Pa logu

Pašlaik ir janvāris, mēneša vidus, dienas vidus, un te ir Ņūhempšīras vidus. Es sēžu savā zilajā atzveltnes krēslā un skatos laukā pa logu. Man ir astoņdesmit trīs gadi, ejot es mazliet streipuļoju, ar mašīnu vairs nebraucu, es skatos laukā pa logu. Pirms pamodos, bija sācis snigt, un tagad izskatās, ka būs jau savi divdesmit centimetri; saka, ka varētu sasnigt līdz pat pusmetram. Tur, kur es sēžu, ir trīs logi, vidējais ir dziļš un plats. Vasarā šaurais lievenis nodrošina ēnu, bet ziemā norobežo no vēja sanestajām kupenām. Skatos uz trīsdesmit metrus attālo kūti, kas izskatās pēc vētras sašķiebtas fregates. Vēroju putnus pie barotavas, kas karājas pie apšuvuma dakstiņa man labi pārskatāmā vietā. Visu ziemu tur lido baroties zvirbuļi un zīlītes. Kad sniega kārta ir tik bieza kā šodien, barotava ielīkst zem putnu svara, jo vienlaikus mielojas turpat vai ducis. Viņi šaujas lejup no kokiem, kur tupējuši, ieknābā un tad uzlaižas atpakaļ kailajos zaros. Viņi visu dara tik glīti: piezemējas, iecērt knābīti sēklās un metas prom – dzilnīši, dižknābji, dadzīši, zvirbuļi…

Kādreiz barotava karājās kļavas zarā mazliet tālāk. Taču, ziemai beidzoties, pamodušies lāči to vienmēr rāva nost un savā neveiklajā badīgumā sašķaidīja. Pavasarī starp māju un kūti vēl arvien mētājas lāču mēsli, taču paši lāči tad turas prom no baltā apšuvuma un zaļajiem slēģiem un liek manu barotavu mierā.

Gandrīz ik dienas no putniem čiepj vāveres. Man nav nekas pretī barot vāveres – šīs koku žurkas, kuras ir tik veiklas kā saspēles vadītājs basketbolā –, taču saulainā laikā tās izbiedē manus dadzīšus. Tās lec no kupenas uz lieveni un no lieveņa uz barotavu un piebāž vaigus ar zīlīšu barību. Tās pieķeras norūsējušajam pakavam, ko pie stenderes piesituši mani vecvecāki un kas kalpo par atbalsta punktu vāveru gari izstieptajiem ķermeņiem. No viņu svara barotava sagāžas uz sāniem, nervozākie putni sabīstas un aizlido, kamēr drošākie turpina knābāt no slīpā galdiņa. Šodien nevienas vāveres. Kad sniegs ir biezs, viņas slēpjas tuneļos zem kupenām, bet barotavu bariem vien apmeklē putni.

Diena sāk dzist, bet sniegs turpina snigt. Krēslā ap pulksten četriem putni ir pazuduši, tie devušies gulēt kur nu kurš. Ne dzilnītis vairs neatlido pakampt vienu pēdējo sēkliņu. Krēslā rēgojas govju kūts neskaidrie apveidi. Tā būvēta 1865. gadā, un es uz to skatos katru dienu visu cauru gadu. Pirms dažiem gadiem, kad bija sevišķi sniegiem bagāta ziema, man šķita, ka kūti zaudēšu. Uz vecajiem dakstiņiem uzauga metru bieza balta kārta, un man neizdevās atrast nevienu, kurš būtu gatavs to notīrīt. Jumts bija trausls, slīpums – bīstami stāvs. Beidzot mani draugi atrada savus draugus, kuri to nošķūrēja par spīti visai bīstamībai, un nākamajā vasarā es noalgoju jumiķi, kurš dakstiņiem piesita metālu. Skārds, kas ir tādā pašā krāsā kā dakstiņi, ir brīvs no sniega, jo tas noslīd nost. Tagad es lūkojos uz ratnīcas stāvo jumtu kūts priekšpusē – tur sakrājušies kādi trīsdesmit centimetri sniega. Apakšējās divas trešdaļas noslīdējušas uz lejā esošajām kupenām. Sniegs ratnīcas metāla virsotnē veido neregulāru formu kā aisberga izaugums; izskatās, tas gatavs slīdēt zemē. Pēcpusdienas zilganajā gaisā tas izskatās pēc vaniļas glazūras uz milzīgas kūkas. Kāda milža roka to noslaucīs nost.

