Pažņaudz un atlaiž

Taču vēsturei nav vēlējuma varbūtības… Tā nu Putins tagad cenšas aiziet pensijā un atdot Kremli gādīgās rokās, paralēli radot hemoroīdus apkārtējai pasaulei.

Dmitrijs Zapoļskis intervijā newsader.com, 7. novembrī

Tā sauktajām politoloģiskajām prognozēm, protams, ir maza saistība ar zinātni. Tomēr tas nenozīmē, ka tās var radīt šā tā, pa roku galam. Politoloģiskās prognozēšanas māksla drīzāk līdzinās kulinārijai. Arī šeit ir nepieciešams zināms izejvielu spektrs, un par izejvielām kalpo argumenti. Piemēram: Tramps neuzvarēs vēlēšanās, jo ir aizvainojis amerikāņu sievietes. Vai: zaļzemnieki neies koalīcijā ar Saskaņu, jo zemnieku elektorāts ir nacionāli konservatīvs. Tomēr, tāpat kā nevar pagatavot labu ēdienu no vieniem vienīgiem kartupeļiem, arī laba politoloģiska prognoze nevar turēties tikai uz vienu šādu argumentu. Tādēļ prognozētājam ir vajadzīgs ēdamlietu un garšvielu spektrs: pareizās devās pievienota Vusteršīras mērce un rīsu etiķis, svaiga rukola, mazliet piparu, jūras sāls, un tas viss jau sāk garšot pēc īstas “ekspertīzes”. Tomēr nevajag arī pārcensties, jo pārmēru sarežģīts ēdiens nav baudāms. Vispirms prognožu kulinārijā ir vajadzīga pieredze un laba gaume – un tad jūsu priekšā kritīs pat visrūdītākā žurnālistika.

Šajā ziņā Zapoļskis ir visnotaļ pieredzējis kulinārs un prot pārliecinoši gatavot arī eksotiskus ēdienus. Šodien, kad visa pasaule runā par jaunu Auksto karu un autoritārisma uzvaru Krievijā, viņš apgalvo, ka Kremļa saimnieks patiesībā vēlas aiziet pensijā; viņam pašlaik, “sasaldējot” situāciju, esot izdevies radīt Krievijā pietiekami stabilu varas struktūru, lai varētu mēģināt no jauna atkārtot 2008. gada scenāriju. Toreiz viņš esot pilnā nopietnībā vēlējies distancēties no lielās politikas, atdodot reālo varu Dmitrijam Medvedevam. Tomēr pēdējais diemžēl īsti neesot ticis ar šo uzdevumu galā, jo elite viņu nav gribējusi ņemt par pilnu. Turklāt tās hipsterīgi liberālās aprindas, kurās Medvedevs mēģināja balstīties, beigu beigās izrādījušās nekam nederīgas. No šejienes arī Putina agresīvā nepatika pret “balto lentīšu” opozīciju, kuras viņš publiski salīdzināja ar “kontracepcijas līdzekļiem”. Tomēr sirdī Kremļa saimnieks vēlētos pazust no aktīvās politikas, pretī saņemot kādu simbolisku “nācijas tēva” posteni un neaizskaramības garantijas savai ģimenei. Par to cita starpā liecinot pēdējo mēnešu notikumi, kad konfliktā starp Konstantinu Raikinu un odiozo baikeri Zaldostanovu (“Ķirurgu”) Kremlis nostājās aktiera pusē, kā arī “liberālā” ekspremjera Kirijenko nonākšana svarīgajā Prezidenta administrācijas vadītāja pirmā vietnieka amatā.

Kopumā šī prognoze ir kvalitatīvs politoloģiskās kulinārijas izstrādājums. Jo vairāk tādēļ, ka tam ir pievienotas dažas reti sastopamas garšvielas. Proti, Zapoļskis pats vēl pirms dažiem gadiem strādāja Kremlī, un viņam bija iespēja vērot Putina darbošanos tuvumā. Un tomēr kaut kas šeit šķiet drusku aizdomīgs.

Vispirms, nesenā prognozētāju un analītiķu kļūme ar Donalda Trampa ievēlēšanu ASV prezidenta amatā liek mums atcerēties kādu labi zināmu psiholoģisku fenomenu. Proti, realitāti skaidrojot, cilvēki tiecas izvēlēties psiholoģiski komfortablāko versiju un pēc tam izcelt vienīgi tos faktus, kuri šo versiju apstiprina. Tieši tas notika šoruden, kad milzums ekspertu visā pasaulē, būdami piederīgi pie tradicionāli kreisi liberālās sociālo zinātņu elites, negribot muļķoja cilvēkus par “gandrīz drošo” Klintones ievēlēšanu.

