Pasaules radīšana kurpju kastē

Šīs 1964. gada janvāra Playboy numurā publicētās intervijas ar rakstnieku Vladimiru Nabokovu priekšvārdā Alvins Toflers, kurš tobrīd vēl nebija slavens futurologs, bet gan neatkarīgs žurnālists, rakstīja: “Mūsu sarunās, kas izvērtās nedēļas garumā un notika viņa viesnīcas numura darba kabinetā, Nabokovs atbildēja uz jautājumiem ar sev raksturīgo blēdīguma, atklātības, ironijas, asa prāta un daiļrunīgas izvairības sajaukumu. Runādams neparasti krāšņā, literārā angļu valodā ar vieglu krievu akcentu, izvēlēdamies vārdus ar nesteidzīgu apdomu, viņš likās nedaudz šaubāmies par savu spēju izteikties tā, lai sarunu biedrs viņu saprastu, vai arī skeptisks par to, vai tas vispār ir vēlams.” Īstenībā Toflera tikšanās ar rakstnieku ilga tikai pāris minūtes – tik ilgi, cik nepieciešams, lai saņemtu Nabokova jau uzrakstītas atbildes uz iepriekš iesūtītajiem jautājumiem. Tāpat kā visas citas Nabokova intervijas, arī šī ir viņa pašintervija. Tiesa, Nabokovs esot bijis tik apmierināts gan ar interviju, gan Toflera priekšvārdu, ka piedāvāja publicēšanai Playboy lappusēs vairākus īsos stāstus, kā arī fragmentus no romāna “Ada”.

V.Ā.

Alvins Toflers: Pēc “Lolitas” iznākšanas ASV 1958. gadā jūs, kura vārds vairāk nekā 30 gadus bija baudījis augstu cieņu literatūras lietpratēju vidū, gandrīz vai vienas nakts laikā kļuvāt pasaulslavens ar savu sensacionālo bestselleru, kas izpelnījās kā slavinājumus, tā lamas. Vai ažiotāža, kas sekoja šim notikumam, nelika jums kaut uz brīdi nožēlot, ka esat sarakstījis “Lolitu”?

Vladimirs Nabokovs: Tieši otrādi – man pārskrien tirpas, atceroties, ka 1950. un pēc tam arī 1951. gadā es gandrīz vai sadedzināju Humberta Humberta mazo melno dienasgrāmatu. Nē, “Lolitas” sarakstīšanu es nenožēlošu nekad. Tas bija kā skaistas puzles salikšana – salikšana un atrisināšana vienlaikus, jo viena ir otras spoguļattēls – atkarībā no tā, no kuras puses skatāmies. Protams, viņa ir pilnībā aizēnojusi citus manus darbus – vismaz tos, ko sarakstīju angļu valodā, kā “Sebastjana Naita patieso dzīvi”, “Ārlaulības zīmē dzimušos”, manus īsos stāstus un atmiņu grāmatu, tomēr es nevaru viņai to pārmest. Šai mītiskajai nimfetei piemīt kāds savāds, maigs šarms.

Toflers: Lai gan daudzi lasītāji un kritiķi nepiekristu viņas šarma maigumam, reti kurš noliegtu, ka tas ir savāds. Kad Stenlijs Kubriks paziņoja par savu ieceri “Lolitu” ekranizēt, jūs esot teicis: “Protams, viņiem nāksies mainīt sižetu. Varbūt viņi pārtaisīs Lolitu par punduri. Vai arī padarīs viņu sešpadsmit, savukārt Humbertu – 26 gadus vecu.” Lai arī galu galā scenāriju uzrakstījāt jūs pats, vairāki kritiķi pārmeta filmai stāsta galveno varoņu attiecību vienkāršošanu. Vai jūs bijāt apmierināts ar galarezultātu?

Nabokovs: Man filma likās absolūti pirmklasīga. Četri galvenie aktieri pelna visaugstākās uzslavas. Epizode, kurā Sjū Laiona pienes to brokastu paplāti vai mašīnā bērnišķīgi uzvelk džemperi, – tie ir neaizmirstami brīži kā aktierspēles, tā režijas ziņā. Kiltija nogalināšanas aina ir īsts meistardarbs, tāpat arī Heizas kundzes nāve. Man gan jāpiebilst, ka pašā filmas uzņemšanā es nepiedalījos. Ja es to būtu darījis, varbūt būtu uzstājis izcelt dažas lietas, kas filmā netika izceltas, – piemēram, dažādos moteļus, kuros viņi uzturējās. Es tikai uzrakstīju scenāriju, kura lielum lielo daļu Kubriks arī izmantoja.

