Olimpiskie maldi

Pavisam īsu brīdi pirms lāpas iedegšanas ceremoniju centās izjaukt protestētāji, pārtraucot Pekinas olimpisko spēļu orgkomitejas vadītāja Ļu Cji runu. Tomēr Ļu Cji saglabāja mieru, sakot: "Olimpiskā uguns cilvēkiem Ķīnā un visā pasaulē izstaros gaismu un prieku, mieru un draudzību, kā arī cerības un sapņus. "

LETA, 2008. gada 30. martā

“Mēs uzskatām, ka olimpiskās spēles nav vieta demonstrācijām, un mēs ceram, ka visi, kas ieradīsies uz spēlēm, atzīs to svarīgumu,” tā pavēstīja kompānija Samsung Electronics, kas ir viena no Olimpisko spēļu 12 lielajiem korporatīvajiem sponsoriem, pagājušajā nedēļā atbildot uz jautājumu, vai to satrauc nesenie notikumi Tibetā. Coca-Cola, kas arī ir Olimpisko spēļu sponsors, paziņoja - lai gan būtu nepiedienīgi “izteikties par atsevišķu valstu politisko situāciju”, tomēr kompānija ir stingri pārliecināta, ka “Olimpiskās spēles ir spēks, kas veicina labo”. Starptautiskās olimpiskās komitejas vadītājs Žaks Roge steidzīgi paziņoja, ka “boikots neko neatrisinās” un tikpat aši atvairījās no demonstrantiem, kuri Olimpiskās lāpas iedegšanas ceremonijā Grieķijā bija ieradušies ar melnu karogu, uz kura attēloti roku dzelži, kariķējot simboliskos olimpiskos riņķus. “Vienmēr ir skumīgi, kad tiek izjaukta šāda ceremonija,” viņš sacīja diezgan augstprātīgā tonī.

Tas nevienu nepārsteidza, jo kompānijas, kas sponsorēšanas darījumos investējušas miljonus, kā arī olimpiādes birokrāti, kas daudzus gadus pūlējušies attaisnot savu pretrunīgo lēmumu 2008. gada olimpisko spēļu rīkošanas godu piešķirt Pekinai, gluži dabiski sliecas izmantot šādus argumentus. Taču tas nenozīmē, ka mums, pārējiem, tiem ir jātic.

Paraugoties mazliet rūpīgāk, patiesībā neviens no šiem apgalvojumiem neiztur kritiku. “Boikots neko neatrisina.” Vai tiešām? Daži boikoti tomēr palīdz šo to atrisināt. Dienvidāfrikas boikots, izslēdzot to no starptautiskajām sacensībām, iespējams, bija visvisspēcīgākais ierocis, ko starptautiskā sabiedrība jebkad ir pielietojusi pret šo aparteīda valsti. (“Viņiem bija vienalga par ekonomiskajām sankcijām,” reiz man sacīja kāds dienvidafrikāņu draugs, “bet viņi no visas tiesas protestēja pret kriketu.”) Maskavas olimpisko spēļu boikots 1980. gadā palīdzēja graut padomju propagandu par iebrukumu Afganistānā, kā arī apvienot pret to rietumvalstis. Pilnīgi droši nezinu, bet minēšu, ka no Padomju Savienības viedokļa raugoties, boikots pret Losandželosas olimpiādi pēc četriem gadiem arī uzskatāms par veiksmīgu. Jādomā, ka šī boikota mērķis bija stiprināt padomju elites opozīciju pret Amerikas Savienotajām Valstīm, kurās tolaik prezidents bija Reigans, un, jādomā, ka tas palīdzēja.

“Olimpiskās spēles ir spēks, kas veicina labo.” Ne vienmēr! 1936. gada olimpiāde, kas notika nacistiskajā Vācijā, Hitleram bija apbrīnojams propagandas gājiens. Taisnība, ka melnādainā vieglatlēta Džeses Ovena spožie panākumi iecirta dažus robus nacistiskajā teorijā par āriešu rases pārākumu. Tomēr Hitlers no spēlēm tik un tā ieguva to, ko bija gribējis. Ar amerikāņu laikrakstu palīdzību, tādu kā New York Times, kas pauda viedokli par to, ka olimpiskās spēles ir atgriezušas Vāciju “vienoto tautu saimē”, viņš pārliecināja daudzus vāciešus un ārvalstniekus pieņemt nacismu kā “normālu” parādību. Nirnbergas likumi bija spēkā, Vācijas armija bija iegājusi Reinas apgabalā, Dahava bija pilna ar ieslodzītajiem, tikmēr Berlīnē pasaule uzgavilēja sportistiem. Rezultātā daudzi cilvēki - gan pašā Vācijā, gan ārpus tās robežām - nosprieda, ka viss ir labi un ka Hitleru var pieciest vēl mazliet ilgāk. “Olimpiskās spēles nav vieta demonstrācijām.” Vai tad ne? Patiesībā olimpiskās spēles šķiet ideāla vieta demonstrācijām. Ne tikai tāpēc, ka turp pavērsta pasaules mediju uzmanība un filmēšanas kameru acis, bet arī tāpēc, ka modernās olimpiskās spēles tika izveidotas ar politisku mērķi - lai veicinātu mieru starptautiskajā arēnā, mudinot valstis uz veselīgu sacensību. Tādēļ arī uzsvars uz valstu komandām, nevis individuāliem censoņiem. Tādēļ arī atklāšanas ceremonija - nu jau to pārņēmuši citi sporta pasākumi -, kā arī valstu karogi un himnas.

Šie elementi padara olimpiskās spēles īpašas, atšķirīgas no citām starptautiskām sacensībām, tomēr reizēm piešķir tām nepatīkamu pieskaņu. Senā cīņa starp ASV un PSRS basketbola komandām, Austrumvācijas sieviešu parāde ar piesmakušajām balsīm, saraksti, kuros redzams, cik medaļas kurš ir ieguvis - tas viss apliecina olimpiādes politizāciju daudzu desmitu gadu garumā. Melnie sarīkoja masu demonstrācijas 1968. gada Mehiko olimpiskajās spēlēs. Palestīniešu grupa uzbruka un nogalināja Izraēlas sportistus 1972. gada Minhenes olimpiskajās spēlēs. Austrālijas aborigēni protestēja 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs. Un viss, kas saistīts ar 2008. gada olimpiādi, sākot no Pekinas milzu būvdarbu programmas līdz olimpiskajai lāpai, kuru paredzēts nest cauri Tibetai, līdz Ķīnas olimpiskās komitejas interneta mājaslapai (kurā aprakstīta Ķīnas apņemšanās “plaši popularizēt masu sporta aktivitātes, uzlabojot cilvēku fizisko stāvokli, un veicināt Ķīnas sociālistisko modernizāciju”), uzkrītoši skaidri paredzēts arī Ķīnas valsts iekšējā un ārējā tēla uzlabošanai.