Pavedinošā Vīne

Gabriela fon Bīlova, kuras vārdā esmu nosaukta, bija 19. gadsimta lielā prūšu valodas filozofa un humānista Vilhelma fon Humbolta meita; viņas tēvocis bija tikpat plaši pazīstamais dabas pētnieks Aleksandrs fon Humbolts. Viņa pati, precējusies ar diplomātu un valstsvīru, šodien galvenokārt slavena ar savu plašo saraksti. Humbolta Universitāte Berlīnē nosaukta viņas tēva vārdā, bet Berlīnē ir arī Gabrielas fon Bīlovas Augstskola.

Bet kas gan man varētu būt kopīgs ar prūšu aristokrātiju? Mana tēva Maksimiliana Minca Vīnes ebreju ģimenes saknes aizstiepjas uz Galīciju un Krieviju, savukārt Ilzes Šilleres abi ebreju vectēvi (Zigmunds Šillers un Emīls Rozentāls) bija tekstilrūpnieki - attiecīgi Brinnā (Brno) un Hoenemsā netālu no Šveices robežas. Un kāpēc manam tēvam deva 15. gadsimta beigu Habsburgu imperatora ķeizara Maksimiliana I vārdu?

Nav šaubu, ka Gabriela fon Bīlova maniem vecākiem - sevišķi mātei - šķita pievilcīga kā intelektuāla sieviete, savukārt Gabrielas tēvs tika apbrīnots kā saikne ar Gēti, kura darbus viņš popularizēja un kurš maniem vecākiem bija modernās - nevis vecās - pasaules Dižais Rakstnieks un Domātājs. Amerikāņiem ir grūti saprast Vīnes ebreju asimilētās vai pat kristītās augstākās šķiras buržuāzijas Kulturdrang - slāpes pēc kultūras - slāpes, kas sākās ar 1867. gada “Emancipāciju”, kad ķeizars Francis Jozefs pasludināja jaunu konstitūciju, garantējot reliģijas un pilsoniskās brīvības visiem Austroungārijas impērijas iedzīvotājiem un tādējādi atzīstot ebreju tiesības uz īpašumu, izglītību valsts skolās un nodarbošanos gandrīz jebkurā profesijā. Austrijas ebreju apbrīnojamajam panākumu stāstam tika pielikts punkts, kad Austriju pievienoja Vācijai 1938. gada martā. Taču pat savās jaunajās mājās Ņujorkā un Losandželosā, Sanpaulu un Sidnejā tie, kuriem izdevās paglābties no nacistiem, turpināja jūsmot par Vīnes kultūru ar tās izglītības, zinātnes, izsmalcinātas gaumes un mākslu pārzināšanas ideāliem. Mani vecāki un vecvecāki, kuri apmetās Riverdeilā - un tas, kā viņi labprāt atzīmēja, bija daudz solīdāks nosaukums nekā Bronksa, kuras daļa tā bija - turpināja daudzināt Vīnes operu, Mākslas vēstures muzeju un Pilsētas teātri kā kultūras tempļus, kam Amerikā neesot līdzinieku, gluži tāpat kā Dobostorte un Palatschinken esot neapstrīdami pārāki par Apple Brown Betty, custard vai - kādas šausmas! -Jell-O, kurš - Vīnes bēgļi Ņujorkā bija vienisprātis - taču vispār nav ēdams!

