Smilšu ežu kažociņš

Apakšējā zāle

(Blumbergs pārbauda mikrofonu.) Viens, divi, trīs. Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš.

Tā, izstāde sākas šeit. Mums jāiet iekšā, jo aicinājums ir – pa labi. Bultiņa pa kreisi, jāiet pa kreisi. Tas ir pirmais darbs, pats sākums. Darbs, kas ir tapis, strādājot pie Hēsioda “Teogonijas” par pasaules rašanos. Es zīmēju, ka vispirms ir cilvēks un pasaule rodas pēc tam. Manuprāt, pasaule rodas cilvēkā, nevis vispirms pasaule un tad cilvēks. Tātad cilvēks, un pasaule pagrūž to cilvēku. Tāds neliels, maigs pieskāriens – puk! Un uzreiz pirmais blīkšķis, dzeltens debesu uzplaiksnījums. Un pagrieziens pa labi, sprādziens! Ļoti daudz krāsu, visur krāsas, krāsas, krāsas, un neko īsti nevar saprast. Skatiens pa labi – krītošs cilvēks. Nosaukums ir “Lidojums bez spārniem”. Pēc būtības tas ir kritiens. Jūs redzēsiet beigās, kā šis pirmais kadrs sasaucas ar beigām. Tas ir pats sākums. “Tušas dzērājs”. Un šie mazie kadriņi uz lielās sarkanās plaknes. Tukšums. Un daži mazi tādi, blikiņi. Skatiens šeit – darbs, kurš saucas “Zvaigžņotais Džonijs virs manis”. Man patika tas nosaukums, kas bija agrāk kaut kur lasīts, “Zvaigžņotās debesis virs manis”, bet man likās, ka tas nosaukums ir vulgārs. Un debesis man asociējas ar vārdu “Deps”, aktieris Džonijs Deps. Un tad es arī tā nosaucu – “Zvaigžņotais Džonijs virs manis”. Tad jums jānāk šeit un jāpaskatās, kas te ir aiz stūra. “Mazās lūpas”, “Lielās lūpas”, “Dzērāju pelde”, “Kaislības”. Viss, kas saistīts ar ūdeni. Centrālais darbs ir šis, kur tu ar muguru, peldot ūdenī, mugurkauls izjūt ūdens līkni vai ūdens pauguriņu. Mugurkauls izliecas līdzi vilnim vai jūras kustībai. Un grieziens pa kreisi – divdesmit divi pašportreti. Mani interesēja uzzīmēt kustību uz priekšu un atpakaļ. Apskatīt, kāds ir cilvēks pirms manis un pēc manis. Es šajā izstādē sāku ar 53. gadu. Ir arī zīmējumi, kuros es esmu zīmējis, kāds es būtu varējis izskatīties 43. vai 34. gadā. Tapetes, un cauri nolupušām tapetēm redzama seja. Tapešu raksts, šur tur vairāk, šur tur mazāk, bet viņš visu laiku vibrē cauri. Sešdesmit septītais. Krievu armija. Nākošais – es eju trenēties boksā un dabūju pa purnu. “Pirmās asinis”. Pēc tam es vairs neeju. Asinis ne tikai degunā, bet asinis galvā. Un pirmo reizi – “Dzeltenais lietus”. Dzeltenais ir inde, tas ir stroncijs. Dzeltenais pret pelēko. Mazliet rozīgs. Tā ir tā kombinācija, kas spēj noturēt to stronciju. To stronciju nespēj nekas noturēt, pat divi melnie caurumi vai tā āksta cepure, stroncijs ir tik spēcīgs. Stroncija sitiens vēlreiz, un tas raksts, kas parādās sienā, it kā ieurbjas iekšā pierē. Man liekas, ka stroncijs nāk no āra – nekā! Stroncijs ir tevī pašā iekšā, tu to jūti, tevī karst tās smadzenes, un stroncijs ir iekšā. Tu raudi. Tu taisi “Aīdu”. Fragments no “Aīdas”, kostīmiņi. Un tu gribi Radamesam uzzīmēt sarkanu bārdu. Tev neiznāk. Tu zīmē kaut kādā 97. gadā, kāds tu izskatīsies 13. gadā. Tu zīmē, kāds tu izskatīsies 2097. gadā. Tu zīmē laiku uz priekšu un iedomājies, ka tu mirsi. Tu nomirsti, tu iedomājies, kā tev sažūst... Tava miesa būs sažuvusi, un nāve tā kā sausas lapas, tas tev nepatīk, tu uzsit ar roku – bākš! – pa to zārka vāku, izlien laukā un kliedz: “Es gribu, lai mani sadedzina!” Tu sadedzini sevi. Tu uzzīmē to tīšprāt, lai varētu tikt no tā vaļā. Vienu stāvokli, otru, vienu gadu, otru gadu, nav pat svarīga tā gadu spēle, bet tu uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu. Tu it kā atbrīvojies no visa tā, uzzīmējot to gleznu. Paliek tikai ēna. Tu atceries to boksa sitienu pašā agrā jaunībā, un no tevis paliek pāri tikai anagramma, Umbergārs Ilmbls. Pēdējais, kas iziet cauri tavām smadzenēm, ir kāda ļoti dzīvelīga sarkana doma. Sarkans ir ļoti dzīvelīgs. Un tā sarkanā doma tā kā tāds bumbas mākonis ienāk iekšā, atpakaļ tavā galvā, iziet cauri, izsprāgst ārā, un tu atgriezies pie dzīves, noskūpstīdams sievietei kājas pirkstu. Tu esi dzīvs, ticis cauri šiem divdesmit diviem zīmējumiem, un tu met otas pie malas. Līdzsvars. Stāvi līdzsvarā un zīmē, un glezno tikai ar roku, jo roka ir visjūtīgākais mehānisms. Nav vajadzīga ota. Tā ir eļļas krāsa, uzlikta tikai ar roku. Tas ar roku, tas ar roku, tas. Ar pirkstu, ar roku, ar plaukstu, ar delnu, ar rokas šito... kukurznīti berzēts iekšā. Tas ir visjūtīgākais pieleciens... Pie-li-ciens. Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš! Visjūtīgākais pieliciens, tad, kad roka pieskaras vienreiz, otrreiz... (Zālē kaut kas norīb.) Vai!!! Es atvainojos. Un tas pieskāriens pāriet lapsenes kustībā. Žžžžžžžžžžž! Tas arī ar roku, žžžžžžžžžžž. Trakš, trakš, zīg, zāg, zzzzzzzzzz. Kā no tā dzīvā, sarkanā eļļas krāsas pieskāriena viss saiet iekšā lapsenē. Šis te, tie ir darbi, kas neiegāja izstādē, es tā viņus arī noliku, lai viņi te stāv. Un sākas pudeles kakls. Vērotāja figūra. Figūra, kas tur rokā līdzsvara baļķi, kas mēģina tevi izlīdzsvarot pa labi, pa kreisi, uz priekšu, uz atpakaļu. Un tu, protams, peries pa priekšu iekšā, un tu redzi uzrakstu – “Slauc sevi!” (Kliedz.) Slauc sevi! Tu pagriezies vēlreiz pa kreisi, un seši darbi ar nosaukumu “Ne-pabeigts darbs”. Ne – svītriņa – pabeigts darbs. Nekad nepabeidz darbu. Pabeigts darbs ir beigts darbs, un tas kā vērsis uzšķērdīs tevi. Atstāj darbu nepabeigtu. Arī tie divdesmit divi portreti ir gleznoti dažādos laikos. Pat ar desmit, divdesmit gadu starpību. Kad tu nemāki pabeigt pirmajā reizē, tas ir pareizi, jo roka diktē kaut kādas koncepcijas tevī, galvā. Tu nespēj atbrīvoties no tā, bet paiet laiks, paiet laiks, paiet pieci, seši, septiņi, astoņi gadi, tu skaties to darbu, tu redzi, kā viņu turpināt. Tu nedrīksti atļaut, ka vērsis ar to pabeigto darbu uzšķērž tavas smadzenes, un tu nezini, ko darīt tālāk. Viņš uzmet tevi gaisā, bet tu esi bez galvas. Un tā galva pagriežas šeit. “Pērs Gints”, 78. gads. Es taisu Pēru Gintu kopā ar Šapiro Jaunatnes teātrī un taisu arī šos te pašportretus, lieku pats sevi uz pannas. Kontrasts. “Mīļotā ābelē”, “Tikšanās notika klusumā” un “Iemīlējies”. Pēc tā izvirduma kaut kas lēns un mierīgs. Nu varbūt jūs paejat garām Venēcijas ciklam. Visi šie nieciņi, šie spīdumiņi, kriksīši, tītarbiksīši ir pirkti Venēcijā, un es esmu mēģinājis savienot to gleznas virsmu, gleznas laukumu ar tiem krikumiņiem. Arī tas ir pirkts Venēcijā. Arī tas, arī tas. “Burvju flauta”. Šis darbs ir speciāli nolikts uz grīdas, jo Kairišs sačakarēja “Burvju flautu”. Un tā viņam vajag, viņš tagad nolikts uz grīdas. Šie četri darbi ir tāpēc, ka te ir tā seja, jo izstādei iziet cauri visur mana seja. Šeit ir pus-Kairišs, pus-es. Pus-Kairišs, pus-es. Pagrieziens. “Draugs meklē pērles”, “Willkommen im Tod”. Draugs meklē pērles. Es jau pats arī meklēju pērles. Un – ieeju iekšā daļā, kas saucas “Visu laiku snieg”. Visu laiku snieg. Viss Sibīrijas cikls ar šo nosaukumu, un sākas ar šiem diviem darbiem, kur 52. gada ziemā mums Sibīrijā nomira suns Marss, rižiks, un tēvs saka, ka jāiet viņu aprakt zem egles. Ziema, mīnus piecdesmit trīs, tiek taisīta koka kaste, kas liekas absurds, bet viņš it kā parāda, kā tam būtu jānotiek, šai apglabāšanai. Tēvs nocērt gailim galvu, un gailis bez galvas skrien pa sētu. Snieg sniegs. Nākošajā dienā es uzskrienu tēva cirvim virsū ar kreisās kājas mazo pirkstu un dabonu rētu uz visu mūžu. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas ir tāpēc, ka es skatījos, kā aizskrien gailis bez galvas. Es sapratu, ka cita nelaimi nevajag skatīties nekad. Ja tu brauc garām pat kādai katastrofai ar mašīnu vai ar riteni, protams, jāpalīdz, ja tas ir iespējams, bet skatīties nevajag. Es slīkstu Tjuhtetas upē. Man likās, ka tas ir milzīgs kalns, bet tur nebija nekāda milzīga kalna – maza, maza upelīte. Bet manās iedomās tas ir palicis kā kritiens. Māti pazemo otrajā braucienā uz Sibīriju. 53. gada decembrī mēs atgriežamies no Sibīrijas. Māte un es, mēs bijām brīvi cilvēki, tēvs tikai bija notiesāts. Staļins bija miris 53. gada martā, un tēvs teica, ka mani jāsūta atpakaļ, mammai ar mani jābrauc atpakaļ uz Latviju, jo es jau švaki runāju latviski. Mēs stāvam stacijā “Bogotova”. Snieg. Un gaidām vilcienu, kurš reizi nedēļā nāk no Vladivostokas uz Maskavu. Pienāk vilciens. Snieg. Mēs stāvam uz perona. Tajā brīdī pie mums pienāk milicis un prasa mammai pasi. Mēs esam brīvi cilvēki. Mamma uzrāda pasi. Viņš ilgi skatās un pēta. Vilciens nopūšas un lēnām kustas. Tajā mirklī mamma izdara skaistu gājienu – viņa nokliedzas: “Pomogiķe!” Kustošā vilciena vagona durvis atveras, un krievu virsnieks, uzplečos, ierauj vispirms mani un pēc tam mammu vagonā. Mēs braucam, es skatos pa logu. Visu laiku snieg. “Plūdi Tjuhtetā”. Suns Marss, viņam bija gara aste. Tēvs paraksta papīru par palikšanu uz mūžu. Es salieku kopā to laiku ar 87. gadu pie Brīvības pieminekļa Ulda Brieža fotogrāfijās. Es pats stāvu piektajā rindā kā vērotājs, bailīgs. Man arī gribas iet un nolikt tos ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet bailes. Es izmantoju tos kadrus un zīmēju Čingiza Aitmatova “Pieres vietas” ilustrācijas. Precīza kopija no 87. gada. Es salieku kopā Senekas “Oktāviju”, “Faidru” un “Mēdeju”. Tas pats, par ko raksta Seneka, par ko raksta Aitmatovs, kas notiek 53. gadā Bogotovas stacijā, rāda, ka nekas nav mainījies. Viss turpinās tāpat. Un, braucot prom 53. gadā no Tjuhtetas, krievu skolotājs man uzdāvina grāmatu, kurā rakstīts: “Лучшему ученику III-го класса Блумбергс Илмарсу от учителя Гатилова А. Л.” Un iespiež zilu zīmogu. Grāmata saucās “Ļeņins”. Поэма о Ленине. Азербайджанский поэт Расул Рза. Man tā grāmata nepatika. Tēvs teica: “Nemet laukā. Tas ir vienīgais pierādījums tam, ka mēs esam bijuši Sibīrijā.” Un tā arī bija. Sen Rīgā, studējot akadēmijā, es noskatos Andreja Tarkovska filmu “Spogulis”, un es domāju – kur es to uzvārdu esmu lasījis? Kur? Kur? Kur? Un es atšķiru šo grāmatu: “Перевод с aзербайджанского – Арсений Тарковский”. Es, protams, uzmeklēju Arsēnija Tarkovska dzeju un atrodu 51., 52. gada dzeju. Kāda tā ir, kad viņš tulko šo darbu, poēmu par Ļeņinu. Tā ir pilnīgi cita dzeja. Skaista, brīnišķīga mīlas dzeja. Tas krievu skolotājs, izsūtītais, virsnieks... (Zālē kaut kas nobūkšķ.) Jā! Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš. Tas krievu skolotājs ar vienu kāju – tēvs teica, ka viņš ir bijis gūstā, viņš staigāja vienmēr zaļi pelēkā frencī, bet bez uzplečiem un zīmotnēm – ielika man tādu dziļumbumbu, ka pēc sešdesmit gadiem šeit 13. gada 18. augustā es viņu atceros kopā ar jums. Izcils krievu cilvēka gājiens. Krievu rakstnieka vai krievu skolotāja, vai krievu virsnieka, vienalga, kā to saukt. Tjuhtetā bija arī māksliniece Flora. Viņa taisīja papīra puķes, un mana mamma lūdza no Rīgas viņai sūtīt kreppapīru. Viņa bija vietējā ciema māksliniece. Viņa taisīja apmēram šādas papīra puķes. Ļooti skaistas. Un visvairāk tās papīra puķes patika latviešiem, kad viņi ziemā raka savus mīļotos. Līvija Rudzīte. Pirmo reizi, kad es zīmēju nāvi. Kad es taisīju izsūtīto grāmatas. Aizvestie. Trīs, četras grāmatas. Nē, trīs. Ceturtā vēl tikai priekšā. Iveta Šķiņķe, kura strādāja arhīvā, man rādīja ļoti daudz fotogrāfiju. Un šī man iekrita ar to īpatnējo mazās meitenes, piecpadsmitgadīgās meitenītes, seju. Protams, tur bija zārks. Es zīmēju sarkanu. Tas ir vienstūris. Iedomājieties šo līniju bezgalīgu, bezgalīgu... Iedomājieties šo līniju – bezgalīgu. Tās nekad nesatiksies. Nekad. Tas ir viss Visums. Nevis pasaule, bet tas ir Visums. Un tas ir Visuma stūris. Un tā mazā Līvija, 44. gadā mirusī piecpadsmitgadīgā meitene, ziemā, 53 grādu salā, brīnišķīga izskatījās tāpēc, ka apkārt bija papīra puķes, ko taisījusi Flora, un papīrs tika sūtīts no Latvijas. Es ar mammu 48. gadā, kad man bija pieci gadi, mēs slēpāmies Mellužos, un nebija, ko ēst, un mamma lasīja sēnes. Tas bija briesmīgi, katru dienu ēst sēnes. Kopš tā laika man sēnes negaršo. Te es zīmēju – puse no manis ir piecgadīgā vecumā, otra puse es esmu šodien, un es pieskaros mammai. “Atmiņu caurskate”. Tur, jūs redzējāt, bija seja no “Burvju flautas”. Tā kā rentgens. Es atceros to visu tā kā rentgenu. Un dzeltenais stroncijs. Radioaktīvais stroncijs-90. Nākošā telpa. Man jātiek vaļā no mātes. Šis darbs saucas “Novēršanās no mātes”. Jāpārrauj beidzot tā nabassaite. Es zīmēju sevi, it kā māte mani tur, bet tagad, jau vecu. No mātes ir palikusi tikai tā gaisma, viņa it kā sūta man to gaismu. “Notikums pie loga”. Visvairāk mani ir iespaidojis tukšs, atvērts vasaras logs. Šeit es zīmēju ideālo zelta griezumu. Šur tur melns, šur tur kaut kāds lietus līst, bet nav zvaigžņu, bet ir it kā tāda shēma, kas varētu būt uz kaut kāda lidotāju aparāta vai kaut kāda kosmiskā kuģa. Tu esi telpā. Tu tomēr, lai cik tev iztēle būtu darbīga, tu nevari izsisties cauri tam melnumam. Kreisā pusē viss kas ar tevi notiek – tas notiek, un tas notiek, un tas. Labajā pusē visu laiku kāds tevi vēro. Vērotājs. Mēs pagriežamies šeit. Šis darbs saucas “Nejaušs notikums”. Pītera Brēgela gleznā “Ikara krišana” brauc tas kuģis, kalni lieli, ainava, un pašā labajā stūrītī krīt Ikars. Plunkš – iekrīt ūdenī. Re, kur Ikars krīt. Re, kur ir nozīmēts no Pītera Brēgela. Re, kur ir tā kalna virsotne. Tu nodarbojies ar sevi, tu redzi nāvi, tu zīmē gaismu vai stronciju-90, bet tas īstais notikums ir kaut kur pilnīgi citur. Pagrieziens šeit, aiz stūra... Tās smadzenes es turu rokā. Es zīmēju nevis smadzenes galvā, bet smadzenes rokā, uzskatīdams, ka tad es vislabāk jūtu dzīvošanu – tad, kad viņas ir rokā. Man liekas, caur rokas pieskārienu, tieši rokā ir jābūt smadzenēm. Tad, kad smadzenes ir galvā, it kā jau viss ir pareizi, tas viss strādā, bet nav tā, tik jūtīgi un tik dzīvelīgi kā tad, ja tu paņemtu viņas rokā. Nevis sarkans pret sarkanu, protams, arī tas, bet – rokā. Paņem kādreiz smadzenes rokā. Tas ir jūtīgāk. Es nevarēju visu laiku nodarboties ar sevi. Man bija kāds darbs jātaisa sievietei. Šeit ir darbs, kas saucas “Iekāpusi pienā”. Jūs visi zināt pasaku par sarkanajām kurpītēm. Hā. Bet te es biju domājis tā – kamēr es strādāju, Marina aiziet pēc piena. Es braucu ar 11. trolejbusu, un 11. trolejbusa galapunkts ir stacijā. Kad es stāvu 11. trolejbusa galapunktā un skatos uz dzelzceļu, tur ir uzraksts “Будь слабее меня!”. Spēcīgs uzraksts. Tagad tur ir sēta priekšā, bet, kad tā paceļas uz pirkstgaliem, tad vēl var redzēt. Liels uzraksts. 50 centimetru burti. Man ļooti žēl, ka to nav rakstījis latvietis. Tik spēcīgs uzraksts! Man vispār ir daudz darbu ar uzrakstiem, kurus es esmu norakstījis no pilsētas stūriem, dēļiem un mūriem. Bet šis man patīk vislabāk. Tik organizējošs vai tik sevī vērsts uzraksts – es nezinu, vai vispār Rīgā cits ir. Te nav runa par politiku, bet te ir runa par tā spēka audzēšanu sevī. Par māku, kā var ar vārdu dabūt sevī iekšā spēku. Esi vājāks par mani, kaut arī tu saņem to stronciju-90. Un te, pretēji tam, vienpadsmit darbu, kas ir tikuši uzgleznoti pēc tam, kad es biju pie Sukuta Spānijā. Mēs taisījām vienu kopēju darbu. Ievērojiet, šeit nav visi izgaismoti vienādi. Izgaismot vienādi var jebkurš. Pirmais ir ēnā, ēnā, tad bišķiņ gaismā, gaismā, un pēdējie ir gaismā. Pirmais saucas “Dzejnieka M. M. vingrinājums”. Man patika, tas ir Amerikas dzejnieks, latvietis. Kā viņš sēž. Un es aizbraucu uz Spāniju, un Sukuts tā sēž savā dārzā. Tā kā joga, tā kā vista dēj olu. Kaut kas tur ir tāds, kas pievelk. Otrais darbs saucas “Viss pārdošanai”. Trešais – “Sadedzināšana”, ceturtais – “Montgo kalns”. Pie Sukuta mājām ir brīnišķīgs kalns ar nosaukumu Montgo. Un tā ir Sukuta skaistā agave. Es rakstu nosaukumu “Agave dzied”. Divarpusmetrīga, milzīga, skaista agave. “Vērša nogalināšana” un darbs ar nosaukumu “El duende”. Sukuts aizved mani pusvienos naktī uz Valensiju, uz krogu, kur flamenko dzied un dejo. Izcils nakts koncerts. Un tas krogs saucas El duende. Nu kā var neuzgleznot bildi? “Es nemiršu”. Es rakstu – “Ticu”. Tā kā neērti pašam, tā kā vēl izsvītro. Es pieskaros mammai, es atceros 48. gadu, pieskaros mammai un taisu pēdējo ieelpu. Mute ciet, nāsis lielas. Zīmējums man iznāk vislabāk. Es pagriežos, kaut kas uzkrīt uz galvas, un man ir iespēja izlīst pa caurumu atpakaļ uz 78. gadu, kad es cepos uz pannas. Nē! Re, kur ir tā panna, tavās mājās, kur tu liec mazo panniņu, uz kuras cep olas. Re, kur ir tā panna. Tu netiec ārā. It kā jau var. Un re, kur ir tas cilvēks, kas krīt, viņš tuvojas zemei. Mēs esam gājuši kaut kādas padsmit minūtes, bet viņš ir kritis piecas sekundes. Mēs ieejam visšaurākajā vietā izstādē. Šis darbs saucas “Ķēms tāds, un laiza asinis”. Tas ir Rotko motīvs. Es, protams, netaisīšu pašnāvību, bet es ar aknām saprotu, ko nozīmē tad, ja neiznāk darbs. Ja neiznāk. Es to saprotu, ka var ielaist lodi pierē. Un ja tev vēl ir kādreiz iznācis un tagad neiznāk... Par tādām domām tu dabon to štauku atpakaļ savā vēderā. Un mans draugs Tilbergs man raksta vēstuli: “Sajauc manus pelnus ar krāsām un uztaisi bildi.” Es, protams, tā darīšu. Un te ir kalns. Mans labākais izstādes darbs. Tā kalna spēks ir tur, ka viņš ir zem ūdens, ka tu viņu neredzi. Viss neredzamais ir spēcīgāks par redzamo. Ūdens virsas vai tās jūras kustības, līkums tikai nedaudz iezīmē to, ka tur apakšā guļ tas kalns. Bet viņš guļ. Viņš guļ. Kreisā pusē neliela gaismiņa. Nav izvēles, tukšs vai pilns. Vienalga. Un Tilbergs raksta man: “People don’t change their mind.” “Nē!” saku. Cilvēks mainās, bet to nejūt. Es zīmēju van Goga... Es lieku klāt pie darba van Goga krēslu. Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš! Es lieku viņa zīmēto krēslu un krēslu no istabas, kur viņš ir miris, un šeit vērotājs guļ, vērotājs beidzot atpūšas, pārklāts ar to sarkano dzīves stāstu. Vērotājs atpūšas, un mēs ieejam pēdējā, gaišākajā, visgaišākajā telpā, un re, kur ir tā grāmata. Lai tev vieglas smiltis, Gatilov. Re, kur ir tā grāmata. Re, kur ir Tarkovskis. Visgaišākā telpa. Šie zīmējumi... šeit ir pilnas kastītes ar zīmējumiem. Tiešām pilnas kastītes ar zīmējumiem. Viss ir galvā. Un divi darbi. Gleznojums, zīmējums, un tieši tāda paša izmēra... gaisma. Un es jums teikšu, ka man tā glezna ar gaismu patīk labāk. Tu pagriezies pa kreisi, un tā pati glezna ir šeit, tā pati gaisma ir šeit, uz sienas, Ieriķu ielas darbnīcā, kad saulgriežos mazliet dzeltenā gaisma krīt uz tavas pretējās sienas. Vāni, vāni, vāni. Un tu ieraugi uzzīmēto mazo krītošo lidmašīnu, un tu atceries pašu sākumu, kur arī krita tas cilvēciņš. (Sasit plaukstas.) Tagad ejam augšā. Yes! Precīzi.