Toflers: Vai šie dubultie “Lolitas” panākumi mainījuši jūsu dzīvi uz labo vai slikto pusi?

Nabokovs: Es aizgāju no pasniedzēja darba universitātē – lielos vilcienos tas arī viss. Ņemiet vērā, ka man ļoti patika būt par pasniedzēju, man patika Kornela, man patika sastādīt un pēc tam lasīt lekcijas par krievu rakstniekiem un dižajām Eiropas grāmatām. Tomēr 60 gadu vecumā pasniedzēja darbs tīri fiziskā nozīmē – un jo sevišķi ziemā – sāk kļūt par grūtu: celšanās katru rītu noteiktā laikā, cīņa ar sniegu uz piebraucamā ceļa, slāšana pa gariem gaiteņiem uz auditoriju vai pūles, ko prasa Džeimsa Džoisa Dublinas kartes vai 19. gs. 70. gadu sākuma Sanktpēterburgas–Maskavas ekspreša plackartes kupejas uzzīmēšana uz tāfeles, bez kā nav iespējams saprast “Ulisu” un “Annu Kareņinu”. Kaut kāda iemesla dēļ manas spilgtākās atmiņas saistās ar eksāmeniem. Lielais Goldvina Smita ēkas amfiteātris. Eksāmens ilgst no astoņiem līdz pusvienpadsmitiem rītā. Apmēram 150 studentu – nemazgājušies, neskuvušies jauni vīrieši un visai labi koptas jaunas sievietes. Vispārēja dzīves apnikuma un tuvojošās nelaimes atmosfēra. Pusdeviņi. Kāds ieklepojas, cits nervozi krekšķina, kluso skaņu jūkli caurvij lapu čaboņa. Daži no mocekļiem, saņēmuši rokas aiz galvas, grimst meditācijā. Sastopos ar trulu skatienu, kas vienlaikus ar cerību un naidu redz manī aizliegtu zināšanu avotu. Meitene ar brillēm pienāk pie manis un prasa: “Profesor Kafka, vai jūs gribat, lai mēs...? Vai arī jūs vēlaties, lai atbildam tikai uz pirmo jautājuma daļu?” Dižā C ar mīnusu brālība, nācijas mugurkauls, braši skricelē tālāk. Raupjš trokšņa saasinājums, lielākajai daļai auditorijas vienlaikus pāršķirot lappusi. Labs komandas darbs. Kāds purina samocītu plaukstas locītavu, kādam beidzas tinte, kaut kur beigusies dezodoranta iedarbība. Kad sastopu acis, kas skatās uz mani, tās tūlīt pavēršas pret griestiem dievbijīgā meditācijā. Aizsvīst logi. Puiši novelk džemperus. Meitenes ātri, ritmiski košļā košļenes. Vēl desmit minūtes. Piecas. Trīs. Laiks beidzies.

Toflers: Daudzi kritiķi, norādot uz līdzīgi kodīgām ainām “Lolitā”, nodēvējuši grāmatu par meistarīgu satīru par Amerikas sociālo dzīvi. Vai viņiem ir taisnība?

Nabokovs: Varu tikai vēlreiz atkārtot, ka man nav nedz tāda nolūka, nedz temperamenta – būt par morālu vai sociālu satīriķi. Man ir gluži vienalga, vai kritiķi “Lolitā” saskata smiešanos par cilvēka muļķību vai ne. Tomēr mani kaitina jūsmīgi tiražētās ziņas, ka es ņirgājoties par ASV.

Toflers: Bet vai jūs pats neesat rakstījis, ka “nav nekā smieklīgāka par amerikāņu mietpilsonisko vulgaritāti”?

Nabokovs: Nē, es tā neteicu. Šī frāze ir izrauta no konteksta un raujot uzsprāgusi kā apaļa dziļūdens zivs. Ja jūs ielūkotos mazajā pēcvārdā, ko pievienoju romānam, – “Par grāmatu “Lolita”” –, jūs redzētu, ka attiecībā uz mietpilsonisko vulgaritāti, kas man tiešām šķiet ļoti smieklīga, es patiesībā saku, ka nav nekādas atšķirības starp eiropiešu un amerikāņu manierēm. Tālāk es piebilstu, ka proletārietis no Čikāgas var būt tieši tikpat mietpilsonisks kā angļu hercogs.

