Pēdējā geparda nostalģija

Manas pirmās atmiņas par Lampedūzas “Gepardu” ir no piecu gadu vecuma. Es tolaik dzīvoju apmēram kilometru no Dundagas, vietā, kur līdz Otrajam pasaules karam bija atradusies skola un ko dundadznieki joprojām sauc par Veco skolu. Mani vecāki bija skolotāji un parasti mājās pārradās tikai vēlu vakarā. Tad nu 1964. gada rudeni, ziemu un nākamo pavasari es lielākoties pavadīju viens kopā ar vecotēvu, kurš, apkopis lopus, aprūpējis bites un apdarījis citus mājas darbus, laiku īsinot iemācīja man lasīt. Kad amats bija rokā, mana kāre izzināt pasauli gluži dabiski pavērsās uz tēva grāmatu plauktu, kas vecāku darba istabā aizņēma gandrīz veselu sienu. Tēvs cienīja labu literatūru, plaukts pastāvīgi papildinājās ar jauniem sējumiem. Tie bija sakārtoti noteiktā sistēmā - dzejai, latviešu prozai, krievu un Rietumeiropas literatūrai katrai bija atvēlēta sava plaukta daļa. Kamēr mani vecāki, māsa un brālis dzīvojās pa skolu, es dzīvojos pa šo grāmatu plauktu. Man šķiet, ka tiku to pārkrāmējis vairākas reizes, burtojot grāmatu nosaukumus un autoru vārdus, un meklējot tajās ilustrācijas.

“Dona Kihota” sējumi bija vesela maģiska pasaule, bet fotogrāfijas grāmatā par Šaļāpinu, kurās dziedātājs redzams dažādās operu lomās, likās tik baismīgas, ka šo grāmatu vēru vaļā tad, kad gribējās nedaudz “pabaidīties”.

Džuzepes Tomazi di Lampedūzas “Gepards”, kas šajā plauktā parādījās 1964. gadā, ja nemaldos, atradās iespiests starp “Parmas klostera” 1947. gada izdevumu un Igo “Nožēlojamo” biezajiem sējumiem. Tas piesaistīja manu uzmanību ar daudzsološo zīmējumu uz grāmatas vāka un nosaukumu. Taču man par vilšanos tajā nebija nevienas bildes - ne eksotisku gepardu, ne kādu citu zvēru, tādēļ manās acīs grāmata uz ilgāku laiku zaudēja pievilcību. Tomēr iegaumēju rakstnieka vārdu, kas man likās smieklīgs, jo atgādināja vārdu “lempis” - biezāko vārdu, ko jebkad biju dzirdējis no mammas. Ja viņai kādreiz paspruka: “Nu tā kā tāds lempis!”, bija skaidrs, ka esmu izdarījis kaut ko briesmīgu un mamma ir nikna.

Ja neskaita šīs retās mammas dusmu reizes un zivju eļļu, mana bērnība Vecajā skolā bija īsts zelta laikmets, jau sen kļuvis par daļu no manas personiskās mitoloģijas, kuras blāvi mirdzošajā dūmakā mans aizvēsturiskais priekštecis dzīvo kā “svētlaimīgie dievi, nepazīdams ne rūpes, ne pūles, ne bēdu”.

Vēlākajos gados, kad “Gepards” no tēva plaukta jau bija pārceļojis uz manējo, es iesāku šo romānu lasīt divas reizes - pirmoreiz, kad uzzināju par rakstnieka saistību ar Latviju (Lampedūza bijis precējies ar Stāmerienas baronesi Aleksandru fon Volfu, ģimenes lokā sauktu par Lisiju), un otrreiz pēc Lukīno Viskonti filmas “Gepards” noskatīšanās. Ne pirmo, ne otro reizi es netiku tālāk par pirmajām 40 lappusēm un tā arī paliku nesapratis, kur slēpjas šī romāna izdaudzinātais valdzinājums. Sajūta bija tāda, it kā es stāvētu pie putekļaina spoguļa, kas simt gadus nogulējis bēniņos un kurā es neko nespēju skaidri ieraudzīt. Par savu pašreizējo mīlestību uz Lampedūzu man jāpateicas angļu rakstniekam Deividam Gilmoram, kura brīnišķīgā Lampedūzas biogrāfija lika man sajust tādu kā smeldzīgu tuvību ar šo senās sicīliešu aristokrātu dzimtas “pēdējo mohikāni”, padarot saprotamu arī viņa dižo nostalģiju. Noputējušajā spogulī pēkšņi sāka iezīmēties rakstnieka seja - tāda, kādu to redzam viņa pēckara fotogrāfijās, tāda cilvēka seja, kas savu mūžu jau sen kā nodzīvojis un kuram dzīve pastāv vairs tikai viņam vien zināmās atmiņās. Jau ar šīs nostalģijas apziņu un gatavību tai ļauties es ķēros pie romāna trešo reizi, un šoreiz spogulis iemirdzējās.

