad bija izlaidums, es biju atnesis savu pirotehnikas komplektiņu plastmasas kastītē, visu, ko biju sarūpējis pāris gadu garumā. Un, kad akadēmijas aktu zālē sākās dejas, mēs ar lielu kaifu to visu laidām gaisā. Jā, man liekas, ka tāda iestrēgšana bērnībā ir nepieciešams nosacījums, ir vajadzīga šim redzējuma izbrīnam. Arī to istabu es pieminēju saistībā ar bērnību, kad ir šīs brīnuma izjūtas, ko vēlāk mēs nomainām ar kaut ko daudz brutālāku – alkoholu, cigaretēm... Man šķiet, ka prieks no šādas uzdzīves ir daudz seklāks par vienatnē pavadītu laiku pie dīķa vai mežā, kur esi spiests zīmēt to akvareli.

RL: Bet tagad tu vairs neesi spiests neko darīt ne mežā, ne pie dīķa, ne zīmēt akvareli, un tad ir tā istaba?

Brants: Zini, es konstatēju, ka tad, kad es zīmēju, es to nevaru apzīmēt par kaut kādu atrašanos tajā “istabā”, jo tur ir tāda piepūle, kas tev neļauj vēl kaut kur īpaši atrasties, tev nav laika par to priecāties... Kaspars Zariņš vienreiz pateica, ka gleznotājam jābūt tādai sajūtai, ka tev ar koku dzenas pakaļ. Nuja, bet ja neviens nedzītos pakaļ ar koku, tad gan patiešām varētu sēdēt kādā ainavā un vienkārši vērot.

RL: Šķiet, ka, pateicoties taviem zīmējumiem, pasaulē rodas iespēja skatīties uz to, kam nav vārda vai kam ir vārds, bet nav formas. Tevis piedāvātā forma ir šie personāži. Daži ir arī ainavās, kā tā meitenīte tuksnesī.

Brants: Nē, nu izklausās baigi jauki. Vienīgi tu vairākas reizes ieminējies par to vainu... Uz ko atsaucās okeāns?

RL: Okeāns atsaucās uz kaut ko, ko tu pats negribi.

Brants: Tā var būt vaina vai mīlestība, vienalga, bet viņš atsaucās uz būtisko.

RL: Būtisko, kas veido tevi kā šo cilvēku, kam ir sava dzīve, sava māksla, savs...

Brants: Bet kur tajā, ko es zīmēju, ir tas okeāns...

RL: Nē, es pieņēmu, ka tu zīmē tos mošķus, ko rada okeāns. Tie ir tēli, ar kuriem tev pēc Tarkovska uzburtās ainas vajadzētu sākt dzīvot. Iedomājies, ka viņi tagad pieklauvē te pie durvīm un visi viens pakaļ otram sāk nākt iekšā.

Brants: Zini, viena no iecerēm bija tāda, ka būtu jauki, ja pēc kādas iedzeršanas, atnākot mājās, vienam pašam, pilnīgā vientulībā, savā noplukušajā dzīvoklī, man būtu tāda bilde ar galda biedriem, ar kuriem varētu vēl kādu glāzīti pacelt uz iemigšanu, pasēdēt un uzpīpēt pāris cigaretes un gremdēties kaut kādās pārdomās, atcerēties dienas notikumus. Un šādā nozīmē es viņus zīmēju pats sev. Saproti, man ir ļoti svarīgi ar viņiem sadzīvot. Man pat ir ļoti vēlams, lai telpā, kur es atrodos, būtu klāt arī viņš. Nu, zīmējums.

RL:Tad jau izrādās, ka tu esi diezgan sabiedrisks cilvēks.

Brants: Sabiedrisks?

RL: Ja tu gribētu ar viņiem atrasties vienā telpā.

Brants: Nu, tu mani samulsināji, sakot, ka viņi tagad varētu te pēkšņi sākt nākt iekšā... Jā, bet vēl viena lieta: man vajag tieši tādu seju, kādu vajag man. Es viņu taisu it kā sev, tas zīmējums vajadzīgs man pašam. Nu, kāpēc vajadzīgs? Es nezinu! Vienkārši patīk. Un es viņus zīmēju tā, lai man patīk, ka viņš ir pie sienas. Skolā es uzzīmēju Rembo plakātu ar Stalloni, un visi klasesbiedri mani apbrīnoja... Seja gan man sūdīgi sanāca, bet vēnas uz rokām un ložmetējs, patronjosta... Un žoklis viņam bija plats. Rembo tagad ir nomainījuši šitie portreti.

