Pēdējais īstais ceļotājs

Vernera Hercoga 1972. gada filmas Agirre. Dievu dusmas” noslēgumā Klausa Kinska tēlotais spāņu karotājs Lope de Agirre, zaudējis visus ceļabiedrus un saprātu, palicis viens Amazones džungļos un tā arī neatradis zelta pilsētu Eldorado, stāv uz pērtiķu apsēsta plosta upes vidū un zaļās mūžameža sienas priekšā pasludina, ka apprecēs savu mirušo meitu, iedibinās jaunu valdnieku dinastiju, iekaros visu kontinentu un “iestudēs vēsturi tāpat kā teātrī mēdz iestudēt lugas”. Daudzus gadus vēlāk Hercogs kādā intervijā izteicās, ka viņa dokumentālās filmas esot krietni mazāk dokumentālas par viņa mākslas filmām, un savā ziņā tas attiecināms arī uz “Agirri”, lai gan vēsturiskais Agirre nepalika viens pats džungļu vidū. Dieva dusmu vai trakuma pārņemto un Spānijas karalim neuzticīgo ceļotāju nogalināja viņa ceļabiedri, viņš tika sacirsts gabalos un gabali aizvesti uz dažādām pilsētām tagadējā Venecuēlā, bet galva metāla būrī izlikta citiem par biedinājumu un mācību. Tomēr Hercoga un Kinska Agirri var uzlūkot kā vispārinātu Amazones mūžamežu izpētes un džungļos zudušu mītisku pilsētu meklēšanas vēstures kopsavilkumu.

Kopš 1541. gada, kad Eldorado meklējumos devās Gonzalo Pizarro, līdz pat mūsdienām džungļu biezoknī bez pēdām pazuduši simtiem iekarotāju un pētnieku - viss viens, vai tās bijušas mazas ceļotāju grupiņas vai rūpīgi plānotas vērienīgas ekspedīcijas. Amazones upes baseins joprojām ir viena no vismazāk izpētītajām teritorijām Zemes virsū; no iztekas līdz Atlantijas okeānam upe līkumojot veic ceļu, kas ir lielāks nekā attālums no Parīzes līdz Ņujorkai, bet tās krastos vietas pietiktu gandrīz visiem ASV štatiem, nemaz nerunājot par Eiropas valstīm. Saskaņā ar Brazīlijas valdības informāciju, džungļos mīt vismaz sešas vietējo iedzīvotāju ciltis, kam nav nekādu kontaktu ar pārējo jeb “moderno” pasauli. Džungļu neviesmīlīgums pret mēģinājumiem tos izpētīt ir bijis viens no argumentiem 19. gadsimtā dzimušajai zinātniskajai pārliecībai, ka šādos, cilvēkiem - ar cilvēkiem, protams, saprotot vienīgi “civilizētās” Rietumu pasaules pārstāvjus - naidīgos dabas apstākļos nevarēja izveidoties nekāda attīstīta civilizācija. izveidoties nevar būt bijis iespējams. Nostāstus par džungļos apslēptām senu pilsētu drupām šādi ģeogrāfiskā determinisma piekritēji uzskata par izdomām un pasakām - līdzvērtīgām “aculiecinieku” aprakstiem, kuros minēti vietējie iedzīvotāji bez galvām un ar acīm plecos. Tam gan nepiekrīt antropologi un arheologi, kas uzskata, ka determinisma teorijā izpaužas Rietumu pasaules aizbildnieciskums, augstprātība, koloniālas tieksmes un rasisms, savukārt determinisma aizstāvji šādu kritiku mēdz uzlūkot par ilustratīvu pārprasta politiskā korektuma izpausmi.