Džuzepe Tomazi piedzima Palermo 1896. gada 23. decembrī. Viņa tēvs, Palmas hercogs un vēlākais Lampedūzas princis dons Džulio, bija viens no pieciem precētiem brāļiem, kuri, kopā ņemot, radīja tikai trīs bērnus - un neviens no tiem neatstāja aiz sevis pēcnācējus. Kad Džuzepe 1957. gadā nomira, vienīgais vēl dzīvais Tomazi dzimtas pārstāvis bija viņa bezbērnu tēvabrālis Pjetro, kurš mira piecus gadus vēlāk. Līdz ar viņu beidza pastāvēt dzimta, kuras saknes ģimenes locekļi savos nostāstos mēdza saistīt ar Bizantijas impēriju. Ģenealoģisku pierādījumu tam gan nav, toties ir zināms, ka Sicīlijā viens no Tomazi dzimtas senčiem, spāņu armijas virsnieks Mario Tomazi, ieradās 16. gadsimta beigās. 1638. gadā viņa pēcnācēji kļuva par Palmas hercogiem (Palma ir neliela pilsētiņa Sicīlijas dienvidos, netālu no Agridžento), bet 1667. gadā par Lampedūzas prinčiem (Lampedūza ir sala uz dienvidiem no Sicīlijas, tuvāk Āfrikai nekā Sicīlijai). Dzimtas ģerboni rotāja pakaļkājās saslējies gattopardo, kuru Lampedūzas romāna tulkotāji dažādās valodās parasti tulkojuši kā “leopards” vai “gepards”, lai arī itāļu valodā šādi sauc servalu - kaķu dzimtas dzīvnieku, kas sastopams uz dienvidiem no Sahāras. Tomēr daži pētnieki apgalvo, ka heraldiskais dzīvnieks, kas redzams Lampedūzu ģerbonī, ir tieši leopards un ka romāna nosaukumu Il Gattopardo izskaidro fakts, ka Torretas pilsētiņā Rietumsicīlijā, kur kādreiz atradās viens no Lampedūzu dzimtas īpašumiem, vietējā dialektā leopardu sauc gattupardu. Džuzepes Tomazi bērnība pagāja Lampedūzas namā (Palazzo Lampedusa) - plašā pilī Palermo Kalas kvartālā, netālu no vecās zvejas ostas, kurā “šūpojās puspuvušas laivas, grūtsirdīgas kā kraupjaini suņi”. “Geparda” donam Fabricio no pils līdz draugaļai Mariannai, kas dzīvoja blakus ostai, iepretī Katenas baznīcai, bija labi ja piecu minūšu gājiens. Šim kvartālam jau tajā laikā (romāna pirmās daļas darbība notiek 1860. gadā) bija slikta slava. Arī Džuzepes bērnībā tur valdīja nabadzība un netīrība, un jāatzīst, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies arī šodien. Lampedūzas nams bija rakstnieka mājvieta gandrīz piecdesmit gadus; līdz pat 1943. gada pavasarim viņš gulēja tajā pašā istabā, kurā bija piedzimis. Džuzepe bija vienīgais bērns pilī (vecākā māsa Stefānija nomira divu gadu vecumā), “tā visa bija manā rīcībā, ar trīs iekšpagalmiem, četrām terasēm, dārzu, milzīgajām kāpnēm, zālēm, gaiteņiem, zirgu staļļiem, kalpu istabām un kantora telpām - īsta karaļvalsts vienam pašam zēnam. [.. ] Es biju tās absolūtais saimnieks un pastāvīgi mēdzu skraidīt pa pils plašumiem, kāpelēt pa lielajām kāpnēm no pagalma uz jumta terasi, no kuras varēja redzēt jūru un Pelegrino kalnu, un visu pilsētu”. Šīs bērnības sajūtas, pastāvīgi klātesošas, Lampedūza vēlreiz atcerējās 1955. gada vasarā. Pabeidzis “Geparda” pirmo nodaļu, viņš, sievas mudināts, iesāka rakstīt memuārus, kas tika publicēti pēc viņa nāves ar nosaukumu “Manas bērnības vietas”. “Kad cilvēks nonāk sava mūža galā, viņa pienākums ir mēģināt cik vien iespējams atcerēties tās sajūtas, kuras viņš savas dzīves gaitā ir piedzīvojis. Tikai retais tādā veidā radīs meistardarbu (Ruso, Stendāls, Prusts), bet ikvienam vajadzētu kaut kādā veidā saglabāt to, kas bez šīs nelielās piepūles aizietu zudībā uz visiem laikiem”. Līdzīgi Prustam, Lampedūzas atmiņas vietām ir ļoti sensuālas. Viņš atceras pils virtuves šķebinošo smārdu, vijolīšu smaržu mātes ģērbistabā, zirgu staļļu piesmakušo aromātu un jauko sajūtu, ko izraisa pieskaršanās pulētai ādai. Viņš apraksta pils neskaitāmo istabu un zāļu interjerus, kavēdamies pie sīkām detaļām: milzīgo “lielo zāli” ar baltiem stuka rotājumiem, kas apdarināta ar baltu un pelēcīgu marmoru, deju zāles freskas ar mitoloģiskām ainām un “visiem Olimpa dieviem”, griestus mātes buduārā ar krāsotām stuka puķēm un zariem, kuru kompozīcija viņam šķita “tik maiga un ķermeniska kā Mocarta mūzika”. Viņu apbur “gaismas maģija”, saules stariem iespīdot pils telpās caur zīda aizkariem un atstarojoties no kāda zeltīta gleznas rāmja vai ar dzeltenu damastu pārvilkta krēsla.