RL: Vai tavu pēdējo gadu personāži, viņi baidās no nāves?

Brants: Zini, kādas man aizdomas? Ka viņi zina kaut ko vairāk par mani. Tās mazās meitenītes kaut ko rubī...

RL: Ar tām ciešajām bizītēm? Starp citu, kāpēc tu viņām tik cieši sapin tās bizītes?

Brants: Nē, ne jau visām!

RL: Bet visas netīras, visas ar spīdīgām acīm un tādām krunku priekšnojautām.

Brants: Ja meitenīte ir netīra, tas nozīmē, ka viņa nodarbojas ar izmeklēšanu, viņa ir ziņkārīga – viņa meklē kaut kādas vaboles pagrabā vai peles, tas jau ir interesanti. Ja? Ja viņa būtu sakopta meitenīte glītā kleitā, ar lecamauklu, kas kaut kādas klasītes lēkā, pēc tam viņai jāiet bulciņas ēst, tad viņa būtu...

RL: Tad viņa būtu no filmas Shining, tās divas dvīnes.

Brants: Nē, viņas jau arī bija netīras – tikai ar asinīm. Vispār meitenītes man vairāk saistās ar kādu noslēpumu nekā zēni.

RL: Un tāpēc tu vienu nosauci par “Blusu”?

Brants: Nē, tāpēc, ka ir viņa tāda melna, nu, man asociējas ar blusu. Viņām ir tā kā cilvēkiem, kam dod iesauku... Bet tu jau nevari vienmēr pateikt, kāpēc cilvēkiem dod to vai citu iesauku. Man, piemēram, bija iesauka Tievā pāksts. Vienreiz man zvana draugs, kas mani tā bija iesaucis, un prasa: “Tievā pāksts?” Es saku: “Jā, klausos!” Viņš pasmejas, bet nākamajā dienā atkal zvana un prasa: “Cilvēks drāts?” Un trešajā dienā zvana: “Ar ko es runāju – ar Matu?” Viņam laikam tas likās riktīgi smieklīgi. Nezinu, varbūt ir arī.

RL: Ā, un vēl Mednis tevi saucot par šito, nu, nevis banaļņiku... Jā, Ekstazņiks.

Brants: Man tas riebjas, tam vārdam ir kaut kāda nepatīkama skaņa.

Lejasmeijere: Bet kāpēc viņš tevi tā iesauca?

Brants: Tāpēc, ka es nevaru apstāties, man negribas iet gulēt, es kaut ko daru do potjeri puļsa, un man vienkārši negribas beigt. Tā gari un ilgi, bezgalīgi, tā kā ietiekšanās bezgalībā. Lai nav ierobežojumu. Un skolas laikā man lielākā trauma bija, ka divpadsmitos jāiet gulēt, bet no rīta, no rīta jau būs sūdi, nepatikšanas, skolas gaitas. Un man tiek atņemts laiks! No divpadsmitiem līdz astoņiem rītā. Lielāki un vecāki par mani cilvēki man atņem laiku. Un tas bija viss? Man bija alkas pēc bezgalīga laika. Un vienā jaukā brīdī es to dzīvē realizēju un divus gadus gāju gulēt piecos no rīta. Tas bija, kad es to bibliotēkas datorspēli taisīju, tad man arī vielmaiņa nomainījās, un pēkšņi plus 15 kilogrami.

RL: Un balss lūzums...

Brants: Jā! Trīsdesmit septiņos gados! (Smejas.) Un tad, strādājot naktīs, protams, var to ilūziju sasniegt. Bet mēs pirms tam runājām par meitenītēm...

RL: Jā, tu zīmē meitenītes un visas tās pārējās būtnes, kas zina par nāvi daudz vairāk, nekā tu zini. Interesanti, ko viņas varētu zināt?

Brants: Viņas jau ir mirušas, tāpēc.

RL: Dzīvo mirušas. Es redzēju kādu filmu, kur Nikola Kidmena...

Brants: Ā, Others.

RL: Tur viņa nevar saprast, kas ar visiem notiek, bet beigās izrādās, ka viņa pati ir mirusi.

Brants: Bērni ātrāk sāk saprast.

RL: Jā. Jo sāk notikt kaut kas dīvains, bet viņa visu laiku vaino tos dzīvos, ka tie pie kaut kā ir vainīgi. Bet viņai tiek dotas zīmes, ka viņa ir mirusi. Varbūt arī šīs Hara būtnes mums dod zīmes.