Angļu ceļotājs Pērsijs Harisons Fosets 1925. gadā posās septītajā ekspedīcijā uz Amazones džungļiem. Viņam bija piecdesmit septiņi gadi. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm viņš bija nolēmis ceļot pavisam mazā grupā. Ar viņu kopā mūžamežā devās viņa 21 gadu vecais dēls Džeks un Džeka labākais draugs Reilijs Rimmels - abi loloja vairāk vai mazāk pamatotus sapņus kādudien kļūt par kino zvaigznēm, pat ja par to tobrīd liecināja vienīgi ar breolīnu pieziesti mati un rūpīgi koptas “Klārka Geibla ūsiņas”. Toties Fosets bija pieredzes bagāts un godalgots ceļotājs. 1916. gadā, pēc atgriešanās no sestās ekspedīcijas, ‘Amazones Livingstonam,” kā viņu mēdza dēvēt presē, ar karaļa Džordža V svētību tika piešķirta Karaliskās ģeogrāfu biedrības zelta medaļa “par ieguldījumu Dienvidamerikas kartogrāfijā”. “Fosets iezīmēja laikmeta beigas,” 1953. gadā tika rakstīts viņam veltītā publikācijā Londonas Geographical Magazine. “Viņu varētu pat dēvēt par pēdējo ceļotāju individuālistu. Aeroplāni, radio sakari, organizētas modernās ekspedīcijas ar lielu finansējumu - tā visa vēl nebija. Bija tikai stāsts par drosmīgu cilvēku iepretī džungļiem”. Salīdzinājums ar Nīlas iztekas meklējumu laikā no dizentērijas izraisītas iekšējas asiņošanas mirušo skotu ceļotāju un misionāru Deividu Livingstonu gan Fosetam izrādījās liktenīgs - viņa mazā ekspedīcija iegāja džungļos un pēc neilga laika pazuda.

Ceļotāju meklēšana turpinājās vēl daudzus gadu desmitus un, varētu teikt, nav apsīkusi vēl aizvien. Kādu laiku tai sekoja arī Latvijas prese, un interese par šo notikumu arī šeit nebija norimusi vēl 12 gadus pēc ekspedīcijas pazušanas: “Sākumā Anglijā saņēma pētnieku vēstules, kurās tie aprakstīja ceļu gar Amaconas upi un vēstīja, ka ekspedīcijai sagaidāmi labi panākumi. Vēlāk pienāca ziņas, ka viens no ekspedīcijas dalībniekiem mazliet saslimis. Šī bija pēdējā vēsts,” 1937. gadā ziņoja laikraksts Brīvā Zeme. “Pēc vairākiem gadiem, ceļojumā pa Brazīliju, angļu inženieris Kurtvils bija sastapis kādu balto, un radās doma, ka tas ir viens no pazudušajiem. Kāds amerikāņu zinātnieks noorganizēja ekspedīciju, lai sniegtu baltajiem palīdzību. Amerikāņi pārmeklēja, visu norādīto apgabalu, bet neatrada neviena baltā. Tāds pats liktenis bija nākošai angļu ekspedīcijai. Trešā ekspedīcija, ko vadīja komandants Diots, noskaidroja, ka meklētie aizgājuši bojā. Divi vērtīgi atradumi apstiprināja šos apgalvojumus: Foseta rokas soma, kas atradās kādā indiāņu būdā, un no viena instrumenta nokritusi sudraba plāksnīte, kas karājās kādai jaunavai kaklā. Tuvākie Foseta draugi vēl tomēr neapmierinājās ar šīm liecībām. Kur tad palikuši divi pārējie ekspedīcijas locekļi? 1932. gadā devās ceļā ceturtā ekspedīcija. Tā atklāja kādu kapu, par kuru indiāņi paskaidroja, ka tur esot nonāvēta svešinieka atdusas vieta, bet, vai šis svešinieks ir bijis Fosets, to ekspedīcijas dalībniekiem nav izdevies noskaidrot. Pagāja atkal vairāki gadi, kad nekā nedzirdēja par Fosetu. Tad, pēkšņi, kādā dienā viens no Brazīlijā nodarbinātiem eiropiešiem - uzraugiem ieraudzījis uz ceļa guļam teodolitu. Instruments bijis pilnīgā kārtībā. To tuvāk apskatot, noskaidrojies, ka tas noteikti ir Foseta instruments, un ka tas nav varējis uz ceļa gulēt ilgāk par dažām stundām.” “Neraugoties uz līdzšinējām neveiksmēm, “zaļās elles” mistika saista arvien jaunus meklētājus,” tajā pašā gadā ziņoja avīze Rīts. “Šinīs dienās Brazīlijas pilsētu Kuijabu atstājusi jauna teicami bruņota ekspedīcija, lai vēlreiz izmēģinātu laimi atklāt pulkveža Fauseta likteņa mīklu. Ekspedīciju, kurā piedalās 45 pētnieki un iedzimtie, finansē brazīliešu laikraksts Polha da Manha un kāda San-Paulo sabiedrība. Ekspedīciju pavadīs arī pulkveža Fauseta kādreizējais pavadonis, kas viņu aizvedis līdz cilvēkēdeju indiāņu ciemam un pametis. “Zaļās elles” pētniekus vadīs Orelli un Rībeiro da Silva, labi Brazīlijas pazinēji. Viņi cer vai nu pulkvedi Fausetu izglābt, vai vismaz noskaidrot, vai Fausets patiesi nonāvēts vai arī kāda cilvēkēdeju cilts viņu iecēlusi par “balto dievu”, kā daži līdzšinējie pētnieki apgalvo. Visu ekspedīcijas gaitu uzņems filmā.”

