Pavisam cita filma

Trešā minūte. Filmas tēlu veido detaļas. Vairāki svarīgi sīkumi, kas netiek uzbāzīgi demonstrēti, taču vismaz daži no tiem iekrīt acīs un pastāsta daudz vairāk: pirmkārt, tie ir mati - izbalinātas “vikinga” cirtas, kas nepaklausīgi krīt priekšā sejai. Vēlāk filmas gaitā Rendijs nepārtraukti tās kārto, aizglauž aiz ausīm, sasien mezglā. Šie mati ir viņa firmas zīme. Saplēsta jaka, kas ir acīmredzami par mazu - padusēs vīles ir padevušās. Rendija ģērbšanās stils vispār ir atsevišķs stāsts. Vēl kāda detaļa, kas nekur filmas sižetā netiek uzsvērta un “izstāstīta”, jo vairāk stāsta pati - dzirdes aparāts. Rendijs ir profesionāls cīkstonis, kas trīsdesmit gadus ir pelnījis naudu ar to, ka ļāvis sist sev pa galvu.

Ceturtā minūte. Tumšs mašīnas iekšskats ar netīriem, mitriem logiem. Pie atpakaļskata spoguļa karājas Action man rotaļlieta, vēlāk mēs uzzinām, ka tā ir izgatavota pēc Rendija ģīmja un līdzības. Neliela figūriņa smieklīgā pozā, kas šūpojas, iekārta diegā. Tik banāli, ka tas jau kļūst simboliski (turklāt vēl - “atpakaļskata” spogulis). Skan grupas Cinderella dziesma “Tu nezināji, ko esi ieguvis, pirms to nepazaudēji”. Vecuma vientulība ir šīs filmas pamattēma.

Piektā minūte. Pirmā frāze, ko mēs sadzirdam no Rendija mutes, ir “Oh, shit!”, viņš konstatē, ka treilera tipa mājiņa, kurā dzīvo, ir slēgta, jo nav samaksāts par īri. Mikijs Rurks nav piedalījies scenārija rakstīšanā, taču ar režisora atļauju pārrakstījis daudzus dialogus. Savas dzīves laikā viņš ne reizi vien ir iekūlies nepatikšanās rupjību un aizskarošu piezīmju dēļ. Viens no lielākajiem skandāliem bija Toma Krūza nosaukšana rupjā vārdā, komentējot šī sava kolēģa izteikumus par psihoterapijas kaitīgumu. Mikijs Rurks uz savas ādas ir izbaudījis psihoterapiju, kad centās tikt ārā no melnās strīpas 90. gadu beigās. Viņu toreiz pameta sieva Kerija Otisa, partnere no filmas “Savvaļas orhideja” laikiem. Viņš zaudēja māju, naudu.

Tiesājās ar bijušo sievu. Dzēra. Kādā nesenā intervijā viņš stāsta, cik zemu bija kritis un cik nožēlojami tad juties, īrējis nelielu istabiņu divatā ar suni. Kāds draugs viņam devis divsimt dolāru mēnesī - pārtikai. Sestā minūte. Rendijs iekāpj pārnakšņot savā mašīnā. Mēs ieraugām viņam uz krūtīm talismanu - auna galvas piekariņu. Arī tas nekur filmā netiek uzsvērts, bet šis talismans esot nodrošinājis Rendijam uzvaras trīsdesmit gadu garumā. Pēc filmas iznākšanas Mikijs Rurks esot pasūtījis tieši tādu pašu piekariņu un šobrīd no tā nešķiroties. Desmitā minūte. Restlinga cīkstoņu kluba ģērbtuves. Muskuļoti puiši, kuru darbs ir demonstrēt ringā cietsirdību un spēku. Restlings ir īpatnējs šovbiznesa paveids, kas imitē cīkstoņu sacensību, tajā tiek izziņoti uzvarētāji, dalītas pat balvas, taču galvenais ieguvums ir skatītāju simpātijas. Jo krāšņāks un iespaidīgāks ir tavs “skatuves” tēls, jo vairāk skatītāju nāks uz nākamo “maču”, tātad - vairāk naudas honorāros. Pat tad, ja tu “zaudē”. Restlinga sacensību rezultātus neiekļauj totalizatoros, jo visiem tāpat ir skaidrs, ka cīkstēšanās ir iepriekš sarunāta izrāde. Tajā pašā laikā šie cilvēki sit viens otram pa īstam un gūst reālas traumas. Asinis ir viens no šova elementiem. Mikijs Rurks jaunībā trenējās boksā, taču ārsti viņam 20 gadu vecumā ieteica to pārtraukt. Viņš kļuva par aktieri un šī profesija viņu aizrāva, taču 1991. gadā Rurks nolēma pārtraukt aktiera karjeru un kļuva par profesionālu bokseri, turklāt, visai veiksmīgu. Lai arī profesionālais bokss arī tiek uztverts kā iespaidīga izrāde, tas tomēr tiek uzskatīts par sportu. Aktieris atzīstas, ka nekad nav bijis pārāk augstās domās par restlinga “zvaigznēm” - līdz tam brīdim, kad Aronofskis viņu aizveda uz divu mēnešu sagatavošanas kursiem. Filma “Cīkstonis” ir visizjustākā restlinga apoloģija, kādu vien varam iedomāties. Nevienā brīdī filmas laikā neparādās ne vismazākais mājiens par to, ka šie puiši varētu vēlēt kādam ļaunu, nav ne miņas no aizkulišu intrigām, skaudības vai naida. Viņu sarunas un attiecības ārpus ringa ir maiguma un mīlestības pilnas.

