Okupanti

Kā rakstīts likumprojekta skaidrojošajā anotācijā, Katrīnas Lielās pieņemtajā aktā ārkārtīgi svarīga nozīme ir apstāklim, ka tajā nekur netiek pieminēta “pievienošana”, “iekļaušana” vai kāda cita autoritāra, vēl mazāk – vardarbīga ietekmes forma, lai panāktu Krimas pussalas nonākšanu Krievijas sastāvā. Tas izskaidrojams ar to, ka vēl līdz manifesta pieņemšanai Krimai bija senas vēsturiskas saites ar Krieviju.

Sergejs Cekovs: “19. aprīļa kā jaunas Krievijā atzīmējamas piemiņas dienas ieviešana vēsturiskajā kalendārā apstiprina Krimas atrašanās Krievijas valsts sastāvā nepārtrauktību.”

Regions.ru, 2015. gada 14. jūlijā

Visžēlīgā valdniece! Mana bezmēra karstā vēlēšanās Jums pakalpot liek man Jums rakstīt: niciniet skaudību, kas ne nieka nespēj Jums nodarīt. Jums ir pienākums vairot Krievijas slavu. Paskatieties, kurš gan būtu apstrīdēts tādēļ, ka tas kaut ko sev ieguvis: Francija paņēma Korsiku, cēzarieši[1. Par cēzariešiem Krievijas impērijā 17.-19. gs. sauca Svētās Romas impērijas vācu tautības pavalstniekus (proti, praktiski visus vāciešus un austriešus).] bez kara turkiem Moldāvijā atņēma vairāk nekā mēs. Nav tādas lielvalsts Eiropā, kura kopā ar citām nebūtu paņēmusi sev kādu gabalu no Āzijas, Āfrikas, Amerikas. Krimas iegūšana nepadarīs Jūs ne stiprāku, ne bagātāku, taču tā atnesīs Jums mieru... Ticiet, ka šis guvums Jums atnesīs nemirstīgu slavu – tādu slavu, kādu neviens Krievijas valdnieks vēl nav pieredzējis. Šī slava sagatavos ceļu citai, vēl lielākai slavai: kopā ar Krimu Jūs iegūsiet kundzību Melnajā jūrā. No Jums būs atkarīgs – aizsprostot ieeju turkiem un barot viņus vai mērdēt viņus badā.

Kņazs Potjomkins vēstulē Katrīnai Lielajai, 1782. gada decembrī

Pēc pievienošanas tatāri sāka masveidā izbraukt uz Rumēliju un Anatoliju. Sumarokovs, kurš gadsimta sākumā Krimā kalpoja par tiesnesi, aizbraukušo skaitu lēš ap 300 000; ne mazums tatāru gāja bojā arī nemieros un no mēra, kas plosījās tajā laikā, tā ka pussala zaudēja apmēram trīs ceturtdaļas iedzīvotāju, ieskaitot pārvietotos grieķus un armēņus. 1802. gadā Krimā bija palikuši vairs tikai apmēram 140 000 abu dzimumu tatāru.

“Krievijas impērijas apdzīvoto vietu saraksti – Taurijas guberņa”, Krievijas impērijas Iekšlietu ministrijas Centrālās statistikas komitejas izdevums, 1865. gads

Okupējis Krimu un sadūries ar neiespējamību okupēt visu Donbasu, nemaz nerunājot par Ukrainu, Krievijas režīms nolēmis teritoriju vietā okupēt vēsturi – savas valsts, kaimiņu valstu un pasaules vēsturi. Zaudējis “hibrīdkarā” ar Ukrainu, tas – krietnas daļas savas valsts prātu zaudējušo iedzīvotāju aplausu pavadībā  – sācis “hibrīdkaru” ar pagātni un ar veselo saprātu. Sižetā, par kuru tālāk būs runa, Krimas okupācija cieši savijusies ar vēstures okupāciju.

Sergeja Cekova, Krimas pārstāvja Federācijas padomē, oficiālajā vietnē lasām: “Federācijas padomes 372. sēdē Krimas senators Sergejs Cekovs uzstājās ar iniciatīvu pieņemt likumu par jaunas piemiņas dienas noteikšanu Krievijā – “19. aprīlis, Krimas, Tamaņas un Kubaņas uzņemšana Krievijas impērijas sastāvā (1783. gads)”. Minēto iniciatīvu atbalstīja Federācijas padomes priekšsēdētājs V. Matvijenko.” Pamatojot savu iniciatīvu, senators tūdaļ ķeras pie vēstures: “Sergejs Cekovs uzskata, ka tieši Krimas un tās iedzīvotāju, kuri cieta no iebrukumiem un kariem, ņemšana Krievijas impērijas aizsardzībā 1783. gada 19. (8.) aprīlī kļuva par leģitīmu Krimas iekļaušanās Krievijas sastāvā formu.”