Meklējumus un minējumus apgrūtināja fakts, ka neviens, izņemot pašu Fosetu, nezināja iecerēto ekspedīcijas maršrutu un pat sākuma punktu. Fosets to bija turējis slepenībā, baidīdamies no konkurences. Par galveno sāncensi viņš uzskatīja amerikāņu multimiljonāru un Foseta acīs, iespējams, nicināmu moderno laiku ceļotāja iemiesojumu Aleksandru Hamiltonu Raisu, kas džungļos lauzās, nodrošinājies ar visiem jaunākajiem tehnikas izgudrojumiem. Savukārt Fosets bija “pēdējais no ievērojamajiem Viktorijas laika ceļotājiem, kas neizpētītās teritorijās devās, bruņots gandrīz vienīgi ar mačeti, kompasu un gandrīz vai pārdabisku mērķtiecību” - šādi viņu raksturojis žurnāla The New Yorker reportieris Deivids Granns, kuru 2004. gadā bija pārņēmusi doma par Foseta un viņa ceļabiedru likteņa noskaidrošanu. Stāstam par Fosetu viņš bija pievērsis uzmanību, vācot materiālus rakstam par Artura Konana Doila nāves noslēpumainajiem apstākļiem - 1912. gadā iznākušo Doila romānu “Zudusī pasaule” lielā mērā bija iedvesmojuši tieši Foseta ceļojumi.

“Es neesmu nedz ceļotājs, nedz piedzīvojumu meklētājs,” raksta Granns. “Es nekāpju kalnos un nenodarbojos ar medībām. Man nepatīk dzīvot teltī. Mans augums ir mazāks par metru septiņdesmit, man ir gandrīz četrdesmit gadu, ir visai izplūdis vēders un mati kļūst arvien plānāki.

Es ciešu no keratokonusa - deģeneratīvas acu vainas, kuras dēļ es slikti redzu tumsā. Man ir nožēlojama virziena izjūta, es pat mēdzu apmaldīties metro un pabraukt garām savai stacijai Bruklinā. Man patīk lasīt avīzes, ēst gatavas maltītes un skatīties sporta spēļu būtiskākos momentus (ierakstā manā TiVo aparātā), un gaisa dzesētājam jābūt ieslēgtam uz pilnu jaudu. Ja vien ir iespējams izvēlēties starp uzkāpšanu pa kāpnēm līdz manam dzīvoklim otrajā stāvā vai braukšanu ar liftu, es pilnīgi noteikti izvēlos liftu.”

Foseta meklējumu vēsture, kas sākās jau pavisam drīz pēc viņa noslēpumainās pazušanas, nepilna gadsimta laikā ir izvērtusies gandrīz tikpat traģiska un piedzīvojumiem bagāta kā centieni atklāt Eldorado. Viens no pēdējiem mēģinājumiem izdibināt ceļotāja likteni notika 1996. gadā. Brazīliešu baņķieris Džeimss Linčs organizēja vērienīgu ekspedīciju, kurā tika izmantotas speciāli būvētas saliekamas laivas, apvidus auto, lidmašīnas un dažādas citas tehniskas palīgierīces. Strauji iesākto ceļojumu pārtrauca sastapšanās ar sākumā visai miermīlīgu indiāņu cilti, kuras noskaņojums krasi mainījās brīdī, kad pie viņu apmetnes nolaidās ceļotāju lidmašīna. No gūsta un, iespējams, arī nāves, ekspedīcijai izdevās atpirkties, indiāņiem atstājot pilnīgi visu savu mantību aptuveni 30 000 dolāru vērtībā. Krietni vien traģiskāk beidzās 29 dimantu meklētāju klejojumi džungļos - nelūdzot vietējo cilšu piekrišanu, viņi 2004. gadā bija iegājuši vienā no Brazīlijas indiāņu rezervātiem un tur nosisti ar nūjām. Bez aizdomu pilniem un ar nūjām, saindētām bultām, dzeloņiem un šķēpiem bruņotiem vietējiem iedzīvotājiem ceļotājus džungļos vēl aizvien apdraud plēsīgi dzīvnieki, indīgas čūskas, dažādi kukaiņi un parazīti. Šajā ziņā lielā daļā Amazones mūžamežu viss ir tāpat kā Foseta vai pat Agirres laikā, un neko daudz nav spējis mainīt nedz kaučuka iegūšanas drudzis 19.­20. gadsimtu mijā, nedz mežonīgā koksnes ieguve līdz pat mūsdienām.