Kaut arī pilī bez rakstnieka tēva un mātes dzīvoja arī tēva vecāki, brāļi un krietns skaits kalpotāju, viņi šajās bērnības atmiņās tiek pieminēti (ja tiek) tikai garāmejot. Par donu Džulio mēs uzzinām vienīgi to, ka viņam bijusi “nekļūdīga acs” zirgu lietās.

Lielu daļu laika tas pavadīja ķildās ar radiniekiem par mantojumu. Par spīti ne pārāk spožajam finanšu stāvoklim, viņam piemita izteikta “šķiras apziņa”, un saviem trim jaunākajiem brāļiem viņš nekad nepiedeva, ka tie bija ieprecējušies zemākā kārtā. Taču tāpat kā viņiem (un gandrīz visiem Tomazi pēdējo paaudžu pārstāvjiem), arī donam Džulio piemita pilnīga nekompetence finansēs un absolūta apātija pret jebkādiem centieniem nopelnīt naudu. Viņi visi bija cienīgi dona Fabricio pēcteči vismaz tajā ziņā, ka “nekad neprata ne saskaitīt savus izdevumus, ne atskaitīties par parādiem”. Arī viņi “dzīvoja pastāvīgā neapmierinātībā un noraudzījās savas šķiras un īpašumu bojāejā, neizrādīdami ne mazāko aktivitāti un vēl mazāk vēlēdamies stāvokli uzlabot”. Dona Džulio ceturtais brālis Pjetro, veiksmīgs diplomāts, mēdzis lielīties, ka esot pirmais Lampedūza, kurš strādā algotu darbu.

Džuzepes māte Beatriče Mastrodžovanni Taska Filandžeri di Kuto bija gluži citāda rakstura sieviete. Audzināta Apgaismības ideju garā, viņa izcēlās citu tā laika Palermo augstākās sabiedrības dāmu vidū ar savu prātu, inteliģenci un, jāsaka, arī skaistumu. Vēl ilgi pēc rakstnieka nāves viņa mātes dzimtajā pusē baumoja, ka “Geparda” īstais autors esot Beatriče. Līdz pat viņas nāvei 1946. gadā māte bija visnozīmīgākā sieviete Lampedūzas dzīvē. Arī pēc laulībām ar Aleksandru fon Volfu viņš palika dzīvot pie mātes, tikai retumis apciemojot sievu Stāmerienā, Romā vai kur citur.

Vislaimīgākie Džuzepes bērnības brīži bija tie, kurus viņš varēja pavadīt vienatnē vai skraidot pa pils dārzu ar savu suni Tomu. Kāds no brālēniem atceras viņu kā “resnu, nerunīgu puiku ar lielām, skumjām acīm, kuram nepatika uzturēties laukā un kurš baidījās no dzīvniekiem”. “Resns” noteikti ir pārspīlējums, bet tas, ka viņš bija kautrīgs, mazrunīgs un negribēja spēlēties ar citiem bērniem, nav melots. Savos memuāros viņš apraksta sevi kā “zēnu, kurš mīlēja vienatni un lietu sabiedrībā jutās daudz labāk, nekā starp cilvēkiem”. Nelaimīgas Džuzepem bija tās reizes, kad bija jādodas līdzi vecākiem uz kādu no pieņemšanām, kurās pulcējās Palermo aristokrātijas krējums. Gadsimtu mijā Palermo bija kļuvusi par tādu kā modes tūrisma galamērķi Eiropas karaliskajām ģimenēm, un jahtas ar prinčiem, lielhercogiem un marķīziem pilsētas ostā piestāja itin bieži. Vācijas ķeizars Vilhelms II, Itālijas karalis Viktors Emanuels III un Anglijas karalis Edvards VII bija tikai daži no regulārajiem ciemiņiem. Vēl lielākas šausmas nekā šīs pieņemšanas viņam, iespējams, bija tikai gadskārtējās bērnu masku balles daudzo brālēnu un māsīcu namos. Vienā no tām bērni tika ietērpti drēbēs, kādas redzamas mugurā Anglijas karaļa Kārļa I bērniem van Deika gleznā. Citā reizē bērni tika iesaistīti teātra izrādē, kurā deviņus gadus vecajam Džuzepem bija jāspēlē Sirano de Beržeraks.

Vasaras ģimene pavadīja Filandžeri di Kuto pilī Santa Margerita di Beličē, kilometrus 60 uz dienvidrietumiem no Palermo. Šo pili bija mantojusi Beatričes māte, senās Filandžeri di Kuto dzimtas atvase. Plašā vestibila sienas apjoza divās rindās izkārtotu portretu galerija, kurās bija attēloti Filandžeri dzimtas senči no 1080. gada līdz Beatričes vectēvam. Zem katra portreta bija paraksts ar vārdu, titulu un galvenajiem varoņdarbiem: “Rikardo, aizstāvēja Antiohiju pret neticīgajiem”, “Raimondo, ievainots Akras aizstāvēšanā”.

Dzīves nogalē Lampedūza šo pili iemūžināja “Geparda” Donnafugatā. Ceļš no Palermo līdz Santa Margeritai vien bija vesels piedzīvojums (skat. “Geparda” otrās nodaļas sākumu) un prasīja divpadsmit stundas - sešas ar vilcienu līdz Kastelvetrano un sešas karietēs pa tuksnesīgu, saules izdedzinātu apvidu, ko drošības apsvērumu dēļ ģimene šķērsoja trīs bruņotu karabinieru pavadībā. Piecos pēcpusdienā karietes beidzot ieripoja Santa Margeritā, kur uz tilta ar jautru polku tās sveica pilsētiņas orķestris. Pie galvenajām pils kāpnēm saimniekus sagaidīja kalpotāji un pārvaldnieks dons Nofrio (“varbūt vienīgais, kas nekad nebija savu kungu apzadzis”), kurš jau iepriekš bija parūpējies par citronūdeni ar ledu un siltu vannu mazajam, noputējušajam Džuzepem. Pils bija celta 1680. gadā; fasāde ar deviņiem logiem laukuma pusē neradīja īstu priekšstatu par tās patiesajiem apjomiem. “Es klīdu pa plašo, grezno namu (divpadsmit cilvēki trīssimt istabās) kā pa noburtu mežu - mežu bez uzglūnošiem pūķiem, bet pilnu ar jaukiem brīnumiem,” Lampedūza rakstīja savās atmiņās. Tas bija “kā sava veida Vatikāns, noslēgts un pašpietiekams”, kurā bez saimnieku istabām, zālēm, saloniem, bibliotēkas un trim iekšpagalmiem bija arī istabas trīsdesmit ciemiņiem, privāts teātris un baznīca, liels dārzs un plašs augļu dārzs. Vasarās teātri uz divām nedēļām noīrēja klejojošu aktieru trupa, katru vakaru pulcējot ciema ļaudis uz izrādi. Parasti tās bija visai lētas ludziņas, bet reiz tika izrādīts arī “Hamlets”, kas lika publikai, no kuras deviņas desmitdaļas bija lasīt neprotoši zemnieki, “drebēt aiz sajūsmas”.

Lasīt Džuzepe iemācījās tikai astoņu gadu vecumā, bet kopš tā brīža viņš pavadīja lielāko daļu vasaras, guļot uz viena no milzīgajiem pufiem deju zāles vidū un lasot grāmatas no pils bibliotēkas. Tās masīvie, stiklotie plaukti glabāja gandrīz visu Apgaismības klasiķu darbus zeltītos ādas iesējumos, dažus īpaši smalkus Servantesa un Lafontēna izdevumus un pat tādus tā laika modernistus kā Zolā un Varga. Lampedūza atcerējās, ka viņa mīļākā lasāmviela bijuši Napoleona militāro kampaņu un kauju apraksti.

Vēl pēc piecdesmit gadiem viņš spēja pēc atmiņas uzzīmēt detalizētas Napoleona kauju kartes.

Mūža nogalē Lampedūza uz savu bērnību atskatījās kā uz zaudētu paradīzi. Viņš bija vienādi laimīgs kā sava tēva pilī Palermo, tā mātes lauku pilī Santa Margeritā - varbūt pārāk laimīgs, lai tas varētu turpināties mūžīgi. Vispirms 1924. gadā Beatričes brālis, sociālists Alesandro Taska, tautā iesaukts par “sarkano princi”, pārdeva pili, lai segtu parādus, ko bija iekrājis, finansējot partijas kampaņas. Tad 1943. gada 5. aprīlī amerikāņu aviācijas uzlidojumā, kura laikā tika sagrauta krietna trešdaļa Palermo vēsturiskā centra, viena no bumbām tiešā trāpījumā ķēra Lampedūzas pili.

Tajā dienā Lampedūza viesojās pie saviem brālēniem Kapo d’Orlando pilsētiņā Austrumsicīlijā. Nezinādams par notikušo, viņš dienu vai divas pēc notikuma atgriezās Palermo un satriekts ieraudzīja “pretīgās drupas”. Izvilcis no sarga būdas koferi, kurā glabājās Lisijas čības un roņādas mētelis, viņš kājām devās uz 13 kilometru attālo Bageriju, kur dzīvoja viņa brālēns Mirto princis. Viss vienos putekļos viņš ienāca prinča namā, nemitīgi atkārtodams vienu vienīgu frāzi: “Mans nams ir sabombardēts, tas ir pilnīgi sagrauts.” Viņš palika pie prinča trīs dienas, atsacīdamies runāt.

Lampedūzas nama sagraušanu un Filandžeri pils pārdošanu svešiem cilvēkiem Lampedūza nespēja pārdzīvot līdz pat mūža beigām. Taču bez šī zaudējuma, kas atbrīvoja viņa nostalģisko iztēli, diez vai viņš vispār būtu ko uzrakstījis. Ja nesakaita pāris necilas esejas kādam Dženovas žurnālam, viņš līdz 1954. gadam, kad sāka rakstīt “Gepardu”, nekad pat nebija izjutis vēlēšanos rakstīt. Lampedūza drīzāk bija lasītājs, gribas pat teikt - maniakāls lasītājs. Viņš lasīja gandrīz nepārtraukti - itāliešu, franču, angļu, vācu (un pēdējā dzīves gadā arī spāņu) autorus oriģinālā un krievu rakstniekus tulkojumā. Savos piecdesmit piecos gados viņš varēja vien grūtsirdīgi konstatēt, ka ir izlasījis gandrīz visu, un apskaust savus gados jaunākos draugus, kuriem vēl priekšā tik daudzas prieka stundas, lasot darbus, ko viņi vēl nepazīst. Īpaši tuvi viņam bija Šekspīrs, Kītss, Stendāls, Emīlija Brontē, Džakomo Leopardi, Prusts un Greiems Grīns. Kā teikusi Lisija, Lampedūza “nekad neizgāja no mājas, neielicis somā Šekspīra sējumu, kurā viņš meklēja mierinājumu, ja uz ielas gadījās redzēt ko riebīgu”. Viņš pats salīdzināja literatūru ar mežu, kurā svarīgi izpētīt visu - ne tikai lielos kokus, bet arī krūmus un pamežu. Proti, arī otršķirīgo autoru darbi ir daļa no lielā literatūras ķermeņa un veicina lielo koku augšanu. Piemēram, Horasa Volpola “Otranto pils” pati par sevi “nav ne izsmēķa vērta”, taču tā ir nozīmīga grāmata, jo sagatavoja ceļu Valtera Skota un Tekerija romāniem, Po mistiskajiem sacerējumiem un dažiem Henrija Džeimsa darbiem.

Pēc kara Lampedūza iegādājās četrstāvu namu Palermo - Via Butera 28, kas reiz īsu laiku bija piederējis viņa vecvectēvam un atrodas tieši blakus bijušajai Trinakrijas viesnīcai, kuru “Geparda” lasītāji atcerēsies kā vietu, kur risinās dona Fabricio nāves aina. Via Butera stiepjas paralēli krastmalas promenādei, un no tās logiem paveras skats uz Palermo līci. Pa kreisi tālumā slejas Pelegrino kalns un no tā vēl mazliet pa kreisi divi pakalni, kuru piekājē atrodas dona Fabricio ārpilsētas rezidence Villa Lampedusa, “Geparda” pirmās nodaļas darbības vieta. Tas ir vienīgais no Lampedūzu dzimtas namiem, kas vēl saglabājies, taču jau 1963. gadā tas bija tik bēdīgā stāvoklī, ka Viskonti savas filmas sākuma ainām bija spiests izvēlēties turpat netālu esošo Villa Boscogrande. Ironiskā kārtā vienīgā no “Gepardā” aprakstītajām pilīm, kas saglabājusies un turklāt atjaunota savā kādreizējā spožumā, ir “pussagruvusī Falkoneri villa, kas piederēja Tankredi, prinča māsasdēlam un aizbildināmajam” un “kuras kaltajiem vārtiem kā bīskapa mēļais zīds platos viļņos karājās pāri Amerikas vītenis” (šodien mēs to sauktu par bugenviliju). Bugenvilijas šodien vairs nav, toties vārtu stabi nopeivēti (kā teiktu dundadznieki) reti pretīgā vecrozā krāsā. “Ja vēlamies, lai viss paliek, kā ir, tad visam vajag mainīties.” Tankredi zināja, ko runāja.

Pēdējos desmit mūža gadus, ko Lampedūza pavadīja Via Butera 28, viņš turējās pie perfekta dīkdieņa dzīves rutīnas. Kamēr Lisija, kurai patika strādāt naktī, gulēja līdz dienas vidum, Lampedūza cēlās ap pulksten septiņiem. Ap astoņiem viņš izgāja no mājas un devās uz vienu no savām mīļākajām kafejnīcām Pasticceria de Massimo. Tur viņš ieturēja garās brokastis (ēdot galvenokārt smalkmaizītes un kūkas), lasīdams kādu no līdzpaņemtajām grāmatām. Reiz viņš esot tur nosēdējis četras stundas, kuru laikā izlasījis kādu Balzaka romānu no sākuma līdz galam. Dodoties projām, viņš nopirka vēl pāris kūkas, kuras iestūķēja savā ādas portfelī blakus Prusta vai Stendāla sējumiem, un devās uz kādu no pilsētas centra grāmatnīcām, visbiežāk Flaccovio (piebildīsim, ka grāmatu un kūku pirkšana bija viņa vienīgā izšķērdība). Flaccovio īpašnieks atcerējās, ka desmit gadus no vietas Lampedūza iegriezies viņa veikalā gandrīz katru rītu, bieži vien pavadīdams pie plauktiem vairākas stundas.

Pēc grāmatnīcas viņš devās uz citu kafejnīcu, visbiežāk uz Caflisch, kur mēdza pulcēties viņa paaudzes Palermo intelektuāļi. Kāpēc viņš uz turieni gāja, nav īsti saprotams, jo nekādās augstās domās viņš par šīs grupas dalībniekiem nebija un sarunās iesaistījās reti. Kamēr citi runāja, viņš parasti lasīja grāmatu vai avīzi, dažreiz arī ieklausījās, bet bez kādas vēlēšanās iesaistīties sarunā. Viņa draugs vēsturnieks Gaetano Falcone atceras, ka 50. gadu sākumā, kad Palermo kinoteātros izrādīja filmu “Moulin Rouge”, kāds profesors kafejnīcā Caflisch esot vaicājis Lampedūzam, vai Tulūzs Lotreks esot reāla vai izdomāta persona. “Lampedūza nepamirkšķināja ne aci, pieņēma milzīga, domīga kaķa izskatu, noliekdamies uz priekšu un lūrēdams pāri brillēm, un apsolīja šo lietu papētīt savā bibliotēkā; nākamajā rītā viņš paziņoja, ka neesot varējis atrast ne mazāko norādi, ka gleznotājs ar šādu vārdu patiesi kādreiz eksistējis.” Savu rīcību viņš vēlāk esot paskaidrojis šādi: “Cilvēkus vienmēr vajag atstāt viņu maldos.”

Pēc “Geparda” publicēšanas Palermo smalkās aprindas bija šokā, uzzinot, ka grāmatas autors ir introvertais Lampedūzas princis, kurš sabiedrībā gandrīz nekad neko nerunāja, uz jautājumiem atbildēja ar īsiem, aprautiem vārdiem, sasveicinoties neskatījās cilvēkiem acīs, vienmēr dzēra tikai ūdeni un daudz smēķēja, nepievēršot uzmanību pelniem, kas bira viņam uz žaketes. Tomēr viņa āriene bija pietiekami iespaidīga, lai sabiedrībā viņam pievērstu uzmanību; dažādiem cilvēkiem viņš atgādinājis gan atvaļinātu ģenerāli, gan ungāru, gan dzejnieku T.S. Eliotu. Savai sievai viņš reiz teica, ka viņam esot angļu temperaments, un patiesi viņam piemita virkne īpašību, kuras parasti tiek uzskatītas par tipiski angliskām - atturīgums, savaldīgums un ironiska humora izjūta. “Gepardā” jūtams vēl kas cits - uzkrītoša skepse attiecībā pret cilvēkiem un viņu darbības motīviem. Neviens no grāmatas galvenajiem varoņiem nav tāds, kuru mēs varētu nosaukt par “pozitīvu tēlu”. Atļaujoties nelielu ironiju, varētu teikt, ka vienīgais pozitīvais Salinas dzimtas varonis ir angļu dogs Bendiko, kura kožu saēstais izbāzenis romāna beigās tiek izmests pa pils logu mēslainē. Diemžēl Viskonti izvēlējās beigt savu filmu ar balles ainu, atstājot aiz kadra romāna pēdējās divas nodaļas, kuras pats Lampedūza uzskatīja par labākajām.

Lampedūzas skepticisms pa daļai bija viņa ārkārtīgi dziļo vēstures, it īpaši Sicīlijas vēstures zināšanu auglis, bet tikpat lielā mērā tas sakņojās viņa vientuļnieka dabā un zināmā vienaldzībā pret citiem cilvēkiem. Reizēm viņš pats bija spiests atzīt, ka sirds nocietinātība ir viena no viņa rakstura nelaimēm. Savam audžudēlam Džoakīno Lancam, kuru viņš adoptēja 1956. gada beigās, viņš esot bieži mēdzis teikt: “Esi uzmanīgs. Cave obdurationem cordis. ” (“Sargies no sirds nocietināšanās.”) Testamentā viņš atzinās: “Es paziņoju, ka vienīgie no visiem dzīvajiem cilvēkiem, kurus es mīlu, ir mana sieva, Džoakīno un Mirella. Un es jūs no visas sirds lūdzu parūpēties par Popiju, kurš man nozīmē ļoti daudz”.

Trīs gadus pirms nāves, 1954. gadā, Lampedūza savās piezīmēs ierakstīja: “Es esmu cilvēks, kurš lielu daļu laika pavada vienatnē. No manas dienas sešpadsmit nomoda stundām vismaz desmit es esmu viens. Tomēr es neapgalvoju, ka visu šo laiku tikai lasītu; dažreiz es izklaidējos, būvējot literatūras teorijas... ” Tas gan nav īsti precīzi, jo nekādas literatūras teorijas viņš nav atstājis. Tas, kas no šīm izklaidēm ir palicis, ir vairāk nekā tūkstoš lappušu teksta par angļu un franču literatūru. Interesantākais ir tas, kas vismaz sākumā šīm lappusēm bija tikai viens adresāts - jurisprudences students Frančesko Orlando. Viņš kopā ar saviem draugiem Frančesko Anjello un Džoakīno Lancu mēdza bieži ciemoties Palermo mūzikas kritiķa, Lampedūzas drauga barona Sgadari di lo Monako mājā, lai paklausītos mūzikas ierakstus. Tur viņi 1953. gadā satikās ar Lampedūzu. Pēc šīs tikšanās Orlando sāka bieži iegriezties Via Butera 28, lai parunātos par literatūru. Dīvainā kārtā Lampedūzam ar viņu izveidojās pārsteidzoši laba saprašanās, un drīz vien Lisija ierosināja pārvērst šīs sarunas par neformālu kursu vispirms angļu valodā, pēc tam arī literatūrā. Lampedūza ar prieku piekrita. Kad ātrais valodas kurss bija galā, Orlando pievienojās arī viņa draugi Anjello un Lanca. No rītiem viņi sanāca kopā patērzēt kafejnīcā Mazzara, bet pašas mācības notika Via Butera 28 trīs reizes nedēļā pulksten sešos pēcpusdienā. No 1953. gada beigām līdz nākamā gada septembrim viņš šiem trim jauniešiem nolasīja pilnu kursu angļu literatūrā no Bīda Godājamā (7. gs.) līdz Greiemam Grīnam. Viņa lekcijas nekādā ziņā nevar nosaukt par akadēmiskām (viņš nicināja literatūras kritiķus un teorētiķus), taču tās ir pilnas ļoti amizantiem personiskiem vērojumiem, oriģināliem spriedumiem un asprātīgiem vērtējumiem. Piemēram, vērtējot Šekspīru, viņš apgalvo, ka 80 no viņa sonetiem esot maza vai nekāda estētiskā vērtība, 30 citos atrodamas skaistas rindas, bet atlikušie 40 piederot pie skaistākā, ko radījusi pasaules literatūra, un “visdziļākais un sāpīgākais no visiem” ir 129. sonets. Citā vietā viņš saka, ka būtu ar mieru ziedot no savas dzīves desmit gadus par iespēju uz vienu stundu satikties ar Šekspīra Falstafu. Viņa mīļākā Šekspīra luga bija “Dots pret dotu”. Viņam bija tuvs šīs lugas pesimisms un “absolūtais morālais nihilisms”, vēl dziļāks nekā “Karalī Līrā”, un viņam patika Vīnes atmosfēra, kādu to iztēlojās Šekspīrs - “spokaina pilsēta ar bordeļiem, cietumiem un bēniņu istabām, kurās raud pamestas sievietes”, pilsēta, kurā “pat akmeņus bija samaitājis Ļaunums”. Cik tas dīvaini, viņš piebilst, ka Šekspīra Vīne tik ļoti atgādina pēckara Vīni, kādu to 350 gadus vēlāk aprakstīja Greiems Grīns savā darbā “Trešais cilvēks”. 

Emīlijas Brontē “Kalnu aukas” viņš uzskatīja par vienu no pasaules literatūras virsotnēm. Brontē bija “nokāpusi dziļi cilvēka gara dzīlēs un, dabiski, nonākusi ellē”. Noslēdzot sadaļu par Viktorijas laika literatūru, viņš mēģināja saviem jaunajiem klausītājiem izskaidrot nonsensa dzeju, nelolojot lielas cerības, ka viņi to sapratīs. “Dūmi no kontrreformācijas sārtiem,” viņš saka, “vēl pārāk smagi gulstas pār Palermo, lai sicīlieši spētu novērtēt Edvardu Līru un Lūisu Kerolu.” Lampedūzas “angļu temperaments” izpaudās arī viņa nepatikā pret teatrālismu un melodrāmu vispār (starp citu, Musolīni viņš visvairāk ienīda tieši tā teatrālisma dēļ) un pret itāliešu operu jo īpaši. Viņš bija pārliecināts, ka melodrāma itāliešiem ir sabojājusi jebkuru spēju uztvert labu literatūru. Stāstot saviem studentiem par Šekspīra “Otello”, viņš nespēja atturēties, neizpaudis sašutumu par to, ko ar šo lugu ir izdarījis Verdi libretists Boito. Šajā vietā Šekspīra kursu pārtrauc atkāpe pāris lappušu garumā - par opermāniju, kas veidojusi itāliešu estētisko uztveri vairāk nekā simt gadus. Džeinu Ostinu, piemēram, itālieši vispār nespēj uztvert, jo viņas romāni ir l’antimelodramma, un viņiem liekas, ka tajos nekas nenotiek. Ko itālieši bija pieraduši operā redzēt? Tirānu nogalināšanu, mīlētāju pašnāvības, cēlsirdīgus klaunus, mūķenes-daudzbērnu mātes, velnus, kas lēkā pa skatuvi un vaikstās, un visas šīs nejēdzības tika uzdotas ne jau par izklaidi neizglītotiem dīkdieņiem. “Tās tika uzdotas par Mākslu, par īstu Mākslu, un šausmas! - dažreiz tā patiešām arī bija Māksla. Šis vēzis iesūca sevī visu nācijas māksliniecisko enerģiju: mūzika bija opera, drāma bija opera, glezniecība bija opera. [..] Kad pēc 1910. gada opermānija norima, itāliešu intelektuālā dzīve bija kā lauks, kurā simt gadus pēc kārtas plosījušies siseņi.”

Pirms Lampedūzas dzīvē ienāca Lanca, Orlando un Anjello, viņa galvenais sarunu biedrs par literatūru bija brālēns Lučio Pikolo - visnotaļ ekscentrisks tips, kurš kopā ar saviem diviem brāļiem dzīvoja Kapo d’Orlando pilsētiņā netālu no Mesīnas un kura galvenās intereses bija dzeja un spiritisms. Lampedūza bieži pie viņiem ciemojās - arī tāpēc, ka viņu mājā tika gatavoti brīnišķīgi ēdieni, bet visvairāk sarunu dēļ, jo Lučio literatūras zināšanu un erudīcijas ziņā bija cienīgs partneris, un viņu sarunas bieži izvērtās par sacensību žonglēšanā ar literāriem citātiem un alūzijām. 1954. gadā slavenais itāliešu dzejnieks Eudžēnio Montāle, kuram Lučio bija nosūtījis pāris savu dzejoļu, ielūdza viņu uz literatūras konferenci Sanpelegrino, kurā pieredzējuši dzejnieki stādīja kolēģiem priekšā jaunos talantus. Fakts, ka Lučio šajā konferencē ieguva balvu, atmodināja Lampedūzā visnotaļ nesicīlisku īpašību - sacensības garu, liekot arī pašam ķerties pie spalvas. “Būdams matemātiski drošs, ka neesmu stulbāks par Lučio”, viņš rakstīja vēstulē savam draugam, “es sēdos pie galda un uzrakstīju romānu.”

Šajā laikā arī sāka strauji pasliktināties Lampedūzas veselības stāvoklis, un viņš juta, ka atlikt vairs nedrīkst. Nostalģija pēc zaudētajām mājām, zudušā laika un nepiepildītajiem sapņiem bija turējusi viņu nepārtrauktā spriedzē vairāk nekā desmit gadu garumā. Rakstīšana piedāvāja viņam izeju no šīs spriedzes un iespēju kaut kādā veidā reabilitēt savu dzīvi - dzīvi, ko viņš uzskatīja par lielā mērā izniekotu.

Milzīgā popularitāte, ko “Gepards” iemantoja uzreiz pēc romāna iznākšanas, tomēr liek domāt, ka Lampedūzas skepse attiecībā uz itāliešu spēju uztvert labu literatūru ir bijusi nedaudz pārspīlēta. Tiesa, pirms Milānas apgāds Feltrinelli pieņēma romāna manuskriptu publicēšanai, to jau bija paspējušas noraidīt divas citas izdevniecības. Otrās izdevniecības noraidījuma vēstule sasniedza Palermo tikai piecas dienas pirms rakstnieka nāves (Lampedūza mira 1957. gada 23. jūlijā). Arī pirmās kritikas nebija neko glaimojošas. Lampedūzam tika pārmests stila vecmodīgums, reakcionāra ideoloģija, “antivēsturisks” konservatīvisms, naids pret Sicīliju un sicīliešiem un kas tik vēl ne. Palermo kardināls pat ierindoja “Gepardu” to trīs faktoru skaitā, kas visvairāk veicinājuši Sicīlijas tēla nomelnošanu (blakus mafijai un sociālajam reformatoram Danilo Dolči).

Tiem, kas vēlētos šodien Sicīlijā apmeklēt Lampedūzas vietas, ir jābūt gataviem ieraudzīt labākajā gadījumā drupas. Saglabājies tikai nams Via Butera 28, kurš pašam Lampedūzam tik ļoti riebās, ka viņš to pat neuzskatīja par “savām mājām” šī vārda cēlākajā nozīmē. Māja bija auksta, tumša un nemīlīga, tās trokšņainais gāzes apkures katls sagādāja Lampedūzam nemitīgas raizes un reizēm arī kādu sīku ievainojumu. Viens no viņa viesiem reiz izteicās, ka bibliotēkā valdījusi “ziemeļnieciska atmosfēra” - gan puskrēslas, gan Lisijas baltvācu akcenta dēļ.

Pat “Geparda” dons Fabricio, kurš pirms nāves ierauga sevi kā pēdējo dižciltīga nama pārstāvi, kuram piederējušas “īpašas, no citām ģimenēm atšķirīgas atmiņas”, droši vien būtu pārsteigts, ja zinātu, cik viņa dzimtas un tās īpašo atmiņu iznīkšana ir bijusi strauja un pilnīga. Varētu pat teikt - tā būtu bijusi absolūta, ja vien viņa mazmazdēls septiņdesmit gadus vēlāk nebūtu izdarījis šo nelielo piepūli un saglabājis savā elēģiskajā romānā to, kas citādi būtu aizgājis zudībā uz visiem laikiem. Ironiskais Lampedūza par savu darbu droši vien nebūtu izteicies tik patētiski. Iespējams, ka viņa skatījumu uz sava romāna nozīmi dzimtas iznīkšanas stāstā metaforiski izsaka romāna beigās no Salinu pils loga krītošais Bendiko izbāzenis: “Lidojot lejup no loga, uz mirkli atkal atjaunojās suņa apveids: gaisā varēja redzēt dejojam četrkājainu dzīvnieku ar garām ūsām un paceltu priekšķepu, kas šķita nolādam. Tad pār pelēko putekļu čupiņu nolaidās miers.”