Vīnes kultūras jautājums joprojām ir aktuāls, kaut gan Dubultmonarhijas pasaule, sirsnīgi dēvēta par k und k (kaiserlich und königlich, ķeizariskā un karaliskā) sabruka jau gandrīz pirms simt gadiem, krītot par upuri Pasaules karam. Losandželosā, kur mēs ar vīru dzīvojam jau 25 gadus, vācu un austriešu bēgļu kultūrai bija izšķiroša loma 30. gadu beigās un 40. gados. 1934. gadā te apmetās komponists Arnolds Šēnbergs, 40. gadu sākumā sekoja rakstnieki Tomass Manns, Bertolds Brehts, Lions Feihtvangers un Teodors Adorno - sagadīšanās pēc viņi apmetās Pasifikpaliseidsā netālu no manas tagadējās mājas. Kādreizējā Feihtvangera mājā, krāšņajā “Villa Aurora” Palisādu pakājē netālu no Klusā okeāna, tagad mitinās Eiropas-Amerikas sakaru fonds, kuru ar Gētes institūta starpniecību finansē Vācijas valdība un kura mērķis ir veicināt izpratni par jauniem pavērsieniem literatūrā un mākslā, kā arī popularizēt trimdas kultūras izcilākos sasniegumus. Villas skaistajā spāņu patio pēc kādas lekcijas vai koncerta ar kanapē maizītēm un baltvīnu mēdz mieloties visai savdabīga sabiedrība, ko veido vecīgi emigranti un jauni vācu mākslinieki un rakstnieki.

Pēc kara Manns, Brehts un Adorno līdz ar daudziem citiem atgriezās Eiropā - viņi tā arī nebija iedzīvojušies Amerikā, kura, sevišķi savās holivudiskajās izpausmēs, viņiem šķita pilnīgs pretstats kulturālam un literāram dzīvesveidam. Šēnbergs, tāpat kā austriešu kinorežisors Fricis Langs, palika Amerikā - komponists sacerēja vairākus nozīmīgus darbus savā Brentvudas mājā. Taču cik organiski viņa darbi ir saplūduši ar Amerikas mūzikas kultūru? Un ko šāda saplūšana īsti nozīmētu? Kā cilvēks, kura “īstā” identitāte reiz bija Gabriela Minca, es nevaru par šiem jautājumiem nedomāt.

Reakcija uz Šēnberga darbiem Amerikā ir interesants piemērs, kas noder, lai raksturotu man labi pazīstamās kultūras pretrunas. 1933. gadā, kad Hitlers sagrāba varu, kristītais Austrijas ebrejs (vēlāk gan viņš atgriezās jūdaismā) Šēnbergs mācīja studentus Prūsijas akadēmijā Berlīnē. Vēlāk viņš emigrēja uz Savienotajām Valstīm un apmetās Losandželosā, kur pavadīja pēdējos 17 mūža gadus. “Es joprojām atceros,” komponists vēlāk rakstīja par savu Vīnes periodu, “kā kāds vīrs, runājot par mani, strikti noskaldīja: “Un pat ja viņš būtu pats Mocarts, viņam jālasās prom.” Amerikā Šēnbergs vispirms bija docētājs Dienvidkalifornijas Universitātē (USC), bet pēc tam Kalifornijas Universitātē Losandželosā (UCLA), ietekmējot veselu amerikāņu komponistu paaudzi, arī Džonu Keidžu, kura stāsti par Šēnbergu kļuvuši par leģendām. Eiropā viņš vairs nespēra kāju. Pēc Šēnberga nāves ģimene viņa neiedomājami bagātīgo īpašumu - arhīvu, kur bija nozīmīgas partitūras un manuskripti, vizuālās mākslas priekšmeti, vēstules un visa komponista bibliotēka - uzdāvināja USC, kur nelielā modernisma stilā celtā ēkā 1975. gadā tika atvērts Šēnberga institūts; par ēku universitāte samaksāja aptuveni 500 tūkstošus dolāru, bet 300 tūkstošus gadā prasīja tās uzturēšana un tur rīkotie koncerti. 1977. gadā, pieņemot Angļu valodas un literatūras fakultātes vadītājas amatu USC, viens no maniem apsvērumiem bija Šēnberga institūta klātbūtne. Direktora Leonarda Steina - viena no Šēnberga ievērojamākajiem studentiem - vadībā Institūts rīkoja koncertus, sponsorēja žurnālu un regulāri izlika apskatei komponista manuskriptus, ekspresionistu gleznas un viņa saraksti ar dažādiem māksliniekiem un rakstniekiem. Pie ieejas atradās šarmanta Šēnberga kabineta rekonstrukcija.