Kā jau ar noslēpumainiem vēstures notikumiem mēdz gadīties, Foseta liktenis un mēģinājumi to izdibināt daudziem ir kļuvusi par apsēstību, lai neteiktu - trakumu. Šī iemesla dēļ Karaliskajā ģeogrāfu biedrībā Londonā interese par Fosetu mēdz izsaukt piesardzīgas aizdomas - esot vesels lērums “Foseta frīku”, kas viņa nozušanu cenšas izskaidrot ar pilnīgi plānprātīgām teorijām. Dažiem no viņiem pat esot izdevies aizkulties līdz Amazones džungļiem un beigu beigās arī pazust, tādējādi būtībā “veiksmīgi izdarot pašnāvību”. Tomēr tas viss neatturēja Grannu no meklējumiem, kas viņu aizveda mūžamežā, un kļuva par grāmatas “Zudusī Z pilsēta” pamatu. Granna grāmata vienlaikus ir Foseta biogrāfija, saistošs ieskats 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma ģeogrāfisko atklājumu un pasaules kartes “balto plankumu” izpētes vēsturē, dokumentāls detektīvromāns un aizraujošs piedzīvojumu stāsts - jau esot nopirktas darba ekranizācijas tiesības un filmā galveno lomu spēlēšot Breds Pits. Līdztekus visām šīm tēmām tas ir arī Granna paša personisks stāsts par to, kā viņu - šādām ekspedīcijām absolūti nesagatavotu un agrāk neieinteresētu, - pamazām vien savā varā bija pārņēmusi vēlme ne vien noskaidrot Foseta likteni, bet, iespējams, tuvoties arī Foseta pēdējās ekspedīcijas mērķim.

Laikā no 1906. gada līdz 1916. gadam Fosets sešu ekspedīciju gaitā pamazām vien bija nonācis pie pārliecības, ka teorijas par ģeogrāfisko determinismu ir aplamas, un džungļu dziļumā varētu būt apslēptas senu attīstītu civilizāciju pilsētu drupas. Šāda pieņēmuma pamatā bija gan dažādās vietās ārpus cilvēku apmetnēm uzietas māla trauku lauskas, gan vietējo iedzīvotāju dzīvesveida novērojumi, piemēram, fakts, ka daudzām ciltīm bija pazīstamas visai apjomīgu pārtikas krājumu veidošanas metodes. Visbeidzot Fosets Riodežaneiro bibliotēkā bija uzgājis ar 1753. gadu datētu sējumu - “Vēsturisks lielas, apslēptas un ļoti senas pilsētas apraksts”, kura autors bijis kāds portugāļu algotnis jeb bandeirante. “Pēc drupu lieluma varēja labi izsecināt tur kādreiz valdījušo diženumu, kā arī to, cik savos ziedu laikos šī vieta bijusi apdzīvota un plaukstoša,” bija apgalvots senajos rakstos. Fosets nelietoja nosaukumu “Eldorado” un diezin vai cerēja atrast pilsētu, kuras iedzīvotājiem zelta būtu tik daudz, ka viņi to samaltu putekļos un ar tiem appūstu viens otru, izmantojot niedru caurulītes. Būdams pieredzējis ceļotājs un pašmācīts zinātņu vīrs, viņš meklējamo pilsētu apzīmēja vienkārši ar burtu “Z”. Šādas izvēles iemeslu viņš nekur savos pierakstos nav paskaidrojis - iespējams, tāpēc, ka pašam šķitis pašsaprotami “pēdējo lielo atklājumu”, kas “aizsāks jaunu lappusi cilvēces vēsturē” (tā 1925. gada ekspedīcijas mērķis raksturots tā laika avīzēs), apzīmēt ar alfabēta pēdējo burtu.