Piepeši es dzirdu kaut ko nobūkšķam – iebraucamā ceļa galā sāk darboties sniega arkls. Augstu traktora kabīnē sēž mans brālēns Stīvs, kurš prasmīgi padod atpakaļ, tad raujas uz priekšu, padod atpakaļ, raujas uz priekšu. Iebrauktuve ir ovāls, kam 4. ceļš saplacinājis vienu galu, un Stīvs tiek galā ar augšējo līkumu, īsām kustībām pārvietojot sniegu un veidojot milzu kupenas pietiekami tālu no iebrauktuves, lai paliktu vieta mašīnām un jauniem sniega vaļņiem, kad Stīvam tie būs vajadzīgi. Šīs snigšanas laikā viņš šeit ir pirmoreiz, un darbu viņš nepabeidz. Viņš atgriezīsies un visu pabeigs nakts vidū, kad būs aprimies snigt, un savedīs kārtībā taku starp kupenām. Kad viņš iebūkšķinās iebrauktuvē trijos no rīta, es viņu dzirdēšu pa miegam un uz mirkli pamodīšos, ar baudu iztēlodamies, kā Stīvs nakts melnumā cīnās ar kupenām.

Mana māte sagaidīja deviņdesmito dzimšanas dienu Konektikutas mājā, kur bija nodzīvojusi gandrīz sešdesmit gadu, un pēdējos desmit mūža gadus pavadīja, lūkojoties laukā pa logu. (Mans tēvs nomira piecdesmit divu gadu vecumā.) Mātes dzimšanas dienai par godu mēs ar sievu Džeinu ieradāmies pie viņas agri, un ap pusdienlaiku vecmāmiņu Lūsiju ar apciemojumu pārsteidza arī mani bērni un mazbērni. Mēs apkampāmies un smējāmies, un fotografējāmies, līdz sāku ievērot, ka mātes jautrība izplēn nogurumā. Aizgaiņāju jaunos projām, un māte aizvērtām acīm atlaidās savā ierastajā atpūtas krēslā, līdz spēki atgriezās. Pēc dažiem mēnešiem viņai bija kārtējā sirdslēkme, iepriekšējā bija bijusi tikai pirms nedēļas. Ar ātro palīdzību viņa tika nogādāta Jeilas slimnīcā Ņūheivenā. Mēs ar Džeinu aizbraucām pie viņas no Ņūhempšīras, lai aprūpētu, kad viņu palaidīs mājās. Māte mums atzinās: “Es mēģināju nezvanīt ātrajiem.” Viņa zināja, ka vairs nevar dzīvot viena, bet tas bija bijis viņas prieks un lepnums. Mēs viņu aizvedām uz veco ļaužu mītni, kas atradās netālu no mūsu mājas Ņūhempšīrā.

Viņa nomira mēnesi pirms savas deviņdesmit pirmās dzimšanas dienas. Smadzenes viņai joprojām darbojās labi. Nedēļu pirms nāves viņa desmito reizi pārlasīja romānu “Mana Antonija”. Villa Katere vienmēr bija bijusi viņai mīļa. Pa lielākai daļai vecumā viņa lasīja Agatu Kristi. Viņa sacīja, ka viena no deviņdesmitgadnieces priekšrocībām esot tā, ka varot detektīvromānu lasīt vēlreiz tikai pāris nedēļu pēc pirmās reizes, it nemaz nenojaušot, kurš no varoņiem ir slepkava. Un tomēr pēdējie mēneši viņai bija smagi. Sāpošo ceļgalu dēļ viņa nevarēja piecelties no gultas, un ēdiens bija briesmīgs. Mēs viņu apciemojām katru dienu, līdz pat viņas nāvei. Gadu vēlāk Džeina, kura četrdesmit septiņu gadu vecumā bija uz nāvi slima ar leikēmiju, parādīja man dzejoļus, kurus bija rakstījusi, pirms saslima. Viens bija “Veco ļaužu mītnē” – par manu māti beigu posmā. Džeina bija izmantojusi zirga tēlu – zirgs riņķo pa platu apli, kurš pamazām kļūst aizvien šaurāks, līdz izzūd pavisam.