Augšējā zāle

Te ir divdesmit zīmējumu uz ziloņpapīra. Es saucu šo papīru par ziloņpapīru. Tas ir rokas lējuma papīrs. Paraugāt, cik viņš ir ciets. Stingrs tā kā ziloņa āda. Un trīs pašportreti. Pats vecākais – 73. gada pašportrets. Šeit, kreisajā pusē, ir uz ķīniešu otiņas uzlidojusi lapsene, un šeit lapsenes nav. Cilvēks tajā laika sprīdī nemaz nav mainījies. Visos zīmējumos iet cauri viena tēma – cilvēks... Šajā zīmējumā vecs cilvēks savas mātes rokās. Tā tēma, kas apakšā iesākās, šeit tā izspēlējas visādās variācijās – kā muzikāla tēma. 89. gada pašportrets. Šeit svarīgākais ir tas, ka šie divi cilvēki pēc būtības ir viens. Tas bija atradums. Es vienmēr zīmēju divas galvas – tam, kas sniedz to palīdzību, un tam, kas ir kritis vai ir bijis piesists kaut kur. Tātad tur ir divi cilvēki un divas situācijas, bet galva viena. Uzzīmējot vienu galvu, es gribēju pateikt, ka šīs abas lietas ir katrā no mums vai katrā cilvēkā ir abas puses. Ir tā, kas sniedz palīdzību, ir tā, kas tiek kaut kur piesista. No tāluma skatoties, šeit redz acis, mazliet lūpas. Tā ir Leonardo da Vinči darba “Jānis Kristītājs” parafrāze, tikai tas pirksts ir melnā caurumā debesīs. No šīs sērijas. Viņš toreiz redzēja šos darbus un šo paņēma, nosaucot to par acu cilvēku. Acu cilvēks. Sukuts šo darbu paņēma Arsenālam. Un tagad šeit ir 13 grāmatas. Jums jānāk šeit. Gribat skatīties grāmatas? Gribat. Man bija iecerēts, ka šīs grāmatas rādīs divas senegālietes, melnās senegālietes baltos cimdos, un, rādot grāmatas, runās senegāliešu tautas pasakas. Nu, varbūt tas būs nākošnedēļ. Uz pirmizrādi to neizdevās nokārtot. Tā kā iedomājieties, ka es esmu senegāliete, skaisti balti cimdi, un es jums šķirstu un kaut ko stāstu. (Pāršķir lapaspusi.) U. I. Tas ir tas Umbergārs Ilmbls, it kā ne es, it kā kāds cits to būtu zīmējis. Kāda zīme, kuru es kādreiz mēģināju iesmērēt Liepniekam un Rītupam par izdevniecības zīmi, tas bija sen, sen. Viņi to nepieņēma. Viņiem likās par daudz literāri. Kas tur literārs?