Foseta tēvs bija ar “lielām spējām apveltīts vīrs, kas nezina, kur savas spējas likt” - būdams vienlīdz aizrautīgs sportists un dzērājs, savu bagātību viņš pazaudēja neveiksmīgās tiesas prāvās un 42 gadu vecumā nomira no diloņa. Māte darīja visu, lai Pērsijs kļūtu par kārtīgu džentlmeni un viņam tiktu aiztaupīts tēva bēdīgais neveiksminieka liktenis. Viņš tika sūtīts Vestminsteras skolā, kas bija slavena kā viena no stingrākajām elitārajām mācību iestādēm Anglijā - vēlāk Fosets gan apgalvoja, ka biežie pērieni neesot atstājuši nekādu paliekošu iespaidu. Atbilstoši Viktorijas laika modei Fosets izkopa sarunas mākslu, dejošanas prasmi un izturēti pieklājīgu uzvedību pretējā dzimuma klātbūtnē. Džentlmenim bija jābūt brīvam no bailēm, gatavam uzņemties atbildību un vadīt, vienalga - džungļu biezoknī, deju zālē vai kaujā, un tam nepieciešamās rakstura īpašības palīdzēja izkopt sports. Visbeidzot, saskaņā ar mātes gribu, Fosets septiņpadsmit gadu vecumā nonāca Vūlvičas Karaliskajā militārajā akadēmijā, kurā praktizētās apmācību metodes un audzēkņu starpā valdošās “ārpusreglamenta attiecības” bija vēl radikālākas nekā Vestminsteras skolā - Foseta laikabiedri atminas, ka iecienīta bijusi spīdzināšana ar nokaitētu krāsns kruķi vai stundām ilga roku saldēšana ziemas salā, liekot upurim tās turēt izbāztas pa logu. Tā visa iespaidā Fosetam bija jāapgūst spēja “nāvi uzlūkot kā pikantu dzīves mērci”.

1888. gadā divdesmit vienu gadu vecais karaliskās artilērijas leitnants Fosets tika nosūtīts karadienestā uz Ceilonu. Tur viņš Austroungārijas erchercogam Francim Ferdinandam veltītā pieņemšanā satika savu nākamo sievu Ninu Agnesi Patersoni un vaļasbrīžos aizrāvās ar apslēptās mantas meklēšanu. Dārgumu meklēšana tolaik bija kļuvusi par modes lietu - lielā mērā pateicoties populārajam Raidera Hegarda romānam “Ķēniņa Zālamana raktuves”, taču iespaidu uz Fosetu varēja būt atstājis arī viņa vecākā brāļa Edvarda sarakstītais dēku romāns “Tuksneša noslēpums”, kurā vēstīts par kāda Britu arheologa piedzīvojumiem Arābijas tuksnesī. Dārgumus Fosets tā arī neatrada, taču visticamāk tieši šie agrīnie piedzīvojumi noteica viņa turpmāko dzīves gājumu. “Senā Ceilona ir apglabāta zem trūdiem un augiem... Tur dus zudušu celtņu ķieģeļi, noslēpumaini pauguri, bedres un zīmes,” viņš rakstīja kādā vēstulē.

