Pasaule, kura nogrima

Kad Titāniks ietriecās aisbergā un nogrima pie Ņūfaundlendas 1912. gada 15. aprīļa agrā rītā, uz tā varbūt nebija pietiekoši daudz glābšanas laivu, taču tur, protams, bija pietiekami daudz ēdamā.

The Irish Times, 10. februārī

1912. gada 5. aprīlī (pēc vecā stila) Aleksandrs Bloks ierakstīja savā dienasgrāmatā: “Titanic bojāeja, kas mani vakar neizsakāmi iepriecināja (ir vēl okeāns).” Dīvaina un briesmīga frāze, ja nepatur prātā divus apstākļus: Bloka koncepciju par divu sākotņu, “stihijas” un “kultūras”, pretstatu un viņa smago, garlaikoto, smacējošo naidu pret visu mietpilsonisko, “cilvēcisko”, īstenībā – naidu pret buržuāzisko “progresu”. Nogrimušais superlaineris, tehniskā izrāviena, rūpnieciskā lēciena rezultāts, milzīgas kuģu būvētavas strādnieku un inženieru darba auglis, kas spēja pārvadāt vairāk par diviem tūkstošiem bagātu un nabagu cilvēku ar ģimenēm, kalpotājiem, mājdzīvniekiem – Titāniks iemiesoja visu, ar ko varēja lepoties pagājušais 19. gadsimts, kurš izmainīja Rietumu pasauli vairāk nekā jebkas cits kopš kristietības izplatīšanās. Un šis progresa brīnums okeānā (kā simbolisti izmantosim pat vārdu ar lielo burtu, Okeānā!) sadūrās ar brīnišķīgu dabas veidojumu, aisbergu, pašpietiekamu savā pilnīgajā skaistumā, sadūrās un dažās stundās nogrima, aizraujot ledainajā bezdibenī divas trešdaļas pasažieru un ekipāžas par spīti visām tehniskajām viltībām – pasaulē vispilnīgākajai starpsienu sistēmai, lielajam daudzumam glābšanas laivu un izmisīgajiem SOS radiosignāliem. Lepnais cilvēks sadūrās ar stihiju un tika aizrauts dziļumos.

Piecas dienas pirms Bloka ieraksta Titāniks grima, aiznesot sev līdzi tūkstoš piecsimt septiņpadsmit cilvēku dzīvības. Lielākā daļa – ņemot vērā jūras likumus, saskaņā ar kuriem vispirms jāglābj sievietes un bērni, kā arī ņemot vērā bagātnieku nekodificētās tiesības tikt glābtiem pirmajiem, – bija 2. un 3. klasē kuģojošie vīrieši. Nerimtīgie titāniķi aprēķinājuši, ka no 2. klases pasažieriem vīriešiem bojā gāja 92 procenti, bet no kopējā 3. klases pasažieru skaita – 75 procenti. Kopumā no pasažieriem un komandas izglābās 20% vīriešu un 75% sieviešu. Šī statistika stipri atgādina kaut ko, kas sākās divus gadus pēc šīs traģēdijas un beidzās vēl pēc četriem.

Daba nolaida dibenā Kultūru, Bloka ienīstā mietpilsoniskā stihija izrādījās bezspēcīga Stihijas priekšā, arī ar lielo burtu. Dzejniekam ir svarīgi, ieklausoties mediju dūkoņā par pašu briesmīgāko katastrofu miera laika kuģošanas vēsturē, sadzirdēt tuvojamies vētru, Apokalipsi, kas aizslaucīs pie velnu velniem visas šīs kuģu būvētavas, rūpnīcas, pilsētas, muzejus, bordeļus, restorānus un izdevniecības; Bloka histēriskais nīčeānisms lika sasprindzināt dzirdi: vai nav saklausāma sfēru mūzika? Apokalipses bazūnes? Revolūcijas dārdi? Kā vienmēr, Bloks maldījās. Stihijai ar to nebija nekāda sakara. Titāniks nogrima nevis par spīti tam, ka bija 19. gadsimta tehnoloģisko, sociālo un kultūras sasniegumu kvintesence, bet tieši pateicoties tam, tā dēļ. Katastrofa atnāca nevis no tālienes, to atnesa nevis jaunie huņņi vai Kuļikovas putekļiem klātie neoskiti, bet tie paši parastie mietpilsoņi, kas projektēja un būvēja lielāko pasažieru laineri vēsturē, vadīja to – un ar to arī paši ceļoja. Skurbinošā Rietumu Belle Époque pasaule, fin-de-siècle, gadsimta beigu izrāde beidzās vienā mirklī, pēkšņi pārvēršoties par kaut ko pavisam citu. Titāniku retrospektīvi uztvēra kā tuvās katastrofas (un tai sekojošās totalitārisma katastrofas) simbolu nevis tādēļ, ka uz tā gāja bojā daudz cilvēku (jau divus gadus vēlāk pieticīga artilērijas apšaude varēja noslaucīt reizes desmit vairāk), un nevis tādēļ, ka ļoti liels kuģis sadūrās ar ļoti lielu aisbergu, bet tādēļ, ka kaut kādā vispārīgā nozīmē katastrofas upuri nogalēja sevi paši, uzbūvējot kuģi, uz kura nepietika glābšanas laivu, uz kura dalījums atkarībā no bagātības – pat ar vispārīgu dažādu šķiru līdzās pastāvēšanas demokrātismu – novilka nepārprotamu līniju starp dzīvajiem un mirušajiem.

Jau kopš 20. gadiem Titāniks izskatījies pēc anti-Noasa šķirsta, kas nogrimis nāvei nolemta orķestra pavadībā. Atsauksim atmiņā bēdīgo katastrofu statistiku: Pirmajā pasaules karā nomācošs vairākums upuru bija tieši 2. un 3. sociālās šķiras vīrieši. Lainera bojāeja bija 19. gadsimta Eiropas bojāejas ģenerālmēģinājums.

Aleksandrs Bloks maldījās visur, turpretī Francam Kafkam bija taisnība vienmēr. Tajā pašā 1912. gadā viņš iesāk rakstīt savu pirmo romānu, kurš publikācijā jau pēc rakstnieka nāves tika nosaukts “Bezvēsts pazudušais (Amerika)”. Nepabeigtais romāns sākas ar tādu teikumu: “Sešpadsmitgadīgo Karlu Rosmanu viņa nabaga vecāki sūtīja uz Ameriku, jo dienestmeita bija viņu pavedinājusi un dabūjusi no viņa bērnu; kad kuģis, pamazām palēninādams gaitu, iestūrēja Ņujorkas ostā, Karls, kurš jau sen bija vērojis brīvības dievietes statuju, tagad ieraudzīja to pēkšņi it kā vēl spilgtākā saules gaismā.” (No vācu valodas tulkojusi Amanda Aiz­puriete, satori.lv/raksts/izdruka/1886.)

Mietpilsoniskā bezjēdzība, pavestās dienestmeitas, nesaprotamu iemeslu dēļ uz Ameriku izsūtītie Dikensa puisēni šeit ir savienoti ar kuģi, Ņujorkas ostu (tieši uz turieni kuģoja Titāniks, uzsācis ceļu 10. aprīlī Sauthemptonā) un Brīvības statuju. Nevis ledus kalni, nevis Tjutčeva Daba, bet vidējie cilvēki, “objektīvie idioti” (kā tos sauca Gurdžijevs) aizsūtīja uz pasaules malu, sodot nez par ko.

Tajā pašā 1912. gadā Kafka raksta divus no saviem trim galvenajiem stāstiem – “Spriedums” un “Pārvērtība”. “Pārvērtībā” galvenais varonis, kā zināms, no cilvēka pārvēršas par milzīgu kukaini, no Kultūras kārtas Dabas departamentā, bet tad citi cilvēki, tuvinieki, tā sāk viņu ienīst, ka bijušajam Gregoram Zamzam neatliek nekas cits kā izdzist. “Spriedumā” tēva nevainīga saruna ar dēlu pārvēršas nesakarīgā apsūdzības runā, kuru noslēdz lāsts: “.. tagad es piespriežu tev nāvi noslīkstot!” (No vācu valodas tulkojusi Silvija Brice. Kafka, Francs. Spriedums, R.: Atēna, 2001, 57. lpp.) Pēc tam dēls noslīcinās.

Abus tekstus vienlīdz labi varētu nosaukt gan par “Spriedumu”, gan par “Pārvērtību”. Šķietami stabilajai pirmskara buržuāziskajai pasaulei piespriests nāves sods, tā pārvēršas par kaut ko briesmīgu; tieši tāpat kā vienā jaukā 1912. gada rītā Gregors Zamza pamodās kā pretīgs kukainis, vienā jaukā 1914. gada rītā bijušais ģimnāzijas skolotājs vai amatnieks, strādnieks, students, nav svarīgi, uzvilka gāzmasku un iegūla ierakumu žļurgā. 1912. gadā Atlantijas okeāna ledainajā ūdenī noslīka 1517 cilvēku, Pirmā pasaules kara ierakumu dubļos – miljoni. Un neviens taču viņus nenogalināja – tikai viņi paši sevi. Atliek tikai to saprast reizi par visām reizēm. Neviens mums nepalīdzēs. Neviens mums nedraud. Tikai mēs paši, mūžīgie pasažieri uz mūžīgā Titānika.