Brants: Jā, ka mēs esam miruši! (Smejas.)

Lejasmeijere: Kādreiz man likās, ka tavas būtnes ir drīzāk tāda kā vīzija, un es biju ļoti pārsteigta, kad izrādījās, ka tu “viņus” konstruē. Pirms tam man likās, ka tas miskastnieks pie tevis vienkārši ir atnācis, uzkrāsojis lūpas. Kā viņi rodas? Kā viņi nāk?

Brants: Bija tā – kad es jau to darbu biju uztaisījis, es skatos – johaidī, džeks uzkrāsojis lūpas...

RL: Bet kurā brīdī viņš to izdarījis?

Brants: Nē, nu paga, iznāk tāda kā jokošanās... Bet kā tas notiek, – man ir kaut kāds priekšstats, gan iespaids, gan arī sajūta, un es meklēju atbilstošus paņēmienus, kā viņam pietuvoties. Es apskatos, teiksim, 200 pārus acu, un var jau apmēram sajust, kādam viņam vajadzētu būt. Citreiz pilnīgi negaidīti ienāk kāds cits priekšā rindā, iestājas, piesakās un izkonkurē to iepriekšējo. Dzīšanās pēc tēla ir sekošana vājam priekšstatam par viņu; vājš tas ir tādā ziņā – tikko es aiztaisu acis un mēģinu redzēt viņu, es redzu pleķus. Pieņemsim, es redzu degunu, bet, tikko es sāku skatīties virsū, es to vairs neredzu, skatos uz nāsi, pazūd deguns, nu nav! Nu nav iztēlē attēla, ko var apskatīties un nozīmēt, viņš ir staigājošs.

RL: Tad kā tu viņus tomēr sauktu – par būtnēm vai par cilvēkiem?

Brants: Klau, nu pietiek jau, tie taču nav ne cilvēki, ne būtnes, tie ir zīmējumi! Bet es padomāšu. Pauze. Zini, cilvēka seja ir kā tāda saskarsme, visintensīvākā saskarsme. Tu vari saskarties arī ar dzīvnieku, taču intensīva tā saskarsme būs tad, ja viņš tev gribēs rīkli pārkost, bet tas būs tikai viens mirklis. Bet sejas... Tā ir tāda ilgstoša saskarsme, tāda kā mēs. Mēs ieskatāmies sejā un no tā tveram kādu izteiksmi, kādu grimasi, vaibstu... Mēs it kā paralēli tajā lasām un tādējādi kaut ko izdzīvojam, kas mums ir svarīgs. Šajā ziņā sejā tā ir visvairāk, vairāk nekā ainavā vai abstraktā gleznā.

RL: Sejas gan arī mēdz būt pavisam abstraktas.

Brants: (Smejas.) Gribētu redzēt!

RL: Nu, vienkārši tādi pleķi, – aizej uz kādu alus bāru vai hokeja spēli. Bet tās sejas taču veidojas no cilvēku privātās vēstures, viņu sāpēm, visa kā, vai ne? Un ja tu saliec kopā slima cilvēka acis ar kādām vesela cilvēka jutekliskām lūpām, var iznākt visdīvainākās lietas. Tā vairs nav sejas vēsture, bet kaut kas cits.

Brants: Nē, te būtu baigi jauki ieviest skaidrību... Vārdu sakot, man ir iespaids, un es gribu tam atsaukties; un tagad es eju uz tirgu un meklēju atbilstošu personāžu. Teiksim, šai sievietei ir izteikti sejas panti, viņa man derētu, bet viņas deguna forma nepatīk, man nevajag dubultzodu.

RL: Teorētiski varētu arī gadīties, ka kādas sievietes seja tirgū precīzi atbilst tavam iespaidam.

Lejasmeijere: Nevar gadīties, tad jau tā būtu tā sieviete, kas pie viņa atnāk tajos, piedodiet, murgos, nevis tas tēls, ko viņš...

Brants: Internetā var apskatīties ļoti daudz bilžu, reizēm liekas, ka kāda vecīša fotogrāfija jau ir kā gatavs darbs. Bet, saproti, ar to neko nevar darīt...

RL: Ā, viņš ir gatavs.