Atšķirībā no tādiem mūsdienu ceļotājiem kā Deivids Granns, kas gatavošanos ekspedīcijai sāk ar tūristu piederumu veikala apmeklējumu, Viktorijas laikmeta Anglijā, lai kļūtu par pētnieku, bija jāiziet īpaši kursi Karaliskajā ģeogrāfu biedrībā. Kursus Foseta laikā vadīja biedrības kartogrāfijas nodaļas pārraugs Edvards Rīvss, un tajos līdztekus kartogrāfu prasmēm un visa redzamā, dzirdamā un citādi tveramā aprakstīšanas un klasificēšanas iemaņām tika mācītas arī ekspedīciju plānošanas zinības, prasmes izdzīvošanai zem klajas debess un rīcības paņēmieni, nonākot aci pret aci ar “mežoņiem” vai “cilvēkēdājiem”. Cīņai ar badu un slāpēm tika ieteikts veicināt siekalu izdalīšanos mutē: “Tas panākams, košļājot kaut ko, piemēram, lapu; turot mutē šautenes lodi vai gludu akmentiņu, kas neuzsūc mitrumu, piemēram, kvarca oli.” Saindētas bultas ievainojumā bija jālej izkausēti tauki, bet čūskas kodums ar balti nokaitētu dzelzi “bez īpašām briesmām” jāizdedzina, cik vien dziļi iespējams, neļaujot indei tikt līdz artērijām. “Mežoņa” sagūstīšanai bija šāds ieteikums: “Paņemiet nazi zobos, un stāvot virs viņa, izlādējiet ieroci un nolieciet sev līdzās zemē. Pēc tam sasaistiet viņam rokas, cik labi vien spējat. Iemesls šādai rīcības secībai ir tāds, ka žigls un lokans mežonis, kamēr jūs piņķējaties ar virvēm un raizējaties par pielādēto ieroci, var viegli pielēkt kājās, satvert jūsu ieroci un pasākuma iznākumu vistiešākajā veidā vērst par labu sev.” Rūpība, ar kādu Karaliskā ģeogrāfu biedrība apmācīja ceļotājus, bija izskaidrojama ne tik daudz ar raizēm par viņu drošību, cik ar faktu, ka biedrības ekspedīcijās sūtītie pētnieki bieži pildīja valstiskus uzdevumus, citiem vārdiem sakot, nodarbojās ar spiegošanu. Fosetam tiešus kroņa uzdevumus gan nācās veikt tikai pašā pirmajā no ekspedīcijām - Marokā viņš iesaistījās tajā, ko Radjards Kiplings, rakstot par koloniālo sāncensību Āzijā, bija nodēvējis par “Lielo spēli” - vienubrīd Fosetam bija pat izdevies iekļūt galmā un ziņot par paša sultāna gaitām. Pāris gadus vēlāk viņš atgriezās Anglijā un saņēma sākumā mulsinošu piedāvājumu doties uz Bolīviju un palīdzēt Bolīvijas, Peru un Brazīlijas valdībām kartē iezīmēt mūžamežos ieaugušās valstu robežas. 1906. gadā Fosets devās savā pirmajā ekspedīcijā uz Amazones džungļiem. Ceļojums izvērtās par ielūkošanos tumsas sirdī - britu pētnieks ar šausmām atklāja, ka kaučuka plantāciju īpašnieki, pēc tam, kad no Eiropas ieceļojušie viesstrādnieki nomiruši vai nu no malārijas, vai dzeltenā drudža, mēdz sirot pa vietējiem ciemiem, gūstīt un piespiedu kārtā nodarbināt indiāņus. 20. gadsimta sākumā būtībā verdzība bija dzīva vēl arvien.