Kaut gan kara gados Losandželosā Šēnbergs bija piesaistījis uzticamu sekotāju pulku un viņa darbus izpildīja orķestri, ko vadīja Oto Klemperera un Leopolda Štokovska ranga diriģenti, koncertu publikas acīs viņš bija un palika “ezotērisks”, pa lielākai daļai nesaprotams komponists. Nav nejaušība, ka tad, kad 1946. gadā Šēnbergs pieteicās Gugenheima stipendijai, lai pabeigtu savu operu “Mozus un Ārons”, viņš saņēma noraidījumu. Šēnberga institūtā koncertus apmeklēja maz cilvēku un universitātes finanšu aizbildņi acīmredzot gribēja “lielāku blīkšķi par katru zaļo”, kā izteicās kāds administrators. Konkrēti, universitāte pieprasīja, lai Institūts piebūvē jaunas lekciju telpas, tādējādi paplašinot publikas loku un mazinot Šēnberga personības dominanti. Komponista dēli, kurus USC aprindās sauca par “smagu gadījumu”, beidzot apskaitās un nolēma arhīvu pārvest uz citurieni. Taču, kaut gan vairākas universitātes un institūti izteica vismaz zināmu interesi, nevienam nebija pietiekami daudz līdzekļu vai atbilstošu telpu. 1998. gadā Šēnbergi aizveda tēva arhīvu atpakaļ uz dzimteni. Vīnē tam tika piedāvāts nopietns valdības atbalsts, kas Savienotajās Valstīs nebūtu iedomājams. Austrijas valdība izdeva 4 miljonus dolāru, lai krietnu daļu no pils, ko Vīnē pazīst kā Palais Fanto pārveidotu mūsdienīgā pētniecības centrā, izstāžu zālē un koncertzālē. Valdība arī piekrita atbalstīt Šēnberga centru “cik ilgi vien tas pastāvēs”, ar budžetu aptuveni 1 miljons dolāru gadā. Centra direktors Kristiāns Meijers paziņoja, ka “Šēnbergs ir visnozīmīgākais 20. gadsimta austriešu komponists, un šī austriešiem ir nenovērtējama iespēja tieši piekļūt nozīmīgam savas kultūras aspektam, kuru tie, iespējams, nepārzina tik labi, cik varētu vēlēties”.

Pēc grūtībām, ko Šēnberga mantiniekiem nācās piedzīvot Losandželosā, viņi ir acīmredzami apmierināti ar jauno kārtību. Sarunas ar Austrijas valdību, piemēram, ietvēra arī privātu vizīti pie kanclera. Kas tāds būtu gandrīz neiedomājams ne tikai Savienotajās Valstīs, bet arī daudzās citās zemēs - arī tikpat mazās kā Austrija. Un tomēr esmu nedaudz skeptiska. Jo kaut arī ir iedvesmojoši piedzīvot valdības atbalstu tādai iestādei kā Šēnberga centrs, es nevaru īsti aizmirst, ka Palais Fanto atrodas tikai minūšu gājienā no Rātsnama, kur Jerga Haidera neofašistiskā Brīvības partija pēdējo desmit gadu laikā bijusi visai plaši pārstāvēta. Nevaru arī aizmirst, kā 1926. gadā protonacistiskā ģimenē Klāgenfurtē dzimusī Ingeborga Bahmane ne reizi vien kritizēja eifēmismu “die sieben Jahre” - septiņi gadi, ar kuru Austrijā mēdz apzīmēt Otro pasaules karu - šī kara noslēgumā Austrijai kā “okupētai” zemei izdevās izvairīties gan no denacifikācijas kampaņas, kādai bija pakļauta Vācija, gan no Dzelzs priekškara, aiz kura nozuda visas austrumu kaimiņienes, arī Čehoslovākija un Ungārija.