Pagājuši divdesmit gadi, un mani apļi kļūst arvien šaurāki. Ar katru jaunu gadalaiku man kļūst sliktāk ar līdzsvaru, un reizēm es nokrītu. Es vairs sev negatavoju, tikai iešauju mikroviļņu krāsnī kārtējo atraitņu ēdienu, parasti Stoufera ražojumu. Pirksti man kļuvuši neveikli, pogas es spaidu lēni. Šoziem es nēsāju siltus, pāri galvai velkamus puloverus; mana māte pēdējos desmit mūža gadus pavadīja, tērpusies kaftanos. Vienmēr biju braucis lēni un piesardzīgi, taču astoņdesmit gadu vecumā man bija divi negadījumi. Pārtraucu vadīt mašīnu, iekams būšu kādu nogalinājis, un tagad, kad dodos iepirkties vai pie ārsta, kādam mani turp jāaizved. Ja jālido uz kādu dzejas lasījumu, mana dārgā draudzene Linda, kura dzīvo stundas brauciena attālumā, ratiņos izved mani cauri lidostai un drošības kontrolei. Dzejoļus es lasu sēžot. Ja gribas paskatīties uz gleznām, Linda mani ratiņos izstumj cauri muzejam. Jauni dzejoļi ar saviem metaforu un asonanšu brīnumiem vairs nenāk. Toties proza ir palikusi. Jūtu, kā apļi sašaurinās, saprotu, ka vecums ir zaudējumu ceremonija, kam pārsvarā tomēr dodama priekšroka, salīdzinot ar nāvi četrdesmit septiņu vai piecdesmit divu gadu vecumā. No žēlošanās par manu sašaurināto dzīvi nav nekāda labuma. Labāk visu dienu sēdēt pie loga un vērot putnus, ēkas un puķes. Ir prieks – rakstīt par to, ko daru.

Manas dzimtas vecie ļaudis no paaudzes paaudzē sēdējuši pie šī loga un vērojuši, kā aizrit gads. Šajā mājā ir gultas, kur dzimuši mazuļi un kur astoņdesmit gadus vēlāk šie paši mazuļi miruši.

Mana vecmāmiņa Keita nodzīvoja līdz deviņdesmit septiņu gadu vecumam. Keitas meitai, manai mātei, par savu agrīno nāvi jāpateicas divām paciņām dienā – bezfiltra česterfīldiem vispirms, kentiem ar filtru vēlāk. Mana māte bija pateicīga cigaretēm: tās viņai ļāva izvairīties no demences. Iekams iestājās vecums, mana vecmāmiņa lūkojās laukā pa logu uz Kīrsardža kalnu astoņus kilometrus uz dienvidiem. Kad es lūkojos tajā pašā virzienā, redzu tikai trijstūrainu kalna piekāji, jo koki izstiepušies tik gari, ka aizsedz skatu. Kad Keita bija bērns, kalna piekāji aizsedza gobas. Tās auga abās 4. ceļa pusēs, dažas tik garas, ka to lapotnes virs ceļa bija sakļāvušās kopā. Kad vecmāmiņai bija deviņdesmit četri, viņa paklupa uz lieveņa. Apakšstilba lūzuma dēļ viņa bija spiesta ārstēties slimnīcā – tā pati Keita, kura līdz šim bija likusies gultā vienīgi, lai dzemdētu bērnus. Uzturēšanās slimnīcā nāca par ļaunu viņas prātam. Pēc trim gadiem es sēdēju pie viņas veco ļaužu namā un klausījos viņas Čeina-Stouksa vārdā nodēvētajā elpošanā. Kad viņa mira, es turēju viņas roku.

Pēc sniega un sniega putnu mēnešiem es lūkojos laukā pa logu uz puķēm un zaļo lapu košumu, un vienmēr arī uz kūts seno pauguru. Pēdējos desmit gadus mana māte sēdēja krēslā un lūkojās laukā pa logu, taču neredzēja to, ko redzu es. Šajā Ņūhempšīras mājā viņa bija dzimusi un pavadījusi bērnību, kad kūts vēl bija pilna ar holšteinietēm, taču vecumu piedzīvoja mana tēva teritorijā, mājā uz kāda Hamdenas priekšpilsētas ielas stūra. Viņa nelūkojās uz kūti, bet gan uz cita citai līdzīgām divdesmitajos gados būvētām sešistabu mājām. Divas reizes dienā viņa vēroja bērnus ar mugursomām – no rīta ejot uz skolu, pēcpusdienā atgriežoties. Viņi mācījās Springglenas pamatskolā Vitnija avēnijā, turpat, uz kurieni astoņus gadus no vietas stampāju arī es. Ziemas dienas vidū viņa skatījās, kā snieg, un vēroja Konektikutas putnus, Ņūhempšīras putnu brālēnus, laidelējamies ap barotavu pie viņas loga.