Gatavošanās pašai nozīmīgākajai un, kā vēlāk izrādījās, liktenīgajai ekspedīcijai pamatīgi ieilga. Fosets atgriezās no sestā ceļojuma, bet viņa prombūtnes laikā bija sācies Pirmais pasaules karš. Ieceri atklāt Z pilsētu aizkavēja gan politiski apstākļi, gan nespēja savākt nepieciešamo naudas daudzumu. Diez ko viegla nebija arī ekspedīcijas ceļabiedru izvēle. Fosetam jau bija visai bēdīga pieredze ar Amazones džungļos nonākušiem un šādiem piedzīvojumiem nepiemērotiem biedriem - iespējams, spilgtākais piemērs bija došanās tropu džungļos kompānijā, kurā bija arī līdz šim vienīgi kā polārpētnieks pazīstamais zinātnieks Džeimss Murejs. Var uzskatīt, ka tieši Mureja dēļ 1911. gada ekspedīcija izvērtās par katastrofu. Izrādījās, ka Murejs ne vien slikti pacieš tropu klimatu, bet ir arī visai nevarīgs gājējs, turklāt radās aizdomas, ka viņš no kopējiem krājumiem zog proviantu. Visbeidzot Murejs saslima, šķiet, teju ar visu, ar ko vien džungļos iespējams saslimt, “mušas ap viņu riņķoja kā ap mironi”, un ekspedīcija nolēma polārpētnieku pamest. Pēc tam, kad viņam tomēr pārsteidzošā kārtā bija izdevies nokļūt līdz apdzīvotai vietai un atbrīvoties no strutojošajām un tārpu pilnajām vātīm, viņš Fosetu apsūdzēja mēģinājumā viņu nogalināt. Fosetam līdzbiedros pats bija pieteicies pulkvedis T. E. Lorenss, - plašāk pazīstams kā Arābijas Lorenss, - taču arī par tuksnešos rūdītā pētnieka un spiega piemērotību tropu ceļojumiem Fosets šaubījās. Vēl viens šaubu iemesls varēja būt Foseta nevēlēšanās pasākumā iesaistīt kādu, kas varētu konkurēt ar viņu ekspedīcijas galvenā varoņa lomā, nemaz nerunājot par viņu pārņēmušo noslēpumainību un bailēm, ka viņa atklājuma laurus varētu piesavināties kāds cits. Paša dēls Džeks un dēla draugs šķita vislabākā izvēle. Par Džeku viņa jaunākais brālis Braiens rakstīja, ka viņa “metru deviņdesmit [garo augumu] veidoja tīri kauli un muskuļi, un trīs ķermeņa sabrukuma pamatelementi - alkohols, tabaka un vaļīga dzīve - viņam bija pretīgi.” Pats Fosets dēlu raksturoja nedaudz citādi: “Viņš ir [..] pati nevainība gan garīgi, gan miesiski.” Ļoti iespējams, ka Fosets savā aizdomīgumā patieso ekspedīcijas maršrutu un ceļamērķi nebija izpaudis pat Džekam un Reilijam.

Pirms došanās uz Amazones džungļiem Deivids Granns, sācis meklējumus Karaliskās ģeogrāfu biedrības arhīvā, nonāca pie vienas no Foseta mazmeitām - Roletes de Montē-Gerēnas, kuras māte bija viņa vienīgā meita Džoanna. Šajā apciemojumā Granns atskārta kādu šķietami vienkāršu, tomēr uz Foseta leģendas krāšņā fona nebūt ne uzreiz aptveramu patiesību: radiniekiem un pēctečiem Foseta pazušana pirmkārt un galvenokārt visus šos gadus bijusi ģimenes traģēdija. 1979. gadā kāds anglis antikvariātā Brazīlijā bija atradis Foseta zelta zīmoggredzenu ar ģimenes devīzi “Nec Aspera Terrent” - “Pat ērkšķi nebiedē”. Diemžēl veikala īpašnieks tolaik jau bija miris, un viņa sieva neko nezināja par gredzena izcelsmi. Cenšoties izdibināt Foseta likteni, tuvinieki bija meklējuši pat zīlnieka palīdzību. Zīlnieks bija apgalvojis, ka gredzens esot slacīts ar asinīm. Foseta mazmeita Grannam uzticēja vectēva dienasgrāmatas, ceļojumu piezīmes un vēstules, un šajos dokumentos viņš uzgāja ģeogrāfiskā garuma un platuma norādi, kas ievērojami atšķīrās no iepriekš zināmās Foseta ekspedīcijas pēdējās atrašanās vietas.

Granns savu ceļojuma aprakstu grāmatā iesāk dramatiski, bezmaz vai “vēsturi iestudēdams kā lugu”: viņš ir mūžameža vidū, noguris un palicis viens bez gida, bikšu kabatā ir izmirkusi un saburzīta karte ar iezīmētu burtu “Z”, tuvojas vakars, un viņam nav ne mazākās jausmas, uz kuru pusi būtu jādodas. Biezoknī nozuduši arī no indiāņu ciema atskrējušie puišeļi, kas bija palīdzējuši nest ceļotāja mantas. Kādu laiku viņš vadās pēc dubļainajā takā saskatāmajiem pēdu nospiedumiem, taču apvidus kļūst arvien mitrāks, līdz beidzot viņš stāv līdz ceļiem ūdenī, nedz taku, nedz pēdas vairs nespēj saskatīt, bet apvidus ar ūdenī augošajiem kokiem uz visām pusēm šķiet pilnīgi vienāds. Tomēr viņš turpina iet, lai gan jau sen vairs nav drošs, ka dodas pareizajā virzienā. Dažviet ūdens ir tik dziļš, ka sniedzas līdz krūtīm, un tādos brīžos savu mantību viņš uzstutē uz galvas. Šā gājiena omulību nevairoja arī tas, ka Granns zināja - ciems, uz kuru viņš devās, bija tas pats, kurā sākumā viesmīlīgi bija uzņemta brazīliešu baņķiera rīkotā ekspedīcija 1996. gadā.