Līdzīgs fenomens ir vērojams arī Putina Krievijā, kur ekspertu vidū ir vērojama skaidra nosliece par labu divām nākotnes prognozēm. Saskaņā ar pirmo režīms pavisam drīz sabrukšot – to novedīšot kapā ekonomiskas problēmas, elišu sacelšanās, masu protesti u.tml. Otrajā turpretī katrs Putina solis, tieši nebalstot melnsimtniekus, tiek uzlūkots kā liberalizācijas un jaunas “perestroikas” simbols. Abas prognozes daudziem sniedz psiholoģisku apmierinājumu, jo sola būtiskas pārmaiņas vēl mūsu dzīves laikā un tādēļ piešķir zināmu jēgu pašai mūsu eksistencei. Vārdu sakot, nevar taču būt tā, ka mums savs mūžs būs jānodzīvo pelēkā un bezjēdzīgā tagadnē.

Tomēr, ak vai, tieši tas šobrīd šķiet visticamākais. Protams, Krievijā ir sena “atkušņu” tradīcija. Taču, kā zināms jau no Iļjas Ērenburga tāda paša nosaukuma garstāsta, šie atkušņi vēl nebūt nenozīmē pavasari, un pēc “atkušņa”, ja vajag, var atkal ieslēgt “salnas”. Pēdējo gadu laikā vien mēs esam vairākkārt pieredzējuši “liberālo” Putinu – teiksim, kad viņš publiski atlaida grēkus televīzijas kanālam Doždj vai atbrīvoja no cietuma Hodorkovski. Katrā no šiem gadījumiem liberālā inteliģence aizgūtnēm jūsmoja par “jauno” Putinu, lai ātri vien atskārstu, ka atkal ir aptīta ap pirkstu. Tādēļ apgalvojums, ka “Ķirurga” apsaukšana nozīmē kaut kādas tektoniskas pārmaiņas, liekas nedaudz pārdrošs. Nekas neliecina, ka pašreizējie liberalizācijas centieni izietu ārpus ierastā “pažņaugt un atlaist” scenārija, kuru savulaik aprakstīja jau Makjavelli. Proti: labāk ir būt nežēlīgam, jo tad katra tava žēlsirdības izpausme tiks uztverta ar gavilēm, nekā pārlieku mīkstsirdīgam, kad visbiklākais mēģinājums “piegriezt skrūves” novedīs pie skandāla un pazemojuma.

Cita lieta, ka Zapoļskis varētu būt diezgan precīzi uztvēris Putina psiholoģiju. Krievijas līderis visdrīzāk tiešām nevēlas nomirt amatā. Viņš nav no varas atkarīgais, bet normāls “gebešņiks”, kuru fortūna ir uznesusi vēstures viļņa virspusē. VVP dzīvē patiešām varētu pienākt laiks, kad viņš sapņos nonākt Starptautiskās olimpiskās komitejas prezidenta krēslā, kuru nu jau gan viņam neviens vairs nepiedāvās. Par to netieši liecina gan viņa sūdzēšanās par nemitīgo strādāšanu kā “galeru vergam”, gan nemitīgā kavēšana uz visiem pasākumiem. Galu galā, Putina tuvākie draugi, teiksim, Gennadijs Timčenko un brāļi Rotenbergi, jau gadu desmitiem bauda jauku un pieticīgu miljardieru dzīvi. Kādēļ lai tāds prieks būtu liegts cilvēkam, kurš viņiem šādu dzīvi ir sagādājis? Tādēļ nebūtu jābrīnās, ja Putins tiešām klusībā sapņotu nodot varu gādīgās rokās – lai pēc tam gluži kā cars Aleksandrs I pārdzimtu par svētnieku Fjodoru Kuzmiču un pievērstos mūžības apcerēšanai.

Vienīgā nelaime, ka šādus sapņus daudzi autoritāri līderi aiznes sev līdzi kapā. Ir grūti iedomāties, kā varas sistēma, kas šobrīd tik lielā mērā ir balstīta uz viena cilvēka autoritāti, varētu veiksmīgi funkcionēt bez viņa. Turklāt acīmredzama mantinieka šobrīd nav. Medvedevs, kuru Putins visā nopietnībā bija iecēlis par “elišu pieskatītāju” no 2008. līdz 2012. gadam, šādai funkcijai vairs neder. Savukārt citu figūru pie horizonta nav – ja neskaita Navaļniju, kurš ir opozicionārs, nevis varas mantinieks. Protams, ir arī Šoigu, Sobjaņins un citi tautā populāri tēli – tomēr viņi labi iederas apkalpojošā personāla, nevis “nacionālo līderu” kategorijās. Demokrātija ir ļoti ķēpīga un bezgaumīga iekārta, taču tā diezgan veiksmīgi risina varas nodošanas procesu atklātā konkurencē. Turpretī sistēmā, kurā viena līdera prestižs un autoritāte ir desmitiem reižu lielāka par jebkura cita politiķa iespējamo autoritāti, varas nodošana ir diezgan bezcerīga lieta. Šeit ir vai nu jāizaudzē sev uzticams pēctecis (nemitīgi baidoties no dunča dūriena mugurā), vai arī jāgaida mirklis, kad mantinieka atrašana vairs nebūs tava, bet gan sērojošo palicēju problēma. Abas šīs iespējas, šķiet, Putinu šobrīd neapmierina, un tādēļ mēs visdrīzāk vēl redzēsim viņu nosirmojam.