Ar saviem artrīta skartajiem ceļiem viņa aizkliboja uz virtuvi, lai uzsildītu jūras ķemmīšu zupu no bundžas. No aprīļa līdz oktobrim, sēdēdama vakaros pie sava loga, viņa klausījās Hārtfordas WTIC raidstaciju, kas pārraidīja Bostonas Red Sox komandas spēles. Vēlīnajā pusmūžā viņa bija bijusi skolotāja atvietotāja un lepojās, ka Red Sox reportieris bijis viņas skolnieks. Viņas tēvs Ņūhempšīrā sekoja Red Sox spēlēm, lasot Bostonas Post, kas viņu sasniedza divas dienas pēc kārtējās spēles. Mana māte klausījās beisbola spēļu tiešraides mazā radio, kas atradās pie pašas viņas auss, blakus pelnutraukam. (Citā istabā ar tvaiku darbināms televizors pastāvīgi rādīja tukšu ekrānu; viņai negribējās izkustēties no sava krēsla.) Radio spēles nomainīja viņas logu ar skolasbērniem un putniem. Mēnešos starp beisbola sezonām viņa pavadīja vakarus, lasot Reader’s Digest, Henriju Deividu Toro, Time, Robertu Frostu – un Agatu Kristi.

Manus vasaras vakarus aizpilda Bostonas televīzijas stacija NESN un Bostonas Red Sox.

Bērnībā es mīlēju vecus cilvēkus. Ņūhempšīras vectēvs man bija paraugs, kādam jābūt cilvēkam. Viņš nebija vecs. Viņam bija pāri sešdesmit un mazliet pāri septiņdesmit, kad kopā vācām sienu; tikai septiņdesmit septiņi, kad viņš nomira, taču es, protams, uzskatīju, ka viņš ir vecs. Viņš bija viena zirgspēka fermeris – zirgu sauca Railijs – ar vecmodīgu fermu. Viņš audzēja lopus un aitas, un vistas, viņam bija bišu stropi un cukura namiņš, kur no kļavu sulas tika vārīts sīrups. Viņš strādāja katru dienu visu cauru gadu – pa lielākai daļai cēlās piecos no rīta un tad līdz septiņiem astoņiem vakarā slauca, ķēra jērus, laboja žogus, veica meža darbus, ārdīja mēslus, stādīja, ravēja, vāca sienu un ražu, ik vakarus ieslēdza vistas, lai pasargātu no lapsām. Vasarās es palīdzēju lauku darbos un klausījos viņa atmiņās. Visu gadu viņš strauji pārgāja no viena darba pie nākamā, smaidīdams savu labsirdīgo pussmaidu, kad atcerējās stāstus vai pats sev skaitīja dzejoļus, ko bija mācījies skolā.

Visu mūžu mīlējis vecus cilvēkus, es gluži dabiski kļuvu vecs arī pats. Desmitgades sekoja cita citai – trīsdesmit bija biedējoši, četrdesmit es tā arī nepamanīju, jo biju piedzēries, piecdesmit bija vislabākie, jo pilnībā mainījās mana dzīve, sešdesmit paildzināja piecdesmitgades svētlaimi – bet tad sekoja mani vēži, Džeinas nāve, un gadu gaitā es pārcēlos uz citu pasauli. Lai cik vērīgi mēs būtu, lai kā mēs iedomātos, ka zinām, kas notiks, vecums ir un paliek nezināma, neparedzama galaktika. Tā ir sveša vieta, un veci cilvēki ir atsevišķa dzīvības forma. Viņiem ir zaļa āda un divas galvas, no kurām spraucas laukā antenas. Viņi var būt patīkami, viņi var būt kaitinoši – lielveikalos tās vecās dāmas mūžīgi maisās pa kājām –, bet pats svarīgākais, ka viņi vienmēr būs citādi. Kad sasniedzam astoņdesmit gadu vecumu, mēs saprotam, ka esam citplanētieši. Ja uz mirkli piemirstam, ka esam veci, mums tas tiek atgādināts, kad lūkojam piecelties vai kad sastopam kādu, kurš ir jauns un kurš acīmredzami saskata, ka mums ir zaļa āda, vairāk par vienu galvu un izaugumi.