(Pāršķir lapaspusi.) Mugurkauls. Esi spēcīgs tikai tad, ja tev ir trīs mugurkauli, veco zēn! Tev jābūt trīs mugurkauliem. Trijām līnijām. (Pāršķir lapaspusi.) Šīs starplikas ir tikai tāpēc, lai ziloņpapīrs neberztos, āda pret ādu. Zīmējumi nav zīmēti pēc kārtas, bet ir zīmēts viens atvērums, tad nākošās grāmatas atvērums vai kādas septītās, vai astotās grāmatas atvērums. Jūs jau saprotat, lai nesaliptu, šeit ir jāliek ciets papīrs un starplika, un tu nevari turpināt, tev jāgaida, kamēr nožūst viss. Mana seja pretstatā tam. Vai tā nervainā līnija. Vai tas maigais pieliciens, vai kāds nosmērējums. Tāds, lūk, namiņš. (Pāršķir lapaspusi.) Kalnu virsotnes. (Pāršķir lapaspusi.) Ievainotais, kurš vēl turas pie dzīvās rokas, pie dzīvības, bet ar roku turas pie otras dzīvas rokas. (Pāršķir lapaspusi.) Divi kalni. (Pāršķir lapaspusi.) Kāds tavu galvu groza, kāds otrs. Kāda figūra, kura rokās tur kādu mazu bērnu. Vēlreiz tā galva tiek grozīta. Tālumā tu kaut ko redzi, kādu kalnu, kādu koku, kādu krūmu. (Pāršķir lapaspusi.) Atkal tev groza, abas rokas. Visu laiku tev kāds tur groza to galvu. Un beidzot tā – tinkš! – ar zobenu pāršķeļ precīzi uz pusēm tavu galvaskausu. Tā precīzi. Re, kur tas kociņš paliek otrā pusē. Un tu iekrīti kā tādā aizā lejā – pakš! Ar visām savām smadzenēm. Re! Šodien tu atceries, kāds tu biji, sasiets ar... Tikko tu biji piedzimis, izrādās, tas nemaz nebija tik sen. (Pāršķir lapaspusi.) Ābele. Un beidzas pirmā grāmata. Otrā grāmata. Es rādīšu ātrāk. Kaut kas nervozs. (Pāršķir lapaspusi.) Zīmējumi. (Pāršķir lapaspusi.) Mala. Pats. Skaties sevī, bet uz malas. (Pāršķir lapaspusi.) Nokritis rožukronis. Izkritis no rokām. (Pāršķir lapaspusi.) Re, kur tava galva, bet redz, kā tās abas puses, tā kā sadiegtas, tā kā grāmata uz pusēm. (Pāršķir lapaspusi.) Kāja. (Pāršķir lapaspusi.) Skūpsts. (Pāršķir lapaspusi.) Skūpsts. (Pāršķir lapaspusi.) Nevar saprast, kas tas ir. (Pāršķir lapaspusi.) Ūdens. Ūdens kustība. (Pāršķir lapaspusi.) Zilonis. Šis tēls izies cauri ne tikai tāpēc, ka viņš ir ziloņpapīrā zīmēts, bet viņš tur parādīsies vēlāk arī. Ēna pret ēnu. Ziloņi man patīk tāpēc, ka viņi zina, kur iet nomirt. Viņi arvien iet uz vienu vietu. (Pāršķir lapaspusi.) Seja. Kaut kas tāds ļoti nepatīkams. Te tas mans vienstūris, kurš man ļoti patīk. (Pāršķir lapaspusi.) Kalns. Bet tas kalns ir kā tukšums. Tas lūdzējs pie tā kalna domā, ka tā ir forma, taustāma, bet nē, tas ir tā kā logs. Viss ir šeit, tur ir tukšums. (Pāršķir lapaspusi.) Hm. Pats uz diviem stabiem. O, šitas man patīk. Vienā pusē divi muzikāli ritmi, un tu pats pa vidu. Viens muzikāls ritms, tas man patīk, es to tā kā džezu zīmēju. Te – kā tādu nopietnu simfonisko mūziku. Kad laiž istabā no diviem atskaņotājiem tādu mūziku, kopā atskaņojot, ir ļoti dīvaina sajūta. (Pāršķir lapaspusi.) Tu nevari nostāvēt, tu nervozē. Bet mēs pāriesim uz priekšu, pārleksim pāri vienam dzīves posmam. Burvju flauta, Mocarts pūš stabulē savas sievas krūti. (Pāršķir lapaspusi.) Ā! Naivais Mocarts, viņš grib visu pasauli satvert. (Pāršķir lapaspusi.) Tu ielādē sevi mākonī iekšā un aizpeldi šinī gaišajā mākonī. Pārvērties par eļļas pleķi no ēdošas pankūkas uz galdauta. Cipars viens. Man ļoti patīk cipars viens. Spēka cipars. (Pāršķir lapaspusi.) Seja. Tā seja knapi redzama. Tā ēna, tā sejas ēna ir spēcīgāka par to seju. Tā kā tēvs, tā kā vecaistēvs... nevar saprast. (Pāršķir lapaspusi.) Putekļi. Mīļākais, kas man mājās ir, ir putekļi. Es arvien aizliedzu Marinai viņus slaucīt! Putekļi, kaut kādas mušiņas, kaut kādi tārpiņi, kukainīši. Putekļi uz galda. (Pāršķir lapaspusi.) Nāve. Veca sieviete. Krītoša lidmašīnīte, kas lejā tur parādījās, šeit. (Pāršķir lapaspusi.) Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš... Lietus līst. Lietus Purvciemā. (Pāršķir lapaspusi.) Nu, var jau būt, ka tagad, stāstot jums, tā varētu būt dienasgrāmata. Bet tā nav dienasgrāmata. Tā ir tāda sajūtu grāmata. Te ir tas tēls, kas ir tur, lielajos zīmējumos, kad tas vecais cilvēks atceras to, kā viņš bija pie mātes krūts, un, redz, viņu tur. Viņš jau ir tik vecs, kalsns, izdilis. Kāds viņu tur. Tomēr viņš atceras visu. Tā sajūta, tā laimes un mīlestības sajūta tikai ar gadiem vairojas. (Pāršķir lapaspusi.) Bailes, naktī zem segas, viens pats. Rie-bī-gi. (Pāršķir lapaspusi.) Vecātēva portrets. Viņš arvien fantastiski smējās. Tās lūpas blakus zīmējumā. Viņš bez lūpām. Tās lūpas caur to smieklu iesmējušās blakus lapā. (Pāršķir lapaspusi.) Otrs vecaistēvs, ar vienu aci. Viņam ļoti nepatika, ka es viņu zīmēju, tāpēc es it kā to noliedzošo sajūtu uzzīmēju. Zilonis. Kāds miers! Tās ziloņa acis, snuķis. Pretstatā visam tam, ko tu pa dienu tur saskati, saklausies, tas vakara miers caur ziloņa ādu. Kāds templis vakarā. Kaut ko tu iedomājies, kaut ko redzi, kaut kas iznāk... Papīrs tumšāks, gaišāks, nevar saprast. Trolejbuss, līnija, kas iet tev garām gar māju. Un beidzot tu pilnīgā skaidrībā atceries visu. Kā tevi mamma turēja rokās, bet tu esi vecs. Mammas nav. (Pāršķir lapaspusi.) Roka. Bedre zemē. Bedre debesīs. Abas bedres vienādas. 1943. Zīme. Kāda zīme! (Pāršķir lapaspusi.) Kāds iekritiens. Tagad, skatoties kopā ar jums, es skatos, ka tas kritiens neapzināti ir kaut kur tur iekšā, kaut gan šitas ir ļoti sen taisīts. Hm. Es tagad improvizēju, es jau neatceros, kas šeit bija. Trīs pie krusta. Pa gaisu lidojošas pūkas. Tev kāds met virsū akmeņus! Saruna ar Ansi Rūtentālu, par pašnāvību viņš runāja. Tu turi rokā to elektrisko... vai nu to pieslēgumu, vai nu kaut kādu. Lampiņai vienmēr ir tas vads, tas kvēldiegs. Tagad tu rokā turi to kvēldiegu. (Pāršķir lapaspusi.) Kalnu templis. (Pāršķir lapaspusi.) Vērsis ar trim galvām. Nevar saprast. Sieviete krustā, vērsis krustā. Neko nevar saprast. Vienā pusē zilonis, otrā cilvēks, pa vidu pele. Neko... Zilonis pievēris aci. (Pāršķir lapaspusi. Čukst.) Kaut kāds uzrakstījums... Teksts. Tas ir lasāms ar spoguli. Ļoti gudrs teksts, bet es esmu viņu aizmirsis. Kaut kur es viņu... Man likās, ka tas ir interesanti, ka tu nevari izlasīt, tev jāņem spogulis, tev jācenšas, jāņem latīņu vārdnīca, bet nu lai paliek. Šī līnija parādīsies finālā. Pirmo reizi ieskanas līnijas skaistums un vientulība, līnijas vientulība. Stūris Venēcijā. Kapsētā, kur guļ Brodskis, ir šitie baltie stūri. Es iezīmēju tur paslēpušos, noslēpušos cilvēku. Ha! Gliemezītis! Padomājiet, cik tālu viņam jālien. Ēna. Ēna, ēna, cilvēka ēna. Pašnāvība mājā, virtuvē pie lampiņas. (Pāršķir lapaspusi.) Viens pats, tukšumā. Tas ir skats, ko es redzu pa logu. Man pretī ir TEC stacija, un tur tajos torņos ir lampiņas naktī. Skats pa logu, tur tas vads, te ir iela, tas vads tur plūst. Tas, ko es visu redzu. (Pāršķir lapaspusi.) Vēl tumšāks paliek vakarā, es skatos pa logu. Vēl tumšāks paliek vakarā. Kaut kādas peļķes. (Pāršķir lapaspusi.) Te es atceros mammu. Mamma tiek saspiesta starp tādām sniega pikām. Līnija. Un te mani tur rokā mamma. (Pāršķir lapaspusi.) Nevar saprast. (Pāršķir lapaspusi.) Šivas spogulis, man viņa ļoti patika, tādi divi trijstūri kopā veido... Vai Šivas rokas, bet ej nu sazini. Izskaidrojums tur ir tūkstoš variantos, bet man patika tas... Re, kur ir mans mīļais zilonis, kurš lēnām iet nomirt. Bedre. Tu esi miris, bet tu dzirdi. Auss ir vaļā, auss ir dzīva. Visu dzird. Viss pilnīgi ir dzirdams. Viens koks, otrs koks. Viens vējā, viens nevējā. Viens vējā, viens nevējā. Divi koki. Taisna līnija. Pil ūdens. Pil ūdens vairāk. (Pāršķir lapaspusi.) Pil vēl vairāk ūdens, un tu ej un meklē tās ūdens lāsītes. Tu gribi dzert. (Pāršķir lapaspusi.) Līnija. Tāda trekna, ja? Re, kur ir tas ceļš, tās pēdiņas, kur tu esi gājis, meklēdams to ūdeni. Sanmikelas kapsēta. Re, kur tas krēsls bija galīgi pelēks tur stūrī. Pie Brodska kapa, viņš vienmēr tur stāvēja. (Pāršķir lapaspusi.) Melnās cipreses. (Pāršķir lapaspusi.) Vēlreiz skats pa manu logu. Vakarā. (Pāršķir lapaspusi.) Sanmikela. (Pāršķir lapaspusi.) Caurums. (Pāršķir lapaspusi.) Nekas nav skaidrs. Kāda gaiša seja, kāda ēna, un vēlreiz ēna. (Aizcērt grāmatu.) Tas būkšķis ir labs. Nu ko te stāstīt? Jocīgi, ka es jums to stāstu, jūs jau paši visu redzat. Man te vienā vietā balodis bija uzzīmēts, beigts. Es nekad nesaprotu, kur Rīgā tie baloži iet nomirt, kur viņus apglabā. Par ziloņiem es esmu lasījis, bet par baložiem es neko neesmu lasījis. (Pāršķir lapaspusi.) Un nākošajā lapā, sarkanajā, sāksies tā līnija... (Pāršķir lapaspusi.) Šite tāds miers pirms beigām. (Pāršķir lapaspusi.) Šitas tāds abstrakts viss. Tā. Un tagad mēs ejam pie beigām. Nu, kaut kā bija jābeidz, cik tad ilgi zīmēsi? Sandra Kalniete vairāk nesūtīs no Francijas grāmatas. Jāpieliek punkts. Un es sāku ar to līniju. Man ļoti patika tā filma “Dead Man”, kad viņu beigās ielika tanī laivā un aizbrauca pa to jūru. Fantastisks fināls. Un es iedomājos, kā būtu, ka es tajā laivā būtu iekšā un tad tas laivas gals ietu tā mazliet uz leju, mazliet uz augšu. Uz leju – uz augšu. Un horizonts arī. Tu sēdi laivā, un laiva peld. Redzi. Bišķi uz leju, bišķi uz augšu. Tu peldi. Bišķi uz leju, bišķi uz augšu. Nu galīgi, kā saka, nogāja uz leju, un horizonts pagāja uz augšu. Laiva kustas. Nu ir taču plūduma sajūta, vai ne? Sajūta, ka laiva iet uz priekšu. Laiva iet uz priekšu. Bet kaut kas tā kā... Kaut kas tur tā kā parādās. No tā ievainojuma kaut kas parādās tā kā. Āā! Kaut kas tur tā kā iesāpas. Tu vēl esi dzīvs. Kādi mazi piesitieni. Tev aizbrauc garām Titāniks ar visiem trim skursteņiem. Viņš aizbrauc garām, bet tie dūmi paliek. Tie dūmi paliek! Kaut kas tā kā pulsē. Tā kā kaut kas raustās tevī, tā kā pulsē. (Ierūcas.) Tu nevari saprast, kas tas ir, tā kā elpa raujas ciet, tā kā pulsē. Pukš. Ā, re, kur ir. Tas kuģis paliek... Nesmej, nesmej! Tas kuģis paliek, un tie dūmi aiziet. Man tas likās forši. Kalns. Kalns. Kalns! Līnijas. Viss krustām šķērsām, krustām šķērsām, neko nevar saprast. Bet tā līnija, kas tur bija horizontāla, muzikāli plūstoša. Tu redzi, kā viņa šeit sāk iet ņigu-ņegu, krustu šķērsām, neko nevar saprast, tā līnija pārvēršas i par kalnu, i par vilni, par kaut ko citu pārvēršas un izsprāgst ārā kā tēls, kas kaut ko tur rokā. Tur arī kaut ko tur rokā. Hmm... Kaut ko tur rokā... Nē! Tu pārsvītro, tev nepatīk tas. Tu uzzīmē sevi, jāpaliek pie sevis. Nav ko ķēmoties. Tu uzsit gaisā, tevi kāds saņem vēlreiz ar rokām. Nevar saprast, kas tas ir. Paliek līnija, un tu ej pie pēdējās grāmatas. Visi tavi jutekļi – mute, deguns, ausis –, visi tavi jutekļi strādā, lai pabeigtu to darbu, lai beidzot tiktu prom no tā visa. Tu esi kā tāda... Kā tāds muskulis, kas visu laiku dreb. Te ir tā mana tēma, ko es jau teicu lejā, – spēks ir apakšā zem ūdens. Te viņš beidzot nedaudz ir parādījies, tas aisbergs. Un re, kur ir tas raustīgais, kustīgais, nervozais cilvēka muskulis. Tu viņu saņem rokās kā bērnu, tu viņu noglāsti, tu viņu samīļo, to muskuli, un tu viņu apēd kā vistas kāju pusdienās. Iebāz mutē, attaisi savu rīkli un apēd viņu, iebāžot mutē. Viss tas ieiet, redz, kā ieiet tevī iekšā, tavā galvā, viss tas ieiet iekšā. Ļoti durstīgs tas viss, ļoti nepatīkami durstīgs. Un uz grīdas nopil pāris pilieni. Tu atceries to skaisto braucienu ar laivu. Un pēdējā lapa, kaut kādi pieskārieni. Un tā līnija tā izzūd. Viss.