Brants: Viņš ir gatavs. Bet vajag tā, ka nevis gatavs lidmašīnas modelītis, ko kāds kaimiņš ir uztaisījis, bet – “pagatavo pats”. Bet ir vēl kaut kas cits, teiksim, kāds gabaliņš no fotogrāfijas ir labs, es to pamanu un saprotu, ka varēšu to kaut kur izlietot.

RL: Kādā nozīmē labs?

Brants: Piemēram, tur ir gruvešu kaudze, kas man neder, bet priekšplānā ir lejkanna, kas man der. Nu labi, es nekad neesmu lejkannu izmantojis, bet, piemēram, plecs labi nofotografēts saulē, kamēr pārējā ķermeņa daļa ir pilnīgi neinteresanta. Viņš spēlē šahu pie galda, bet plecs tieši tajā saules izgaismojumā, un... es varu izgriezt un pielikt tai figūrai, kurai tieši trūkst pleca, jo man ir otra daļa. To, ko es daru datorā, kādreiz darīja, staigājot apkārt un liekot modeļus dabā. Bet man kaut kā negribas vest cilvēku mājās un likt viņam vilkt drēbes nost un maksāt naudu, lai viņš man pozē. Saproti, man vajag tēlu, man nevajag cilvēku. Es kaut ko esmu pārdzīvojis, un man vajag tam atbilstošu tēlu. Man nederēs jebkurš cilvēks, saproti. Ja es taisīšu cilvēku, tas ir cits uzdevums.

RL: Tā vien šķiet, ka jūs abi ar Ievu domājat, ka cilvēks ir kaut kas bezformīgs, kuram tikai gleznā var piešķirt kaut ko interesantu. Bet varbūt cilvēks jau pats tieši ir tēls, kura blāva atblāzma var būt zīmējums, kas izriet no mākslinieka iespaida nepilnības. Varbūt zivju pārdevēja tajā paviljonā ir pati pilnība, tikai kaut kāda iemesla dēļ tev viņa nepatīk.

Brants: Es tev pilnīgi piekrītu. Nē, nē, nē, nē. Es “patīk” vai “nepatīk” lietoju tajā nozīmē kā der vai neder. Der vai neder mana iespaida atspoguļošanai. Mans uzdevums nav portretēt cilvēku. Tas var likties paradoksāli, ka es zīmēju portretus, bet īstenībā konkrētais cilvēks mani neinteresē. Jā, bet tas ir interesanti, ka tas cilvēks pat varētu būt ietilpīgāks...

RL: Jā, jā. Viņš ir vairāk tēls nekā tas, ko tu radi.

Brants: Varbūt īstenībā man ir bail no konkrētā cilvēka. Vienreiz es nofotografēju kāda pazīstama cilvēka seju, ļoti interesantu, izteiksmīgu seju. Es uzreiz redzēju, ka ir ļoti laba gaisma, labi sanācis un varēs tās bildes izmantot. Bet ik reizi, kad es uz tām paskatos, manī kaut kas nodreb un saka: ai, labāk es pilnīgi svešus cilvēkus zīmēšu! Jo ko tad es īstenībā zīmēju? Es zīmēju izteiksmi. Tajā ir kaut kas man ļoti svarīgs, ko es gribu sajust, ko viņi ar to izteiksmi pasaka.

RL: Un kas galu galā tā ir par izteiksmi?

Brants: To es nezinu, varbūt tu vari aprakstīt, ko tu viņā redzi. Ja es teikšu, ko es tur lieku iekšā, sanāks, ka es mehāniski radu kaut kādu pragmatisku vēstījumu, nu kodēju, bet es cenšos tā nedarīt! Man tas azarts ir drīzāk tajā slēpties, man gribas piedzīvot kaut ko tādu, ka viņš uz mani paskatās. Bet tā seja it kā iet pati savu ceļu, un to viegli var sačakarēt, nu, nevar tai piešķirt jebko, kas ienāk prātā. Piemēram, iedomājies, ja es zīmētu portretus, kur ir amerikāņu smaids. Es negribētu, ka kāds uz mani skatās ar sastingušu, optimistisku smaidu. Man gribas kaut ko jauku. Jocīgi, man patiešām viņi ir mīļi. Ja viņi man pašam nebūtu mīļi, es viņus nekad negribētu pabeigt, es pusceļā saprastu, kas par mūdzi nāk ārā, un – uz redzēšanos. Tā ka viņi tikai tāpēc tiek uzzīmēti, ka man viņi liekas jauki.