Katrīnas Lielās nožēlojamajiem mantiniekiem par maz ir sagrābt Krimu, izmantojot kaimiņu valsts iekšējās nedienas. Sagrābšanai ir jāpiešķir pieklājīgs izskats – kā no juridiskā, tā vēsturiskā viedokļa. Tas nozīmē, ka ir jāizdomā svētki, nogremdējot to galus pagātnes ūdeņos, pēc iespējas dziļāk, lai nepamanītu krāpšanu. Tādējādi teritorijas okupācija pāraug vēstures okupācijā. Reālu, neapstrīdamu pagātnes faktu vietā mums piedāvā dīvainu pasaciņu. Mēģināsim izsekot līdzi okupantu loģikai.

Sergejs Cekovs ar pilnu pārliecību apgalvo, ka Katrīna Lielā nolēma aizsargāt Krimas tatārus no “iebrukumiem un kariem”, tādēļ uzņēma viņus – pēc viņu pašu lūguma – savā protekcijā. Patiesībā – un to vēl pavisam nesen zināja katrs uzcītīgs padomju skolēns – iebrukumus un karus 18. gadsimtā rīkoja neviens cits kā pati Krievijas impērija (atcerēsimies kaut vai feldmaršalu Minnihu, kurš ar savu armiju 1736. gadā iznīcināja Bahčisaraju). Tādējādi iznāk, ka vietējie iedzīvotāji lūguši Krievijas ķeizarieni aizsargāt viņus no Krievijas impērijas – iekļaujot tās sastāvā. Kaut kāds Harmsa absurdais stāsts, ne vēsture. Īstenībā Krimas pievienošana Krievijas impērijai ir 1768.–1774. gada Krievijas–Turcijas kara rezultāts (atzīmēsim, ka karā Krimu izpostīja krievu armija) un Kičikas–Kajnardžas miera līguma vainagojums. Saskaņā ar šo dokumentu Osmaņu impērija pazaudēja politisko kontroli pār Krimas hanisti, lai arī sultāns saglabāja augstākā kalifa statusu un līdz ar to – reliģisko varu pār Krimas tatāriem. Krimas haniste ieguva neatkarību, bet jau 1776. gadā, kad turku armija no pussalas bija aizgājusi, uz turieni tika nosūtīts krievu armijas korpuss, kurš galu galā tur arī palika. Hanistes iedzīvotāji sadalījās divās partijās – vieni bija noskaņoti par labu osmaņiem, otri – par labu krieviem; sākās nekārtības un nemieri, kurus apspieda krievu ķeizarienes karavīri. 1783. gadā Krima tika beidzot pievienota Krievijas impērijai, par ko tika paziņots attiecīgajā Katrīnas Lielās manifestā. Tieši viņa gadu pirms tam rakstīja kņazam Potjomkinam, kurš nospēlēja milzu lomu Krimas aneksijas politiskajā un militārajā sagatavošanā: “Tajā pašā laikā mēs esam pārliecināti, ka jūs, vadot un virzot turienes lietas uz mums vēlamo stāvokli un mūsu tiešo mērķi, nepalaidīsiet garām iespēju likt lietā visus līdzekļus, lai iedibinātu ar tatāru tautām ciešākas saites, iedēstītu viņos labvēlību un uzticību pret mums un, kad pienāks vajadzīgais brīdis, noskaņotu viņus tam, lai viņi iesniegtu mums lūgumu pieņemt viņus mūsu pavalstniecībā.” Bet, kas attiecas uz iebrukumiem Krievijas dienvidu teritorijās ārpus Krimas, tad tos veica paši Krimas tatāri, pēdējo reizi – 1769. gadā.

Mūsu priekšā ir divas realitātes. Viena – senatora Cekova vēsturiskais analfabētisms vai tīši meli, saskaņā ar kuriem mieru mīlošie Krimas tatāri, ko moka nezināmi agresori, lūdz Katrīnu Lielo ņemt viņus savā mātišķajā paspārnē. Otra – vēstures pārzināšanas un veselā saprāta realitāte, saskaņā ar kuru Krimas pievienošana Krievijai ir 18. gadsimtam raksturīgs lielu karu rezultātā sagrābtu teritoriju politiskas nostiprināšanas gadījums. Tam visam nav ne mazākā sakara ar tagadējo Krievijas politiķu sīkajām ķildām un ambīcijām. Viņu realitātē tas viss, izrādās, ir “leģitīma iekļaušanās forma”. Nē, mūsu priekšā ir nevis vienkārši kļūda vai neveikla vēstures nezināšanas izpausme, bet gan apzināti, nekaunīgi meli, ciniska vienaldzība pret faktiem un pret simtiem tūkstošu cilvēku dzīvībām, kuri gāja bojā 18. gadsimta otrās puses notikumos. Otrā pasaules kara pašā karstumā Džordžs Orvels par tādu attieksmi pret vēsturi rakstīja: “Zinu, ir tāds izplatīts viedoklis, ka jebkurš vispārpieņemts stāsts par vēsturi noteikti melo. Esmu gatavs piekrist – vēsture patiešām ir lielā mērā aptuvena un neobjektīva zinātne, taču īpaša mūsu laikmeta iezīme ir atteikšanās no priekšstata, ka patiesa vēsture vispār ir iespējama.” To viņš teica par nacistu “darbu” ar vēsturi.