Rīgas Laiks: Vai tu esi lasījis Pasternaka “Doktora Živago” dzejoļus?

Ilmārs Blumbergs: Jā.

RL: Vakar, domādams par tavu sniegu un divām sarkanajām kurpītēm, es iedomājos, ka tas ārkārtīgi līdzinās pazīstamajam Pasternaka dzejolim “Ziemas nakts”. “Мело, мело по всей земле/ Во все пределы…” Lūk, un tajā ir “И падали два башмачка/ Со стуком на пол./ И воск слезами с ночника/ На платье капал./ И все терялось в снежной мгле…” It kā tu savā izstādē to būtu noilustrējis.

Blumbergs: Jā, tā ir skaista sakritība. Taču tas nav no Pasternaka, tas nāk no Sibīrijas, no Tjuhtetas.

RL: Jā, bet runa jau īsti nav par Sibīriju, tas sniegs snieg tavā galvā.

Blumbergs: Jā. Visu laiku...

RL: …snieg.

Blumbergs: Es pat gribēju izstādi tā arī nosaukt – “Visu laiku snieg”, bet kaut kā pirms pašām beigām mainīju nosaukumu, kad bija gatavs pēdējais darbs “Es nemiršu”. Tad man likās, ka... vajag nosaukt izstādi tieši tāpat kā pēdējo darbu. Ļoti svarīgs ir pēdējais darbs. Tas bieži vien var pagriezt kājām gaisā visus iepriekšējos. Tā gan nav mana doma, to Pazolīni teicis par montāžu. Kad es biju uztaisījis pēdējo vienpadsmit darbu kopumu, es sapratu, ka tas met ēnu... vai gaismu, vienalga, uz visu iepriekšējo kopumu, un iepriekš padarītais izskatās pilnīgi citādi. Tad es sapratu, cik spēcīgs ir tas Pazolīni teiciens, ka dzīvei vai darbam nekad nevar pielikt punktu, pirms izdarīts beidzamais darbs.

RL: Manuprāt, viņš teica, ka pēdējo montāžu veic nāve.

Blumbergs: Par nāvi es negribētu...

RL: Vai, runādams par pēdējo darbu, tu runā par to balto, par sevi? Vai arī par krītošo cilvēku?

Blumbergs: Sērijā “Es nemiršu” beidzamais man likās “Ieelpa”. Tas man likās beidzamais. Šajā izstādē tas arī ir beidzamais. Ieelpa. Tikpat labi tā var būt ieelpa pirms nākamā darba. Nu, tās tomēr nav beigas. Tomēr tā ir ieelpa. Bet var jau būt arī, ka beigas...

RL: Izstāde atstāj tādu iespaidu, ka tu jau esi piedzīvojis nāvi, un nav saprotams, kas tālāk notiek... Tu esi it kā jau “pa virsu” nāvei.

Blumbergs: Nē. Izstāde nav par nāvi. Izstāde ir par dzīvošanu. Par dzīvelīgu dzīvošanu. To uzzīmējot, tu tiec tam pāri. Uzzīmējot tu atbrīvojies. Man patikās. Ja tev sāp kāja, tu uzzīmē kāju, pēc tam saplēs to papīru, aizmet prom, un tev vairs kāja nesāp. Tas varētu būt tāds skaists terapijas gājiens. Tā man likās, kad, piemēram, zīmēju to, kāds es izskatīšos 2097. gadā. Es it kā tieku tam pāri, es atbrīvojos. Man liekas, es esmu jau tam kalnam pāri, otrā pusē. Tādēļ man likās interesanti paskatīties laikā uz sākumu un uz priekšu. Taču domāts ir tikai par dzīvošanu.

RL: Divdesmit divu darbu cikls man uzreiz saistījās ar Tibetas mirušo grāmatu un tēliem jeb dēmoniem, ar kuriem satiecies, kad ej cauri nāvei. Vai atceries, kāds teikums tur visu laiku atkārtojas? – “Tikai nebaidies.”

Blumbergs: (Iesmejas.) Skaisti.

RL: Es atceros, ka īsi pirms operācijas ar pilno narkozi Rītups man atsūtīja īsziņu ar šo pašu teikumu: “Tikai nebaidies.”

Blumbergs: Man māsiņa, ielaižot šprici, teica: “Sweet dreams...” (Abi smejas.)

RL: Mana anestezioloģe ieteica domāt kaut ko priecīgu. Taču vairāk es atceros, ka ar pleciem, kas tā kā drusku pāri galdam, tai brīdī var sajust māsiņas vēderu vai varbūt krūtis. Visdrīzāk viņas pašas to īsti neapjauš, vienkārši dara savu darbu. Manas sajūtas, ejot cauri tavai izstādei, atgādina šo stāvokli pirms krišanas tumsā. Bet māsiņas ķermenis tur parādās tādēļ, ka visi tavi darbi ir tik ķermeniski. Ārkārtīgi daudz par ķermeņiem. Kāpēc tu tā esi pieķēries ķermenim? Kas tev patīk ķermenī?

Blumbergs: Man liekas, ka viss notiek manā ķermenī. Smaržas. Domas. Viss notiek manā ķermenī. Tā ir tā pasaule, kurā es dzīvoju. Es dzīvoju savā ķermenī. Un to es jūtu vislabāk. Jūru, gaisu, sauli es tā nesajūtu kā savu ķermeni. (Klusē.) Ko tad lai citu zīmē.

RL: Tu esi redzējis vaļā atgrieztu ķermeni?

Blumbergs: Mm.

RL: Cilvēka?

Blumbergs: Mm.

RL: Svaigu?

Blumbergs: Svaigu nē.

RL: Es arī nē. Bet es par to sāku runāt tāpēc, ka... Mongolijā aitas nogalē skaisti – iegriež šeit, krūtīs, tādu iegriezumu, iebāž tur iekšā roku un pārrauj aortu. Asinis uzkrājas vēdera dobumā, ārā nav redzamas. Bet toreiz es skatījos uz tām iekšām un domāju: kāpēc tās ir tik skaistās krāsās? Tās taču nevienam nevajadzētu redzēt, viss mierīgi varētu būt bezkrāsains, pelēks vai brūns, bet nē – iekrāsots mežonīgi skaistās krāsās.