Toflers: Daudzi lasītāji ir secinājuši, ka vissmieklīgākās mietpilsoniskuma izpausmes jūs saskatāt amerikāņu seksuālajos tikumos.

Nabokovs: Sekss kā institūcija, sekss kā vispārēja ideja, sekss kā problēma, sekss kā banalitāte – tas viss man šķiet pārāk garlaicīgi, lai par to runātu. Izlaidīsim seksu.

Toflers: Nevēlos šo tematu pārlieku izvērst, bet dažiem kritiķiem ir šķitis, ka jūsu dzēlīgie komentāri par freidisma – tādā formā, kādā to praktizē amerikāņu analītiķi, – modīgumu liecina par nicinājumu, kas nāk no paša pieredzes.

Nabokovs: Tikai un vienīgi no literāras pieredzes. Pati procedūra ir pārlieku muļķīga un atbaidoša, lai to apsvērtu pat kā joku. Freidisms un viss, ko tas ar savām groteskajām implikācijām un metodēm ir samaitājis, man šķiet viens no ļaunākajiem veidiem, kādā cilvēki krāpj gan sevi, gan citus. Es to noraidu pilnībā – kopā ar vēl dažām viduslaiku parādībām, kuras joprojām tiek pielūgtas nezināšanas, pieraduma vai smagu slimību dēļ.

Toflers: Runājot par smagi slimajiem, “Lolitā” jūs minējāt, ka Humberta kāri pēc nimfetēm izraisījusi neveiksmīga mīlas dēka bērnībā, savukārt “Ielūgumā uz nāvessodu” jūs rakstījāt par Emiju – divpadsmitgadīgu meiteni, kura izjūt erotisku interesi par divreiz vecāku vīrieti; “Ārlaulības zīmē dzimušo” varonis sapņo, ka “slepus izbauda, kā viņam klēpī mazliet nemierīgi sēž [viņa istabene] Marieta, kamēr abi mēģina uzvedumu, kurā viņa tēlo viņa meitu”. Daži kritiķi, cenšoties atrast jūsu darbos norādes, kas atsegtu jūsu personību, minējuši šo atkārtoto tēmu kā apliecinājumu neveselīgai aizrautībai ar seksuālām tieksmēm starp pubertātes vecuma meitenēm un pusmūža vīriešiem. Vai jums šķiet, ka šai apsūdzībai ir kāds pamats?

Nabokovs: Manuprāt, ja es nebūtu uzrakstījis “Lolitu”, lasītāji nemaz nebūtu sākuši atrast nimfetes citos manos darbos un paši savās mājās. Man šķiet ļoti amizanti, kad kāds draudzīgs, pieklājīgs cilvēks – droši vien tikai lai būtu draudzīgs un pieklājīgs – man saka: “Naborkova kungs,” vai “Nabakova kungs,” vai “Nabrova kungs,” vai “Nabaukova kungs,” – atkarībā no viņa valodas spējām – “man ir maza meita, kura ir tipiska Lolita.” Cilvēki par zemu novērtē manas iztēles spēku. Un tad vēl, protams, šis īpatnējais zebiekstei līdzīgā kritiķa tips, mietpilsoniskās literatūras maniaks, jautrais pāķis... Kāds, piemēram, saskatīja nodevīgu līdzību starp Humberta zēna gadu aizraušanos Rivjērā un manis paša atmiņām par Koleti, ar kuru es desmit gadu vecumā būvēju smilšu pilis Bjaricā. Drūmais Humberts tobrīd, protams, bija trīspadsmit gadus vecs un visnotaļ ekstravagantas seksuālas iekāres plosīts, savukārt mana draudzība ar Koleti bija pilnīgi parasta un normāla, tajā nebija ne miņas no erotiskām tieksmēm. Tajā laikā un vidē mēs deviņu desmit gadu vecumā, protams, nezinājām nepatiesos dzīves faktus, kurus mūsdienās saviem bērniem stāsta progresīvi vecāki.

Toflers: Kāpēc nepatiesos?

Nabokovs: Tāpēc, ka maza bērna – jo sevišķi pilsētas bērna – iztēle uzreiz sagroza, stilizē un citādi izmaina visas dīvainās lietas, ko vecāki viņam stāsta par to, ko tās bitītes tur dara, – un nedz viņš, nedz viņa vecāki tās tāpat neatšķir no kamenēm.[1. Angļu valodā ar “sarunu par putniem un bitēm” (talk about the birds and the bees) mēdz apzīmēt sarunu, kurā vecāki pirmoreiz pastāsta bērniem, kā rodas bērni.]