Astoņpadsmitā minūte. Rendijs dodas uz striptīza klubu, kas ir viņa vienīgā “kompānija” un atelpa. Te skan popmūzika ar austrumniecisku pieskaņu un reps. Striptīza dejotāja, ko tēlo Marisa Tomei, ir tāda pati kā Rendijs - vientuļa. Grūti nepamanīt arī to, ka restlings un striptīzs ir viena tipa profesijas, smags, nepateicīgs darbs, kura pamatā ir skatītāju primitīvāko instinktu apmierināšana mākslīgā un viltotā veidā. Kaut arī režisors dara maksimāli daudz, lai skatītājs izjustu simpātijas un līdzcietību pret šo profesiju “strādniekiem”, tās ir un paliek “netīras”. Divdesmit pirmā minūte. Hrestomātiska aina, kas iekļūs kino vēsturē. Brīdī, kad Kesidija veic striptīza priekšnesumu par naudu, Rendijs to izjauc, sākot “dvēseles striptīzu” - stāstot par sevi un rādot savas rētas. Neīsta atkailināšanās pret patiesu. Tālākajā filmas gaitā mēs sekojam Rendija neveiksmīgajam mēģinājumam nodibināt īstas attiecības ar šo sievieti, taču tām traucē profesionālie noteikumi, sajūta, ka nekas neizdosies un, galu galā, viņi ir pārāk līdzīgi viens otram, lai būtu kopā.

Divdesmit piektā minūte. Mēs redzam Rendija ikdienu, kas paiet “rūpējoties” par savu ķermeni, pērkot vitamīnus, injicējot aizdomīgus preparātus, balinot matus. Mēs varam novērtēt Mikija Rurka ķermeni un seju visā to neglītumā. Kad Aronofskis esot izvēlējies Rurku šai lomai, kolēģi viņu esot brīdinājuši, ka ar tādu galvenās lomas tēlotāju viņš nedabūs nekādu finansējumu. Pēc aiziešanas no profesionālā boksa (ārsti uzstādīja ultimātu - daudzo galvas traumu dēļ Rurkam esot bīstami pasliktinājusies vestibulārā aparāta darbība), viņš bija spiests veikt vismaz četras plastiskās operācijas, to skaitā - atjaunot deguna skrimsli, pārstādot to no auss. Viņa seja, kas astoņdesmito gadu vidū bija kļuvusi par romantiska seksa simbolu (pēc filmām “Eņģeļa sirds”, “9 V2 nedēļas” un “Savvaļas orhideja”), ir pārvērtusies līdz nepazīšanai. Viena no erotiskākajām lomām Mikijam Rurkam tika Lilianas Kavani filmā “Frančesko”, kurā viņš atveidoja Asīzes Francisku. Dīvaini šobrīd lasīt presē to, ka “pēdējo divdesmit gadu laikā Rurkam nav bijusi neviena nozīmīga loma”, viņa filmogrāfija ir apjomīga - sešdesmit divas filmas, to skaitā iespaidīgas lomas Frānsisa Forda Kopolas, Barija Levinsona, Barbeta Šrēdera, Vinsenta Gallo filmās. Pat “tukšajā laikā”, kad viņš bija paziņojis par aiziešanu no kino, ir iznākušas pa vienai, divām filmām gadā, kurās viņš piedalījies, tiesa, ne vienmēr tās ir bijušas komerciāli veiksmīgas. Rurks ir slavens ar nesavaldību un piepešu atteikšanos no labām lomām. Viņam esot piedāvāta loma Tarantīno filmā “Lubene” (Džona Travoltas vietā), Dastins Hofmans esot viņam zvanījis un aicinājis filmēties “Lietus vīrā”, taču Mikijs Rurks gluži vienkārši aizmirsis atzvanīt. Loma tikusi Tomam Krūzam. Viņš atteicies no galvenās lomas Braiena de Palmas filmā “Neaizskaramie”, kas padarīja slavenu Kevinu Kostneru. Un šobrīd, runājot par savu pagātni, Mikijs Rurks vaino tikai pats sevi.