Blumbergs: Jā, kad es zīmēju stronciju, indīgo radioaktīvo starojumu, tas dzeltenais uz balto neskatījās; viņš skatās uz krāsu, uz sarkano, krāsa pret krāsu bija vajadzīga, lai ir tas dzīvelīgums... Jā, ļoti bagātīga ir ķermeņa iekšas krāsa. Un, manuprāt, tā ir tā dzīvība. Ar laiku viņa paliek pelēka, bet tad, kad viņu uzšķērž un atver to ķermeni, tad tur ir iekšā spēcīga krāsa – rozā pret baltu, pret gaiši pelēku, kaut kas melns, kaut kas ļoti spoži balts un vēlreiz kaut kas rozā... Tumši sarkans, kraplaks! Tāpēc man gribējās, lai, ejot iekšā izstādē un pagriežoties pa kreisi un uzreiz pa labi, pirmais būtu tā kā sprādziena vilnis, visi toņi, visas krāsas kopā, tāds – babāc!!! Un tad tu tā lēnām aizej... Tāpēc es izvēlējos to fona krāsu vēsi sarkanu. Tas tāpat kā ar to iekšu toni.

RL: Šķiet, ka ļoti uzturi šo robežu starp ķermeņa iekšpusi un virspusi, starp iekšām un ārpusi. Bet, ja tu glezno savas iekšas, kā tās var novērot?

Blumbergs: Tu atšķir iekšu un āru, tu otro reizi uzsver – iekša un āra. Taču tas viss ir kopā viens. Nav ne ārā, ne iekšā, tas ir viens. Labi, tas viens sastāv no āra un iekšas, un es jau teicu, ka es to ķermeni jūtu labāk par jebko citu uz pasaules. Ne jau velti ir tas darbs, kur es turu rokās smadzenes – to visvārīgāko, visjūtīgāko vietu, kam bail pat pieskarties. Bet tu viņas paņem rokā. Man likās, tas ir skaists mirklis, ka tu vari paņemt savas smadzenes rokā un sajust, kādas viņas ir. Viņas ir rozīgas. Nevis pelēkas, bet rozīgas. Dzīvas.

RL: Man ir tā, ka es it kā staigāju cauri tai izstādei un vienlaikus arī grāmatai. Un grāmatā es uzskrēju virsū tavai Venēcijas piezīmītei par to, ka pēc peldēšanās lagūnā mīlējoties viss ir ļoti tāds, es aizmirsu vārdu... Ā, glums!

Blumbergs: Glums, jā.

RL: Tad man ienāca prātā, ka tas, ko tu esi glīti nosaucis par mīlēšanos, ir vīrieša mēģinājums ielauzties otrā ķermenī, nu, penetrācija. Ja vien mēs neesam kāds Džeks Uzšķērdējs, tad tikai tā mēs varam tikt iekšā. Un tavā izstādē ir tāds novērotājs...

Blumbergs: Jā, bet tā ieiešana ir tomēr sevī, nevis tajā otrajā.

RL: Mīlējoties.

Blumbergs: Nē, gleznojot. (Abi klusē.) Ja es drīkstu lietot šo banālo vārdu – dziļumā, tad tikai vienatnē tu vari nokļūt dziļumā kādam... Grūti tos vārdus pielasīt... Tu kādai lietai vari piekļūt tikai vienatnē, viens pats. Kāda tur mīlēšanās... Mīlēšanās vienmēr ir vienam ar otru. Visa izstāde tev aiz muguras ir tieši par vienatni.

RL: Un kas ir aiz vienatnes?

Blumbergs: Nu, tu zini, kas aiz tās ir. (Abi smejas.)

RL: Nē, es to gandrīz vai vizuāli domāju – tu aiz vienatnes kļūsti arvien vienatnīgāks un vienatnīgāks, arvien vairāk saplūsti ar sevi...

Blumbergs: Nē, zini, notiek tieši pretējais. Tu nevis aizej tanī vienatnē, bet tieši otrādi – tu, protams, domā par to vienatnē, bet ārpusē tev arvien vairāk gribas būt ar cilvēkiem – agrāk tā nebija. Tu fiziski it kā arvien vairāk sāc maisīties pa pasauli, agrāk es sevi tajā nebiju pieķēris. Es nevaru izskaidrot, kāpēc tas tā notiek, bet tā nav aiziešana prom, aizvien vairāk vienatnē... Notiek kaut kāda... kaut kāda atspēle. Tev kāds neatļauj tur izzust. Tu aizej līdz kādam punktam, un tev gribas spert soli atpakaļ – aiziet pie visiem, parunāt, parunāt, pēc tam atkal palikt vienam, un tas laiciņš pie visiem kļūst arvien garāks – tad, kad tev kaut kas iznāk. Ja neiznāk, tad gan ir slikti, tad gan tu paliec viens. Tātad tā kustība ir atkarīga nevis no manis, bet no tā, ko es daru, es nevaru to kontrolēt, es nevaru būt kungs pār savu darbu. Te iznāk, te neiznāk. Un es it kā ļaujos tam bezkontroles stāvoklim. Tas nav... tas nav vienvirziena ceļš. Tā ir kā bumbiņas krišana pret marmoru – viņa krīt un – tinkš! – atlec atpakaļ, un atkal – tinkš! – un atlec atpakaļ... Neiekrīt tukšumā. Tas atsitiens ir ļoti skaists – uz augšu, uz augšu, uz augšu...

RL: Es ievēroju, ka šajā izstādē tev ir vismaz divi pašportreti, kur tu atšķirībā no iepriekšējo gadu portretiem izskaties tāds, es teiktu, labsirdīgs vai pat mīlīgs. Vai tas ir saistīts ar to, ko tu tikko teici?

Blumbergs: Tieši ar to.

RL: Man šķiet, tu teici, ka šos pašportretus uztver nevis kā sevis meklēšanu, bet kā aiziešanu no sevis.

Blumbergs: Jā! Prom!

RL: Tu it kā izmanto savu tēlu... Sevis tēlu sev pašam... Attālinoties tu iegūsti – ko? Prieku? Vēlmi būt ar citiem?

Blumbergs: (Ilgi klusē. Smejas.) Man negribas teikt, ko es iegūstu. Zini, kāpēc? Man negribas stāstīt par to nevienam. Es iegūstu ļoti daudz. Bet, tikko es tev izstāstu, tā es it kā to atdodu un kaut ko zaudēju. Man ļoti negribas to, ko es esmu ieguvis, tiekot prom no saviem pašportretiem, zaudēt. Un man atkal ilgi, ilgi būs kaut kas jādara, lai atrastu.

RL: Vai tad tas nav labi? Vai tad tas nav būt dzīvam?

Blumbergs: Nē, tas nav labi. Jāstrādā. (Abi smejas.)

RL: Es domāju, ka tev patīk strādāt.

Blumbergs: Nē. Nē... (Smejas.) Nē, tu saproti, tas ir tas pats, ka, ja tev darbs ir mājās pie sienas, tu esi viņu pabeidzis, tu esi rakstu pabeidzis, ir taču laba sajūta. Un, tikko tu aiznes uz redakciju un atdod, kaut kas mainās – tu esi viņu atdevis. Un tas vairāk nav tavs. Tev jāraksta jauns raksts un jādomā kaut kas cits. Un tāpat ir ar to sajūtu, par kuru es negribu tev stāstīt.

RL: Kā tu to sajūtu taisiet noturēt, es nesaprotu. Tas taču nav nekas tāds, ko var tā paņemt, kā grāmatu, kā roku... Tā taču ir, ja tā drīkst teikt, tikai doma, ja?

Blumbergs: Jā.

RL: Un domas nevar noturēt.

Blumbergs: (Smejas.) Tu saproti, man liekas, ka var. Es arī saprotu, ka viņa būs jāpalaiž vaļā, bet, domājot to domu uz priekšu, man liekas, ka nevajag par to runāt, nevajag par to stāstīt, nevajag tai pieskarties.

RL: Nē, es jau arī neuzstāju. Tev nevajag runāt neko, ko tu negribi pateikt.

Blumbergs: Nē, ne jau par runāšanu... Te ir doma par kaut ko citu, par to, ka tu it kā... Tā nav baiļu sajūta, nekādā gadījumā ne, bet, kamēr neesi spēris nākošo soli, nerunā par padarīto – apmēram tāda ir tā sajūta.

RL: Bet man šķiet, ka šādā sarunā mēs nevis izstāstām viens otram to, ko zinām, bet kaut ko, kā nebija, pirms mēs sākām runāt. Tādēļ man sāk likties, ka tu no šī nezināmā baidies... Baidies kaut ko nodomāt līdz galam, baidies šeit ar mani kaut ko nodomāt līdz galam. Bet tas taču nepieder ne tev, ne man. Tas, ko mēs nodomājam.

Blumbergs: Man ir tāda sajūta, ka kaut kas ir jāpatur sev.

RL: Privātīpašnieks. Mākslinieks privātīpašnieks.

Blumbergs: Jā, lai cik... Kaut gan tāda doma man ļoti patiktu. Līdz tādai es nebiju aizdomājies. Tu mani it kā uzšķērdi un liki apskatīties un atrast to sajūtu, ko es negribu nevienam atdot.

RL: Merabs Mamardašvili Prusta lekcijās teica, ka mēs esam gatavi atdot no sevis visu, atskaitot to, ko mēs nezinām. Tumsu. To, ko mēs nezinām. No tā mēs negribam šķirties neparko.

(Abi ilgi klusē.)

Blumbergs: Varbūt. Bet es tev nolasīšu vienu tekstu, ko es atradu, nākot uz šejieni. “Gaužām vienkārši: filozofija man ir vajadzīga tāpēc, lai pareizā veidā nomirtu. Kad es nodarbojos ar filozofiju, es jaunāks nepalieku, tas prasa laiku. Bet, kad es nodarbojos ar filozofiju, es dzīvoju apmēram tā, kā es gribētu dzīvot. Bet labi nomirt – tas man nozīmē daudzmaz pareizi dzīvot.” Tu zini, kas to ir teicis, ja?

RL: Nē. (Smejas.)

Blumbergs: Tu to teici. Un to es attiecinu uz gleznošanu. Es visu mūžu pierakstu to, ko lasu. Es pierakstu, un šie četri teikumi dažās situācijās man ir ļoti palīdzējuši. Daudzmaz pareizi dzīvot nozīmē – labi nomirt.

RL: Vai tu esi lasījis Orvela stāstu par ziloni?

Blumbergs: Nē.