Cilvēku reakcija uz mūsu citādību var būt cietsirdīga, var būt labsirdīga, bet tā vienmēr ir augstprātīga. Kāda sieviete avīzē, labvēlīgi novērtēdama kādu manu veikumu, mani dēvē par “patīkamu sirmu džentlmeni”. Viņa grib mani uzslavēt ar “patīkams” un “džentlmenis”. “Sirms” – jā, patiešām, bet viņa vēlas, lai mēs zinām, ka es neesmu saīdzis, vecs purkšķis, bet “patīkams” un “džentlmenis”, tādējādi ievietojot mani kastītē, kur man var papaijāt galviņu un paklausīties, kā es murrāju. Varbūt viņai vēl labāk patiktu, ja es luncinātu asti, laizītu viņai roku un izdvestu pieglaimīgi suniskas skaņas. Ģimenes vakariņās mani bērni un mazbērni mani laipni aprūpē; es varbūt esmu nedaudz nomalē, taču neesmu neredzams. Kāda mazbērna koledžas istabas biedrene, kuru satieku pirmo reizi, pavelk krēslu un nosēžas tieši priekšā ar muguru pret mani, izslēdzot mani no ģimenes loka: es neeksistēju.

Kad laipnība pret vecajiem ir augstprātīga, tā sevi uzskata par labvēlību, taču apliecina savu varu. Reizēm reakcija uz vecumu kļūst par farsu. Dodos uz Vašingtonu saņemt Valsts medaļu mākslās un ierodos divas dienas agrāk, lai paskatītos uz gleznām. Nacionālajā mākslas galerijā Linda stumj mani ratiņos no gleznas uz gleznu. Mēs apstājamies pie Henrija Mora skulptūras. Muzeja sargs, vīrietis pāri sešdesmit ar mazu iesirmu ūsiņu, pienāk pie mums un izpalīdzīgi nosauc tēlnieka vārdu. Es par Moru esmu sarakstījis grāmatu un savulaik arī labi viņu pazinu. Mēs ar Lindu katrs atsevišķi iedomājamies pieminēt manu sakaru ar Moru, taču tūlīt šo domu atmetam – tas būtu egoistiski, un sargs varbūt justos neērti. Pēc pāris stundām mēs iznākam no kafejnīcas un satiekam to pašu vīrieti, kurš apjautājas Lindai, vai viņai garšojušas pusdienas. Tad viņš pieliecas pie manis, pakrata man ar pirkstu, veltīdams grotesku smaidu, un augstā balstiņā pavaicā: “Nu, un mums – vai bija gardas pusdieniņas?”

Pavasarī, kad barotava noņemta un noglabāta darbarīku namiņā līdz oktobrim, vēroju, kā atgriežas resnās sarkanrīklītes, sīļi, kas neliek viņām mieru, ķauķi, dziedātājstrazdi, vālodzes, plukšķi. Mājas strazdi cienīgi pastaigājas pa zālienu, knābādami tārpus. Sarkanrīklīte katru gadu remontē ligzdu pēc ziemas postījumiem. Viņa pievieno jaunus salmiņus un dubļus. Drīz vien viņa jau dēj olas, sēž uz tām, veic īsus pārlidojumus pēc barības un tad aprūpē trīs vai četrus mazus knābīšus, kas pavērti atrītajiem labumiem. Nepaiet ilgs laiks, un bērneļi jau stāv, plivina spārnus, pēta apkārtni, tad aizlido. Man tie ir dārgi, un es meklēju, vai nemanīšu vēl kādu ligzdu – mazu kamoliņu ozola vai Norvēģijas kļavas zaros, ko redzu pa savu logu. Manu zālienu knābā melnummelni kovārņi. Visdīvainākie un brīnišķākie ir kolibriji, kas kā mazi helikopterīši lidinās ap lieveni nepārtrauktās kustības dēļ nesaskatāmiem spārniem. Tie pielido pie kāršrozes, iesūc mazliet saldmes un aizzib projām, lai tad atzibētu atpakaļ pēc vēl vienas lāsītes.