Pie šīs ainas, kurā, līdzīgi kā Vernera Hercoga dokumentālajās filmās, vēlamā un iztēlotā, iespējams, ir vairāk nekā patiesā, viņš atgriežas tikai grāmatas noslēgumā, pēc tam, kad jau ir bijis vairākās indiāņu ciltīs un uzzinājis, ka arī Latvijas avīzēs pieminētajā “Foseta kapā” patiesībā apglabāts kāds indiāņu sirmgalvis, bet leģendu par Foseta nāvi savā ciemā indiāņi izdomājuši, lai beidzot atkautos no uzmācīgajiem ceļotāja meklētājiem. Kaut gan Granns sastop pat kādu sievieti, kas sakās trīs ceļotājus bērnībā redzējusi, neko vairāk noskaidrot viņam neizdodas - pēc viesošanās pie indiāņiem Fosets ar ceļabiedriem, neuzklausot brīdinājumus, esot aizgājuši uz kalniem austrumpusē, tur, kur “dzīvo sliktie indiāņi”.

Cerībā gūt kaut jel kādu skaidrību Granns visbeidzot devās pie Floridas universitātes Antropoloģijas fakultātes pētnieka Maikla Dž. Hekenbergera, kurš jau kopš 1993. gada ar pārtraukumiem dzīvo indiāņu ciemā Šingu upes krastā un kuru adoptējis kuikuri cilts virsaitis Afukaka. Pagājušā gada rudenī žurnāli Science un National Geographic ziņoja par Hekenbergera arheoloģisko pētījumu sensacionālajiem atklājumiem: “Amazones džungļos Brazīlijā atklāti desmiti senu, blīvi apdzīvotu ciemu un ostu, kuru izvietojums veido strikti nospraustu rakstu”. Hekenbergera atklājumi ir pretrunā ar ģeogrāfiskā determinisma teoriju - zem trūdu un augu segas viņš ir uzgājis precīzi nospraustu ceļu, kanālu un apmetņu aizsardzības vaļņu paliekas. Šie atradumi šķietami apstiprina nebūt ne visu pētnieku atzīto teoriju, ka vēl 15. un 16. gadsimtā šis apvidus patiešām varējis būt visai blīvi apdzīvots, un ka šo iedzīvotāju spēja plānot savus dzīves apstākļus nav bijusi sliktāk attīstīta kā viduslaiku Eiropā. Sabiedrības bojāeju izraisījušas no Eiropas atbraukušo kolonistu atvestās slimības, bet civilizācijas paliekas ātri vien izzudušas, ja tā var teikt, klimatiskā determinisma iespaidā - celtniecībā, visticamāk, izmantoti vienīgi tropu apstākļos ātri trūdoši, toties plaši pieejami dabiski materiāli. Klausoties Hekenbergera stāstījumā un džungļu biežņā cenšoties saskatīt seno pilsētu aprises, Granns varēja sevi mierināt ar domu, ka, pat ja viņam tā arī nav izdevies noskaidrot Foseta likteni, viņš, iespējams, nokļuvis tuvāk tam, ko Fosets tik ļoti alka atklāt un ieraudzīt. Turklāt īsu brīdi Grannam bija izdevies pašam uz savas ādas izbaudīt izjūtas, kas droši vien nebija svešas “īstajiem ceļotājiem”, bet kas mūsdienās tomēr kļūst par arvien lielāku retumu. Granns raksta, ka vienubrīd viņš sevī samanījis aspsēstību, kas droši vien pazīstama ikvienam biogrāfam - to uzkurina gan grūti no prāta izstumjamas un pamatotas bailes, ka ikviena cilvēka dzīvesstāstā pastāv robeža, aiz kuras kaut ko vēl vairāk izzināt nav iespējams, gan bieži vien absolūti iracionāla cerība uz brīnumu.