RL: Es tevi ļoti lūdzu – izlasi. Tas saistīts ar taviem ziloņiem uz ziloņpapīra tur augšā. Orvels bija virsnieks Birmā, un viņam bija jānošauj satrakojies zilonis. Tas ir viens no skaistākajiem ziloņa nāves aprakstiem, kādu es esmu lasījis. Patiesību sakot, es nevienu citu ziloņa nāves aprakstu neesmu lasījis. Tas ir kā nošaut kalnu, maziņš caurumiņš uz to lielo masu... Un tas zilonis lēnām sāk svērties, tad atkal iztaisnojas, bet ne līdz galam, un tad viņš lēnām sabrūk, gāžas. Kalns, kas pārsteigts ar lodi.

Blumbergs: Viņš tiešām nošāva ar vienu lodi?

RL: Zini, man negribas sabojāt stāstu. Bet laikam jau ar vairākām... Es gribēju tev pavaicāt: kāpēc tu domā, ka tu esi dzimis no vecākiem?

Blumbergs: (Klusē.) Tāpēc, ka es esmu sevī noķēris ikdienas kustības, rīcību, kas ir ļoti līdzīga maniem vecākiem. Jau tagad, šajā vecumā, agrāk ne. Es pēkšņi sevi pieķeru, ka es taču to daru tieši tā kā tēvs. Vai arī, teiksim, klāju gultu no rītiem tieši tā, kā to darīja mana māte. Un tajos mirkļos es domāju – re, tā ir mana mamma! Viņa darīja tāpat. Un tas pielec tā momentā – re! Es saku savam dēlam tieši tādiem vārdiem, kā tēvs to teica man. Un tu tā mazliet saraujies – re, re, kā!

RL: Es prasu tādēļ, ka Anitas Vanagas grāmatā sākumā ir par tavu ģimeni – varētu domāt, ka, uzzinot kaut ko par taviem vecākiem, varētu vairāk saprast tavus darbus.

Blumbergs: Nē, nē.

RL: Bet kāpēc tad ir vajadzīga šāda nodaļa par taviem vecākiem, senčiem un Sibīriju?

Blumbergs: (Ilgi domā.) Redzi, visa izstāde ir pašportrets. Bet grāmatā ir vēl senāka aina pagātnē, un tas arī ir mans pašportrets. Un tu turpini tā cilvēka pašportretu vēl atpakaļ, līdz 44., 45. gadam, 47., 49., Sibīrija, 51., 52., 53. Tas ir tas pats pašportrets, tikai tekstā. Es tā to redzu. Es tā to saprotu, nevis redzu. Es tā to saprotu. Sākas ar tekstu, ar tekstu, tekstu un tad pāriet gleznās, zīmējumos, gleznās, zīmējumos, un nobeidzas ar “Es nemiršu”, izejot cauri visiem tiem 67., 97. un divtūkstoš kādiem tur gadiem... (Abi ilgi klusē.) Es nezinu, kā citiem, bet man bija interesanti visu to atcerēties, es saskatīju tur pašportretu.

RL: Vai tu pazini sevi tajā pašportretā?

Blumbergs: Saproti, tas ir tik tālu, ka tas ir kā romāns. Liekas, ka tā nav patiesība.

RL: Jā.

Blumbergs: Tas ir tik tālu, ka tu skaties ar ļoti lielu interesi. Es kaut kur lasīju, ka latviešu mākslinieku biogrāfijas ir interesantākas nekā viņu darbi. Es nedomāju, ka tā ir man; es cenšos, lai tā nebūtu, bet, lasot to visu, tas noteikti neesmu es. Man likās, redz, cik interesanti tas ir bijis, tur tas un tas... Tāda sakritība, tāda un tāda... Bet tas ir pārāk tālu, lai būtu patiesība. Patiesība ir šeit, šobrīd, kad mēs ar tevi runājam. Man ļoti patika, ka es tev nepateicu to atbildi. Man patika. Nevis tāpēc, ka tu neesi Uldis vai tu esi Uldis, bet man liekas, tā vērtība ir tad, ja es tev kaut ko nepasaku. Pats vērtīgākais sarunā ar tevi ir tad, ja es tev nepasaku līdz galam. Ja es tev pasaku, tad tā saruna ir beigta. Tāpat kā tas nepabeigtais darbs. Jāatstāj kaut kas nepasak… nevis tāpēc, ka es tur kaut ko zinu un slēpju, nē. Es īsti nezinu atbildi. Tāpēc jau es teicu, ka es negribu teikt. Bet es iekšēji jūtu, ka tā radīsies pēc kāda laika, varbūt es pēc šīs sarunas kaut ko sapratīšu. Lai paliek tas nedateiktais, nedateiktais... šaursliežu dzelzceļš, eža kažociņš... Man liekas, ka nepateiktais mūs vieno vairāk nekā līdz galam atbildētais – jā, tas, zini, bija tā: ziloņi aizgāja, nomira 350 kilometrus no tā ciema. Labāk ir pateikt: viņi aizgāja nomirt tālu. Tā pēcsajūta, man liekas, rodas tad, ja visu neizstāsta. Patiesību sakot, es jau arī nezinu. (Abi klusē.)

RL: Ko tu nezini?

Blumbergs: Kas es esmu. (Abi smejas.)

RL: Bet vai tev ir kāda doma, kāpēc… Vai tu esi par to domājis... Šķiet, ka esi... Kāpēc māte tikai divas nedēļas pirms nāves pastāstīja par to kropli bez rokām, kas viņai uzmācās vilcienā?

Blumbergs: Es domāju, ka māte gribēja tikt vaļā no tā. Tāpat, ja māte būtu māksliniece, viņa noteikti to būtu uzzīmējusi vai uzgleznojusi. Viņa to izstāstīja un tika vaļā no tā. Domāju, ka tas viņu žņaudza.

RL: Bet kā viņš bez rokām varēja viņu žņaugt?

Blumbergs: Viņu žņaudza tas neizstāstītais, nevis tas cilvēks žņaudza.

RL: Bet tad tas bija tik briesmīgi…

Blumbergs: Pazīstot savu mammu, es domāju, ka tas nebija tik briesmīgi, bet bailes bija briesmīgas, jo mamma bija ļoti maigs cilvēks, ļoti maiga sieviete, un es pat brīnos, kā viņa trīs reizes brauca uz Sibīriju... Tu nekad nevari pateikt, kas tajā cilvēkā ir iekšā. Viņa bija ļoti maiga, kautrīga un bailīga sieviete, un man liekas, ka viņa ļoti nobijās... Vairāk viņa neko nestāstīja. Kad es viņai prasīju sīkāk, viņa teica – es negribu runāt par to.

RL: Vai tu esi viņu noglāstījis?

Blumbergs: Jā.

RL: Pirms nāves vai pēc?

Blumbergs: Nē, es viņu bieži noglāstīju, es nebaidījos viņu noglāstīt arī ikdienā.

RL: Cik sen tu sevi atceries? Ne tā, ka pirms dzimšanas?

Blumbergs: Nē, nē. (Klusē.) Zini, ar to atcerēšanos vispār ir jocīgi – zīmējot tu sāc atcerēties vairāk. Ja tu nezīmē, tad viss it kā pazūd, krusts pāri. Bet, ja tu sāc kaut ko zīmēt, rakstīt – man šad tad kaut kas jāuzraksta –, tu skaties – re, kaut kas iznāk ārā, uzrakstās pilnīgi negaidīti. Ja tu to nebūtu darījis, tad tas tur gulētu aizmirstībā.

Tu man jautāji par miesu. Bet tā pasaule man jau arī ir miesa. Man taču nepieder tava galva vai tava kāja, vai tava kreisā roka. Re, man pieder šitas! Tas liek man domāt, vai es pareizi tev esmu pateicis... Jā, viss ir iekšā manā miesā. Mana pasaule – mana miesa.

RL: Bet tā miesa jau tev pieder vienīgi tikmēr, kamēr tu to valkā.

Blumbergs: Jā, es to valkāju, precīzi tu saki.

RL: Manuprāt, to Bhagavadgītā saka Krišna, lai mierinātu Ardžunu. Pavalkā un var aizmest.

Blumbergs: Skaisti.

RL: (Smejas.)

Blumbergs: Man ļoti negribas, ka cilvēki, nākot uz šo izstādi... (klusē). Nevis nākot uz izstādi, bet, nākot ārā no izstādes, saskata tur nāvi vai miršanu. Izstāde ir par ļoti lielu dzīvotgribēšanu, ar kādu es šobrīd dzīvoju. Viennozīmīgi. Bet es to nemāku citādi izteikt kā šādi.

RL: Tu pats gribi dzīvot, vai caur tevi kāds grib dzīvot?

Blumbergs: Nē, es pats gribu dzīvot. Pats.

RL: Ar šo pašu ķermeni, ar šo pašu Ilmāru, ar visu tādu, kāds tu esi.

Blumbergs: Jā.

RL: Tas nav apnicīgi?

Blumbergs: Nē.

RL: Tā sērija, ko tu uzzīmēji pēc tam, kad biji ciemos pie Sukuta un jūs tur kaut ko sākāt perināt... Redzi nu, nav tā, ka tas būtu pēdējais darbs. (Abi smejas.) Tā sērija saistās ar pašdzemdināšanas tēlu. Tu tur pats sevi dzemdē. Tādēļ arī es tev jautāju, priekš kam vecāki, ja tu pats no sevis dzimsti.

Blumbergs: Jā, es par to esmu domājis. Es sākumā neesmu bijis es. Tas ir nācis lēnām. Es nevaru nofiksēt, kad tas ir sācies un kad tas beigsies, bet tas ir lēnām nācis. (Ilgi klusē, iesmejas, klusē.) Es pat nedomāju, ka tu uzdosi šo jautājumu. Es domāju, ka tas būs totāli noslēpts. Tu esi liels viltnieks. (Smejas.)

RL: Tavā izstādes grāmatā pieminēts arī Sokrats, tiesa, ar garumzīmi. Nevajadzēja ar garumzīmi... Bet, ja tu gribi, raksti ar garumzīmi, tāpat jau mēs lielākoties viņu izrunājam ar garumzīmi. Tu droši vien zini, ka Sokrats apgalvoja, ka esot kā vecmāte – nu, tā, kas pieņem bērnus, palīdz dzimt bērniem. Sarunās ar jauniem cilvēkiem Sokrats teica: paskatīsimies, kas piedzims no tā, ko jūs runājat, ko jūs piedāvājat, paskatīsimies, vai tas nebūs vēja auglis. Vai tev arī nav bail, vai tam, kas piedzims, būs visi pieci pirkstiņi, visas četras rokas kājas, abas actiņas?