Trīsdesmit ceturtā minūte. Pēc asiņainākās cīņas filmā Rendijs zaudē samaņu un pakrīt ar sirdstrieku. Viņa sejas izteiksme šajā brīdī ir samulsuma, kauna un izbrīna sajaukums. Līdz šim viņš ir dzīvojis, nedomājot par nāvi. Brīdī, kad ar to jāsaskaras, izrādās, ka viņš ir vēl vientuļāks, kā licies līdz šim. Pavisam nejauši, izmisuma sarunā ar savu vienīgo “draugu” - striptīza dejotāju, viņš atceras, ka viņam ir meita. Starp citu, Mikijam Rurkam bērnu nav. Pēc šķiršanās no savas otrās sievas viņš arī nav nodibinājis nekādas pastāvīgas attiecības ar sievietēm. Intervijās viņš nekautrējas atzīt, ka īsti neatceras, kad viņam pēdējo reizi bijis sekss. Četrdesmit astotā minūte. Mēģinājumi tuvoties meitai ir viens no sāpīgākajiem un vienlaikus - izcilākajiem šīs filmas motīviem. Kā pa trauslu ledu viņš cenšas atsākt runāt, tikties un gūt sapratni, taču tas viss sabrūk - muļķīgu nejaušību, paša izdarīto kļūdu un liktenīgas neiespējamības rezultātā. Jaunā aktrise Evana Reičela Vuda (viņai ir tikai divdesmit viens gads) šo drāmu izspēlē meistarīgi, no vēsa riebuma līdz asarām un naidam. Viņa, starp citu, ir pieredzējusi aktrise - kopš septiņu gadu vecuma filmējusies vismaz trīsdesmit filmās un televīzijas seriālos, pēdējā ievērojamā loma bija filmā “Pāri visumam”.

Piecdesmitā minūte. Vientulības tēma ieskanas filmas skaņu celiņā, ko veidojis Klints Manzells, režisora Aronofska cīņu biedrs, kas rakstījis arī mūziku filmām “Rekviēms sapnim” un “Strūklaka”. Viņa skumji ambientie motīvi ir radīti, izmantojot ģitārista Slash ierakstītos ģitāras solo.

Sešdesmitā minūte. Neilgs brīdis, kad skatītājam šķiet, ka viss vēl var beigties labi. Bārā atskan grupas Rat Attack dziesma “Round and Round”, Rendijs dejo, viņa draudzene Kesidija smejas, taču tad apraujas un aiziet, neko nepaskaidrojot. Nākamā aina rāda Rendiju lielveikala pārtikas nodaļā, kurā viņš atradis darbu - kulinārijas nodaļā par pārdevēju. Pazemojums, kura simbolisks iemiesojums ir lepnajām matu cirtām pārvilktā tīkliņcepure.

Septiņdesmit otrā minūte. Raudoša Rendija seja jūras krastā. Vārdi “vienīgais, ko es vēlos - lai tu mani neienīstu,” brīdis, kad meita piedod savam tēvam un ieķeras viņam elkonī. Venēcijas festivālā, kur šī filma tika izrādīta pirmo reizi, daudzi rūdīti kritiķi esot gājuši ārā no zāles saraudātām sarkanām acīm.

Astoņdesmit astotā minūte. Rendiju pārtikas veikalā pazīst kāds pircējs. Vislielākais pazemojums, ko var izjust cilvēks - kad brīdī, kad tu neesi nekas, tevi pazīst kā to, kas tu reiz esi bijis - piekrīt Mikijs Rurks. Tieši šī, iespējams, ir visautobiogrāfiskākā epizode filmā. Gluži tāpat, kā pazemojuma dusmās zvērojošais Rendijs iegrūž roku gaļas griezējā, Mikijs Rurks esot reiz nocirtis sev pirkstu līdzīgā situācijā. Lai sāpes no fiziskas traumas aizēnotu kaunu par to, par ko tu esi kļuvis. Taču vislielākās dusmas Rendijam ir no tā, ka nejaušais pircējs ir nepareizi atcerējies viņa vārdu un nosaucis viņu par Robinu. Izgrūstot pircējus un notraipot veikalu ar savām asinīm, viņš sarauj arī šo, pēdējo saiti ar “normālo” pasauli. Jo viņš ir Rendijs, Rendijs ar iesauku “Auns”, restlinga cīkstonis. Un nekas cits viņš neprot būt. Atgriežoties ringā, Rendijs lieliski saprot, ar ko tas draud. Un skatītājs lieliski zina, ar ko beigsies šī filma. Viņš to zināja jau no paša sākuma. Filmas veidotājiem nav vajadzības parādīt beigas. Pēdējais kadrs ir Rendija slavenais lēciens no ringa stūra kolonnas. Ekrāns satumst. Pāris sekundes klusuma un atskan Brūsa Springstīna dziesma “Cīkstonis”. Kad filmu veda uz Venēcijas festivālu, tā vēl nebija pabeigta. Aronofskis gaidīja, kad Springstīns būs ierakstījis speciāli šīs filmas beigu titriem sacerēto dziesmu - akustisku balādi par atzīšanos nespēt būt nekam vairāk par to, kas tu esi. Būdams sens Mikija Rurka draugs, Springstīns to uztvēra ļoti personiski un piedāvāja tiesības uz dziesmas izmantošanu bez atlīdzības. Saspringtā grafikā starp koncertturnejas izbraukumiem viņš to ierakstīja pēdējā brīdī. Rezultātā filma tika parādīta pašās festivāla beigās, visneizdevīgākajā seansā. Taču bez šīs dziesmas tā būtu bijusi pavisam cita filma.