No marta beigām vai aprīļa sākuma, kā nu kuro gadu, es vēroju, kā atveras un novīst puķes. Cauri sasalušajai zemei izspraucas sniegpulkstenīši, krokusi un valdzinošās narcises. Ekstravaganti tumšsarkanas un zeltainas slejas tulpes, kuru ziedu metāliski leknie kausi prasīt prasās, lai tos piepilda. Jūnijā lieveņa galā uzzied peonijas – zaļie pumpuri briest, līdz pārsprāgst, pārtapdami baltos futbolbumbām līdzīgos pušķos –, tad nāk negaiss, un ziedi izkaisās zemē. Ir maijpuķītes un pagalma otrā malā vecu rožu dobe – ir gadi, kad ziedu ir maz, bet citkārt to ir simtiem – vispirms baltie, tad rozā, tad sarkanie; rozes slejas grāvmalā, kur pirms diviem gadsimtiem bija vēršu taka.

Kādu dienu paveros laukā pa logu un ieraugu tur darbojamies milzīgas mašīnas. Kaimiņš ieradies nopļaut zāli, kas tumša un bieza saaugusi manos laukos. Pirmā ierīce zāli nopļauj. Otrā to sagrābj kaudzēs un trešā saveļ to milzīgās apaļās ķīpās, kuras pēdējā mašīna ar lielām spīlēm ieceļ kravas mašīnā, kas tagad ir vecā siena zārda vietā. Mans kaimiņš zāli vāc, lai būtu, ar ko ziemā barot govis, viņš atgriežas vēl otro un trešo reizi, kad zāle atkal paaugusies. Es vēroju pa logu. Tie ir lauki, mēs ar vectēvu pirms septiņdesmit gadiem te pļāvām sienu ar zirga vilktu pļaujmašīnu, apspurušās lauku malas appļāvām ar izkaptīm, ar dakšām sametām zirga vilktā zārdā un tad sakrāvām šķūņaugšā. Govju mēsli, kas tika izkliedēti laukos aprīlī, pusotru gadsimtu baroja zāli. Vairākus gadu desmitus pēc tam, kad vectēvs jau bija miris, labums bija notērēts, un atsedzās Ņūhempšīras smilšainā augsne. Mans kaimiņš vēlu pavasarī kaisa kaļķus.

Puķes visu vasaru zied un vīst uz maiņām – kurpītes, alisītes, bitenes. Vēroju, kā divi tītari buldurēdami soļo augšup pa nogāzi uz kūti. Viņiem nopakaļ, cenzdamies neatpalikt, steidz četri mazi cālīši. Tālāk pa nogāzi kāpj augšup dienlilijas, tās pašas spilgti oranžās puķes, kas aug grāvmalās un ap pagrabu ieejām. Indiāņu otas izslej savus vēlīnos sarkanos karogus. Zied rudzupuķes, un purva kļavas iededz rudens pirmo sārto liesmu.

Lai kāds būtu gadalaiks, es vēroju kūti. Es redzu to cauri šim janvāra sniegam, bet augustā es skatīšos uz rozēm, kas stīgo augšup pa vertikālo režģi. Es to vēroju vasaras pilnziedā un novembrī, kad agri iestājas tumsa. No sava krēsla es raugos uz kūts rietumu galu, kur saulriets to iekrāsojis brīnišķīgā dzintara krāsā, kas acis mielo tāpat kā tumsnējs bišu medus. Nekrāsotie dēļi apakšā kļuvuši tumši, bet līdz augšai pamazām iegūst brūndzeltenu nokrāsu, kas visilgāk uzsūc sevī gaismu. Kūts galā ir logs zirgam, pa kuru Railijs mēdza izbāzt galvu, lai paskaitītu pikapus un fordus uz 4. ceļa. Pētu jumta leņķus, šo slīpņu ģeometriju ar tās simetriju un svarīgo asimetriju, kura nemitīgi sevi pazaudē un atkal atgūst. Astoņdesmit gadu laikā no kūts, kur strādāt, tā kļuvusi par kūti, uz ko skatīties. Tālāk uz ceļa es redzu gobu rēgus – to pašu, kuras sakļāvās virs galvas, kad 4. ceļš vēl bija Graftonas maģistrāle. Simt piecdesmit gadu laikā koki no zaļām atvasēm pārtapuši sakārņos ar raupju mizu. Pa logu es vēroju balto ainavu, kas kļūst gaiši zaļa, tad tumši zaļa, dzelteni sarkana, kailzaru brūna, līdz atkal uzsnieg sniegs.

The New Yorker, 2012. gada 23. janvārī
No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska