Pasaules mala

"Piektdien miris Krievijas pareizticīgas baznīcas patriarhs Aleksijs II, vēsta ārvalstu mediji."

Delfi, 2008. gada 5. decembrī

Maskavas un visas Krievijas patriarha Aleksija Otrā nāve nav tas notikums, kas varētu izsaukt īstu interesi ārpus Krievu pareizticīgās baznīcas loka. Lai gan nav šaubu, ka Aleksijs ir nozīmīga persona, viena no nozīmīgākajām baznīcā kādos pēdējos piecdesmit gados. Tomēr pati Krievijas pareizticīgā baznīca, lai cik tas būtu dīvaini, Krievijas sabiedrībai nav nekāda “tēma”, nav necik nopietnas refleksijas objekts vai būtisks sabiedriskās dzīves faktors.
Lasītājs var pārmest šī teksta autoram koķetēriju vai tieksmi pēc lētiem efektiem. Nē, nē - Oskara Vailda slava mani nevilina, un runāt paradoksos - vismaz šajā tekstā - es netaisos. Pirmajā rindkopā teiktais ir diezgan banāls secinājums no vienkāršām pārdomām par sabiedriski kulturālām un politiskām tēmām, kam ir saistība ar pareizticīgās baznīcas lomu Krievijas sabiedrībā. Un šo pārdomu gaita ir aptuveni šāda.
Sāksim no beigām - no tā, kā Krievijas televīzija atainoja notikumus, kas saistīti ar Patriarha nāvi, bērēm un procedūru sakarā ar jauna baznīcas galvas izvēlēšanos. Es uzmanīgi sekoju tam, kas notika ekrānā: galvenās jūtas, ko izsauca šie sižeti, bija neveiklība. Krievijas televīzijai (un plašāk - krievu medijiem) nav valodas, kādā varētu objektīvi, cienīgi, neiesaistīti, taču labvēlīgi runāt par Krievijas pareizticīgo baznīcu. Vidusceļa nav, pastāv tikai galējības. Viena no tādām galējībām - visas Krievijas, visas krievu sabiedrības vienādošana ar pareizticību. Taču šeit acīmredzot pastāv stingrs aizliegums “no augšas”: vara ļoti rūpējas, lai neaizskartu musulmaņu, jūdu un citu ticīgo jūtas (par ateistu jūtām, kā tas parasts pēcpadomju Krievijā, ir aizmirsts). Tādēļ televīzijai nepieciešama zināma distance; šāda distance parasti ir sekas tēmas pārzināšanai - tās tēmas, no kuras distancējas. 19. gadsimta beigu angļu pozitīvistiskā historiogrāfija ir lielisks šādas attieksmes piemērs - tāla laikmeta dziļa faktu izpēte vēsturniekam ļāva runāt par to objektīvi, ieņemt ārēja novērotāja pozīciju. (Cita lieta, ka “pozitīvistam” šī pozīcija nebija refleksijas objekts, taču tas jau ir cits jautājums.) Taču atgriezīsimies pie Krievijas žurnālistikas un Aleksija Otrā nāves. Par baznīcas dzīvi mūsdienu žurnālistam ir pašas virspusējākās zināšanas; šajā ziņā Krievijas (un ne tikai Krievijas) masu informācijas līdzekļi ir precīza sabiedrības kopija. Lielākajai daļai par baznīcu (arī Krievijas pareizticīgo baznīcu) ir visai vispārīgs priekšstats kā par kaut ko miglaini garīgu, krāšņu, tradicionālu un senu. Tādēļ arī tiek lietoti attiecīgi vārdi, kas reizēm rada komisku rezultātu. Šādu vārdu acīmredzami nepietiek reportāžai, kas būtu ilgāka par divām minūtēm, pēc šī liktenīgā garuma parasti sākas sentimentāla muldēšana elēģiski romantiskā tonī, pie tam vēl ar pretenzijām uz “kulturālumu”. Šoreiz par pērli kļuva biogrāfisks sižets par Aleksiju Otro - pārejot pie stāsta par viņa dzīves pēdējiem gadiem, kas bija saistīti ar daudzām rūpēm un sliktu veselību, žurnālists vienā no centrālajiem kanāliem “atlaida” šādu tekstu: “Tas bija īsts patriarha rudens!” Protams, žurnālistu kultūras līmenis ir ļoti zems, Maskavas Valsts universitātes Žurnālistikas fakultāte vispār ir galvaspilsētas pretenciozo nejēgu vairotāja, taču šajā debešķīgajā frāzē savijas kopā pārāk daudz, kas saistīts ne tikai ar augstākās humanitārās izglītības līmeni Krievijā.
Gabriela Garsijas Markesa romāna nosaukums - romāna, kas vēsta par eksotiska Latīņamerikas diktatora pēdējiem gadiem - varēja ienākt reportāžas autora neveselajā galvā tikai tādēļ, ka bija izsmelti visi pārējie vārdi un skaļas frāzes. “Patriarha rudens” - skan skaisti un “kulturāli”, tātad var “aiziet”, runājot par nelaiķi Patriarhu. Atzīmēsim arī, ka runa ir par tulkota romāna nosaukumu; un neizšķīlās taču televīzijas āmurgalvas apziņā kaut kas (vairāk atbilstošs) no krievu klasikas! No Ļeskova un Meļņikova-Pečerska varētu aizņemties krietnu žūksni piemērotu kultūrklišeju, taču histēriskajam patriotismam, kas izpaužas oficiozajos Krievijas medijos, nav nekāda sakara ar īstu, izglītotu mīlestību uz dzimteni. Cilvēki, kas skandina par “dižo Krievzemi”, nepazīst ne Krievijas vēsturi, ne krievu literatūru, neko viņi nezina arī par krievu baznīcu. No tā arī ceļas neveiklība, ar kādu tiek atspoguļoti tādi notikumi kā Aleksija Otrā nāve.
Taču nebūtu īpaši jāzūdās par žurnālistiem. Viņi ir mūsdienu Krievijas dzīves produkts. Mūsdienu Krievijas iedzīvotājam ir pilnīgi vienalga tas, ko parasti sauc par “dižo krievu kultūru”; vēl vairāk - runājot nopietni, ar to viņu saista vienīgi valoda. “Dižajai krievu kultūrai” ir tāda pati saistība ar mūsdienu Krieviju kā “dižajai ķīniešu kultūrai” ar mūsdienu Ķīnu.
Un pastāv vēl viens mīts. Mīts par krievu vispārējo reliģiozitāti un pareizticīgās baznīcas vispārējo vadošo lomu sabiedrības dzīvē. Patiešām, atbildot sociologiem, Krievijas iedzīvotāji sevi bieži identificē, izmantojot Krievijas pareizticīgo baznīcu - “es esmu krievs, tātad, pareizticīgs”, tā viņi spriež. Taču detalizētāki pētījumi (atsaukšos uz tiem, ko izdarījis pazīstamais Krievijas pareizticīgās baznīcas pētnieks Nikolajs Mitrohins) rāda, ka pa īstam baznīcai (proti, ievēro gavēni, piedalās rituālos, pārzina Bībeli utt.) pieskaitāms tikai niecīgs Krievijas iedzīvotāju procents. Pareizticība vienkārši ir ērts, vienmēr pa rokai esošs instruments, ar kuru sevi identificēt kā “krievu”; taču tam nav sakara ne ar kristietību, ne ar pašu baznīcu (ar visu tās nacionālo orientāciju). Kā lai šeit neatceras slavenos Ahmatovas vārdus: “Evaņģēlijs Krievzemē vēl nav sludināts.” Tā nu Krievijas pareizticīgās baznīcas galvas nāve par notikumu kļuva tikai vienīgi pašas Krievijas pareizticīgās baznīcas iekšienē. Protams, tās ir ne tikai krievu sabiedrības dziļās reliģiskās vienaldzības sekas, tas ir rezultāts arī situācijai pašā baznīcā. Aleksijam Otrajam pēdējos astoņpadsmit gados izdevās izdarīt daudz ko - viņš sekmīgi atguva boļševiku pārņemtos dievnamus, restaurēja tos, cēla jaunus, viņš nodrošināja baznīcas vienotību, nepieļāva šķelšanos, spēja nomierināt radikāļus... Taču viņam neizdevās galvenais - Krievijas pareizticīgā baznīca ir un paliek arhaisks institūts, kas ir kurls pret sociālajām problēmām, kas neprot pievērst sev neofītus, kas ir atkarīgs no valsts un tās kaprīzēm. Boļševiku kabatas baznīca spēja izdzīvot, taču pārvērtās vienīgi eksotiskā fenomenā sabiedriskās apziņas perifērijā. Tādēļ arī Aleksija Otrā bēres televīzijā izskatījās tik dīvainas, tik eksotiskas. Te nu, protams, atmiņā nāk ne tikai “Patriarha rudens”, bet arī Ļeskova stāsta nosaukums - “Pasaules malā”.