Personīgā līmenī man ironisks šķiet fakts, ka jaunais Šēnberga centrs atrodas Palais Fanto, ar kuru mani saista ģimenes vēsture. Centra mājaslapā par pils sākotnējo īpašnieku teikts sekojošais: “Daniels Fanto sāka savu karjeru kā māceklis kādā Vīnes papīra tirgotavā. Jau kā veiksmīgs komersants viņš iegādājās naftas laukus Galīcijā, Rumānijā un Polijā. Pardubicē viņš nodibināja vienu no Austrijas pirmajiem naftas pārstrādes uzņēmumiem un bija akcionārs Tuvo Austrumu naftas ieguves koncernos. Kara gados naftas bizness stipri cieta. 1916. gadā Dāvids Fanto nopirka Potenbrunnas pili netālu no Sanktpeltenes. 1917. gadā viņš uzcēla pili (kas nosaukta viņa vārdā) Švarcenbergas laukumā 6. Pēc kara viņš darbojās Čehoslovākijā kā monarhijas restaurācijas atbalstītājs. Dāvids Fanto nomira 1922. gadā, atstājot aiz sevis divas meitas un dēlu Rihardu Fanto, kurš mantoja Potenbrunnas pili.

Kaut arī Rihards Fanto mantoja tēva naftas miljonus, viņa liktenis paver ieskatam pavisam citu Vīnes kultūras pusi. Bagātajam Rihardam bija karsta vēlēšanās: kļūt par profesionālu kavalērijas virsnieku viselitārākajā pulkā - paša ķeizara Franča Jozefa Dzeltenajos dragūnos. Jaunam ebrejam, pat ja viņš bija kristīts un praktizējošs katolis, iekļūt Dzeltenajos dragūnos bija tikpat kā neiespējami. Taču Dāvidam Fanto izdevās to panākt, apprecinot savu dēlu ar trūcīgā feldmaršala barona Horzecka meitu. Pēc Pirmā pasaules kara Fanto bagātība paputēja gluži tāpat kā Riharda laulība, un šis reiz elegantais dragūns, izcilais jātnieks, kurš bija izcīnījis neskaitāmas trofejas, vadīja dienas, lūkojot sakārtot savas trūcīgās finanses un spēlējot kārtis Žokejklubā. Viņa meita Ina, kas bija uzaugusi klosterī, kļuva par dedzīgu nacisti un ieņēma augstu amatu Vācu meiteņu apvienībā.

Tostarp Dāvida Fanto jaunākajai meitai Lilī, kas bija precējusies ar mana vectēva Riharda Šillera brāli Hugo, dzīve pavērsās pavisam citādi. Būdama talantīga māksliniece (viņas 1908. gadā gleznotais manas mātes Ilzes portrets karājas manā ēdamistabā), viņa laulības pirmos gadus pavadīja, šaudoties starp Vīni un savu Parīzes studiju. Viņas dēlus Herbertu un Georgu gandrīz pilnībā uzaudzināja guvernantes. Kara izcelšanās visu mainīja: Parīze tagad bija nepieejama un četrdesmit gadus veco Hugo drīz vien iesauca karadienestā, jo trūka ārstu. Palikusi Vīnē viena, Lilī uzsāka romānu ar Hermani Blauu, kas sagadīšanās pēc bija precējies ar manas vecmāmiņas Ernas Šilleres māsu Hediju, līdz ar to pārbaudot vecmāmiņas lojalitāti pret māsu un svaini. Dubultā šķiršanās, kas piemeklēja abas ģimenes, protams, bija milzu skandāls. Joprojām atceros, kā, maza meitene būdama, dzirdēju stāstus par vētraino tiesas prāvu 1918. gadā, kur Lilī Fanto uz jautājumu, kāpēc viņa vēlas šķirties no Hugo, atbildējusi, ka viņš neesot sevišķi prasmīgs gultā. Vectēvs Šillers, kurš tolaik bija svarīga valdības amatpersona, esot bijis tik saniknots par šo “vulgāro” piezīmi, ka veselu dienu neesot sarunājies ne ar vienu ģimenes locekli; savukārt tēvocis Hugo ieguva aizbildniecību pār abiem dēliem. Taču Fanto bagātību zudums un laulība ar krietni mazāk eleganto un daudz uzskatāmāk ebrejisko Hermani Blauu (kurš gan tūliņ pat nomainīja uzvārdu uz neitrālāko Berntu), noveda pie finansiālu katastrofu sērijas. Berntu pārim 1939. gadā izdevās izbēgt un piecdesmit sešus gadus vecā Lilī sāka strādāt par šuvēju kādā šūšanas fabrikā Elmhērstā Longailendā. Nākamos piecpadsmit gadus viņa pavadīja pie konveijera, šujot jostas, bet viņas vīrs Hermanis strādāja par ekspeditoru. Viņa nodzīvoja līdz 101 gada vecumam, lielā mērā viņu uzturēja abi dēli Herberts un Georgs, pret kuriem bērnībā viņa bija izturējusies tik nevērīgi. Atceros, kā reiz 60. gados satiku viņu Georga mājā Vašingtonā: īsta aristokrātiska dāma melnā kleitā un pērļu kaklarotā - līdzīgi kā viņas brālis Rihards līdz pat nāvei turpināja tēlot kavalērijas virsnieku un lielīties par savu kādreizējo pazīšanos ar Habsburgiem.