RL: Vai tu pieļauj to, ka tavi personāži varētu novecot, varbūt pat nomirt? Vai Blusa, Putekļu cilvēks, vai Akmensgalva – vai viņi turpina dzīvot? Vai arī viņi vienmēr būs sastinguši tavā pēdējā skatienā?

Brants: Jā, bet tur jau nav stingums, viņi tomēr ir savā pasaulē, tur ir tāda rīcības brīvība, ka tik turies! Un es viņiem ieplānoju māju tuksnesī, es teicu, ka viņiem vajag, kur dzīvot. Saproti, kādam romāna autoram droši vien varētu jautāt, ko tie personāži darīs tālāk, bet man... ir tāds šķitums, ka viņi varētu atrasties tur tajā ainavā, pie tā koka, viņi parādās vairāk kā tādi tēli. Vai, teiksim, viņiem ir kāda istaba, un viņi vakarā dzer tēju, tur ir kāds vecāks kungs un tā mazā meitenīte, kurai galva knapi pāri galdam sniedzas, bet, kad jāiet gulēt, viņa dodas uz pagrabu kaut kādos meklējumos...

RL: Kurš iet uz pagrabu?

Brants: Nu tā meitenīte. Un tas atbrauc ar vecu sagrabējušu plīti... Man bija tāda doma, ka lokomotīvju vietā pa sliedēm brauc tādas seno laiku plītis. Un tās plītis ir pārvērstas par kazino galdu, tur var mest kauliņus un vinnēt zilus brīnumus. Man skicēs tās krāsnis ir sazīmētas... Gribas, lai tā būtu kaut kāda cita realitāte. Nu, es nezinu, man viņus zīmēt ir iedvesma tikai tad, ja es pret viņiem attiecos kā pret īstiem. Taču tas man nepalīdz saprast to citurieni, no kurienes viņi ir.

RL: Bet vai tavi personāži pastāv tikai tāpēc, ka tu uz viņiem skaties, vai arī viņi pastāv paši par sevi, neatkarīgi no tā?

Brants: Man šis jautājums... man tas nepatīk, bet... Es varu runāt tikai par savu attieksmi pret viņiem. Es pret tiem attiecos kā pret īstiem.

RL: Un “īsti” tev nozīmē…

Brants: Tas nozīmē – es tos esmu uzzīmējis. Un tas īstums ir saistīts ar godīgumu. Godīgums nodrošina to, ka ienāk iekšā apdraudētība – tā pasaules apdraudētība, kas ir tā vienaldzīgā daba. Un otrs variants bija tas okeāns, kaut kas, kas ir cilvēkā un kas viņam pašam var atspoguļot… Te vajag precīzākus vārdus. Bet es varu runāt tikai par to, kā es pret viņiem attiecos. Kā pret īstiem. Un es cenšos būt godīgs, lai viņi nāk paši, kādi viņi ir.

RL: Lai viņi ir.

Brants: Lai viņi ir. Viņi sabaida visus, kas uz viņiem skatās, jo... Es sāku stāstīt, ka nofotografēju viena pazīstama cilvēka seju un sabijos no... kaut kāda tiešuma. Jocīgi! Diez vai mani tik ļoti interesētu tas, kas viņā notiek, kas ļoti spiestos ārā, ja es tiešām ar to cilvēku strādātu kā ar modeli. Pietiktu jau ar fotogrāfiju! Zinot, kā viņš runā, kā viņš smaida, es jau pēc tās bildes viņu redzētu kā dzīvu, viņš man būtu priekšā, un es tomēr viņu zīmēju. Un kaut kā jocīgi sanāk, ka īsti negribas ar to cilvēku ņemties. Pat interesanti – tagad sanāk tā, ka es gribu zīmēt sevi! Esmu dzirdējis, ka tad, kad māksliniekam ir krīze, viņam jāturas pie pašportreta, jo tādā veidā viņš laikam izstūrē to krīzi. Kā tas notiek, es īsti nezinu – viņš laikam sevī kaut ko saskata, kaut ko tur sevī atšifrē. Nezinu, vai tas tā ir, neesmu par to īsti pārliecināts... Bet tad sanāk kā – ka savos portretējumos esmu interesants tikai es pats, vai ne? Bet kādā nozīmē es...? Nu jā, grūti jau saprast, kas tu pats esi, kas tas tāds ir...