Blumbergs: Nemaz. Nemaz! Tāpēc pretī ir tas darbs “Будь слабее меня”.

RL:: Tas ir briesmīgs darbs. Tur var slikti ar sirdi palikt, uz tādu skatoties. Ilmār, tu teici, ka gleznošana tev palīdz šo to atcerēties: varbūt tu kādreiz pārtrauc gleznot, kad sāc atcerēties ko tādu, ko negribi?

Blumbergs: Nē. Tad es negleznoju. Gleznošana notiek absolūtā bezdomu pasaulē. Es nezinu, kā tev ir ar rakstīšanu, bet man zīmēšana un gleznošana notiek, kad es nedomāju. Es nedrīkstu ne par ko domāt. Pat nevar būt runa par mūzikas klausīšanos. Jābūt totālam klusumam. Pilnīgam klusumam. Un nekādu domu. Domas rodas rakstot. Tad, kad man jāuzraksta atbildes uz kaut kādiem jautājumiem, vai atbildot... Es domāju sarunā ar tevi. Es intensīvi domāju. Bet tad, kad es zīmēju vai gleznoju, tad es nedomāju. Nemaz.

RL:: Kā tas ir iespējams, ja tādā nosacīti normālā situācijā cilvēkam visu laiku kaut kādas domiņas pa galvu šaudās? Kā tu tās apstādini?

Blumbergs: Ir visādi paņēmieni. Principā es sevi mānu. Ar laiku man ir izstrādājušies visādi paņēmieni, kā sevi apmānīt. Jāuzliek kaut kāds radio, tad atkal uzreiz jāizslēdz... Tu sevi atslēdz. Dīvaini, nav nemaz tik svarīgi, uz cik ilgu laiku, tās var būt minūtes divas vai trīs, bet ar to pietiek, lai pēc tam tu to darbu vari tehniski pabeigt – tad jau ieslēdzas tava varēšana un mācēšana. Bet tas rašanās mirklis… Tas ir brīnums, ja tas mirklis ir garš, bet tam jānotiek klusumā. Nav nekā. Nevienas domas. Nekas. Un tu pat nevari saprast, kā tas ir noticis. Tev ir, tas atnāk – tā apziņa, tā doma, tā līnija.

RL: Tad jau tev ļoti ātri viss jāpaspēj...

Blumbergs: Nē, ja tas pielec, tad tu vari mēnesi dzīvot un gleznot, un gleznot, un censties to uztaisīt. Tu vari mēnesi justies kā kārtīgs strādnieks un novest līdz galam, pieņemsim, to pēdējo darbu par ieelpu. Bet mirklis, kad es sapratu, ka man tas pēdējais darbs ir jātaisa tāds, bija īss. Saproti, un viss, un ķeries klāt. Ļoti īss tas mirklītis.

RL: Vai tev ir apdrošinātas rokas?

Blumbergs: Nē.

RL: Un, ja gadījumā tev būtu tāda iespēja, ko tu sevī apdrošinātu?

Blumbergs: Neko es negribu apdrošināt, nekādā gadījumā! Tu saproti, tikko tu apdrošini, tā tu... Tas uzreiz ir risks, tev par to jādomā. Es esmu brīvs cilvēks, es neko negribu apdrošināt. Nē.

RL: Bet vai tavā dzīvē ir kāds tāds risks, teiksim, kā mēdz būt risks iesaistīties kaislībā ar sievieti?

Blumbergs: Nē. Nē. Nejauc manus darbus ar mani pašu. Es esmu pilnīgi cits cilvēks nekā mani darbi. To es sapratu arī tagad – no taviem jautājumiem. Tu man jautā par mani, izejot no tā, ko tu redzi. Tu redzi manus darbus.

RL: Vai tad tu neesi tavi darbi? Vai tad ir vēl kāds, kā lai saka, noslēpumaināks, slēptāks, tumšāks Ilmārs?

Blumbergs: Nē, kāpēc tu uzreiz – aizslēgtāks, tumšāks...

RL: Neatsegtāks.

Blumbergs: Nē. Cits. Noteikti cits.

RL: Un ko tu par šo citu vari pateikt?

Blumbergs: Vai dieniņ!

RL: Nē, es nedomāju stāstu. Drīzāk man tas jautājums bija jāuzdod tā: vai tu vispār kaut ko par šo citu vari pateikt?

Blumbergs: Kaut ko jau varu, bet negribu neko stāstīt.

RL: Nu, man ir tāda koncepcija, ka šis “cits” es ir tāds pats kā visiem – ēd tur, guļ, nezinu, kasās... Varētu teikt, ka šāda cita gandrīz vai nemaz nav.

Blumbergs: Imants Tilbergs man reiz uzrakstīja vēstuli: Ilmārs Blumbergs būtībā un Ilmārs Blumbergs darbā. Man liekas, ka tas nesakrīt. Šajā izstādē... Es tev varu droši teikt – tas neesmu es. Ļoti daudzas lietas ir tādas, ko es par sevi nemāku uztaisīt. Es gribētu to uzgleznot, bet es nemāku! Bet man iznāk tas, ko tu redzi. Es neko nevaru izdarīt ar sevi. Es domāju, es parādīšu tajos divdivdiv… divdesmit divos…

Šaursliežu dzelzceļa eža kažociņš! Uzreiz labāk.

Es gribu parādīt to un to... Nevar uztaisīt, neiznāk! Un tad tu it kā ļaujies tam, kas tev iznāk, un tas tevi aizved līdz šiem darbiem.

RL: To sakot, tu pieskāries savai galvai. Es, protams, nezinu, kas tur ir iekšā, bet man ir aizdomas, ka tur varētu būt gaļa un asinis.

Blumbergs: Hm, tu domā?

RL: Jā. Tāds ir mans uzskats.

Blumbergs: Bet garšīga gaļa.

RL: Par to es neesmu domājis no šī viedokļa. Es vispār ne pārāk mīlu ēst smadzenes tieši iztēles dēļ, kaut gan tās ir ļoti garšīgas, protams.

Blumbergs: Ar pienu kopā...

RL: Es Gruzijā ēdu... Starp citu, runājot par Gruziju, gribu vēlreiz atsaukties uz Mamardašvili, kurš teica – mēs, gruzīni, neesam zeme, mēs esam gaiss. Atceries, bija tādas krievu raķetes “zeme–gaiss”? Kas esi tu?

Blumbergs: Zeme.

RL: Man jau tā likās. (Abi smejas.) Man jau tā likās. No tā arī nāk tie tavi putekļi un pelni, un viss šitas, tieši no zemes... Vai kādreiz uzgleznojis tu pēkšņi saproti – re, viss ir tā? Ka viss ir sakritis? Tā, kā tu, tagad uzgleznojis, zini.

Blumbergs: Jā.

RL: Un kas tas ir? Vai tu vari kaut ko pateikt, ko tu esi gleznojot sapratis?

Blumbergs: (Ilgi, ilgi klusē.) To es neteikšu. (Abi smejas.)

RL: Ilmār, tev vajadzēja izstādi nosaukt nevis “Es nemiršu”, bet “Es neteikšu”.

Blumbergs: Tagad, kad saruna ir beigusies… Tā ir nepasakāma sajūta. Nu, varbūt vistuvāk ir vārds “saprotu”. Es kaut ko esmu sapratis, kā tas viss notiek tajā pasaulē. Es kaut ko saprotu. Es kaut ko esmu sapratis. Tas pats beidzamais darbs par to ieelpu. (Klusē.) Man liekas, ka es saprotu, kas ir dzīve. Es uzdrošinos tā teikt. Es uzdrošinos tā teikt.

RL: Veņička vienā vietā saka, ka nomirt esot ļoti vienkārši, vajagot četrdesmit reizes pēc kārtas dziļi ieelpot un tikpat daudz izelpot – un tad tu izlaidīsi garu...

Blumbergs: Es negribu mirt. (Smejas.) Bet labi, ka tu to pajautāji. Man liekas… Bet tas ir tikai pēc veiksmīga darba. Tu kaut ko saproti tikai pēc izdevušās darba. Pēc darba pabeigšanas tu to saproti. Tā nav priecīga lēkšanas sajūta vai kaut kāda tāda visaptverošas mīlestības sajūta, nē. Kaut kas iekšā savienojas. Saprašana notiek tā... Viņa ir ļoti laimīga – tā saprašana. Laimīgs… Vārdiņš “laimīgs” varētu būt otrs. Saprast. Laimīgums. Un trešais vārdiņš varētu būt “miers”. Tu strādāji, tu biji uzvilkts, bet tagad tu tā nomierinies. Miers.

RL: Lai gan tu teici, ka tu un tavi darbi ir divas dažādas lietas... Vai tu gleznojot gribi ar sevi kaut ko izdarīt?

Blumbergs: Nē, es neko negribu ar sevi izdarīt. Ko es varu gribēt ar sevi, muļķi tādu, izdarīt. Es tikai jūtu, cik daudz var ņemt no šitā ķermeņa ārā. Kad mani uzlika uz tā galda un kad man tā māsiņa pienāca klāt, es teicu – jūs labi smaržojat, un viņa teica – your blood good smells, jūsu asinis labi smaržo… (Abi smejas.) Man tas sagādāja tādu prieku! Es domāju, jedritvaikociņ, Blumberg, tu tomēr esi dzīvs, ja tu vari tā pasmieties. Un es jūtu, ka no šejienes var ņemt un ņemt ārā, un tas mani pārsteidz. Tas mani pārsteidz. Bet par to nevajag runāt. Kas man sēž iekšā – par to nerunā, draugs, par to nerunā. Par to nevajag runāt. Jo var pienākt brīdis, kad nav ko ņemt.

RL: Tu domā – asinis? Izžuvušas... (Abi smejas.)

Blumbergs: Izžuvušsss... Smilšu ežu kažociņš! (Abi smejas.) Vai ku’ labi!

RL: Paldies tev, mīļais Ilmār.

Blumbergs: Paldies tev, mīļais Uldi.