Līdz ar to man ir savādi apzināties, ka Palais Fanto tagad ir avangarda mūzikas centrs, kur rasta mājvieta lietām, kas reiz piederējušas vienam no gadsimta dižākajiem komponistiem, kura Losandželosas trimda pēdējos gados nebija no vieglajām. Taču fakts, ka Vīne pārņēmusi Šēnberga arhīvu un aktīvi iepazīstina ar viņa darbiem, ir izskanējis pa visu pasauli un licis arī Losandželosas mūzikas isteblišmentam ar svaigu aci paraudzīties uz komponista mantojumu. Desmit gadus pēc tam, kas USC atteicās no Šēnberga arhīva un UCLA tiesības dot vārdu līdzšinējai Šēnberga auditorijai pārdeva kādam popindustrijas biznesmenim, Losandželosas koncertapvienības (2001.-2002.) sarīkoja “Šēnberga prizmu” - daudzveidīgu pusgadu ilgu festivālu, kura programmā bija koncerti, lekcijas un simpoziji un kas ļāva komponista garam atgriezties tur, kur viņš reiz bija radis patvērumu; savukārt protestu vilnis UCLA profesoru vidū lika atjaunot Šēnberga vārdu minētajai auditorijai. Kā jau tas Amerikā mēdz būt - izšķirošs bija akcepts ārzemēs.

Pašreizējā aizraušanās ar Vīnes mākslām neaprobežojas tikai ar mūziku. Piemēram, 2002. gada vasarā Masačūsetsas rietumos tika sarīkots t.s. “Vīnes projekts”, kurā ar izstādēm piedalījās pieci muzeji: Klārka institūtā Viljamstaunā bija aplūkojamas “Gustava Klimta ainavas”; Viljamsa koledžas mākslas muzejā - “Murga prelūdija: māksla, politika un Hitlera jaunība Vīnē, 1906-13”; Masačūsetsas Mūsdienu mākslas muzejā - “Jaunā māksla no Vīnes”, Bērkšairu muzejā Pitsfīldā - “Jūgendstila grafika” un Normana Rokvela muzejā Stokbridžā - Lizbetes Cvergeres ilustrācijas “Oza pilsētas burvim”.

Kālab Vīne Viljamstaunā, Pitsfīldā, Stokbridžā? The New York Times sprieda, ka tieši Vīnes paradokss ir tas, kas mūs fascinē atkal un atkal no jauna. No vienas puses, Vīne ir dižā impērijas galvaspilsēta ar savām krāšņajām, smalkajām, erotiskajām gleznām un zīmējumiem, no otras - tā ir Hitlera jaunības Vīne, kur dzīvokļi bija tik nožēlojami, ka jauni cilvēki, kas ieradās galvaspilsētā meklēt laimi, līdzīgi Hitleram nokļuva blakšu apsēstās patversmēs, kur plauka un zēla vardarbība un politisks dumpīgums. Otra pretruna - tā gan tīri mākslinieciska - ir starp jūgendstila vijumiem, spirālēm un skarbo modernismu, kāds raksturīgs mājai, ko Vitgenšteins projektēja savai māsai Margarētei, atbalsojot “Loģiski filozofiskā traktāta” verbālo “skaidrību”. Kāds sakars šiem abiem stiliem? Vai te darīšana ar kontinuitāti vai reakciju?