Tas ir kaut kāds izmisums, bezpalīdzība tā priekšā, ko tu dari. Kaut kāda sakāpināta, aizspriedumaina atbildības sajūta. Neizpratne, kāds uzdevums ir veicams. Jo varētu taisīt reliģisku kompozīciju, bet kaut kāda neatbilstība vienlaicīgi tam uzdevumam, ko gribētos veikt, ir pašā – tā kā liekas, ka tu neesi cienīgs to uzdevumu veikt. Tāds piņķerīgs stāvoklis, kurā...

RL: Nesteidzies. Tu gribi teikt, ka varētu arī zīmēt kaut ko, ko varētu saukt par reliģisku kompozīciju, bet uzskati, ka neesi cienīgs to darīt.

Brants: Jā.

RL: Nu, bet varbūt labi, ka Blusu, piemēram, nepiesit krustā vai ka uz vāzes, kurā atrodas kristīgā mocekļa pelni, neuzraksta virsū Coca-Cola…

Brants: Vienīgais, kur, kā man liekas, varētu norādīt uz savu kritušo stāvokli... Uz savu grēcīgumu. Es varētu uzrunāt savu grēcīgumu un uzvīt tādu riktīgi dēmonisku ainu, kurā dot tam vaļu… Tādu tematisku kompozīciju, kur ir tās šausmas, ka grēka alga ir nāve. Tad, lūk – to nāvi uzzīmēt.

RL: Un kā tu to uzzīmētu?

Brants: Tā kā es viņu vēl neesmu uzzīmējis, tad es nezinu.

RL: Nu, bet tu taču vari nedaudz pafantazēt.

Brants: Bija tāds viens piemērs... Daudzfigūru kompozīcija – pieņemsim, ka tur ir kādi 100 personāži, baigi lielai bildei jābūt... Bet, nu, daudz, daudz figūru – tāda kā batāliju aina. Reālistisks zīmējums, bet pašā vidū tas pēkšņi iznirst tādā melnā pleķī, kurš nemaz īsti nav ainavā. Ja tas būtu debesīs, tas būtu lietus mākonis; ja tas būtu ovālas formas, tad uz tās zemes perspektīvas tas liktos kā bedre, ja? Bet tas ir kaut kāds tāds, ka... Kaut kā beigšanās. Nevis beigšanās, bet kaut kas pretējs būšanai.

RL: Bezformīgs pleķis?

Brants: Aplis, bet ar izplūdušām malām. Tā kā melnais caurums. Es domāju – nu labi, nāve kā tēls ar izkapti vai skeletu armija... Man ļoti patīk Brēgela “Nāves triumfs”. Bet nu nē, tas tēls... Tie skeleti vēl jā, man viņi liekas drīzāk interesanti. Bet tad es ieraudzīju to melno tukšumu, to pleķi...

RL: Krievu rakstniekam Andrejam Bitovam ir stāsts “Cilvēks ainavā”, un tur vienam gleznotājam visu ainavu priekšplānā, pret vidu, ir tāds neskaidrs pleķis. Un kādā dzeršanā viņam jautā, kas tas vienmēr ir par pleķi, un viņš atbild: “Nu kā, tas taču mans deguns!” Ja mēs savienotu Gogoļa degunu, kurš aizbēga no sava saimnieka, ar tavu nāvi, tad nāve būtu deguns, kas padara mūsu ainu neskaidru.

Lejasmeijere: Piebāž pārāk tuvu degunu, un mūsu vairs nav, jo mēs izplūstam.

Brants: Jā, jocīgi. Bet lai cik drausmīga būtu tā apkārtējā aina, tā tomēr ir reālistiska. Tur tomēr notiek šausmas – cilvēki iet bojā un tā, bet pa vidu tas tumšais pleķis... Tas ir vistrakākais, kas var būt, – jo tur vispār nekā nav! Un viņš vēl izplūst tā... Velk iekšā. Tas darbs varbūt ir pat neglīts! Vienkārši pretīgs!

RL: Atceries, kādreiz bija tie zīmētie leprainie deguni ar caurumu? Tieši tur, kur viņam jāiet uz āru, viņš iet uz iekšu. Ka visa pasaule ir nevis glīti pabeigta, bet tais formās iet iekšā caur tiem caurumiem – kaut kas tāds.

Brants: Jā, jā! Tu tieši uztvēri to noskaņojumu, kas tur valda. Nē, tas ir tāds pretīgs darbs... Es arī tiktāl biju padomājis, ka – nu jā, tādu varētu taisīt, bet... Vienīgais... Kur lai liek cerību? Kā to varētu risināt?